Juris Mazutis

TIKAI TAS, KAS DZIMIS LIELĀS MOKĀS, PIEDER MĪLESTĪBAI

(Kvebekas problēma vēsturiskā skatījumā)

 

 

1. Ievads

Revolūcija ir ideja, kas atradusi sev durkļus.

− Napoleons

1976. g. 15. novembrī Kanadas Kvebekas provinces balsotāji valdībā sauca polītisku partiju (Parti Quebecois, turpmāk PQ), kuŗas deklarēts mērķis ir provinci atšķelt no Kanadas konfederācijas un izveidot suverēnu franču valsti. Kā bez vardarbības panākt neatkarību; kādas attiecības paturēt ar 110 g. vecās konfederācijas atliekām, kādas būtu gājiena saimnieciskās un polītiskās sekas, kāda būtu jaunās valsts iekšējā iekārta − šie un bezgala daudz citi nopietni jautājumi aizņem ministru prezidenta Leveka (Levesque) kabineta un partijas laiku, praktiskas atbildes izstrādāšana prasa koncentrētas pūles un enerģiju. Vēsture rāda: nav viegli − valsti ‘uzburt’. Vai Kvebeka ‘gatava’? Ko domā ‘angļu’ Kanada? Vai teikt − beidzot pietiek ar Kvebekas franču prasībām, reiz kaŗā un polītikā uzvarējām, tagad ievērojiet mūsu likumus, vai atmest ar roku − mums izdevīgāk tirgoties ar amerikāņiem, Kvebeka vienmēr jāstutē, lai iet; vai saprast − ja nevar desu savā (80 proc. no provinces iedzīvotājiem) franču valodā nopirkt, vai lidmašīnu, savu valodu lietojot, nosēdināt uz skrejceļa − tad konfederācija nedarbojas un jāmeklē pārkārtojumi? Kādas izredzes ‘angļu’ un ‘franču’ minoritātēm resp. ‘franču’ Kvebeka un ‘angļu’ provincēs? Vai te vārds un vieta Kanadas iedzīvotāju 1/3 daļai − immigrantiem? Jautājumu jūklī − vai turas federālās valdības izteiktie divvalodas − multikultūras pamatideāli?

Ilgus gadus Kvebekas vēlmes vai nu apmierināja (simboliski) vai uzpirka (ekonomiski) un ar labi izkārtotu karnevālu (1967. g. pasaules izstādes,

1976. g. olimpiadas) palīdzību, − sūdzības un ilgas aizklāja ‘progresa’ segums. Nav trūcis arī ‘progresa’ nevēlamos virzienos. Tagad − acs pret aci jāskatās pamatjautājumos: valodas, izglītības, ekonomijas, parasta cilvēka ikdienas dzīves un cerības, un arī daudzveidīgas valsts ideāla iespējamības. Liekas, pēkšņi − krize. Vienā pusē Leveks: „Mēs pavisam vienkārši un normāli gribam veidot mūsu sabiedrību un apkaimi tā, kā mūsu ieskati, mūsu cerības un mūsu ‘atšķirība’ to pieprasa” (uzruna Ņujorkas Ekonomiskā klubā 1977. g. 25. janvārī). Otrā pusē − Kanadas ministru prezidents Trudo (Trudeau): „Kvebekas pēkšņa aiziešana nozīmētu mūsu daudzveidības sapņa traģisku izbeigšanu... Es jums saku ar visu to pārliecību, ko varu momentam pienest: Kanadas apvienību nesalauzīs. Mēs salīgsim, mēs saskaņosimies. Mēs izturēsim” (uzruna ASV-tu Kongresā 1977. g. 22. februārī).

Tomēr − kā redzēsim − Kvebekas ‘problēma’ nav ne ‘pēkšņa’ nedz steidzīgi atrisināma. Kanadā darbojas vairāki varas un interešu pretpoli, katrs ar savu prasību un reakciju listi, ar saviem sapņiem. Vēl nav dzirdēts no šīs zemes iesākuma saimniekiem − eskimosiem un indiāņiem −, nedz arī organizētā veidā no tās moderniem celtniekiem − immigrantiem. Milzīgās distancēs (3500 jūdzēs no krasta līdz krastam) izkaisītā plānā iedzīvotāju kārta (23 miljoni), vairākumis piespiedušies ASV-tu robežai un kultūrai, varbūt nemaz nav gatava apturēt savas iedzīves izveidošanu, lai atbildētu − kas esam, kas gribam būt? Tomēr polītiskā realitāte prasa zināmu bilances sastādīšanu: vai turpināsim tāpat, − vai mainīsim līdzšinējos sadzīves ‘rāmjus’? Kā un cik tālu? Ar kādām sekām mums un mūsu bērniem?

Saprašana sākas ar zināšanu. Tāpēc − lai izsekotu jautājumu pirmsākumus, ir mazliet jāatkāpjas, ir jāparakņājas Kvebekas vēsturē.

 

 

 

2. Portreti

Portretu sejas pret sienu pagriežot, tu nemainīsi vēstures virzienu.

− Neru

Kamēr spāņi nodarbojas ar inku un maju apkaušanu un izlaupīšanu tālāk dienvidos, angļu un franču galmi vēl meklē īso peļņas ceļu uz Ķīnu. 1534. g., karaļa Franča (Francis) I uzdevumā Žaks Kartjē (Jacques Cartier) izsēžas Gaspezijas krastā, kalngalā iedzen lielu koka krustu un deklarē, ka apkārtējā territorija tagad pieder Francijas karalim. Indiāņiem viņš apgalvo, ka krusts ir domāts tikai palīgnavigācijai. Seko Šamplēna (Champlain) Kvebekas (Québec) un de Mezoneva (de Maisonneuve) Montreālas dibināšana, resp. 1608. un 1642. g. Francijas karaļi zvērādu tirdzniecību un faktisko valdīšanu nodod kompāniju monopoliem. Kompānijām no savas puses jāgādā par kolonizāciju (pāris kuģos ierodas nabadzīgi zemnieki, cietumnieki, klaidoņi un ‘karaļa meitas’) un reliģisku ‘audzināšanu’ (Rekoletu un Jezuītu ordeņi savu darbu sāk resp. 1615. un 1625. g.). Iebraucēji provocē izmantotās indiāņu ciltis savstarpējus grautiņus, bet ar visu to tikko spēj pretuzbrukumus atvairīt. Kad ‘saules karalis’ Luijs (Louis) XIV pārņem valdīšanu, kolonijai pieder tikai 2,500 ‘baltas’ dvēseles. ‘Jaunanglija’ briest ātrāk − tur jau 80,000. Ir 1663. gads.

Sākas kolonijas nostiprināšana. Luijs atsūta 1300 ‘regulārus’ zaldātus, indiāņus izkauj un pazemo. Franču territoriju ekspluatāciju Ziemeļamerikā nodod Rietumindijas kompānijas rokās − tai piešķirts totāls zemes, tirdzniecības un kuģošanas monopols. Zemi izdala senjoriem (seigneur) − augstmaņiem, reliģiskiem ordeņiem, armijas virsniekiem, − kuŗi ‘organizē’ kolonistus tās apsaimniekošanai, ievāc ražoto, izmaksā strādniekiem iztiku un kompānijai, baznīcai nodevas. Polītiku un armiju vada karaļa iecelts gubernators; ierēdnis (‘intendants’) vada − vispārēju kolonistu izvietošanu, zemkopību, finances un tieslietas; bīskaps nomināli rūpējas par reliģisko audzināšanu (misiju) un izglītību, bet baznīcas zemturība (1763. g. − jau viena ceturtā daļa no visas ‘izdalītās’ zemes platības!) un no tās izrietošā peļņa viņa darbībā ienes financiālu un polītisku nokrāsu. Metropoles (Francijas) mērķis: kolonijai pašai jāstāv uz savām kājām un jāražo peļņa valstij. 1672. g. − 6,700 iedzīvotāji.

Gubernatora Frontenaka (Frontenac) vadībā ekspluatācija iet pilnu jaudu uz priekšu. Džolietā (Jolliet) un Tēva Marketa (Marquette) 1673. g. ekspedīcija, izkuģo Misisipi upes gultni līdz pat Arkanzasai. Pāris gadus vēlāk Lasals (LaSalle) sasniedz Meksikas jūras līci un territoriju nosauc par Luizianu, karaļa vārdā to ‘pievienojot’ Francijai. Kamēr ‘jaunangļi’ pret indiāņu zvērādām izmaina rumu, franči dod − brendiju. Abas puses lieto indiāņu algādžus, lai pretiniekam traucētu tirdzniecību. Tomēr Ziemeļamerikas skatuve ir tikai viena maza dala no angļu-franču-spāņu-holandiešu varas un koloniju sadales, un 1713. g. Utrechtas miera līgums ar mazām pārmaiņām apstiprina provizoriskās ‘ietekmju’ robežas. ‘Jaunfrancija’ stiepjas no tagadējās Labradoras un Ņubransvikas cauri Kvebekai, Ontario un tad pa Misisipi ieleju līdz Luizianai − bet tajā tikai ap 20,000 iedzīvotāju.

‘Jaunanglija’ − 450,000. Angļi no Hadsona līča izveido zvērādu tirdzniecību rietumu virzienā un, lai gan Laverandrejs (La Vérendreye) un viņa dēli izlūkošanas un komercbraucienos tiek pāri Manitobai, Saskačevanai līdz pat Rokijiem, − franču kolonijas enerģija, parallēli mātes Francijas pabalsta samazināšanai un aizņemtībai citās afērās, lēnām izsīkst. Immigranti ierodas piespiedu kārtā − šajos laikos Kvebeka ir Francijas Austrālija. 1739. g. − 43,000 iedzīvotāji, galvenokārt no augstas dzimstības. 1754. g. − 85,000, Jaunanglija − 1,500,000.

Seko franču un angļu konfrontācija Eiropā; kuŗai blakuslomu spēlē aizjūŗas un Ziemeļamerikas sadursmes. 1759. g. 13. septembrī ģenerāļa Vulfa (Wolfe) pārspēks ieņem Kvebekas pilsētu. Nākamā gadā padodas Montreāla. Jaunfrancijas vairs − nav. Kolonija pāriet angļu militārpārvaldē, kuŗu beidzot apstiprina 1763. g. Parīzes miera līgums. (Ziemeļamerikā Francijai paliek tikai divas zvejnieksaliņas: Sentpjera (St. Pierre) un Mikelona (Miquelon). Luizianu Napoleons 1803. g. pārdod amerikāņiem.) Labi pelnījuši, kolonijas bijušie administratori un viņu palīgi atgriežas Francijā. Paliek zemnieki un strādnieki, likvidētās armijas zaldāti, daži senjori , tirgotāji, un baznīcnieku vairākums. Kolonizatoru atliekas gaida jaunu kolonizācijas eposu.

 

 

3. Kunga rati, kunga zirgi

Tā traģēdija, nav ko liegties,
kož pārāk bieži visus mūs −
to dēļ, kam ļoti patīk liekties,
uz zemes pārāk daudzi lūzt.

− Ojārs Vācietis (Gamma)

Tie, kam ir − prot noturēties. Tiem, kam nav − nebūs. Angļu tirdzinieki pārņem komerciālo rosību no franču kollēgām, kuŗiem nav vairs kur sūtīt zvērādas, labību, baļķus u.c. kolonijas ražojumus. Senjori lielākoties ir ar mieru sadarboties ar jauno režīmu, un tā viņiem padotie strādnieki un zemnieki paliek turpat, kur vienmēr − tikko savu iztiku nopelnot. Baznīca nostiprinās − tai dota pilnīga reliģiskas un izglītības darbības brīvība (un vēlāk − īpašumu neaiztiekamība) pret akcepta mesliem. Bīskaps Briands deklarē: „Vai nav skaidrs, ka dižais uzvarētājs, tagad mūsu kungs, ir aizmirsis, ka reiz bija mūsu ienaidnieks un tagad rūpējas vienīgi par mūsu vajadzību piepildīšanu?” Angļi pilnā jaudā tirgojas, nospiež indiāņus, izmanto padotos senjorus un baznīcu saviem nolūkiem. Vara − dara. Lai gan indiāņu cilšu federācija virsaiša Pontiaka vadībā saceļas un izdemolē iekarotāju nocietinājumus ‘lielo ezeru’ rajonā, 1763. g. asiņainā kaujā pie Detroitas sacelšanos apspiež. Indiāņus novieto rezervātos, kur viņi dzīvo pasīvu un trulu dzīvi, ‘baltā vīra’ piedzirdināti. 1774. g. Kvebekas akts apstiprina status quo, paplašina territoriju un pārvērš militāro valdību Anglijas guberņā. 1774. g. jaunangliešu kongress Filadelfijā pieprasa pašnoteikšanos 13 kolonijām. 1776. g., kaŗa vidū, amerikāņi piesaka pasaulei savu neatkarību. Amerikāņu armija ieņem Montreālu, bet angļu kaŗaspēks to smagi sakauj pie Kvebekas. Abas puses vervē kaŗavīrus Kvebekas provinces territorijā − bez lielām sekmēm. 1783. g. Anglija atzīst ASV-tu neatkarību un robežu novelk no jūras pie Jaunskotijas līdz un cauri ‘lielajiem ezeriem’. 1784. g. Kvebekā − 113,000 cilvēku. Seko ‘lojālistu’ emigrācija no ASV-tīm: 30,000 dodas uz piejūŗas provincēm (Jaunskotiju), 6,000 uz Kvebeku. Viņiem piešķiŗ zemi un vietējo autonomiju. 1791. g. konstitūcija sadala Kvebeku Augškanadā un Lejaskanadā − resp, apm. tagadējās Ontario un Kvebekas robežās. Valda gubernators, katrā daļā pa leitnantgubernātoram, pa ieceltai un ievēlētai padomei. Ieceltā padome pārstāv augstmaņu un Anglijas valsts intereses. Ievēlētā − lielākoties tirgotāju, senjoru, advokātu.

Bet 1789. g. franču revolūcijas atbalsis ievieš nemieru Lejaskanadas sabiedrībā. Līdz ar Francijas un Anglijas kaŗastāvokli atskrien baumas, ka Francija ‘atbrīvos’ savu bijušo koloniju no angļu ‘jūga’. Kolonijas valdība ar baznīcas palīdzību pieprasa lojalitāti Anglijai. 1799. g. Lejaskanadas ievēlētā padome atvēl 20,000 angļu mārciņas kā pabalstu Britanijas cīņai pret revolūciju un Napoleonu. Kanadā ielaiž tikai revolūcijas bēgļus, lielākoties reliģiskus darbiniekus, kuŗi izplata šausmu stāstus par Francijā notikušo. Tomēr kolonijas iedzīvotāji pretojas 1794. g. obligātā kaŗadienesta un 1796. g. ceļu būves likumiem, kuŗi paredz ‘brīvprātīgo’ piedalīšanos. Kurnēšanu apspiež.

