SPŪĻA FONDA GODALGAS ZINĀTNĒ

 

Kultūras darbinieka Broņislava Spūļa piemiņas fonds 1977. g. piešķīris godalgas tikai zinātnē. Apbalvotie pētnieki ir vēsturnieks Dr. Staņislavs Škutāns, MIC, un vēstures un valodas pētnieks Miķelis Bukšs.

St. Škutāns ir dzimis 1901. g. 16. nov., beidzis garīgo semināru, studējis Latvijas universitātē vēsturi, bijis lektors LU Katoļu teol. fakultātē, 1948. g. Romā ieguvis doktora gradu teoloģijā, no 1957.-1963. g. bijis Marijānu kongregācijas ģenerālpriekšnieks, nodevies baznīcas vēsturei un viduslaiku vēsturei Latvijā. Sevišķi rūpējies par mazpētīto Latgales vēsturi. Tai sakarā sarakstījis vairākus darbus. Redzamākie no tiem − „Misionaru darbeiba Latgolā” (1953) un „Dokumenti par klaušu laikiem Latgolā”, (1974). Pēdējā sējumā apkopoti dažādi agrāk publicētie, grūti pieejamie materiāli, kā ari daļa archīvu dokumentu. Visiem materiāliem līdz ar oriģinālu ir doti tulkojumi un vajadzīgie kommentāri. Otrs godalgotais zinātnieks ir Miķelis Bukšs. Viņš pieder pie drusku jaunākas paaudzes. Dzimis 1912. gada 1. jūnijā, beidzis Latvijas universitātē klasisko filoloģiju un trimdā Stokholmas universitātes slavu nodaļu. II pasaules kaŗa laikā bija Rēzeknes valsts ģimnāzijas direktors, trimdā strādā par archīvāru. Prof. Brežga un prof. P. Stroda pamudināts jau no studiju laikiem dzimtenē pievērsies Latgales pagātnes un valodas vēstures pētniecībai. Līdz šim ir sarakstījis pāri par 15 dažādu grāmatu, skardams nepētītus jautājumus folklorā, vecākajā rakstniecībā, jaunākajā literatūrā, valodā un latgaļu vēsturē. Senajā vēsturē izvēlējies jautājumus par tautas vēstures krustošanos ar valodas vēsturi. Jaunākajā vēsturē sevišķi pievērsies latgaļu atmodai un tās nozīmei tautas un valsts dzīvē. Cītīgi piedalās internacionālās Baltijas pētniecības konferencēs, kur referē par latgaļu valodas un vēstures jautājumiem. Ir dažādu pētniecības institūtu loceklis, vada Acta Latgalica sēriju, rediģē žurnālu Dzeive un ir līdzstrādnieks daudzos zinātniskos pasākumos. Šī gada Spūļa fonda godalga viņam piešķirta pirmā kārtā par fundamentālo pētījumu Latgaļu atmūda (1976, 751 lp., ar pāri par 200 attēliem).

Abi apbalvotie pētnieki ir izcili zinātnieki un stiprākās autoritātes Latgales jautājumos.

Ontons Zvīdris

 

 

 

VENECUĒLAS 2x2 NOMETNE

1976. gadā, pēc Ziemsvētkiem, notika pirmā 2x2 nometne ārpus Ziemeļamerikas. Venecuēlas latvieši bija aicinājuši 2x2 nometnes vadītāju Aivaru Osvaldu noorganizēt programmu, bet paši gādāja par nometnes telpām un citām vajadzībām. Nometnē ieradās apm. 75 jaunieši un lektori no Ziemeļamerikas, kamēr no Dienvidamerikas piedalījās 30 jaunieši, vairums no pašas Venecuēlas. Galvenais nolūks nometnei Venecuēlā bija iepazīstināt Dienvidamerikas latviešus, it sevišķi jauniešus, ar Ziemeļamerikas latviešu rosmi un ierosināt Dienvidamerikas jauniešiem pašiem uzsākt savu darbību. Šķiet, ka šis mērķis arī tika sasniegts.

