BLONDIE MILŽI
Ingo Pētersons. Mežu vilki. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1975. 286 lp.
Ingo Pētersons pēc piezīmēm atstāsta kāda vācu virsnieka gaitas starp Baltijas telpas partizāniem laikā no 1947.-50., ko GD izdevis uz laba papīra, glīti iesietu maigi violetā audeklā.
Latviešiem ir vēsturiska tradicija - ticībā paļauties uz to, kas iespiests. Šī cieņa pret iespiesto vārdu dažkārt radījusi rūgtu vilšanos. To paturot prātā un ievērojot, ka Meža vilki attiecas tieši uz Latvijas mežiem un ļaudīm, bet stāstījumā uzrāda lielu izvairību faktos, kas pārbagāti kompensēti ar uzkrītoši nenozīmīgām detaļām, domāju, ka vismazāk maldīsies tie, kas šo grāmatu uzskatīs vienkārši par kaŗa stāstu saaudumu vieglas lasāmvielas līmenī: ar vāji slēptu misijas dzīparu visam cauri.
No informācijas viedokļa šī grāmata neko tādu neatklāj, kas uzmanīgam latviešu lasītājam nebūtu zināms. "Iekšējās informācijas" elements no šī viedokļa nesvarīgs un arī bez garantijas, ka patiess.
Vērtējot kā daiļliterātūru, apraksts vispār tādā līmenī, kas liek pieņemt, ka grāmata izdota galvenokārt tās it kā sensācionālā satura dēļ. Taču to vērts uzmanīgi izlasīt. Atklāsies tipiska (var rasties pat aizdomas, ka tipizēta) vācu virsnieka pasaules skatījums, ar kādu liela daļa trimdas latviešu, īpaši jaunāko gadu gājuma, nebūs nākuši tiešā saskarē un tāpēc, iespējams, varētu būt ieinteresēti. Turpretī tas, kas rakstīts par partizānu dzīvi un cīņām, jāuzlūko kā televizijai piemērota versija, tālu no dzīves īstenības.
Es šeit nebūt neapšaubu aprakstīto notikumu gaitu, jo to nezinu, bet gan pasnieguma brīnišķo kolorītu tur, kur tas nav iespējams . Stāstījuma varoni nekur nevienu reizi neatrodam uzrunātu vārdā. Viņš gan dažkārt nevairās saukt vārdā un aprakstīt vienu, otru cīņas biedru tuvāk. Pats viņš no 1941.-43. g. bijis pulkā "Thule". Ātrs skats kaŗa ruļļos rāda šādu ainu: 5. SS grēnadieŗu pulks "Thule" bija vienība 3. SS tanku divīzionā "Totenkopf" (Miroņgalva), ko 1939. g. oktobrī saformēja no koncentrācijas nometņu apsardzes vienībām. (Lai lasītājam nerastos nepamatotas aizdomas, jāpiezīmē, ka toreiz apsardzes vienībām bija policijas funkcijas.) Mēs nezinām, vai mūsu varonis - unteršturmfīrers šai vienībā par virsnieku uzdienējis, vai 1941. g. tur pārcelts no citurienes, jo šai laikā divīzions atrodas Francijā, un pulki tiek pārdēvēti par SS kājnieku pulkiem. 1943. g. martā divīzija "Totenkopf" cīnās pie Charkovas (Ukrainā), bet latviešu brīvprātīgo brigāde tai laikā - pie Ļeņingradas. Latviešu leģionu formāli (ar virsnieku zvērestu) dibina 1943. g. 20. martā. Pulkvedis Veiss ar adjutantu kapt. Galdiņu jaunajā leģionā ierodas aprīļa beigās. Šī leģiona kodols ir tā pati latviešu brigāde, kuŗu mūsu varonis atstāj 1943. g. Vasarā. Tad leģions ir pārcelts uz Volchovu.
Kaut kad šai laikā latvieši paspējuši ar mūsu unteršturmfīreru labi iepazīties. Viņu pazīst arī kaimiņu vienībās, kas grāmatā rūpīgi atgādināts. Cēlies no vikingiem, ko apliecina viņa ģimenes ciltskoks, viņš par sevi var sacīt tikai labu un ir drošs par to. Viņš loti mīl un dziļi izprot suņus un zirgus. Pēdējos viņš pēc galvas tumsā pazīst kādai sugai tie pieder, ko, protams, demonstrē saviem labvēļiem un lasītājam. Viņa tuvcīņas māka ir elpu aizraujoša, un dabas vientulībā viņš tūlīt izjūt īstam vācietim obligāto, neizsakāmi dziļo dvēseles jausmu, ko tuvāk izdibināt, diemžēl, neļauj pienākums. Vismīļāk viņš ganītu aitas. Lai gan ar nosacījumu, tomēr viņš spēj būt augstsirdīgs: "Cik liela gan ir krievu cilvēka dvēsele un labsirdība, ja vien tas nav boļševiks." (60) Partizānos starp latviešiem, kas cīnās savtīgu iemeslu dēļ - atriebjot savus piederīgos, plecu pie pleca kaŗo vācu kaŗavīri - ideālisti, - par brīvību. Kā viens no tiem, ar sveicienam paceltu roku, lasītāja acupriekšā nostājas Rolands. "...mūsu priekšā visā godībā stāvēja "leibštandarters" unteršturmfīrers. Piedurknes apšuve, atloku nozīmes, zīmotnes, saspiestā lauka cepure un mauzera pistole pie jostas - nekā netrūka. Bez tam abi dzelzskrusti, sudraba tuvcīņu nozīme, trieciena nozīme, blakus zelta ievainojumu zīmei; austrumu medaļas lentīte kopā ar dzelzskrusta lentīti otrā pogcaurumā." (78) Šis pats blondais milzis vēlāk abiem jaunbiedriem atnes "mazgāšanās bļodu ar ūdeni, ziepēm un dvieli."