Kaŗš Eiropā nes milzīgu peļņu kolonijas angļu tirgotājiem, it īpaši kokmateriālu eksportā. Te nodibinās līdz šai dienai pazīstamais paņēmiens: par smiekla naudu vai ar polītisku kukuļu palīdzību individs vai tirdzniecības uzņēmums iegūst tiesības (no valdības) izmantot izejvielas (piem., mežus, vēlāk minerālgultnes, naftas urbšanas koncesijas u.t.j.) tīras pelņas nolūkos; izdevumi ir niecīgi − strādnieku iztika, transports uz tirgu; pārdošanas cenas lielākā tiesa atlec tirgotājam. Peļņa savukārt nopērk zināmu polītisku ‘spiedienu’ (ierēdņus, ‘tautas pārstāvjus’), vai arī daļu tās ‘ziedo’ labvēlīgu polītiķu grupām − viss vienam nolūkam, lai līdzšinēja ‘kartība’ turpinās. Un tā turpinās.

 

 

4. „Kur kauns un bēdas tautu spiež...”

Demokratijas mērs ir kritikas brīvība. − Ben-Gurions

Lejaskanadas ievēlētās padomes sadalījums 1792. g.: 35 franču cilmes, 15 angļu cilmes ‘tautas pārstāvji’. Angļu cilmes iedzīvotāju proporcija: 1/15 daļa. Pārrunu valoda: angļu. Franču valodu pielaiž ‘ja vajag tulkojumu’. Ieceltās padomes sastāvā jau no sākuma − angļu pārsvars. Seko vairākas vēlēšanu kampaņas, un Lejaskanadas padomē izkristallizējas divas partijas: toriju − pārstāv ierēdņu, angļu tirgotāju, senjoru intereses (ar gubernatora un baznīcas klusu pabalstu) un Parti Canadien (PC) − vidusšķira, pārstāv franču cilmes iedzīvotāju vēl neskaidrās vēlmes. PC katrreiz iegūst padomes ievēlēto delegātu vairākumu, un 1807. g. ieceltais gubernators Krēgs (Craig) ar uztraukumu konstatē tās „dumpīgo” darbību. Krēgs slēdz avīzi Le Canadien, kad tā izklāsta kukuļskandalus, un iesēdina dibinātājus cietumā, neievērojot faktu, ka tie reizē ir arī ievēlēti padomnieki. Viņš sūta sekretāru uz Londonu ar priekšlikumiem provinci pilnīgi pārangliskot, reizē izravējot ievēlētās padomes demokratiskos dīgļus. „Šis neatkarības gars, šī galīgā nepaklausība, šīs brīvās pārrunas kuŗās viņi iztirzā visādas, no saviem vadoņiem uzsūktas valdīšanas ‘idejas’, − viss tas ir strauji pieaudzis pēdējos piecos − sešos gados, viss ir cēlies no ievēlētās padomes un vēlēšanu intrigām.” Aristokrāts Krēgs neaizmirst nonicināt ‘tautas pārstāvju’ kvalitāti: „Viņu starpā nav neviens, kuŗu varētu dēvēt par džentlmeni.” Britu valdība ieteikumus atliek − jo briest kaŗš ar ASV-tīm.

1812. g. jaunajās ASV-tīs jau 7,500,000 iedzīvotāju (Kanadā 500,000), un tās jūtas pietiekami spēcīgas, lai sev izkarotu ‘dzīvesteķu’. Floridā pretinieki ir spāņi, rietumos − indiāni, ziemeļos −Kanadas kolonija. Anglija visiem trim − galvenais balsts, tātad galvenais amerikāņu ienaidnieks. Anglijas valdība, vadoties no jaunā gubernatora Prevo (Prevost) ieteikuma, piešķir Kvebekas katoļu bīskapam gadskārtēju 1,000 mārciņu atalgojumu kā „pateicību par baznīcas lojalitāti un labu uzvešanos”. Baznīca mudina kvebekiešus iesaistīties cīņā pret amerikāņiem, padome atvēl $928,000 − 6’,000 vīru savervēšanai, un De Salabe−rija vadītais ‘Voltigeurs Canadiens’ pulks aiziet kaŗot. Toties Devatevila (De WattevHle) ‘angļu’ pulks sastāv lielākoties no poļu un lietuviešu algādžiem. Cīņas nedod izšķirīgu pārākumu ne vienai, ne otrai pusei. Amerikāņi izdedzina Jorku (York)tagadējo Toronto, angļi − Vašingtonu. 1817. g. Centas (Ghent) miera līgums atdod iegūtās territorijas zaudētājiem. 1818. g. angļi un amerikāņi vienojas par Kanadas un ASV-tu robežas novilkšanu gar 49. platuma gradu no Mežezera (Lake of the Wood) līdz Rokijiem. Uz kartes ‘lielās’ robežas ir nospraustas − bet kolonijas iekšējos apveidus vēl kaļ un darina.

 

 

5. Karotes − lodēs

Sacelšanos var attaisnot vienīgi − uzvara.

−Th.B. Rids, ASV tautas vietnieku namā 1878. g.

Ziemeļamerikā diezgan ātri izveidojas Eiropai parallēla sabiedriska iekārta − dabiski, jo Eiropa ir koloniju bērnaukle. Šķiras ir trīs − valdošā, vidus un zemnieku, Augškanadas 125,000 angļu cilmes ļaudis ‘vada’ ‘Family Compact’ kliķe (gubernators, anglikāņu bīskaps, ierēdņi, muižnieki); ievēlētās padomes tirgotāji, advokāti, ārsti − prasa lielāku teikšanu provinces valdīšanā; strādnieki-zemnieki atbalsta ievēlēto vidusšķiru. Lejaskanadas 420,000 iedzīvotājiem (80,000 angļu, 340,000 franču cilmes) polītiskais iekārtojums ir sarežģītāks. ‘Chateau Clique’ (gubernators, senjori, katoļu bīskaps, lieltirdzinieki) tur varu savās rokās; vidusšķira grib paplašināt ievēlētās padomes ietekmi − bet dalās nopietnos jautājumos, kad aizkārtas angļu un franču savstarpējas intereses, tad angļi atbalsta valdību; ‘parastie’ ļaudis padomē regulāri ievēl franču vidusšķiras pārstāvju vairākumu − un gaida.

Demokratijas kumoss kolonistiem ir gards, un viņi grib vēl. Gubernatori Dramons (Drummond), Šerbruks (Sherbrooke) un Ričmons (Richmond) nespēj dot atrisinājumus. 1820. g. gubernators Dalhauzijs (Dalhousie) uzķeras ierēdņu nodokļu naudas zādzības skandālā, Lejaskanadas padome protestē un pieprasa tiesības visus valdības publiskos izdevumus revidēt. Pretgājienā angļu parlaments gandrīz apstiprina likumprojektu abu provinču apvienošanai − kuŗas vienā ievēlētā padomē rastos angļu pārstāvju vairākums. PC delegāti Papino (Papineau) un Nīlsens (Neilson) aizved 60,000 parakstu protesta petīciju uz Londonu. Angļu valdība piekāpjas: kolonijas budžetam vajadzīga ievēlētās padomes piekrišana, bet ne valdības pārstāvju un tiesnešu algām. 1828. g. Dalhauzija vietā nāk Kempts, 1830. g. Eilmers (Aylmer). Valdības pieteikto budžetu neapstiprina padomē, bet PC sadalās ‘Moderates’ un ‘Patriotes’ frakcijās. Moderati grib reformu. Patrioti vairs negrib kumosus − viņi grib teikšanu un valdīšanu.

Franču vidusšķira dibina ‘tautas banku’ (Banque du Peuple) un organizē Molsona un Megila (McGill) Bank of Montreal boikotu. Patriotu frakcija pieprasa baznīcas īpašumu kontroles nodošanu vietēji ievēlētām pagastu-draudzes komitejām, bet ieceltā padome propoziciju nobloķē. Zaldāti nogalina trīs demonstrantus. Padome vēlreiz neapstiprina budžetu, un gubernators ņem 47,000 (izglītības izdevumiem paredzētās) angļu mārciņas no Jezuitu ordeņa peļņas, lai segtu ierēdņu algas. Apm. 50,000 angļu immigrantu ierodas katru gadu. ‘Angļu-amerikāņu īpašumu biedrība’ (organizēta Londonā) uzpērk 500,000 akru zemes kolonijā, un gubernators Eilmers projektē 600,000 angļu immigrantu iepludināšanu Kvebekā un Otavas ielejā. 1834. g. padome proponē 92 likumprojektus − visus pret valdošo iekārtu. 1834. g. patriotu frakcija iegūst absolūtu vairākumu padomē.

Jaunais gubernators Gosfords mēģina stāvokli izlīdzināt, bet sliktā lauku raža, bezdarbs un vēl viens represīvs valdības likumprojekts saasina frakciju attiecības. Patrioti organizē publiskus mītiņus − runas ir par importu (tējas, tabakas, ruma un vīna) boikotu. Bīskaps Lartigs (Lartigue) aizrāda, ka „...nav atļauts augstākai varai pretoties, nedz likumus pārkāpt. Mēs nepiešķirsim grēku piedošanu tiem, kas sludina dumpošanos pret valdību, zem kuŗas laimīgi dzīvojam...” Gosfords slēdz ievēlēto padomi. Angļi un patrioti veido paramilitārus kadrus bruņotai cīņai.

Seko demonstrācijas, ielu kautiņi. 1837. g. 12. novembrī Gosfords aizliedz publiskus mītiņus. Kolborns (Colborne) organizē brīvprātīgo angļu korpusu un armijas vienības. 16. novembrī valdība pieprasa 26 patriotu arestu, bet lielākā daļa izvairās. To starpā − Papino un Lafontēns (Lafontaine). Viņu viedoklis − cīņu vajadzētu paturēt konstitucionālu debašu un boikotu sfairā. 5. decembrī Gosfords izsludina kaŗa stāvokli. Pirmajās bruņotajās sadursmes pārāki izrādās patrioti − veiksmīgi cīnās vēlākais parlamentārietis Kartjē (Cartier), − bet angļu regulārā armija ar brīvprātīgo palīdzību metodiski uziet un sakauj izolētus, vāji organizētus un apbruņotus patriotu grupējumus. Notver Vižē (Viger) un Volfredu Nelsonu, citi vadoņi dodas uz ASV-tīm, kur frakcija atkal, sadalās: par izlīgšanu un par cīņas turpināšanu. Kolborns iznīcina pēdējo nopietno pretestību pie Okas, un tur krīt Šenjē (Chénier). 1838. g. 10. februārī Anglijas parlaments atceļ Lejaskanadas konstitūciju un sūta Duramu (Durham) kā stāvokļa izmeklētāju un jauno gubernatoru. Durams izsūta astoņus sagūstītus patriotu vadoņus uz Bermudu. Vēl 16 patriotiem, kuŗi jau bēgļi ASV-tīs, aizliegts atgriezties Kanadā. Pārējos dumpiniekus izlaiž no cietuma. Durams gatavo savu slaveno ziņojumu. Tomēr angļu valdība asi kritizē Durama rīcību, un viņš 3. novembrī atgriežas Londonā. ASV-tu bēgļi organizē mežabrāļu (Freres Chasseurs) darbību. Pārņēmis varu no Durama, Kolborns nežēlīgi izklaidina pretspēkus. 99 gūstekņus notiesā uz nāvi, 12 − publiski likvidē, 58 − izsūta uz Austrāliju, 2 − izraida, pārējos atlaiž. Nogalinātie − vienkārši cilvēki, neviens − vadonis. (Vadoņi vēlāk atgriežas polītiskā dzīvē un tirdzniecībā.) Līdz ar angļu uzvaru iestājas sāpīgs klusums. Nelabvēlīgi saimnieciski apstākli daudziem piespiež emigrāciju uz rosīgajām ASV-tīm un nezināmām prērijām.

Augškanadā Makenzijs (Mackenzie) vada reformistu partiju pret torijiem, un ari tur vārdu cīņa padomē pārsviežas bruņotās sadursmēs. Valdība sacelšanos apspiež un mežonīgi izrēķinās ar dumpiniekiem. 21 gūstekni nogalina, daudzus izsūta uz Tasmaniju un ASV-tīm. Makenzijs sēž cietumā. Pēc kaŗadarbības vēl 25,000 laucinieku emigrē uz dienvidiem. Amerikāņu armija traucē dumpinieku apbruņošanu un bēgļus izdod angļu kollēgām. (Uz pateicību nav ilgi jāgaida: 1842. g. Vebstera − Ašburtona līgums atdod amerikāņiem daļu Ņubransvikas − to pievieno Meinas statam −, Šamplēna ezera ziemeļgalu un Ontario Karalisko salu (Isle Royale). 1840. g. pretošanās izsīkst.

Un Canadien errant, banni de ses foyers,
parcourait en pleurant des pays étrangers.

Un jour triste et pensif assis au bord des flots,
au courant fugitif il adressa ces mots:

„Si tu vois mon pays, mon pays malheureux,
va dire à mēs āmis que je me souviens d’eux.

A. Gerin-Lajoie

 

Tautietis svešumā klīst, no tēva sētas dzīts, −
raudot, likteni nīst, gaida, −kad ausīs rīts?

Reizēm, kad noskumis sēž, ūdeņos skatoties, −
vārdus tam paņem vējš − straumei tie līdzi skries:

„Ja redzi tēvtēvu zemi, dzimteni nelaimīgo, −
līdz dēla sveicienus ņēmi, saki: es atceros.”

(Atdzejojis J. Mazulis)

 

Šī studentu sacerētā polītisko bēgļu dziesma rezumē pēcdumpja garastāvokli. 1978. g. Kvebekas provinces ilggadīgo La belle province (Skaistā province) automašīnu numuru saukli aizstās Je me souviens (Es atceros).

 

 

6. Roku rokā...

Nost ar valsti! Tajā revolūcijā piedalīšos. Iegrauj valsts ideju, pasludini nepiespiestu izvēli un sirdsdraudzību kā vienošanās svarīgākos pamatnoteikumus − un ar to sāksies brīvība, kuŗai būs vērtība.

