Jaunā Gaita nr. 113, 1977

 

 

Daina Šķēle

PILNMĒNESS NAKTĪ

 

Grotesks īsstāsts Kafkas garā

 

Pilnmēness naktī labāk aizklāj logu.

Neļauj, lai mēness spīd tev virsū.

Murgosi.

Vai man jāklausa četrdesmit gadu vecas pamācības? Toreiz mēness bija jauns un stiprs, tā gaismai tikko samaisītu zāļu spēks.

----. Tagad paguris, cilvēka kāju pārstaigāts. Nav vairs tīra zelta brīnums, bet irdeni putekļi, ko var iesaiņot, pārvest mājās un rādīt par naudu.

Spīdi tikai, man nav bail...

---------------------- Savāda gaisma viļājas un veļas ap mani kā kamolos, Cenšos tikt tai cauri, gaŗām, pāri, jo man ir JĀSATIEK Indulis, Džēna un bērniņi. Kamoli žēlīgi pašķiras, es, priecīgi lēkādama, rokām airēdamās, viegla kā pūka – steidzos...

- Vecmāmiņas tā nelēkā, - kāds man aiz muguras saka.

- Es neesmu vecmāmiņa, es esmu Nanija, Nanī - kādi jauki, mīļi un moderni vārdiņi! Tā viņi mani sauc, tie maziņie. Vecmāmiņas palika vecos laikos. - Netaktiskais ir pievarēts un izgaist. Es palēcos labi augstu un salaužu lielu klēpi ar ceriņu zariem. Tie ir violeti un smaržo.

Manās tēva mājās bija divas ceriņu lapenes ar soliņiem, bet nevienam nekad nebija laika tur apsēsties un paslinkot...

Nē, es pēkšņi redzu, ka šie ceriņi ir citādi, kaut gan turpina smaržot tāpat kā tie - tālumā. Lapas kā papardēm, violetās zvaigznes sīkākas un nav tik cieši kopā. Angļu ceriņi tie ir, es nesīšu viņiem angļu ceriņus!

Nezāles sāk piņķēties man pa kājām. Es nemīlu nedienas un nesaules, tādēļ rauju ārā nezāles. Gribu dienu, sauli un zāli. Lai: „Zaļa zāle, zaļa zāle, apakš manām kājām...” Nezāļu sarodas arvien vairāk. Man jau sūrst rokas. Manu bērnu māja tā ieaugusi nezālēs, ka netieku nemaz līdz durvīm! Metu tās kaudzē un dedzinu. Ceļas pelēcīgu dūmu mākoņi, bet es tikai rauju, plēšu un sviežu ugunī. --- Kur mani ceriņi? Savā centībā pēc tīra, gluda maura esmu arī tos sadedzinājusi. Nu man jāiet tukšām rokām. Kur mani bērni? Liels, melns suns, zaļi naidīgām acīm neļauj man tālāk. Tas kārpa zemi tur, kur es domāju gludu mauru. Nē, tā taču kamēlija sārtos ziedos, kam zvērs rok apkārt dziļu grāvi. Nu jau atsegtas saknes, kamēlija līgojas, sauc, lai glābj... - Prom, negantais, palīgā! - es satraukti kliedzu un sviežu smilšu saujas uz saknēm, Kamēlijas ziedā acis. Tās mirkšķina pateicībā. Krūms pakniksē izglābts. Melnais suns pazūd kā nebijis.

Man jāatrod durvis, bet priekšā milzīgs pudeļu kalns. Nē, tā ir piramīda, liela, brūngana, laikam ar mīlestību, pašaizliedzību celta. Nedēļas nogales ir upurētas, lai tā celtos augstāk, arvien augstāk. Kādēļ cēla, ceļ piramīdas? -- Vai arī zem šīs ir kaut kas aprakts? Izskatās, ka turpat bijusi vēl otra, bet tā, sadragāta, vairs neder dekorācijai. Šķembas, lauskas atdusas lielā kastē. Varbūt ir bijuši kari, naida skurbums. Varbūt ir bijušas dzīres, reibums. Kad tukšots kauss, triec to kaktā, lai stikli dzied un skan!

Es iešu pa otru pusi. Neesmu piramidu cilvēks. Suņa vietā te mani sagaida melns zirneklis. Aizaudis durvju augšu, priecīgs: - Man te laba dzīve. Netraucē. - Tīkli plīvo pelēki kā pelni. Bet šodien taču nav Pelnu diena. Pelnu dienā jāuzmanās, ka kaut ko nepiesprauž. Zirneklis ir man labvēlīgs un piesola piespraust Pazušanas plīvuri. Es piekrītu. Ceriņi auga kokā, ne krūmā, tie tāpat nederēja. Tukšām rokām nākuši, lai labāk esmu arī pati Tukšs gaiss un tā varu ieiet pa atslēgas caurumu. Lieliski!