Protams, Dienvidamerikas jaunieši nebija vienīgie ieguvēji nometnē. Liekas, visi, kas bija atbraukuši no Ziemeļamerikas, guva ļoti vērtīgus priekšstatus par latviešu dzīvi Dienvidamerikā, it sevišķi Venecuēlā. Venecuēlas latvieši caurmērā pieskaitāmi pie Venecuēlas virsšķiras − universitāšu mācībspēki, lieluzņēmumu īpašnieki, ārsti, augsti valsts ierēdņi, advokāti. Pirms apm. pieciem gadiem viņu vienīgās aktīvās latviešu organizācijas bija draudze un korporācijas −, bet kopš tā laika, viņi ir nodibinājuši Venecuēlas latviešu apvienību, Venecuēlas latviešu jaunatnes apvienību un divas lielas akciju sabiedrības, kas ir uzcēlušas ar saviem līdzekļiem divas dzīvokļu augstceltnes. Vienā no šīm augstceltnēm ir Venecuēlas latviešu centrs Karakasā, bet VLA tagad arī meklē iepirkt lielu lauku īpašumu, kas būtu ne tikai latviešu pulcēšanās un atpūtas vieta, bet arī naudas pelnītāja − lopu lielsaimniecība. Venecuēlas latvieši lepojas, ka viņi ir vislielākie PBLA Brīvības fonda financiālie atbalstītāji. Bet viņu sabiedriskajā dzīvē ir arī zināmi trūkumi. Trūkst citās trimdas zemēs nepieciešamo latviešu sabiedriskās dzīves sastāvdaļu − koŗu, nav koncertu, (atskaitot dažus vieskoncertus no citām zemēm), nemaz nerunājot par teātŗiem vai literāriem sarīkojumiem. Liekas, ka arī viņu kontakts ar tagadējās Latvijas kulturālo un polītisko dzīvi ir vēl vājāks nekā latviešiem Ziemeļamerikā vai Eiropā.

Pēdējos piecos gados latviešu rosme Venecuēlā ir spēcīgi augusi, un tās vadītāji ir gados jauni un ļoti spējīgi cilvēki, piemēram, Ansis Vītols un Pēteris Vanags.

2x2 nometnes programma, kā jau parasts, bija iedalīta ievirzēs. Venecuēlas nometnē darbojās vēstures un polītikas ievirze, tautiskā mantojuma ievirze, latviešu valoda pratējiem, latviešu valoda nepratējiem, pašdarbinieku grupa un speciāla grupa, kuŗā piedalījās jaunieši no 14-18 g.v., kas jaunāki nekā 2x2 dalībnieki. Tāpat kā citās 2x2 nometnēs, dalībnieki dziedāja koŗos, koklēja, kala rotas sudrabā, auda latviskas prievītes un dejoja tautas dejas. Vislielākā atšķirība no citām 2x2 nometnēm Venecuēlas nometnē bija vakara programmas. Liela daļa no tām bija pieejamas arī vietējai latviešu sabiedrībai. Lai gan nometne atradās vairāk nekā pusstundas braucienā pa bīstamiem ceļiem no Karakasas, šos 2x2 vakarus apmeklēja daudzi latvieši. Šie publiskie vakari zināmā mērā traucēja nometnes „garu”, tomēr liekas, ka ieguvums Venecuēlas latviešiem no viņu saskarsmes ar nometnes dalībniekiem un lektoriem to atsvēra.

Ziemeļamerikas jaunieši atgriezās savās pilsētās un skolās ar skaistām atmiņām par Venecuēlas burvīgo klimatu, skaisto galvas pilsētu, kalniem, jūŗu, bet visvairāk viņi laikam atcerēsies Venecuēlas latviešu lielo sirsnību un viesmīlību, ar kādu viņi uzņēma savus viesus 2x2 nometnē.

Ilze Valdmane

 

 

 

GRĀMATA BIJA VIŅA LIELĀKĀ MĪLESTĪBA

Ar sirds trieku 61 gada vecumā 1977. g. 19. aprīlī Aiovā miris „Latvju Grāmatas” izdevējs trimdā − Eduards Dobelis.