− Ibsens (1882. g.)

Ko darīt ar dumpīgo koloniju? Durams nodod sava izmeklējuma ziņojumu (Durham Report) angļu parlamentam. Divi galvenie praktiskie ieteikumi − jāapvieno abas Kanadas daļas zem vienas valdības, ievēlētai padomei jādod budžeta kontrole. Toties Durama analizēs subjektīvās atskaņas dzirdamas vēl šodien. Viņa formulējumi ir klasisks kungu un kalpu attieksmju rezumējums.

Franču cilmes Kanadiešu lielākā daļa, viņš raksta, ir „... pieraduši nemitīgam, primitīvam lauku darbam; viņiem patīk laucinieku sabiedriskā sadzīve... bet pašu nemainīgās iestādes nav viņiem devušas izglītību, kustību, progresu... Pilsētnieki un vidusšķira pieņem angļu paražas un gaumi, bet Anglijas valdības nevērība pamet masas bez iestādēm, kas varētu pacelt brīvības un civilizācijās līmeni...” Kas par ‘brīvu un civilizētu’ uzskatāms − tur Durams nepielaiž ne mazāko šaubu: „Šie (franču cilmes) ļaudis ir bez vēstures un literatūras... Vai šī franču-kanadiešu nacionalitāte ir tiešām − nacionalitāte?... Es bezcerīgākas mazvērtības tekošu nacionālu ‘atšķirību’ nepazīstu...”

Turpretim, „...angļu kapitālistu aktīvā, neatlaidīgā darbība no galveniem peļņas sektoriem izdzina inertos, paviršos franču sāncenšus ... angļi ir attīstījuši zemes dabas bagātības, ieveduši un uzlabojuši satiksmes un sazināšanās līdzekļus; organizējuši iekšējo un eksporttirdzniecību... Tāpēc franču strādnieku masas darbojas angļu kapitālistu uzņēmumos...”

Rezultātā − „Franči nevarēja nejust angļu uzņēmības pārākumu... Viņu attieksmes pret konkurentiem gāja no bailēm uz greizsirdību un, beidzot, uz naidu. Angļi atmaksāja ar nicinājumiem un arī, beidzot, ar naidu...” Nākotnē − „Man nav šaubu par nacionālo raksturu, kas jādod Lejaskanadai − tam jābūt angļu impērijas −, Britu Amerikas vairākumam, tās varenās rases, kas drīz pārvaldīs visu Ziemeļamerikas kontinentu...” Galvenais instruments būtu angļu immigrantu iepludināšana „...lai nostiprinātu angļu likumus un valodu un lai valdīšanu uzticētu angļu ievēlētai padomei...”

Varbūt to varētu uzskatīt kā „...cietsirdīgu izrēķināšanos ar uzvarētu tautu”, Durams raksta, un „...angļi ir jaunatbraucēji, kuŗiem nav tiesības pieprasīt citas nacionalitātes izdzēšanu...”, − bet „...Es gribu Kanadiešiem dot mūsu angļu raksturu, lai viņus paceltu no mazvērtības...” (!!) Tātad visām nākotnes sekmēm priekšnoteikums − pārpotēts angļu raksturs. Signāls − kārklu angļu augsnei.

Lejaskanadas franču sabiedrība, pat vidusšķira un baznīca, Durama ziņojuma ieteikumiem un filozofijai pretojas. Bez efekta. Baznīcas ietekmē izglītība nosveras uz klasisko un reliģisko pusi (‘saimniecība un praktiskas lietas lai paliek necivilizēto angļu rokās’), senjori mudina zemniekus cītīgāk strādāt, vairoties. Kolonizētā tauta, tātad, piešķiŗ vēlamību un svētumu tam, kas tai atļauts. Augškanadā valda sajūsma.

1840. gada Apvienošanas likums (Act of Union) nodibina Kanadas provinci. Lejaskanada (650,000 iedz.) un Augškanada (450,000 iedz.) katra dod 42 pārstāvjus ievēlētai padomei, kur pārrunas notiek angļu valodā. Ieceltā padome, gubernators, tiesneši − ārpus ievēlētās padomes kontroles. Reformisti Lafontēns un Boldvins pieprasa ieceltās padomes atbildību ievēlētās padomes priekšā, bet gubernatori Sidenams (Sydenham), Bagots un Metkafs (Metcalfe) to nepielaiž. 1846. g. jaunais gubernators Elgins (Anglijas vigu partijas ietekmē) piešķiŗ Kanadai ‘atbildīgu’ valdības kārtību iekšlietās (paturot tirdzniecības, ārlietu, aizsardzības un likumprojektu tiesības angļu galmam) un aicina 1847. g. ievēlēto reformistu vairākumu uzņemties pirmās valdības sastādīšanu. 1849. g. kā ‘oficiālu’ pieņem arī franču valodu. Padome ir tagad − parlaments.

Patriotu vadonis Papino atgriežas 1845. g., kādu laiku sadarbojas ar reformistiem, tad dibina radikālo demokratu partiju (to dēvē par Rouge − sarkano). Tā grib atcelt ūniju un pārveidot konstitūciju. Reformisti lēnām saplūst ar torijiem un saucas Bleus (zilie) Lejaskanadā, konservatīvie Augškanadā. Augškanadā izveidojas zemnieku (Clear-Grits) partija:, tā ir asa pret frančiem un tirdzinieku interesēm. Gritu runas vīrs Boultons deklarē: „Nēģeri ir ASV-tu lielā problēma, franču cilmes Kanadieši − Kanadas.”

1849. g. Elgins apstiprina reformistu sacelšanās atlīdzības likumprojektu (proponēta naudas izmaksa tiem, kas cietuši materiālus zaudējumus 1837. g. sacelšanas kaŗadarbības laikā), bet angļu bandas izdemolē reformistu mājas Montreālā un aizdedzina parlamenta ēkas. (Valdību pārceļ uz Otavu 1858. g.). Sākas (lielākoties īru) immigrantu vilnis, līdz ar Anglijas ‘brīvās tirdzniecības’ polītiku pasliktinās ekonomiskais stāvoklis. 1857. g. griti iegūst vairākumu Augškanadā, ‘Zilie’ − Lejaskanadā. Valdība ir paralizēta. Satumst konfederācijas priekšvakars.

 

 

7. Konfederācija

Mēs esam krācēs − ir jākuģo tālāk.

− Tomass Darsijs Magī (Thomas D’Arcy McGee), Konfederācijas debates 1865. g. 9. februārī.

Varavīksnas trauslā, izstieptā forma ir konfederācijas ģeogrāfiskais atdarinājums. Varavīksna − tēls bez satura − arī pārstāv konfederācijas faktisko saliedējumu.

− Henrijs G. Džolijs (Henri G. Joly), Konfederācijas debates 1865. g. 20. februārī.

Britu Ziemeļamerikas provinču apvienošanu nepieprasa Anglijas galms, to neizaicina populārs referends, pat starp provincēm un starp polītiskām partijām trūkst vienprātības. („Skaidrs, tiešs konfederācijas cēlonis bija neizšķirtais stāvoklis Kanadas parlamentā,” raksta Goldvins Smits 1872. g. augustā.) Bet 1864. g. griti atlaiž vēstures ratu bremzes un dod savu piekrišanu Makdonalda konservatīvo un Kartjē „Zilo” projektam − izveidot federālu sistēmu. Kanadas delegātus uzņem Šarlottaunas (Charlottetown) konferencē, kur piejūras provinces pārspriež savstarpējas apvienošanās iespējas. 1864. g. Kvebekas un 1866. g. Londonas sanāksmēs izstrādā jaunās konstitūcijas detaļas, 1867. g. Anglijas parlaments apstiprina British North America (BNA) likumu. Kanadas ‘dominijā’ (Dominion) turpmāk darbojas ‘divpakāpju’ valdības sistēma: federālā (centrālā) Otavā un provinču (Ontario, Kvebekā, Nubransvikā un Jaunskotijā).

Liels, vēsturisks gājiens − un jau no sākuma problēmu apsēsts, Šarlottaunas sanāksmju telpas sienā piemiņas plāksnē iegravēts „... likteņa vadībā, viņu izveidotais pārspēja iecerēto...” (Miltons − Zaudētā paradīze), bet Prinča Edvarda sala, sanāksmju vieta,konfederācijā iestājas tikai 1873. g. Ņufaundlendas provinces valdību, kas ieteica iestāšanos, sakauj vēlēšanās, − un province pievienojas Kanadai kā pēdējā 1948. gadā. Tirgotāju dibinātā Britu-amerikāņu līga grib pārtraukt Kanadas sakarus ar Angliju un to piekabināt ASV-tīm. ‘Rouges’ Kvebekā mēģina organizēt pretestību, bet franču sabiedrība ir pasīva un savstarpēji apkaŗojas. Kartjē atgādina, ka izolācijā draud briesmas, it īpaši no ASV-tu varaskāres. Tāpēc, „Nododot savas intereses federālās valdības aizgādībā, franču iedzīvotāji apliecina, ka uzticas saviem angļu kompatriotiem.” Jaunskotijai un Ņubransvikai steidzīgi jāpiešķiŗ ekonomisks pabalsts, Makdonalds apsola transkontinentālu dzelzceļa sistēmu, un Britu Kolumbija iestājas konfederācijā 1871. g.Tomēr 1872. g. 5. martā viņš raksta: „Konfederācija ir tikai skrimšļi, un paies vēl pieci gadi pirms tie sacietēs kaulos.”

Kā noris ‘sacietēšana’ konfederācijas mazuļa ķermenī − nosaka BNA varas (barības) sadale federālai un provinču valdībām. Mugurkaula attīstībai (federālai valdībai) atvēl finanču kontroli, ārtirdzniecību, satiksmi, pastu, ostas, muitas, aizsardzību un ārlietas, krimināltiesu, cietumus, immigrāciju. Rokām un kājām − provincēm −: izglītību, vietējo tirdzniecību, pilsētu, slimnīcu un lokāltiesu administrāciju, privātīpašumu kontroli. (Tā nu iznāk, ka gritiem, kuŗi šīs vietējās kontroles dēļ deva savu akceptu konfederācijas idejai, nav nekas daudz atlēcis.) Mazulis, acīmredzot, varēs sēdēt taisni, bet kādu laiku nebūs iešanas un celšanas spējīgs. Paredzēts arī, ka viņš mācīsies runāt ir angliski, ir franciski (federālā valdībā un Kvebekā). Pārējais − frizūra: gubernators un leitnantgubernātori (provincēs) pārstāv karalieni, senāta (agrākās ieceltās padomes) locekļus ieceļ House of Commons pārvaldošā partija. Konfederācija sāk augt un veidoties.

Jaunskotijas nelabvēlīgos ekonomiskos apstākļos briest pretestība konfederācijai, bet Magī 1868. g. 5. aprīlī deklarē, „Mēs viņus piespiedīsim pieņemt šo apvienību, mēs viņus pārliecināsim ar taisnību, ar labvēlību, ar mīlestību − mums pievienoties šinī kopējā, lielā nacionālā darbā.” Bet vēsturnieks Ridels (Riddell) 1940. g. raksta, ka „... 1867. g. federācija bija instruments rietumu ieņemšanai. Tā bija polītisks ierocis, ar ko rietumus pakļāva Sv. Lorensa ielejas kontrolei.” 1867. g. vēlēšanās Makdonalda un Kartjē konservatīvie iegūst vairākumu un vada federālo valdību līdz 1874. g. 1869. g. valdība atpērk prērijas no angļu Hadsona līča kompānijas. Transkontinentālo (Canadian Pacific) dzelzceļu nobeidz 1885. g. ‘Divas rūsas svitras tuksnesī’? ‘Nacionālais sapnis’ (vēlāk CBC televīzijas dokumentālserijas nosaukums)? Makdonalds raksta 1878. g.: „Kamēr šis milzīgais pasākums nav pilnveidots, mūsu dominija nav nekas vairāk kā ģeogrāfisks sauklis.”

 

 

8. Saulīt’, vēlu vakarā,.

... Dievs nevar radīt cilti, tautu un tai nedot vietu, kur dzīvot. Mēs neesam putni. Mums ir jāstaigā uz zemes. Un šī ir mūsu zeme, mūsu valsts. Mēs viņu bagātināsim. Mēs viņā strādāsim.Tas ir civilizācijas pamatraksturs...

− Luijs Riels (Louis Riel): aizstāvēšanās runa. Citāts − The Trial of Louis Riel (John Coulter)

Milzīgais Ontari - Britu Kolumbijas tukšums ar topošā dzelzceļa palīdzību vilina kolonistus, it īpaši jaunatbraucējus − immigrantus. Kanadas valdība nopirktai Ziemeļrietumu territorijai ieceļ gubernātoru un padomi, bet vietējās indiāņu, jaukteņu (Métis) un franču grupas valdības ‘uzspiešanai’ pretojas − vispirms ‘legāli’ ar pašu pagaidvaldības sastādīšanu, tad sarunās ar federālo valdību (Manitoba 1870. g. iestājas konfederācijā, panāk franču valodai un skolām garantijas − kuŗas province vēlāk likvidē), vēlēšanu procesā (disidentu vadoni Rielu vairākkārt ievēl Kanadas parlamentā, bet no turienes viņu izslēdz), beidzot (1869.-70. g., 1884.-85. g.) − bruņoti. Immigrantu vilnis ar valdības ‘klusu’ piekrišanu spiež jaukteņus (Métis) ārā no Manitobas. Riels vēlreiz sastāda pagaidvaldību − Saskāčevanā, bet no austrumiem ar dzelzceļu pārsviestas milicijas vienības pretestību 1885. g. iznīcina. Seko vienpusīga ‘izrādes’ prāva (Toronto avīze Ziņas 1885. g. 18. maijā kliedz: „Nožņaudziet Rielu ar franču karogu! Šai zemē tā lupata nekam citam neder!”), Rielu pakaŗ Ridžainā (Regina) 1885. g. 16. novembrī.

Kvcbekā uzliesmo simpātiju protesti, bet prāvu saviem mērķiem izmanto polītiskās partijas, un debates izsīkst nenozīmīgos strīdiņos. (Kvebekas valdības kopš 1867. g. nodarbojas lielākoties ar centrālās valdības atvēlēto līdzekļu − 1887. g. 60 proc. no provinces budžeta − apsaimniekošanu un personisku mantrausību, piem., premjers Mersjē (Mercier) iepinas dzelzceļbūves kukuļskandalā.) 1869. g. provinces izglītības vadību sadala protestantu un katoļu sektoros. Kartjē mirst 1873. g., Makdonalds 1891. g.