Manā priekšā durvis - netīras, savainotas. Kādreiz bijušas baltas, bet tagad pārklātas brūniem noskrāpējumiem kā sakaltušām asinīm... Sorry, durvis, - es saku, - Man jūsu žēl, jūs taču piederat pie fasādes, ko visi, kas nāk, apskata vispirms. Saprotu, ka jums kauns un neērti. Bet es jums nepieskaršos, nesāpināšu... Zirneklis laikam burvis. Pazušanas Plīvuris ar privilēģijām. Pāris taustekļi pamāj sveicienu un es -pelēks Nekas jau iekšā. Kas tie par savādiem cilvēkiem, sprogainiem, tumšiem matiem un slīpām, cietām acīm?

Draugi, tie viņu Draugi. Visiem glāzes, pudeles priekšā. Visi dzeŗ. Arī mans Indulis. Viņš pārvērties. Ir liels, smags, ar Vienaldzību sejā. Indulis iznes ārā tukšās pudeles. Piramīda augs... Arī Džēna dzeŗ, un pelnu trauks viņas priekšā kūp kā ziedoklis. Varbūt tomēr šodien ir Pelnu diena? - Viņa runā par filmu, kas redzēta tikai vakardien. Tur ir šauts, sists un durts, pēc tam kaili cilvēki ir fabricējuši mīlestību. Mīlestību? Viņa tā saka, bet šis ir nepareizais vārds, ieradumā paņemts no plaukta. Es tā gribētu palīdzēt atrast pareizos vārdus, jo vārdi nu reiz man patīk un šķiet svarīgi, lai tos nesajauktu.

- Kailums, kairinājumi, sekss, - es pie sevis skaitu skolmeistariskā pedantismā, meklēdama pareizo, jo zinu skaidri, ka „mīlestība” ir nepareizais. Taču šai brīdī Džēna izkliedz kādu vārdu angliski, kas kā ar rulli pārbrauc manis sameklētajiem. Tas ir liels un bieži lietots vārds. Tāpat kā „rullī”, arī te ir „r” un „ll”, Thrill!!! Tas ieskalo sevī visus tos pārējos, gandrīz kā nevajadzīgus. - Par maz, par maz šai filmā bija tā - ar „r” un „ll”! Man patīk tā, ka es trīcu un drebu, satracināta! For kicks! Džēna tiešām zina Vārdus! Arī šis interesants ar saviem „k”, un var tiešām just cauri kājas spērienu. Kas speŗ un kam? Džēna ir piedzērusies. Krūtis viņai arvien vairāk lien ārā no kakla izgriezuma, un tiem tumšajiem Draugiem taukaini spīd ne tikai mati, bet arī acis... Indulis ir atpakaļ un sāk sarunas ar melnajiem, no kuŗām es gluži neko nesaprotu. Viņi piemin zirgus. Vai kumeliņus? Es pielīpu plauktā pie sienas un nedzirdami dūcu: „Tumšā naktī, zaļā zālē”,” Viss, kas minorā, mani vienmēr saraudina.

- Klapada, klapada, - maniem nedzirdamajiem vārdiem pāri aizjoņo pavisam citādi kumeliņi. Nē, tie nemaz nav kumeliņi, tur rakstīts tas pats vārds ar „r” un „ll” un vēl viens: NAUDA. Nauda, kas vizuļo purvā, maldinot gājēju dziļāk un dziļāk tur, kur rāvains ūdens, akači. Indulis jau tur ievilināts. Viņa acīs ir malduguņu spīdums. Es jūtu savu nevarību un Purva stiprumu. Nevarība sastīpojusi mani kā dzelžu stīpām. Stīpas žņaudz, bet - atsprāgst pārbīlī, kad viens Melnais ir piecēlies kājās un drāž milzīgu dūri durvīs. Tās nodreb, bet stāv tādas pašas. Melnais Draugs nu grābj krēslu ar metalla kājām. Izdodas! Finieri drūp, durvīs parādās caurums. Caurumā iedegas sarkani burti: THRILL... Džēna spiedz sajūsmā: - Šī jau nemaz nav mūsu māja! - Bērniņus neredz. Tie šonakt pie Patas. Nav bijis laika savākt... Induļa izplūdusī seja balta. - Tevi vajag nošaut! - viņš izkliedz un izskrien ārā. Ierūcas mašīna. Viņš aizbrauc meklēt šaujamo... Pārvērstais Puteklis meklē atslēgas caurumu, lai bēgtu,

- Zirnekli, zirnekli, kur tu esi ar saviem Vārdiem? Es gribu atpakaļ, prom, pati sava, nekad vairs nenākšu neredzama! ---------

Miglas kamoli veļas. Mēnesi aizsedz mākonis un baltās gaismas izbeidz savu rotaļu ap manu gultu.

Nekad vairs tev neuzticēšos, mēnesi! Pilnmēness naktīs aizklāšu logu!