Ārkārtīgi labi organizētajā stābā tiek rūpīgi koordinēts vismaz 1452 cīņas punktu (grupu?) brīvības kaŗš pret boļševikiem, kas polītiski un militāri II pasaules kaŗu uzvarējuši. Bet partizāni cīnās par brīvību. Viņi latvietēm liek bučot krievu plikās pakaļas. Tas, pēc viņu domām, ir taisnīgi dotajos apstākļos. Bet latvietes nav vācu kaŗazēns, ko ar zvēlienu pa žokli var "vest pie prāta". Ne arī veterāns Rīpalass, kas zirgam pie krēpēm pieturēdamies, smaidot pateicās kad "liku nobirt sitienu krusai pa viņa īsajām (?!) ribām". Latvietis nepieklājīgi(!) vemj, bet nesmaida, nepateicas. Varam būt droši, ka šajā izrādē partizāni zaudē atbalstu ari daudz plašākā ļaužu lokā, lai gan, laimīgā kārtā, tikai viens no klātesošajiem smej nedabiski. Tas izrādās komūnistu funkcionārs. Kā redzam, dabiskiem smiekliem cilvēka dzīvē liela nozīme. Ar tiem šai grāmatā sastopamies visai bieži - smiekliem pievienojas visi pārējie, tā apliecinot, ka stāv par kopību. Partizāni nešaubīgi cīnās par brīvību, bet ne ar vienu vārdu nav rādīts, kā tie domā. Tāpēc šai cīņā militārais pretinieks, lai arī bez biksēm, tomēr tiek vieglāk cauri nekā pašu ļaudis - vienīgais potenciālais atbalsts. To, ka tieši šo ļaužu rokās - nevis ģenerāļa Sudrabmata kartēs - gul partizānu problēmas galējais atrisinājums, to, acīmredzot neviens nesaprot. Un gan jau dažam labam vēlāk nācās doties pie paša piespļautās akas. Meža nometnē partizāni dzied, jo prot visas vācu armijas dziesmas (ko neprata leģionāri). Taču tulkojumos nav nevienas, ko pazītu latviešu kanaks. Nedzird "Zilo lakatiņu" un pie Veras bunkura neviens neuzvelk "... trešais stāv pie lodziņa, pistolīte rociņā".
Grūti saprast grāmatas galvenā notikuma - brauciena uz Rietumiem, jēgu, Kāpēc doties tālajā ceļā, ja no emigrantu organizācijas konferences telpām ar brīnišķo krievu radio var sazināties ar meža stābu? Un ja nu vilcienu (nevis tiltu vien) gaisā speŗot, tur iekšā sēdētu tas pats vecītis, kas mūsu varonim ausaino cepuri vēl iedeva? Vai arī domāt traucē pienākums? Bet tad, nelaimīgā kārtā, mūsu varonim piesitas aknu kaite, un viņš var grāmatu beigt, īsi paziņojot - cīņa beigusies. Viņam. Un cauri ir. Bet latvieši tā arī paliek savā zemē paši ar savām problēmām, kuŗas tādu sportistu enerģiskā klātiene tikpat nepalīdz atrisināt. -
Tulkotājs savukārt nav ņēmis vērā, vai nekad nav zinājis Latvijas armijas reglamentu. Tur sacīts - pavēles izpildīt nevis burtiski, bet pēc labākās sirdsapziņas. Bet ne. Kas nu iznāk? Sniegkritis, Vai atkal tā: "... lādiņi pāršalca augstu pār mums", (55) Latvieši, izņemot artileristus, par lādiņu. sauc artilerijas granātu, šrapneli, mīnmeša mīnu, pat tanku dūres galvu, kas iet pa gaisu un eksplodē. Varam būt droši, ka vilciena apsardze šāva ar šautenēm, mašīnpistolēm vai patšautenēm. No tām ārā nāk lodes, Bet tulkotājs patiesībā nav atbildīgs par autora tekstu, kas šai gadījumā arī mazsvarīgi.
Gvīdo Brūveris apvāka zīmējumā rāda taisni tādu šaujamrīka aptvērienu, kādu lietoja Kauguru dumpinieki - turot dakšas. Un ja tas tēviņš ar to krievu "ručeni" tā cūkosies - redzēs, - uzspers kādu gaisā kā likts!
Katrā ziņā, tas runā pretī priekšzīmīgajai cīņas skolai aprakstā. -
Imants Bite