Makdonalda iesāktais nacionālais plāns piegādā ‘robežzemju’ jēlvielas Centrālkanadas rupniecībām. Kad 1896. g. liberāļu partija Lorjē (Laurier) vadībā pārņem federālo valdību (un to notur līdz 1911. g.) − paveŗas rūpniecības un zemkopības attīstības laikmets, modernās valsts pamatu likšana, − līdz ar visiem ‘rūpniecības revolūcijas’ ieguvumiem un visām sabiedriskām blakus sekām. Tomēr parlamentā (1910. g. 3. februārī) Lorjē deklarē’: „... Es esmu vienmēr un visur Kanadietis. Es esmu dzimis Anglijas pavalstnieks, es esmu tās pavalstnieks tradīcijās un ticībā; es esmu pārliecināts, ka zem angļu iestādēm mana zeme ir atradusi drošības un brīvības mēru, kas zem citiem režīmiem nebūtu bijis iespējams...”

1899. g. Lorjē sūta Kanadiešu vienību palīgspēku Britanijas cīņā pret Dienvidafrikas būriem. 7,500 savervēto brīvprātīgo starpā − tikai apm. 100 no Kvebekas. Vienīgi Henrijs Burasa (Bourassa) protestā izstājas no parlamenta − prasot Lorjē, vai Kvebekas iedzīvotāji pirms lēmuma konsultēti. Lorjē atbild: „... Kvebekai nav vēlmes, tikai sentimenti...” 1900. g. martā Montreālas ielās kaujās Magila (McGill) un Lavalas universitāšu studenti. Burasu vēlreiz ievēl parlamentā. Viņš pieprasa Kanadai lielāku neatkarību no Anglijas, Kvebekai lielāku neatkarību Kanadā. Viņā ietekmē dibinās Ligue Nationale un 1910. g. avīze Le Devoir (‘Vajadzība’). Pretpols polītiskiem nacionālistiem ir franču katoļu jaunatnes biedrība − „... mūsu uzdevums ir ideju apmaiņa, ne kapitāla manipulācijas; drīzāk uzkurt un izplatīt reliģijas un domas liesmu, nevis savaldīt fabriku krāšņu ugunis...” Rezultātā − mistisks un nespēcīgs nacionālisina izpaudums. Saskāčevanā un Alberta konfederācijā iestājas 1905. g. Tajās publiskā skolu sistēma − angļu valodā. Centrālā valdība noraida divvalodas pastmarku un naudas zīmju likumprojektu. Amerikāņu kapitāls sāk uzpirkt spēkstacijas, papīra un tekstilrūpniecību, dzelzceļus, raktuves. Baznīcai nodotā izglītības sistēma vēl nav paspējusi 20 proc. Kvebekas franču cilmes iedzīvotājiem iemācīt lasīt un rakstīt. Strādniekus izmanto (1905. g. province aizliedz bērniem zem 14 g. vecuma strādāt fabrikās un piesaka 58 stundu darba nedēļu tekstilrūpniecībā, − bet likumus neievēro). Kvebekas iedzīvotāju skaits 1901. g. − 1,650,000, 1911. g. − 2,000,000. 1912.-13. g. Ontario valdība pieņem angļu valodu kā oficiālu izglītības sistēmā, franču valodu nobīda sāņus. Dibina protesta avīzi Le Droit (‘Tiesība’) Otavā.

1911. g. krīt Lorjē liberāļu valdība, un pie varas nāk konservatīvie ar Bordenu priekšgalā. ‘Pirmais pasaules kaŗš izraisa kaŗaklaušu krizi − franču cilmes kvebekiešiem nav liela iegansta Eiropā aizstāvēt angļu intereses. Burasa raksta: „Savas reliģijas, brīvības dēļ un ar lojalitāti angļu karogam franču cilmes kanadiešiem prasa iet cīnīties pret Eiropas prūšiem. Bet vai mēs ļausim Ontario prūšiem uzspiest savu virskundzību Kanadas konfederācijas sirdī − angļu karoga un angļu iestāžu aizsegā?” Oranžmeņi pieprasa Burasas arestu. Kvebekieši piesaka boikotu Ontario ražojumiem. Ar brīvprātīgiem nepietiek, un Bordens izsludina obligātu kaŗadienestu. Seko demonstrācijas Montreālā (vietējā policija tur rokas klēpī, jāizsauc RCMP un armija), nodedzina RCMP mītni, izdemolē avīžu birojus un kaŗaklausības dokumentcentrus, 1918. g. 1. aprīlī nogalina 4 demonstrantus, 58 arestē. Apm. 20,000 franču cilmes kvebekieši cīnās kaŗā, apm. tikpat daudz no iesaukšanas izvairās.

Izvārdzinātās Eiropas ietekme Ziemeļamerikā pēc kaŗa strauji krītas. Sākas ASV uzplaukums.

 

 

9. Uz sliekšņa jauns līdumnieks...

Ejot no ASV-tīm uz Kanadu, angli pārņem pārliecība, ka viņš iet no bagātākas valsts uz nabagāku, no lielākas valsts uz mazāku.

− Antonijs Trolops (Anthony Trollope) North America 1, 1862. g.

Amerikānisms ir principu, mērķu, ideālisma un rakstura jautājums; tam nav nekāda sakara ar dzimto vietu, ar ticību, vai cilmi.

− Teodors Rūzvelts (Theodore Roosevelt), runa Vašingtonā 1909. g.

Amerikāņu uzņēmības izsmalcinātais deguns uzož milzīgu izdevību sava ziemeļu kaimiņa attīstības centienos un ar nepieciešamā kapitāla piegādi sāk sistemātiski pārņemt Kanadas dabas bagātību kontroli. Polītiķiem − ideāls atrisinājums ekspluatācijas financēšanai (nav aizmirsta arī partiju un personiska peļņa − kas nāk no ‘ceļa izlīdzināšanas’ pakalpojumiem). Tirgotājiem − lielāki pieprasījumi, ienesīgāka apgrozība. Strādniekiem − darbs un augoša materiāla labklājība. Kvebekā mācītāja Grū (Groulx) dibinātā L’Action Française avīze sludina (tagad slaveno) la revanche des berceaux (šūpuļu atriebību): vairojieties − un gaidiet. Grū, Monpetī (Montpetit), Vanjē (Vanier) u.c. sapnis − eventuāla franču valsts, kuŗu sauktu ‘Laurentie’. 1926. g. Londonas konference dibina Anglijas un ‘bijušo’ koloniju ‘Commonwealth’ un Kanadas polītiķi pēkšņi jūtas ‘neatkarīgi’. 1927. g. svin konfederācijas 50 gadus. Seko pasaules ekonomiskā depresija.

Kvebekas polītiskā vadība, sākot ar Tašero (Taschereau)1920.-35. g. un beidzot ar Diplesī (Duplessis) 1936.-39. g., starpkaŗu posmā saimnieko ievērojot ‘realitātes’, t.i., esošo financiālo interešu − varas ‘neparakstīto līgumu’. Opozicionārus nostumj malā − konservatīvo Hudu (Houde) izvirza par Montreālas pilsētas vecāko, progresīvo Guēnu (Gouin) pavisam ārā no polītikas. Federālo valdību 1935. g. pārņem Makenzija Kinga liberāļi.

Eiropā Čemberlenam pietrūkst dāvanu, ko Hitleram dot, un 1939. g. 3. septembrī, divas dienas pēc Polijas invāzijas, Anglija pieteic kaŗu. 10. septembrī tai seko Kanada. Organizējas kaŗa ekonomija un pirmās brīvprātīgo brigādes. Kinga valdība izsludina obligāto kaŗadienestu 1941. g. jūnijā, − bet tikai pašapsardzībai. 21 g. vecais div-valodnieks, Gaspezijas advokāta dēls Renē Leveks izvēlas kaŗa korespondenta dzīvi. 1942. g. 27. aprīļa plēbiscītā Kings prasa Kanadiešu piekrišanu pilnam, obligātam, aizjūras kaŗadienestam. Kvebekā balso 71 procents pret, pārējās provinces 80 proc. par. Pretestību vada Ligue pour la défense du Canada (!) (vēlāk Bloc Populaire partija), kuŗā piedalās Lorondo (Laurendeau), Rēmons (Raymond), Guēns un Žans Drapo (Jean Drapeau). No Kanadas armijas 18,943 dezertieriem Kvebekā ‘ziedo’ tuvu pie 10,000. Hudu internē par ‘subversīvu darbību’ (t.i., pretošanos kaŗaklausības likumam), bet viņu atkal ievēl pilsētas galvas amatā. Kaŗa beigās liberāļi valda Otavā, Diplesi Union Nationale − Kvebekā.

Kaŗa ekonomija nes milzīgu peļņu Ziemeļamerikas rūpniecībai, bet Kanadas izejvielas ir tai arvien svarīgākas un amerikāņu lieluzņēmumi koncentrē savas pūles kontroles iegūšanā. Kad rūpniecība jāievada miera laiku gultnē, tad rodas izdevība ārzemju kapitālam arī šī sektora izveidošanā ‘piedalīties’. Zeļ ‘virspuses’ ekonomija (resp. darba rosība, patēriņš, jaunu rūpnīcu dibināšana utt.) − par ‘valstij svarīgo’ sektoru ‘atpirkšanu’ kunkstēs vēlāk − bet nes līdz neapmierinātības sēklas: arodbiedribas pretojas bīstamiem darba apstākļiem, darbā ‘boss’ neprot strādnieku valodu, aust atziņa, ka līdzšinējā izglītības sistēma nespēj sagatavot ‘savus’ ļaudis augstākiem posteņiem, pakāpeniski pieviļ ‘amerikāņu patēriņdzīves stila’ garīgais tukšums, dzīves līmeņa pacelšanai parallēli aug izglītības līmenis, krītas dzimstības, lēnām kristallizējas dzīves ‘kvalitātes’ jautājums, dzīves ‘vērtību’ meklēšanā pamazām atkal atklājas franču-angļu atšķirība, uzpeld ‘izpārdotās’ („vendu”) polītikas gadījumi, ieplūst čakls, izglītots pēckaŗa immigrantu vilnis kas ieņem strauji augošā ekonomijā atbildīgus posteņus vai sevi ziedo, lai bērniem dotu nākotnes iespējas − un to lielākoties dara iesaistoties angļu valodas ‘sektorā’ , tātad kvebekiešiem liekas − pat šie mums priekšā!...

1949. g. streiku pret „Johns-Manville” azbesta kompāniju brutāli sagrauj Diplesī sūtītā provinces policija, polītiskam spiedienam pakļaujas baznīca, paklausību un kārtību sludinot, (un vienīgo protesta balsi, Montreālas bīskapu Šarbono (Charbonneau), izsūtot (!) uz Britu Kolumbiju). Streikotājus runās uzmundrina un tiesā aizstāv 30 g.v. Pjērs-Eliots Trudo. Streikotājus organizē Žans Maršāns (Jean Marchand). Par viņiem simpātiski raksta Žerārs Peltjē (Gerard Pelletier).

1950. g. Trudo, Peltjē, Pjērs Laports (Laporte) u.c. dibina kreisi polītisko žurnālu Cité Libre (Brivā Pilsēta) un uzbrūk Diplesī režima korrupciiai. 1952. g. sākas valsts TV tīkla (CBC) raidījumi Montreālā − reizē atveŗas logs uz pasauli un pavīd sabiedrībai vēl neskaidrs sava stāvokļa dzīvs atspīdums. 1958. g. populārais televīzijas žurnālists Rene Leveks piedalās grūtā 69 dienu ilgā producentu streikā pret CBC (un 1960. g. kandidē provinces liberāļu partijā).

Reformisti lielā skaitā stājas Žana Lesāža (Jean Lesage) vadītās liberālu rindās. Union Nationale atbalsts sarūk, un 1959. g. Diplesī mirst. ‘Klusās revolūcijas’ auglis ir nobriedis.

 

 

10. Klusā revolūcija

Vēsture rāda, ka franču kanadieši nav ticējuši demokrātiskai pašpārvaldei; angļu kanadieši nav to gribējuši dot citiem. Uz tādiem pamatiem mūsu divas etniskās grupas ir visai absurdi simulējušas demokrātiskas valdības formas celšanu. Nav brīnums, ka ēka izrādās diezgan neizturīga.

−Pjērs-Eliots Trudo: Šķēršļi demokrātijai Kvebekā. (Some Obstacles to Democracy in Ouebec: The Canadian Journal of Economic and Polītical Science. Vol.XXIV No.3. August 1958)

...ja tu necelsies stiprāks un cēlāks, − nepiedos, nepiedos, nepiedos.

− Valija Brutāne (Runā Rīga)

Kā princese, simt gadus gulējusi nevainīgu, netraucētu miegu, Kvebekā atmostas 20. gadsimtenī un saprot, ka jāceļas, jāmaina drēbes un no jauna jāmācās dzīvot. 1960. g. Lesāža liberāļi nāk pie varas provincē, un seko bagātīgs likumu klāsts: pensijas schēma, medicīniskā apdrošināšana, pretimnākšana arodbiedrībām, elektrostrāvrūpniecības ‘nacionalizācija’ (1962. g. to vada ministrs. Renē Leveks), plašs pabalsts izglītībai (1960. g. tikai 57. proc. 13-16 g.v. kvebekiešu gāja skolā) − kas lauž tradicionālos, reliģiskos, un filozofiskos aizsprostus (1939.-50. g. 37 proc. no 9304 BA grāda ieguvējiem saistījās reliģiskos ordeņos) un pāriet modernā technoloģijas − veikalvadības gultnē (Kvebekas universitātes izlaida pirmos inženierus elektrības laukā tikai 1943. g.!). Ar saukli Maîtres chez nous (Kungi savās mājās) Lesāžs franču ‘nacionālās’ ilgas pārvērš finanču un varas sadales prasībās, kuŗām lielākoties piekāpjas federālo liberālu valdība (ar Lesteru Pīrsonu vadībā). To vēlāk dēvē par ‘rentablu federālismu’, bet jāievēro, ka centrālā valdība faktiski atvēl provincēm līdzekļus un tiesības, kuŗus konfederācijas ‘tēvi’ nevarēja paredzēt.