Jau no pirmajām dienām Amerikā sācis domāt par latviešu grāmatu izdošanu. „Grāmatas vajadzēja man pašam, un es zināju, ka tās tāpat vajadzīgas arī citiem. Paredzēju, ka latviešu grāmatas vēl ilgi būs vajadzīgas.”

Jau 1951. gadā kā pirmo viņš izdod Jāņa Klīdzēja grāmatu Grēks uz pusēm, kas iespiesta Libekā, Vācijā, jo toreiz viņam pašam vēl spiestuves nebija. Nodibinājis apgādu „Latvju Grāmata”, viņš izdod Antona Rupaiņa vēsturisko triloģiju Māra Mostas, kuŗas 3 sējumos attēloti Latgales dzimtniecības laiki ar tautas brīvības cīnītāju Pēteri Miglinieku priekšgalā.

Lielu risku Dobelis uzņēmies, izdodot Rūdolfa Blaumaņa kopotos rakstus 12 sējumos. Pats viņš atceras tos Ziemsvētkus, kad par šiem kopotiem rakstiem saņēmis rēķinu $12,000.− apmērā, ko nedrīkstējis teikt savai sievai vairākus gadus...

Sengrieķis P. Siruss ir teicis, ka cilvēka raksturs nosaka viņa likteni. Katrs ir savas laimes kalējs! Pat visgudrākie cilvēki dažreiz rīkojas vāji, un visvājākie cilvēki dažreiz rīkojas gudri. Šos vārdus pilnā mērā varētu attiecināt uz šo sīksto un neatlaidīgo vīru, kuŗš latviešu trimdas grāmatniecībā izkaŗojis ievērojamu vietu ar savām 25 gadu laikā izdotām vairāk nekā 200 grāmatām, kuŗu kopīgais metiens pārsniedz pusmiljonu.

No viņa lielākiem un vērtīgākiem izdevumiem pirmā vietā būtu minamas Latviešu tautas teikas un pasakas, kas profesora P. Šmita sakopotas un rediģētas un kuŗas šajā otrā izdevumā analizējis Dr. H. Biezais Zviedrijā.

Visās šajās un daudz citās grāmatās ieguldītais darbs un līdzekļi runā paši par sevi. Smagi strādādams un atraudamies no ērtas dzīves, Eduards Dobelis arvien priekšroku ir devis labai grāmatai.

Ar Eduarda Dobeļa aiziešanu daudz viņa iecerēto darbu ir palikuši pusceļā, un latviešu trimdas grāmatu izdevniecībā ir sists ievērojams robs.

Edmunds Āboltiņš

 

 

 

PAR OKUPANTIEM UN VIŅU RAŽOJUMIEM

Kopš 1966. g., kad Dr. H. Biezais kultūras darbinieku kongresā Stokholmā referēja par radošo dzīvi un darbu dzimtenē, katram ieinteresētam latvietim ir bijis iespējams gūt priekšstatu par kultūras dzīves iespējām un sasniegumiem Latvijā. Tagad, 1977. gadā, daži trimdas Jāņi Bērziņi ar preses atbalstu mēģina sašķelt trimdas latviešu saimi, iešturmēt ALA-s organizatorisko celtni un iztīrīt mūsu kopību no tiem cilvēkiem, kam neesot pietiekami stingrs mugurkauls un kas sadarbojoties ar „okupantiem” − mūsu dzejniekiem un māksliniekiem Latvijā. Žurnāls Ziemeļkalifornijas Apskats savā 1977. g. aprīļa numura ievadrakstā labi izskaidro šiem traču cēlējiem viņu jēdzienu sajukumu un definīciju trūkumu:

1) Jēdziens „Latvijas okupanti”. Pagājušā gadā no Rīgas Amerikā atbraukušie J. Anerauds un J. Peters mūsu lielākajā laikrakstā tika dažkārt nosaukti par „Latvijas okupantiem”. Taču abi ir dzimuši un auguši Latvijā. Šiem kungiem tika arī piedēvēti dažādi epiteti, izteicieni, tituli un dienesta pakāpes, kas gandrīz bez izņēmuma ir izrādījušies nepatiesi. Jāpieņem, ka šo ziņu sniedzēji mūsu avīzēm ir vai nu tīri nejēgas, vai sniedz nepatiesu informāciju, lai spēcīgāk varētu apvainot tos, kas ar Rīgas kungiem ir satikušies. Sliktākā gadījumā šeit sastopamies ar ļaunprātīgu latviešu sabiedrības maldināšanu, labākā − ar emocionāli nenosvērtiem un neinformētiem cilvēkiem. Pat O. Brūveris izteicās, ka viņam bijis kauns lasīt šīs lietas avīzēs un viņš saskatījis mūsu avīžniecībā nevēlamu, neatbildīgu rīcību.

2) „Mākslas filmas, žurnāli un grāmatas no okupētās Latvijas ir okupācijas varas ražojumi”, tāpēc tie nav mums pieņemami un tos nedrīkst šeit izmantot. Šis apgalvojums norāda, cik maz mūsu sabiedrības konservatīvajā daļā ir zināms par šāsdienas dzīvi okupētajā Latvijā un cik augsti viņi respektē padomju funkcionārus kā radošus darbiniekus... Lietojot šo pašu mērauklu agrāk sacerētiem latviešu mākslas darbiem mums, piemēram, Andreja Eglīša „Dievs, Tava zeme deg!” būtu jāklasificē kā vācu okupantu ražojums...

 

 

 

KINOFESTIVĀLA LAUREĀTI

X Vissavienības kinofestivāla Rīgā mākslas filmu konkursa žūrijas komisija nolēma:

speciālu balvu un diplomu piešķirt kinostudiju „Ļenfilm” un „Fennada-Film” (Somija) kopražojuma filmai „Uzticība”.

Galvenās prēmijas piešķirtas filmām „Ceļš uz virsotni” („Mosfiļm”), „Cerību koks” („Gruzija-film”) un „Ezera sonāte” (Rīgas kinostudija) − par interesantu morāles un ētikas temas risinājumu.

Prēmijas piešķirtas; − par labāko režiju filmas „Liekam būt” (Rīgas kinostudija) režisoram un scenētājam A. Brenčam;

− par labāko mūziku − filmas „Liekam būt” (Rīgas kinostudija) komponistam I. Vīgneram;

− par vīrieša lomas tēlojumu − aktierim V. Tomkum filmā „Liekam būt” (Rīgas kinostudija);

Žūrijas komisijas diplomi piešķirti:

Populārzinātniskajā kinematogrāfijā − pirmā prēmija par labāko īsmetrāžas filmu piešķirta Rīgas kinostudijas filmai „Daba”.

Par labāko kinožurnālu pirmā prēmija sadalīta Ļeņingradas dokumentālo filmu studijai un Rīgas kinostudijai.

Speciāli žūrijas komisijas diplomi piešķirti filmai „Slāpju spogulis” (Rīgas kinostudija).

Multiplikācijas filmu konkursa žūrijas komisija nolēma pirmo prēmiju par labāko multiplikācijas filmu sadalīt filmām „Umurkumurs” (Rīgas kinostudija) un „Strēlnieks” („Tallinfilm”).

25. maijā Rīgas Sporta pilī notika laureātu apbalvošana.

 

(Pēc Literatūras un Mākslas)

 

 

Mēs savu balsi paceļam. Mēs dažreiz tveŗam vāli: Mēs varam bargi soģi būt, Kad jātiesā ir − brālis.

Vai Valža Krāslavieša vakars 2x2 nometnē? Nē, Mārtiņš Zandbergs lasa „Trimdas kopības dziesmu” kultūras sakaru komitejas rīkotajos kursos 1976. g. Turku, Somijā. Gaismu rāda Rīgas aktrise Lilita Ozoliņa. (Bruno Vilkanča uzņēmums)