Pa starpu atplūdi − 1957.-63. g. mesiāniskais konservatīvo vadonis Dīfenbeikers pārņem valdību Otavā, 1966.-70. atjaunotā Union Nationale partija ar Džonsonu, pēc tam ar Bertrānu pārņem varu Kvebekā (ar saukli Égalité ou indépendence). Bet vēstures kurss nosprausts − pasaule, ap kuŗu riņķo sputņiki un kosmonauti, kuŗu arvien ciešāk savieno jaunas technoloģijas, jauni sazināšanās līdzekļi, kuŗā savstarpējas atšķirības un līdzības saplūst un mainās sasprieguma un atslābuma pēkšņā neparedzamībā − tā ir pasaule, kuŗā pat izolācijai (piem., kulturālai ‘pašnoteikšanai’) jāatrod jaunas dimensijas. Atplaukst kultūra − teātris, mūzika, māksla franču izteiksmē franču publikai. Valsts TV tīkls (CBC/Radio-Canada) ražo vairāk oriģinālprogrammu stundu nekā salīdzināmas Francijas iestādes. Francija vairs nav māte-pametēja, bet ... vēl viena franču valsts. Montreāla ir otra lielākā ‘franču’ pilsēta pasaulē, tūlīt aiz Parīzes. ‘Angļu’ Kanada, ASV-tu dzīves stila un kultūrražojumu piesātināta, šo iekšējo atmodu nesaprot. Faktiski, tā dod Kanadai lielu daļu savas īpatnības un rakstura.

Atraisītai kultūrai parallēli iet ‘atraisīšanās’ polītikā. 1960. g. Kvebekā dibinās RIN (Rassemblement pour l’Indepéndence Nationale) partija. 1963. g. seko FLQ (Front de Libération du Québec) bumbu terrors, un tas atkārtojas 1966. g., L.I.S. (Ligue pour l’Intégration Scolaire) mēģina vietējās katoļu skolu pārvaldēs izbeigt mācību valodas izvēli. Sv. Leonarda rajona italieši iziet protesta gājienos. 1967. g., konfederācijas simtgadē (un pasaules izstādes EXPO ‘67 laikā), Renē Leveks atstāj liberāļu partiju un dibina MSA (Mouvement Souveraineté - Association). Kanadas valsts viesis, Francijas prezidents Degolls, no Montreālas pilsētas valdes nama balkona pūlim sauc −Vive le Québec libre! (Lai dzīvo brīva Kvebeka!). Simtgade un pasaules izstāde ir prieka un lepnuma vasara − lai gan neiztrūkst demonstrāciju pret karalieni Elizabeti. Atelpa, sapnis, tirdziņš, laika apstāšanās milzīga Lieldienu ola Sv. Lorensa upes salās − visas pasaules krāsās. RIN izbeidz darbību un 1968. g. oktobrī apvienojas ar MSA, lai dibinātu Parti Québecois − ar Leveku vadībā.

Atsaucoties Kvebekas atmodai, Pīrsona federālie liberāļi tur vervē kadrus un 1965. g. savās rindās iesaista ‘trīs gudros vīrus’ (arodbiedrību šefu Maršānu, žurnālistu un profesoru Peltjē un visai nepazīstamu jaunu bagātnieku Pjēru-Eliotu Trudo). Viņu uzdevums − Otavā pārstāvēt un iedarbināt Kvebekas vēlmes un prasības resp. runāt ar ‘savējiem’ Kvebekas valdībā. Trudo jau no sākuma ir federālisma aizstāvis (citējot Aktonu, ... „liela demokrātiska valsts vai nu ziedos pašvaldību saliedētības labad, vai arī to uzturēs federālā sistēmā... Vairāku tautību līdz-pastāvēšana vienā valstī ir reizē pārbaudījums un brīvības labākā garantija... Tā ir arī viena no civilizācijas galveniem instrumentiem...” − „New Treason of the Intellectuals”, Cité Libre, 1962. g. aprīlī). 1967. g. Trudo ir tieslietu ministrs („Valstij nav darīšanas pilsoņu guļamistabās”), 1968. g. viņu ievēl federālo liberāļu vadībā. Līdz ar to vēlreiz iezīmējas franču cilmes kanadiešu divi galvenie ievirzieni: federālās valdības divvalodas-divkultūras (Bilingualism & Biculturalism) komisijas ieteiktais Pankanadas franču ‘akcents’ (nozīmīga piedalīšanās valdībā, reprezentatīva proporcija ierēdņu kadros, franču valodas kulturāli un tieslietu pakalpojumi franču ārpus-Kvebekas minoritātēm utt.); divi simt gadu veca norobežošanās Kvebekā, kulturāla pašaizstāvēšanās savās ‘robežās’, pašnoteikšana sev − bez citu (lasi: ‘angļu’) atļaujas prasīšanas. 1968. g. tradicionālā Jāņu (St. Jean Baptiste) parāde Montreālā izjūk demonstrācijās un kautiņos, pieņemšanas stendā Trudo apmētā ar pudelēm.

1969. g. demonstranti pieprasa Megila (McGill) universitātes pārfranciskošanu. 7. oktobrī streikotāji izdedzina lidlauka limuzīnu garāžu un izdemolē pilsētas centru, kamēr policija atsakās no darba. Betrāna UN valdība pieņem 63. likumu, garantējot vecākiem bērnu skološanas valodas brīvu izvēli. Liberāļi projektu atbalsta. Tam pretojas Renē Leveks un intellektuāļu aprindas. Pieprasa revolucionāru Valjēra (Vallières) un Gaņona (Gagnon) atbrīvošanu − viņi sēž par pazemes FLQ darbību. Valjērs uzraksta aizkustinošu grāmatu − ‘Amerikas baltie nēģeri’ − kuŗa psīchoanalizē franču jaunieša − savu − briešanu uz Kvebekas ‘kolonijas’ fona.

Klusā revolūcija sen vairs nav klusa, un no noberzētā vēstures trauka izsprukušo vēlmju džinnu vairs nevar iespundēt ar solījumiem un uzpirkšanu.

 

 

11. Uz slīdošas lentes

Ir vardarbība, kas atbrīvo, un vardarbība, kas paverdzina; ir vardarbība, kas ir morāliska, un vardarbība, kas ir netikumīga.

− Benito Musolīni

Runa Udīnē 1922. g. 20. septembrī. Ar tikumību un klusumu tu iekarosi pasauli.

− Lao-tse (Vienkāršais ceļš)

Robēru Burasu (Bourassa) ievēl par provinces liberāļu vadoni, un 1970. g. 29. aprīlī pilsoņi šai partijai dod valdīšanas tiesības. Pirmo reizi uz ‘tautas vietnieku namu’ (Assemblée Nationale) sūta arī PQ deputātus, bet Levekam personiski neveicas. Parlamentārās sistēmas territoriālais sadalījums dod nevienādus rezultātus; liberāļiem (44 proc. no balsu kopskaita) − 72 deputāti; PQ (24 proc.) − 7 ; UN (20 proc.) − 17 ; kreditistiem (11 proc.) − 12. PQ bāze − lielākoties Montreālas austrumgala nabadzīgos rajonos, kur vienkārši cilvēki uz vietas grib elementārus uzlabojumus (līdz šim liberāļi un UN devuši solījumus un ‘lielās polītikas’ gājienus) un ir gatavi savas balsis nodot jauna stila radikālai intelliģencei, kuŗa pieprasījumus, domājams, varētu nest tālāk polītiskā arēnā. Atkārtojas gandrīz 180 g. vecs šablons (toreiz ‘parastā’ tauta savas cerības lika PC vidusšķiras pārstāvju rokās). Angļi un etniskās grupas atbalsta liberāļus (t.i., ‘pastāvošo iekārtu’). FLQ atsāk spridzināšanas darbību. Lapalma kompānijas pasta izvadātāji streiko.

5. oktobrī FLQ grupas Montreālā nolaupa Anglijas tirdzniecības pārstāvi Džeimsu Krosu (Cross) un 10. oktobrī − liberāļu valdības ministru Pjēru Laportu. Burasam palīgā nāk Trūdo, 16. oktobrī izsludinot kaŗa stāvokļa likumus Kvebekā. Kārtības nodrošināšanai ierodas armija. Arestē ‘aizdomīgos’ (t.i., jebkuŗu, kas izteicis ‘nacionālistiskas simpātijas’), ‘polītiskos’ (ieskaitot atbrīvoto Valjēru un Gaņonu, arodbiedrības rīkotājus, māksliniekus utt.), utj. 17. oktobrī atrod Laportu − nožņaugtu pamestas mašīnas bagāžas telpā. Žans Drapo izmanto publikas bailes un 25. oktobra pilsētas vēlēšanās iegūst totālu uzvaru kā ‘miera un kārtības’ kandidāts. 3. decembrī atrod Krosu, un nolaupītāji viņu izmaina pret lidojumu uz Kubu. 28. decembrī arestē Laporta slepkavas. Vardarbība ir auksta ūdens šalts Kvebekas sakarsušam polītiskam ķermenim. Lielāko daļu arestētos atlaiž mājās, dažus tiesā par piedalīšanos ‘nelegālā, konspiratīvā’ organizācijā (FLQ). Bet, kā pavasara ūdeņi, nemieri atrod citas darbības gultnes. Streiki − legāli un nelegāli − nāk un iet. Valjērs iestājas PQ. Montreālā organizējas pretestība Drapo autokratiskai un izšķērdīgai valdīšanai. PQ pacietīgi paplašina vietējos kadrus un meklē kandidātus ‘nākamai reizei’. Sākas ‘strādnieku fabrikas’ kustība Kabano. Otava 1971. g. atvēl provincei $ 9 milj. speciālai jaunatnes (Opportunities for Youth) programmai. Burasa izsludina Džeimsbeja (James Bay) strāvražas projektu, bet darba lauvas tiesu atvēl ASV-tu kompānijām. Indiāņiem jātiesājas, lai par atņemtām territorijām iegūtu atlīdzību. ASV-tu ITT kompānijai atdod lielas kokrūpniecības koncesijas. Provinces valdības birokrāti nesekmīgi cinās ar lauku centru pārveidošanu, pat pārcelšanu. Asiņains streiks pret lielo (220,000 cirk.) avīzi La Presse beidzas ar de facto darbinieku uzvaru. Seko 1972. g. ģenerālstreiks (kuŗu atbalsta ‘nacionāli’ noskaņoti mākslinieki) un mazāki streiki, it īpaši būvrūpniecībā, kur drīz atklājas kukuļu, konspirācijas un ‘lauztu kāju’ ainava. Burasas valdību iepin augstu algu garantijās Džeimsbeja projekta strādniekiem − tas darīts, lai nopirktu lielajam projektam ‘mieru’. Bet arī tur noris arodbiedrību strīdi un demolēšana. Ir apdraudēta olimpisko installāciju laicīga nobeigšana.

Tomēr 1973. g. provinces vēlēšanās milzu pārsvaru (102 no 110 vietām) iegūst Burasa. Viņa taktika (līdzīgi Drapo) ir vienkāršā: pagaidām visas problēmas pie malas − balss nodota citur apdraud mieru un kārtību. Ar angļu un immigrantu nedalītu atbalstu − vienalga, kā viņš saimnieko un ķēpājas ar streikiem un arodbiedrībām, viņš ‘aizstāvēs’ mūsu nišu sabiedrībā − Burasa viegli sakauj pārējās partijas. Lai gan tai dota tuvu pie 30 proc. no ‘populārām balsīm’, PQ ievēl tikai 6 deputātus, un Leveks otru reizi cieš personisku neveiksmi. No Otavas Trudo deklarē, ka līdz ar to ‘separātisms ir beigts’. Uz apvāršņa − olimpiada. Rīvēšanās ap tās sadārdzināto rīkošanu drīz sacenšas avīžu slejās ar Kanadas hokeja ‘superserijas’ uzvaru pret PSRS. Federālā valdība metodiski kāpina franču valodas lietošanu valsts ierēdņu rindās, apstiprina CBC projektus franču minoritātēm ārpus Kvebekas izbūvēt TV un radio raidītājus. Kā pateicību saņem rietumprovinču un etnisku grupu īgnumu, Kvebekas ‘suverēnu’ uzstāšanos Gabonas izglītības ministru konferencē un veto pret Viktorijas konstitucionālās sanāksmes ieteikumiem − kā parocīgāk repatriēt konstitūciju no Anglijas parlamenta uz Kanadu. Burasas galvenais padomnieks un veto autors ir Klods Morēns (Claude Morin) − tagadējās PQ valdības ‘starpvaldību attiecību’ ministrs. Tātad, gribot negribot, savā otrā pastāvēšanas gadsimtenī Kanada techniski vēl ir − kolonija. Ironiski − tieši tā province, kas visam angliskam vissīvāk pretojas, galu galā baidās nabas saiti pārgriezt − bez garantijām.

Un parasti ar kolonistiem ir tā, ka iedzīve un savstarpēji grautiņi aizņem vairāk laika un enerģijas nekā valsts idejas celšana. Norēķināšanās par pagātnes pārkāpumiem un savtība (‘rentabls federālisms’), nākotnē skatoties, pilnīgi izslēdz pozitīvas idejas. Ģimenes audzināšanā to sauktu par atvašu bērnišķību un vīpsnātu par vecāku stingras rokas trūkumu. Federālā valstī mētājas ar ‘nopietniem’ saukļiem; reģionu vēlmes, centrisms, valodas polītikas plūdi un atplūdi, etniskums, multikultūrālisms, divvalodība, savienojuma zīmes kanadieši, immigrantu polītika, ekonomiskas vienlīdzības, palīdzības, izlīdzības un atlīdzības polītika, bezdarba polītika, darba nevajadzības polītika, skolas nederības polītika, dabas bagātību izandelēšanas un noplēšanas polītika, urbanizācijas, suburbānizācijas un patēriņpolītika, sazināšanās un nepazīšanas polītika, aizstāvēšanās, kārtības, padevības un lētticības polītika un Kvebekā − Burasas ‘saskaņotības’ polītika; mazliet no tevis, mazliet tev, laikam visi tā domā − citādi teiktu, laikam vairums ir apmierināts − kritiķi jau vienmēr kladzina, mieru, progresu, veikalu un tā tālāk tradicionālā putrā iekšā bez jebkāda virziena, polītisko glābšanas laivu (varas paturēšanu) airējot ik katras skaļākas taures virzienā.

 

 

12. Ko mīci − to cep

Kopā − pāris izcels viens otra vienmuļību. Atšķirti viņi bieži vien izrādās dzejas un straujuma būtnes.

− Džons Herns (John Hearn). Poor John’s Almanac

Ja ir kāds cilvēks brīvāks par mani, tad man neizbēgami jātop par viņa vergu. Ja es esmu brīvāks par citu, tad viņš būs mans vergs. Tāpēc vienlīdzība ir nepieciešams brīvības priekšnoteikums.

− Michails Bakunins. Gesammelte Werke (2)

Mazvērtības raksturgājiens ir − citus novilkt sev līdzās, turpat mazvērtībā. Izolēties. Neitrālizēt. Burasa atceļ Bertrāna 63. likumu un, ‘populāram’ spiedienam padevies, piesaka bēdīgi slaveno divdesmitotro likumu (Bill 22). Vecākiem vairs nav brīva savu bērnu skolas valodas izvēle. Frančiem − franču skolas, angļiem − angļu. Itamigrantiem, kas neprot angliski, bērni jāsūta franču skolās, lai atsvērtu līdz ar dzimstību dilstošo skolēnu populāciju. Likumam ir arī pozitivi ieteikumi sakarā ar franču valodas praksi veikalos, profesijās, birojos. Franču nacionālistu grupas dod kvalificētu (ideja laba − bet neiet pietiekami tālu) savu atbalstu (to arī projekts meklē, nervozi vērojot PQ popularitāti), bet angļi un immigranti jūtas nodoti. Seko protesti, itālieši organizē nelegālas, angļu valodas skolas, liberāļus publikas ‘acī’ saista ar avīzēs un televīzijā izceltām 5 g. vecu bērnu valodas ‘pārbaudēm’ − kuŗas tad izšķir viņu turpmāko izglītības valodas ‘straumi’. PQ pārbaudes nosauc par ‘barbariskām’ un apsola tās likvidēt, dodot vietā ‘vieglāk saprotamas’ mērauklas. Franču ‘vienvalodnieki’ koncentrējas uz tādejādu savas kultūras ‘glābšanu’, viņiem neinteresē angļu valodas mācīšana franču skolās, nedz sakari ar Ziemeļamerikas 250 miljonu anglisko vidi. Pat ‘nopietnas’ avīzes neuztur korespondentus Kanadā, t.i., ārpus Kvebekas − veicinot domāšanas izolāciju intellektuālā siltumnīcā. Protams, laba daļa liberāļu ministru saprot realitātes un savus bērnus sūta privātskolās, kur runa iet tekoši divās valodās un paveŗ ceļu uz pasaules augstākām izglītības iestādēm. (Priekšzīmei vēlāk sekos PQ ‘neatkarībnieku’ kabinets.) Trudo dēvē likumu par polītiski „dumju”, bet neiejaucas. Veikalnieki un finanču pārvaldnieki nervozi lēš nākotnes ekonomiskās iespējas.

Panācis savas polītiskās bāzes sašaurināšanu, Burasa ķeras pie olimpiadas glābšanas (būvdarbu streikā valdība un arodbiedrības izmaina tradicionālās laipnības) un rīkošanu pārņem no Drapo. Ciemata un stadiona būvē drīz atklājas kukuļošanas, korrupcijas un izšķērdības vēzis. Spēles, kuŗas „montreāliešiem nemaksās ne centa” (Drapo), izrādās negaidīti smags ekonomisks slogs pilsētai un provincei. Ontario un rietumu kritiķi kladzina un paštaisni sit uz krūtīm. Klibo Montreālas publiskā transporta izbūve, pilsēta noteku ūdeņus bez apstrādāšanas izgāž upē, sev gandrīz uz sliekšņa, jaunais Mirabelas lidlauks provocē vēl vienu kontroversi. Burasas valdībai pielīp lielāki un mazāki praktiskas dabas skandāli (piem., sakarā ar alkohola izdales sabiedrības zemes pirkumiem), bet visa ‘ciņa’ resp. valdīšanas talants un enerģija ieguldīts ‘rentabla federālisma’ paplašināšanā (piem., ar provinces immigrācijas ministriju, ar komunikācijas ministru Laljē (L’Allier) un Hardī (Hardy) stīvēšanos ar Otavu kablotelevīzijas kontroles dēļ. No valdibas aiziet sociālo pakalpojumu ministrs Kastongejs (Castonguay), tieslietu mlnistrs Šokets (Choquette). Rodas iespaids, ka valdība ‘neiet’.

Tad − olimpiada. Par spīti visam, Montreāla vēlreiz saka pasaulei − bonjour. Tās ir Kvebekas un Montreālas spēles − miljoni to uztver zemeslodes attālākos stūŗos, televiziju skatoties, − un Kanada ar savu publisko un polītisko vilcināšanos ir kalpojusi ‘rajonu’ sajūtas nocietināšanai.

Burasa izšķiŗas riskēt savu polītisko nākotni, vēlreiz izmantojot separātisma bailes kombinācijā ar visumis labo ekonomisko stāvokli (sakarā ar olimpiskām būvēm), un izsludina vēlēšanas 1976. g. 15. novembri − apm. divus gadus pirms obligātā termiņa. No Otavas liberāļiem ar ‘pūķi’ cinīties ierodas divi veterāni − eksministri Maršāns un Makasijs (Mackasey). Trudo paliek Otavā, Peltjē (trešais ‘gudrais vīrs’) ir izgājis no aktīvās polītikas kā Kanadas vēstnieks Parīzē. PQ (ar saukli ‘šitā vairs nevar’) sola vispirms labu, kārtīgu, godīgu valdību − tad referendu, lai noskaidrotu izstāšanos no Kanadas.

 

 

13. Līdz kaklam

Reizē nabagam un neatkarīgam būt − tas ir gandrīz neiespējami.

− Viljems Kobets (William Cobbett). Advice to Young Men

Demokrātija ir process, ne statisks stāvoklis. Tā ir kļūšana, nevis būšana. To var viegli zaudēt, bet nekad pilnīgi iegūt. Tās būtība ir mūžīga cīņa.

− Viljems Heistijs (William H. Hastie)

15. novembŗa vakars. Tikko slēdz balsošanas vietas un televīzijas ekrānos parādās pirmie fragmentārie rezultāti, ir skaidrs, ka neiedomājamais ‘beigtais separātisms’ ir dzīvāks un spēcīgāks kā jebkad. Viens pēc otra krīt liberāļu kandidāti (iesk. Maršānu), liberāļu ministri (iesk. ‘nacionālo’ Laljē), Burasa pats −, un PQ vairākums aug populāro balsu skaitā. Kommentātori apmulsuši vaicā ‘ekspertu’ paneļiem − kas noticis, ko tas nozīmē? Pareģoja, ka liberāļiem neklāsies viegli, bet... Varbūt vēl par naga galu... Varbūt minoritātes valdība... Varbūt... ņičevo. Par UN nodotās protesta balsis zūd no liberāļu konta, un daudzos rajonos liberāļu − UN pretseparātistu balsu dalījums ‘ielaiž’ PQ kandidātu pirmā vietā. Šoreiz PQ kritizētā parlamentārā sistēma viņiem labi kalpo. Apvērsums ir totāls.

8,000 PQ biedri un atbalstītāji sanāk Sovē arēnā savu uzvaras momentu svinēt, žurnālistu un TV gaismu kūļos fiksētās jaunievēlētās partijas polītiskās zvaigznes sveikt. Augsts jūtu saviļņojuma moments. Leveks:

... Ar visu sirdi mēs cerējām, bet (šādu rezultātu) negaidījām šogad... Es neiedomājos, ka varēšu būt tik lepns kvebekietis kā šobrīd... No sirds dziļumiem es saku paldies balsotājiem visur Kvebekā, kam nebija bailes no tik ļoti vajadzīgas pārmaiņas... Tas ir diezgan ātri vienas tautas vēsturē... mēs neesam maza tauta, mēs varbūt esam liela tauta... Mani kollēgas un es, mēs saprotam milzīgo atbildības nastu, ko kvebekieši ir likuši uz mūsu pleciem... mēs to nesīsim ar visu iespējamo enerģiju, godīgumu un entuziasmu... Mēs neaizmirsīsim nevienu solījumu. − Mūsu galvenais mērķis... Kvebekas valsts − kuŗu ceram izveidot draudzībā ar Kanadu − ...būs sasniedzams tikai tad, kad pilngadīga sabiedrība, sevī droša, to pieprasīs ar skaidru un demokrātisku vairākumu referendā... Es pavisam atklāti gribu teikt mūsu pretiniekiem šeit un citur − tiem, kuŗiem bailes no mūsu uzvaras sekām − ...mēs strādāsim ar visu mūsu spēku, lai mūsu Kvebeku izveidotu par dzimteni, kas vēl vairāk būs dzimtene tiem, kuŗi to atbalsta un mīl... Polītiski... man ir dots skaistākais un lielākais moments Kvebekas vēsturē...

Pūlis dzied PQ dziesmu − No šodienas, rītdiena mums pieder, no šodienas − ja patiesi to gribam. Kamijs Lorēns (Camille Laurin) deklarē: „... Mēs esam pārvarējuši bailes... mēs esam pārvarējuši šaubas... Mēs izveidosim valdību, kuŗu Kvebekā gaidījusi 250 gadus. Mums būs tā Kvebeka, par kuŗu mūsu senči sapņoja...”

No Otavas Trudo vēsi saka, ka PQ uzvara sakņojas ekonomiskos un administratīvos (lasi; Burasas inkompetences) jautājumos. „Rezultāts neatbalsta Kvebekas nošķelšanu no Kanadas.” Federālā valdība... turpinās aizstāvēt provinces labākās

intereses...”, jo „...provinces nākotne ir saistīta ar nedalāmu Kanadu...” Uz reportieŗu jautājumiem viņš atbild: „... Federālisms vēl ir stiprs Kvebekā, un es par to cīnīšos.”

Un tomēr − Kanadā iestājas neticams klusums. Kā ‘sagremot’ šo polītisko notikumu? Mieru, mieru − tā sludina polītiķi un visādu ‘strīpu’ kommentātori − dosim PQ izdevību sevi ‘parādīt’. Bet miers ir iespējams tikai, ja uz pamatjautājumiem ir konkrētas atbildes − ne polītiķu mutēs un avīžu slejās, bet cilvēku ikdienas dzīvē. Acīmredzot, Kanada vēl nav sevi ‘izdomājusi’, nedz vienotu, nedz dalītu. Divvalodas polītika momentā liekas smieklīga − tā Kvebekai nav vajadzīga („...mēs to Kvebeku izveidosim tikpat francisku, cik Ontario ir angliska...”) un nes īgnuma augļus citās provincēs. Uzreiz akūtāks ir minoritāšu ‘ķīlnieku’ jautājums − ko darīs ‘angļi’ neatkarīgā franču Kvebekā (daži ir pārliecināti, ka federālā valdība viņus ‘upurēs’ un gribēs veidot vienpadsmito provinci), ko franči − citās? Ir tāda nejēdziga sajūta − vai tiešām nekompetence tik tālu iegrauzusies polītikas dzīvā miesā, vai publikas vienaldzība (Kanadā) izaicinājusi vēl vienu šauru ‘nacionālu’ izvirdumu Kvebekā, vai Kvebekā spējīga sevi realizēt tikai pazīstamos ietvaros, vai tiešām par vēlu ar labāko gribu panākt visiem pieņemamas valsts apveidus, vai vienīgā atbilde ir viduslaikmeta asiņu un valodas robežu vilkšana, varas un mantas dalīšana?

 

 

Trīs Kvebekas politiķi: 1. Kvebekas ministru prezidents Renē Leveks (René Lévesque) 2. Kvebekas kultūras ministrs Lorēns (Laurin) 3. Kvebekas finanču ministrs Parizo (Parizeau)

14. Pēc vētras − valodas

Es sāku ar ņemšanu. Pēc tam es atradīšu akadēmiķus, kuŗi pierādīs manas absolūtās tiesības to darīt.     

− Fridrichs (II) Lielais

Dod visiem citiem tās tiesības, kuŗas pieprasi pats sev − tā ir mana stāja.

−Tomass Peins (Thomas Paine)

Bijušais gollistu ministrs Peirefits (Peyrefitte) savā grāmatā Le mal francais (Franču slimība) min angļu un franču dzīves loģikas salīdzinājumu. Angļi, lūk, iet uz priekšu lēnām, soli pēc metodiska soļa, uz iepriekšējā būvējot nākamo − tātad virziens ir drošs, lai gan mērķis neskaidrs − par to nav liela runāšana. Toties franči taisa ‘ticības lēcienu’ uz attālu mērķi (mērķa ‘pareizību’, ‘vajadzību’ nosaka jūtas, ‘vēsturiska nepieciešamība’, psīcholoģiskās bagāžas ideāli utt.) − un tad izvēlas piemērotus loģikas ķieģeļus, speŗ nepieciešamos solus, lai tur tiktu. Mērķis ir nemainīgs, līdzekļi − parocīgākie. „Viss mums liek uzskatīt realitāti par netīru”, viņš raksta. „Ja kaut kas neizdodas,” tad francūzis vispirms teiks, „fakti nebija pareizi.”

Kanadā angļi (un angļu sektora immigranti) soli aiz pragmatiska soļa ceļ savu iedzīvi vispārējās ekonomijas rāmjos un par kultūru (‘garīgo bagāžu’) daudz neraizējas. 230 miljonu angliskā darba, sadzīves, laika kavēkļu vide ir − dabiska kā elpošana. Tajā katrs veido savu kaktiņu, savu stūrīti − un kopsummā lai veidojas valsts. Tas taču nav − jāizdomā. Tā vienkārši − ir. Valsts atļauj, pat atbalsta visādas ‘etniskas nodarbības’ − multikultūrālisma bēgumos un paisumos.

Franči, kā diezgan sīkumaini parādīts, nav bijuši savas ekonomijas galvenie cēlēji. Toties viņu 6 miljoni ar savu valodu ir izturējuši diezgan necilus pirmsākumus un pastāv kā atšķirīga kulturāla vide. Nerimtīgi, gadiem ejot, dzīvs palicis ‘pašnoteikšanas-pašaizstāvēšanās’ ideāls, kas vienmēr centrējies ap valodu − bet tagad ieiet ekonomijā. Kaut ko cēlu, nezināmu − ilgās tas ir vienmēr bijis. Tikai, kā to panākt − tur vienmēr tā klupšana. Arī tas apskatīts. Tagad − divu ceļu izvēle: federālā − un provinces resp. neatkarīgas valsts. Elpot plašāku, kosmopolītisma gaisu − vai tikai savu labi pazīstamo, drošo: uz kuŗa nesēdīsies ‘ticības lēciens’? 25. novembrī radio/TV pārraidē Trudo vaicā: „Vai kvebekieši var uzskatīt Kanadu kā savu valsti − jeb vai viņi jutīsies ‘mājās’ tikai Kvebekā?” 26. novembrī Leveks sastāda kabinetu, un sākas PQ režīms.

Lēnām veidojas debašu raksturlīnijas:

Ekonomija. Jau ar pirmo provinču/federālās valdības sanāksmi Otavā, izvirzās jautājums − cik Kvebekā (un pārējās provinces) iegūst/zaudē naudā nepastāvošās sistēmas. Federālās valsts princips ir − bagātām provincēm jāatbalsta nabagās. (No katras pēc viņas spējām , katrai − pēc viņas vajadzībām.) Cilvēku un polītiķu instinkts − nožēlot doto, saņemto uzskatīt par ‘nepieciešamu’, pieprasīt vēl. Tā ir labi pazīstamā ‘rajonu interešu’ konta sastādīšana, kur centrālai valdībai nepateicīga loma. Seko skaitļu un rēķinu apšaudīšanās, kas vēl nav apstājusies. PQ grib pierādīt, ka konfederācija Kvebekai nav bijusi ‘rentabla’. Centrālā valdība (un Ontario) − tieši otrādi. PQ saka − centrālā valdība, nav pietiekami ‘elastīga’ naudas un varas sadalē. Trudo: „Es nekad nebūšu pietiekami elastīgs, lai Leveku apmierinātu” (resp., lai pieņemtu viņa pieteikto mērķi − Kanadu sadalīt). Veikalnieku, tirdzinieku, baņķieru aprindas lēš, ka neatkarīgā Kvebekā kristos dzīves līmenis − un aplūko savu uzņēmumu pārcelšanas iespējas. Leveks atbild, ka Kvebeka grib polītisku neatkarību, bet saimnieciskā apvienībā (sondāžas rāda, ka apm. 20 proc. kvebekiešu atbalstītu neatkarību vienalga kādos apstākļos, apm. 25 proc. vairāk − ja paturētas ekonomiskas saites ar Kanadu). Saimnieciskai apvienībai ir piekrišana, bet centrālā valdība un Ontario finanču ministrs Makjū (McKeough) deklarē, ka to neatbalstītu. Trudo saka, ka PQ var izpildīt savu sociāldemokrātisko programmu pastāvošās federālās valsts ietvaros − neatkarība nav vajadzīga. PQ atbild − sadalījumā vairs nebūtu jāķīvējas par divvalodas polītiku u.c. ‘izlīdzinājumiem’. Kā Kvebeka, tā Kanada katra varētu mierīgi un draudzīgi kārtot savas lietas (savā valodā), vadoties no lokālu interešu prasībām un resursiem (īsta decentralizācija). Trudo Rietumos brīdina; „Uzmanieties − viņiem vajag jūsu palīdzības” (resp. lai Kanadu ‘miermīlīgi’ sadalītu − varas lietošanu par vai pret ... neviens negrib to iedomāties).

Tā ir ‘oficiālā’ virspuse, bet plaša vēriena debates neietekmēs Kvebekas balsotājus referendā. Noliekot malā par − katru − cenu neatkarībniekus, lielākā iedzīvotāju daļa pati nāks pie zemapziņas secinājuma − vai mana kabata cietīs, vai ne (jo tās „bailes” nekad „nepārvar”) − vadoties no objektīvas informācijas un ‘aknu’ signāliem. Toties − ja Kanada piedraud: mēs jūsu ekonomiju varam sagraut, − tad emociju reakcija (piga jums, angļu izsūcēji!) atsvērs informācijas iedarbību. Jautājums − ‘uz sētas’. Līdz ar gaidīšanu − nedrošs saimniecisks stāvoklis.

 

Varas ‘pagasti’. Kvebekā nepārtraukti pieprasa kontroli immigrācijas polītikā, kad skartas provinces intereses, piem., − no kurienes un ar kādu valodu immigranti ierodas. Liekas, centrālai valdībai principā nav iebildumu tādu kontroli dot, vispār immigrāciju tuvāk pieskaņot reģionu vajadzībām. Bet PQ grib arī neatkarīgas Kvebekas armiju − un te nu būs grūti pielāgoties Kanadas Ziemeļamerikas aizstāvēšanas un NATO polītikai, ievērojot kvebekiešu pretestību divos obligātos kaŗaklausības gadījumos. ASV-tīm tas sagādātu galvassāpes. Ar iekšēju kārtību arī nav skaidrības. PQ valdība bez akcijas ‘izturēja’) 1 nedēļas ilgu nelegālu provinces policistu streiku, un ir likvidējusi apm. 7,000 iesāktus tiesas procesus pret nelegāli streikojošiem valdības ierēdņiem. Kvebekā neatbalsta Montreālu policijas pensijas fonda jautājumā, un darba traucējumi uzspiež pilsētai sadārdzinātu izlīgumu. Iztrūkst arī parastā provinces subsīdija mazu pilsētu policijas vienībām − un dažas savus kārtības sargus strīpo no budžeta. Tātad − ļoti jūtīgs kārtības/arodbiedrību attiecības jautājums, kuŗu nervozi vēro veikalnieki un nodokļu maksātāji vispār. Komunikācijas ministrs Onīls (O’Neill) atsacījies iesaistīties sarunās ar federālo ministri Sovē (viņa izsaukusies − „Vai tad šie ieradīsies uz runāšanu tikai tad, kad nauda vajadzīga?”, jo „...tas atzītu svešas varas kontroli mums nepieciešamos resoros...” Kādi tie būtu? Leveks: „...noteikti viss, kam ekonomisks sakars ar kultūru − izdevumi, radio, TV, filmas. Publiski, privāti, jaukti īpašumi − pamatsektoram jābūt vietējā kontrolē...” Labi zināms, ka tas, kas pārvalda skolas un sazināšanās līdzekļus − pārvalda arī pilsoņu domas un jūtas. Centrālā valdība nevar atļauties šo ‘lauku’ pamest (piem., CBC atdodot provincei), jo izglītība jau atrodas provinču teikšanā.

 

Interni vaibsti. PQ sociāldemokrātisku pakalpojumu programmai ir dārgas cenas ļipiņa un kā finanču ministra Parizo (Parizeau) pirmais budžets apliecina, province to pagaidām nevar atļauties. Tātad, ceļš uz neatkarību ejams cauri ‘finanču atveseļošanās’ detūram. Pretrunas − piem., atteikšanās pielabināt nodokļus dzīves dārdzības progresam (kā to dara citas provinces un kā opozīcijā to PQ nemitīgi pieprasīja), pat tos samazināt mazpeļņas aprindām (arī PQ tēma), un ciešāka kontrole skolu financēs un ierēdņu algās − neapmierina diezgan plašas PQ atbalstītāju aprindas. Te pavīd Pravdas t.s. ‘buržuāziskās partijas’ plāns − neatkarību izkarot ‘uz strādnieku mugurām’ − vismaz tā to tulko radikālākie arodbiedrību elementi. Kamēr Parizo var mazsološā budžeta vainu polītiski gāzt Burasas un Drapo izšķērdības kontā − financēs, it īpaši svārstīgā, jūtīgā, valodas jautājuma apēnotā ekonomijā, noteiks PQ valdības rīcības brīvību un rezultātā attiecības ar spēcīgām arodbiedrībām un nodokļu maksātājiem.

 

Valoda − izglītība. Tas reizē sāpīgākais un svarīgākais jautājums − jo izglītība atrodas tiešā provinces kontrolē. PQ valdības pirmais lauztais solījums − mazu bērnu valodas pārbaudes nelikvidē: esot jāgaida jaunie, vispārējie valodas priekšlikumi. Un kādi tie ir, kādai jābūt nākotnes Kvebekai − to var nepārprotami lasīt ministra Lorēna sagatavotā 1. aprīļa „Franču valodas chartā”. Tas ir bīskapa sprediķis saviem padotiem − lai visiem zināms, ka „...nav vairs debates par divvalodu Kvebeku....Tā Kvebeka, ko gribam celt, būs būtībā franciska...” Lai to panāktu, asi ierobežota angļu valodas izglītība, angļu valodas lietošana darba vietās, tiesās, profesijās, saskarē ar valdību. „Fakts, ka (provinces) iedzīvotāju vairākums ir franču cilmes būs skaidri redzams − darbā, komunikācijā, pat dabā (sludinājumu afišās). Tā būs arī valsts, kuŗā mainīsies tradicionālās varas attiecības, it īpaši ekonomijā; franču valodas lietošanu vispārinās ne vien, lai slēptu to varas centru ietekmi, kas sveši franču tautai; tās lietošana ies līdzi, simbolizēs un atbalstīs franču vairākuma tās ekonomijas kontroldaļas jauniekarošanu, kuŗai vajadzētu piederēt (vairākumam).” (Tātad − ‘šūpuļu atriebība’ polītiskā formā.) Par šīs „kontroles” zaudēšanu Lorēns ir teicis: „Jūs visi (angļi) nesat atbildību par dažu rīcību”. Žīdu apvainošanai līdzīgs ‘asiņu grēks’, − par kuŗu tagad būs jāmaksā kollektīvi. ‘Jauniekarotāji’, protams, „...respektēs minoritāšu (resp. ierobežotās) tiesības...” Bet Lorēna katechisms arī atgādina, ka „...ģimenēm vēlams ierobežot angļu un amerikāņu televīzijas skatīšanu, lai pretotos šīs vides anglizācijas ietekmei...” − tātad skaidrs (tikpat, cik reiz bija Duramam), kuŗa kultūra ‘vērtīgāka’. Psīchologs būdams, Lorēns ignorē nopietnus pētījumus, kuŗi secina, ka ne vien valoda, bet kultūras technoloģija nosaka sabiedrības domāšanas un uzvešanās normas resp. kultūras pamatus − un te nelīdzēs nedz Kodžaka raidījumi franču valodā, − nedz pašu ražotās programmas, kuŗas pauž Ziemeļamerikas dzīves stilu.

No Jaunfrancijas bīskapa Lavala, cauri ‘šūpuļu atriebības’ filozofijai, 1920.-30. g. Grū līnijai, līdz Lorēna „...Kvebekai, par kuŗu mūsu senči sapņoja...”, chartā turpina franču etnocentriskās valsts ideju − valsts pastāv vispirms rases dēļ, nevis pilsoņu dzīves, prieka, peļņas, miera sagādei. Teorijas absolūtismam, vai nu tici, vai ne − ar faktiem un alternatīvu mērķu risināšanu nepūlies. Ja tici − tad vari debatēt par metodēm, izvēlēties faktus segumam. Ja netici − esi ienaidnieks, un tavi ‘fakti’ ir ‘propaganda’. (Latviešiem tā − sen pazīstama spēlīte.) „Tikai (provinces) valdības iejaukšanās,” chartā saka, „var novērst franču kultūras izzušanu.” Chartā, protams, nevar atzīt, ka „...(klusās revolūcijas) brīnišķīgais uzplaukums mākslā, dzejā, filmā, dziesmās...” panākts ar federālu instrumentu (CBC, Canada Council, National Film Board) palīdzību. Valsts būs monolits, jo „...valdības līnijai totāli jāpieskaņojas veikaluzņēmumiem, komisijām, birojiem, skolu valdēm, pilsētām − kuŗus varam korrekti saukt par valsts reģionālām un lokālām sastāvdaļām...” Tātad, ‘misija’ skaidra: kopsolī uz priekšu − atpakaļ. Lorēns saka, ka viņam „...žēl, ja nepiekritēji − neticētāji tādēļ atstātu provinci...”

Traģiskākais tas, ka PQ ‘ielenkuma’ mentalitāte neatbilst ‘dzīviem’ faktiem. Proporcionāli, nevar paredzēt „...mazāku un mazāku franču cilmes kvebekiešu skaitu...”, jo angļu sektors neaug un Leveka citētais „gurnu spēks” abām grupām diezgan vienāds. Franču valodas un kultūras ietekme nedilst. Apm. 20 proc. angļu mēles kvebekiešus ‘pārstāv’ tikai 2 proc. provinces ierēdniecībā. Manāmi pieaug franču valodas lietošana visās ikdienas darba druvās − orientējoties uz realitāti ar labu gribu. Vēl svarīgāk, bij. valodas komisārs Spaisers (Spicer) atzīmē, ka federālās valdības divvalodu programma ir devusi „pozitīvus rezultātus” − 1 miljons ‘angļu’ pamatskolnieki (40 proc. no Kanadas kopskaita) mācās franču valodu, salīdzinot ar franču cilmes kvebekiešu skolēnu 37 proc., kas mācās angļu. Tātad lēnām, bet droši pēc lielas brēkas federālā valdība un ‘angļu’ Kanada ieiet divvalodu sliedēs.

Tieši tajā brīdī − Kvebekas jaunā, valdība izvēlas absolūtu vienvalodību. Lorēns: „...lai padarītu Kvebeku tikpat francisku, cik Ontario ir angliska...” Vai zudis izlīgšanas moments? Avīžnieks Ričards Gvins (Gwyn): „Charta, kā bez šaubām PQ to gribēja, ved konfederāciju uz salaušanu. Konfederācija ir pietiekami elastīga, lai ietvarotu gandrīz visas pārmaiņas un savā oriģinālā formā ir ietilpinājusi divvalodību, multikultūrālismu, decentralizāciju, iezemiešu speciālas tiesības. Bet Kanadas daudzveidīgā federācija nevar izlīgt ar PQ pieteikto Kvebekas autoritāro etnocentrismu. Katrai pusei jāizvēlas − angļu cilmes kanadiešiem vairāk bērnus sūtīt uz franču valodas klasēm; kvebekiešiem, kuŗi līdz šim klusējuši, noraidīt chartu − citādi zaudējam kontaktu un izbeidzam runāt cilvēcisku sakaru valodu.”

Tas ir otrs − un galvenais PQ lauztais solījums; nodarboties ar ‘labu valdīšanu’ pirms ‘neatkarības’ formulēšanas.

Valodas charta ir de facto neatkarības deklarācija, kas gaida Kanadas atbildi.

 

Reakciju pienesums. No tālienes ir vienmēr viegli filozofēt, „mētāt abstraktus akmeņus un zīlēt nākotni, kuŗā paša vieta jau nodrošināta. ‘Angļu’ sektora reakcija skan: − Ko viņi tagad grib? vai − to taču nevar pieļaut: Ontario valdība, Manitobas valdība − abas tikai ar lielu spiešanu paplašina franču valodas mācīšanu − saviem franču cilmes iedzīvotājiem! Polītiķi pretojas CBC franču valodas radio/TV tīkla paplašināšanai franču minoritāšu apvidos. Ministru prezidentam Trudo grūti Rietumiem iestāstīt, ka Kanadas 1/3 daļa arī grib dabiski elpot savu ‘franču gaisu’, ka tas nepieciešams valsts saglabāšanas priekšnoteikums. Tā ir divi simt gadu veca aizspriedumu akmens velšana cerību kalnā.

Uz vietas, vēstulēm un deklarācijām karstāks, jūtu piesātināts raksturs. Taču − jādzīvo. Netrūkst nekvalificēta atbalsta chartas polītikai, tā zināmas aprindas padara „lepnas”. Finanču sektora vadītāji (abās valodās) aizrāda, ka charta un uz tās pamatiem pieteiktais pirmais (!) − Loi 1 − likumprojekts (starplaikā jau pieņemts likums 101) nozīmē ieguldījumu apsīkšanu provincē, tātad ekonomisku stagnāciju un caurmērā pasliktinātu dzīves stāvokli. Tādas piezīmes valdība uzskata par „apvainojošām, paternālistiskām” − fakti neiederas teorijā. Darbveži aizrāda, ka valodas prakse birojos jau uzlabojusies, ar obligātām likmēm nekas ‘labāks’ nav panākams (izņemot vienvalodnieku-angļu izstumšanu). Ierobežojumi angļu valodas lietošanā darbā un skolās attur vajadzīgo talantu plūsmi uz Kvebeku, daži uzņēmumi un biroju daļas pārceļas citur. Mērenākas piezīmes atbalsta franču valodas centienus, bet oponē metodēm, kas ierobežo citu iespējas. Labai gribai grūti stūrēt vidusceļu starp chartas un emocionālu reakciju draudiem.

„Ko jūs darāt ar manu provinci?” G.B.S. raksta Levekam (La Presse, 1. aprīlī). „Kāpēc? Kāpēc to dalīt, vājināt, iznīcināt, izkaustīt un izplatīt naidu un neuzticību? Ar kādām tiesībām? Kas jums atļauj tā rīkoties? Vienīgais jūsu mandāts, ko pieprasījāt un saņēmāt: pierādīt, ka mākat valdīt (ne liekties policistu priekšā); uzlabot manas provinces ekonomiju − ne no tās izdzīt cilvēkus un uzņēmumus ... jums nav nekādas tiesības nospraust separātisma mērauklas, lai vēlāk man pateiktu − tas jau izdarīts... jūs gribat atbalstīt francisko? To dariet uz kārtīgiem, vērtīgiem pamatiem! (Galvenokārt skolās) ... Ko solām, ko darām, lai citus sev piesaistītu? Likumus, chartu, pienākumus bez izvēles! ... Jūs, simpātisks un godīgs cilvēks, izpelnījāt publikas uzticību PQ ... bet kas tagad valda? Liekas, ka esam neapmierinātības pilna tauta, negatava, ar neatsātinātu ‘kungošanas’ gribu. Kā, kuŗa kungi? Jums drīz būs tik daudz kungu, ka pietrūks zaldātu. PQ man vairāk un vairāk nepatīk, un es neesmu vienīgā. Jūs gribat no mums iztaisīt klosterētu, dalītu, ierobežotu tautu. Nē, es tam nepievienojos! − franču kanadiete, kas vēl lepna uz to.”

Neberzējiet rokas − tā nav tipiska vēstule. Bet tā rāda jūtu un izvēles dziļumus, kuŗus charta aizkārusi.

Kamēr Kvebekas ‘angļi’ cīnās par savu nākotni, franču cilmes minoritātes ārpus Kvebekas izdod apvienotu sava stāvokļa analīzi dokumentā „Durama mantinieki” (The Heirs of Lord Durham). Tas (un PQ ) atgādina, ka franču minoritātēm daudz bezcerīgāks stāvoklis nekā angļu minoritātei Kvebekā (bet charta iespējas ‘izlīdzinās’...). „Mūsu sapņi ir lauzti,” dokuments saka, „mūs lieto kā ķīlniekus” konfederācijas debatēs, kamēr „mūsu bērni asimilējas.” Dokuments nemin augošo angļu skolnieku skaitu franču klasēs, nemin CBC franču tīkla paplašināšanu. Federācijas (Federation des Francophones Hors Québec) viceprezidents Budro (Boudreau) uzsver, ka „...vajadzīgs (divvalodu-divkultūru) konfederācijas apliecinājums no sirds, no angļu Kanadas...” bet neiet loģiski tālāk − līdzīgs apliecinājums nepieciešams arī no Kvebekas. Ievērojot chartas noteikumus, PQ protams to nevar dot − bet maina virzienu un deklarē, ka „kulturāli atbalstīs” šīs minoritātes. Kvebekas angļiem ciešas saites ar Ontario. Katrs tātad runās − ar ‘savējiem’. Gambiti − pirms beigu spēles.

Tomēr Vinipegas divvalodu − multikultūras sanāksmē no 17.-19. aprīlim (Kanadas kristiešu-žīdu padomes paspārnē) atklājas, ka lielām immigrantu grupām franču valodas ‘vēsturiskās tiesības’ ir vienaldzīgas. Franči, viņu domās, ir tikai „vēl viena etniska grupa”, kuŗai pienākas ne vairāk, ne mazāk tiesības kā citām. „Kā ar Manitobas ukraiņiem un vāciešiem? To tur vairāk nekā franču,” saka Bruno Rizzo. Ēriks Vongs: „Ķīnieši ir tikpat svarīgi, ja ne svarīgāki par frančiem Britu Kolumbijā. Mani frančiem tuvina tas, ka abi piederam pie etniskām grupām.” Uz to reaģē Jaunskotijas akadiešu prezidents Pols Komo (Comeau): „Ja franču kanadieši negūs viņiem pienācīgu respektu visur Kanadā, tad es pirmais atbalstīšu Kvebekas neatkarības centienus.” Šīs zemes agrīnie īpašnieki − indiāņi un eskimosi − saņem vairāk solījumus nekā visādu valdību atbalstu un baidās, ka franču un angļu sektoros asimilējušies vienas cilts bērni drīz nevarēs savstarpēji sarunāties. Arī te − sāpīga nesaprašanās.

Latviešu prese par Kvebekas notikumiem neziņo, lai gan debates un jautājumi diezgan tuvi skar mūsu pašu pastāvēšanas kulturālos apveidus. Polītiski − par šejienes attīstību nav pat elementārākas saprašanas, varbūt galvenokārt tāpēc, ka ziņas un kommentāri filtrējas cauri ‘angļu’ preses avotiem un personiskiem aizspriedumiem. Tā 1976. g. 27. novembŗa numurā Latvija Amerikā ziņo, ka viesu un preses klātienē 18. novembra pieņemšanā LNAK valdes priekšsēdis brīdinājis, ka ‘...tas, kas pašlaik notiek Latvijā, var notikt arī Kanadā, norādīdams uz Kvebekas provinci, nākot pie varas separātistiem − cilvēkiem, kas rada nemierus un vēlas Kanadas sašķelšanu. Padomju Savienība par to ir iepriecināta. „Tāpēc strādāsim visi kopā, lai Kanada nekļūtu par otru Kubu,” sacīja LNAK valdes priekšsēdis savā uzrunā angļu valodā. Nezinu, ko pēc tāda faktu un secinājumu samistrojuma par mūsu polītiķa spējām viesi un prese varēja domāt. Ceru, ka LA reportāža rupji kļūdījusies, vai izlaidusi nepieciešamus paskaidrojumus. Ja nu pieņemšanās jārunā ‘citējami’, tad vismaz vajag 1) pareizus faktus − lai salīdzinājumi neiznāk aplami un 2) pareizu orientāciju − lai parādītu, ka ‘latviešu lieta’ ir laikmetīga.

No vienas.puses − mēs varētu simpatizēt separātistiem. L. Zolfs raksta 23. aprīļa numurā žurnālā Weekend: ...Two superpowers are federal states and both hate separatism. America fought a war over it. Russia would soon disappear as a great povier if it gave in to Latvian, Estonian, Lithuanian, Ukrainian, Georgian, Mongolian separatism... Latvieši vairākas reizes ir bijuši separātisti, tā savu kultūru atjaunodami un neatkarību izcīnot. Tas toreizējās impērijās arī rādija „nemierus” un veicināja to „sašķelšanu”. Krievus iepriecina katra nesaskaņa Rietumu nometnē − bet ideoloģiski viņi nevar separātismu atbalstīt un ir jau nosaukuši PQ par „buržuazisku partiju” (Pravda).

No otras puses − Kanada nav impērija, kas veicina pārtautošanu piespiedu kārtā, kas tīši nospiež minoritātes, kas aizliedz kustības brīvību, kas centrāli plānotu ekonomiju pieskaņo polītiskām, ne pilsoņu vajadzībām. Kas tad tas būtu, kas notiek Latvijā, un kas „varētu” notikt „arī Kanadā”? Ja runa par kādas valodas un kultūras grupējuma pašnoteikšanās tieksmēm − tad tās var būt tikai apsveicamas. Kanadas gadījumā jācer, ka tās varēs realizēt miermīlības, izlīgšanas un savstarpējas cieņas ceļā federālas valsts ietvaros − jo tās grupas pārstāvji arī atrodas centrālās valdības vadībā. Un kādā veidā Kanadai draud Kubas liktenis? Vai LNAK valdes priekšsēdis ir tik radikāli kreiss savos polītiski ekonomiskos uzskatos, ka Kanada viņam līdzinās ASV-tu kolonijai? Vai tiešām samērojamas abu valstu rūpniecības, ekonomijas, dabas bagātību rezerves, polītiakās sistēmas (resp. Kanadas šodien, Kubas − pirms ‘revolūcijas’)? Taču ne. Varbūt domāts −Kvebekai draud Kubas liktenis (un tad Kanadas atliekas spēlētu ASV-tu lomu)? Latīņu temperaments, PQ sociāldemokrātiskā programma, „nemieri” ... Tad − kāpēc ne Saskačevanai vai Manitobai − kur darbojas deklarēti sociālistiskas valdības? Leveks ir teicis, ka ir „prāgmatists”, ka viņš grib neatkarību − bet ar nepieciešamām kopējām ekonomiskām saitēm (kuŗas Kubai ar ASV-tīm nav). Protams − Kanada var tādas saites nedot, un tad dzīves līmenis ‘neatkarīgā’ Kvebekā noteikti kristos. Kristos arī Kanadā. ASV-tīs − nekritās. „Otra Kuba”? Nē − tā ir pārāk viegla klišeju spēle grūtā, sarežģītā stāvoklī − un izriet no paviršas stāvokļa apskates.

Prātīgākie ‘etniskie’ kommentāri atrodami Pītera Bosas vēstulē Toronto avīzei The Toronto Star. Viņš darbojas Kanadas multikultūrālisma konsultatīvā padomē.

Patiesu nacionālu vienotību var panākt tikai ar multikultūrālismu. Kanadai ir divas oficiālas valodas, bet nav oficiālas kultūras. Oficiāli atzīstot vairāku kultūru pastāvēšanu, Kanadas valdība dod iespēju daudziem kanadiešiem, vienalga kādas cilmes, attīstīt piederības un vērtības sajūtu. Tie ir divi nepieciešami katram indivīdam vai grupai vajadzīgi pamati, lai te justos kā mājās un lai varētu vienlīdzīgi piedalīties šīs zemes nākotnē. Multikultūrālisms ne vien bagātina mūsu sabiedrību; tas cilvēkos ieaudzina savstarpēju respektu, saprašanu un pretimnākšanu. Pasaule ir cietusi simtiem kaŗu tāpēc, ka valstīm ir trūkusi reālistiska pieeja miermīlīgai līdzpastāvēšanai. Franču kanadieši ir kulturālās identitātes vadībā. Minoritātes, pat lielas minoritātes, paļaujas uz franču kanadiešu vadību, Franču kanadiešiem tāpēc pārējā Kanada nepieciešama. Renē Leveks nav nodevējs... Kanadiešiem vajadzētu izbeigt mētāties ar saukļiem un saprast viņa rūpes. Viņš ir tikai nosvilpis startu franču kanadiešu sprintam pret savas kultūras saglābšanu. Ar viņa mērķi nav ko strīdēties. Mēs varam debatēt par metodēm. Leveks ir jau izdarījis lielu pakalpojumu Kanadai − tādēļ, ka viņš provocējis spraigas nacionālas debates par Kanadas atšķirīgo rajonu un tautību vienotības nepieciešamību un par iespējamām maiņām, kuŗas jārealizē, lai vienotību paturētu.

 

 

15. Koda

Tēvs, ota man neklausa
Tā, kā tev klausa izkapts.
Tavu portretu zīmēšu vēl simtreiz.

− Alberts Ločmelis

Varbūt arī man ota nav klausījusi tā, kā portrets skaidri zīmēts − momenta krāsās, jūtās, izteiksmē, un vidē pilnveidots. Tad tur vainīga mana redze un mana roka. Varbūt jūs portretu negribēsit pirkt, jo tas neiederas jūsu dekorschēmā. Labs ir, lai paliek plauktā, vienu reizi apskatīts. Bet, ziniet, šoreiz darīšana ar dzīvu portretu.

Dzivu − kā? Bleiks saka, ka māksla ir dzīvības koks. Mans aug Kvebekā. Ar latviešu rokām jūs šķirstāt Kvebekas lapas... nodaļas, rindkopas, teikumus, vārdus... Dzīvu − tāpēc, ka lapas jums var stāstīt tikai to, kas noticis līdz šķiršanās brīdim, kamēr citas lapas zeļ, zaļo, nobriest, nosarkst, krīt. Dzīvu − tāpēc ka, rokās turot šīs, jūs varat iedomāties citas. Varbūt pat − iedomāties koku.

Visos dzīves apstākļos, rakstnieks var atdarināt dzīvas sabiedrības gaisotni, kas viņu attaisnos. Bet tikai ja viņš uzņemas, cik pilnīgi iespējams, divus pienākumus, kuŗi ir viņa aroda gods”: kalpot patiesībai un kalpot brīvībai. (Kāmī)