Irēne Blūmfelde
VĒSTULE
Šoreiz pēc ilgāka laika neredzēšanās Viktors drauga Olafa mājīgajā dzīvoklī nejutās tik možs un atraisīts kā parasti. Jau pāris stundu viņi sēdēja pie plata un augsta pavasarīga loga visā sienas garumā pret koptu saulainu parku, bet valodas lāgā nevedās, lai gan, kā parasti, satiekoties, viņi pārrunāja aktuālos notikumus politikā - pašu zemē un ārvalstīs, tērzēja par sportu, bet bez parastās dedzības un spraiguma, bez jokiem un iesmiešanās, tikai ieraduma pēc. Un Viktors, par brīnumu, nekā nestāstīja par savu direktora karjeru un panākumiem, kas, likās, bija viņa galvenais dzīvošanas mērķis un satvars un nepieminēja savus bērnus kā senāk. Brīžiem abi draugi klusēja kā svešinieki, viens pēc otra nobirdinādami cigarešu pelnus pelnu traukā, Viktors stīvi raudzīdamies vienā punktā sev priekšā uz grīdas paklāja un Olafs lūkodamies ārā pa bezspraišļu logu uz spīdīgi aumaļaino zaļumu, zilām, bezmākoņu debesīm un ziedošiem košuma krūmiem, atcerēdamies; ka vēl pirms spējā un brāzmainā lietus zem bezlapu zariem bija rēgojies izkurtējis un netīrs sniegs. Bet kad beidzot Olafs dzīrās vaicāt, kas draugu nospiež, kāpēc tāda nesaprotama pārmaiņa, pēkšņi kā viņa domas uzminēdams, bez ievada un sakara ar iepriekšējām runām, Viktors pats ierunājās, skumīgā, drusku uztrauktā balsī: - Roze pie manis vairs nestrādā. Jau mēnesi.
- Kā tā? Olafs ieplēta acis.
- Es viņu atlaidu.
Olafs savā sēdeklī sakustējās un nopietns paliecās Viktoram tuvāk:
- Savu sekretāri Rozi Rozentāli? Kāpēc tu viņu atlaidi, atbrīvoji no darba pienākumiem, kuŗus, kā tu vienmēr apgalvoji, viņa veica atbildīgi, pat izcili ar mīlestību un atdevību strādādama virsstundas bez kurnēšanas un apnikuma? Roze ir vienreizēja, tu mēdzi teikt, lieliska, nesalīdzināma ne ar vienu citu sekretāri, ne ar vienu citu cilvēku...
Viktors nopūtās un steidzīgi aizdedzināja jaunu cigareti un pret Olafu pavērdamies, atkal bez iepriekšēja sakara teica:
- Vispār es mīlu dzīvniekus, tikai kaķus es neciešu. Bet tu vari iedomāties - vakarnakt es biju pārvērties baltā kaķī, šmaugā runcī ar melnu asti un garām melnām ūsām. Vai tādu kaķi esi redzējis? Olafs purināja galvu:
- Nē.
- Bet paklausies tālāk: uz spožas parketa grīdas mainīgās gaismās, smalkos plīvuros kā krāsainu mākoņu putās plīvoja gaišmataina būtne, neatvairāmi pievilcīga. Es ņaudēdams, kā agonijā locījos pie viņas kājām, vēlēdamies, lai viņa paņem mani savās rokās, bet gaišmatainā būtne, kas izrādījās Roze Rozentāle ar basās kājas pēdu, patiesībā tikai pašiem pirkstu galiem tik tikko maniem sāniem pieskardamās, pastūma mani tālāk nost un nežēlīgā mierīgumā teica:
- Pacieties, pacieties vēl mazliet, drīz būs pasaulei beigas un tavām mokām gals. Pēc tam viņa izgaisa, pazuda kā nebijusi, un es kā karsonī svaidīdamies, nosvīdis atmodos savā gultā un aizmetu palagu un segu tālu no sevis. Olafs sakustējās:
- Vai tu atceries to vienīgo reizi, kad tu biji ieaicinājis Rozi Rozentāli savās mājas viesībās pagājušajā ziemā? Tās bija nelielas, bet jautras dzīres. Vīni, konjaki un citi dzērieni tika malkoti sveču un lustru gaismā, dejots, dziedāts, smiets, bet brīdī, kad tava sieva nebija klāt, laikam ar draudzenēm apsēdusies citā vietā, vai iegājusi pavisam citā istabā, kas to vairs atmin? Roze Rozentāle sārtā tērpā ar rotaļīgi kaklam pārmestu vieglu un garu zīda šalli sēdēja pie mums vīriešu grupiņā viena. Bija jau labi pāri pusnaktij, kad es laiku pa laikam telpā uz sienas pamanīju kustamies divas izsalkušas ēnas, kas neatlaidīgi, bet veltīgi kā apmātas tiecās apskaut Rozes izvairīgo augumu, bet kad es atskatījos, es ieraudzīju tavas nelaimīgās izstieptās rokas un kuplo matu cekulu, noskumušu. Jau toreiz tu tīšām netīšām, slepeni plēsi savu mājas mieru druskās.
- Tu redzēji un nekad nekā neteici? Viktors viegli piesarka un vainīgi nodūra galvu.
- Bet kādēļ tu atlaidi Rozi no darba? Olafs prasīja.
Seju nepacēlis, Viktors teica: - Roze nav īsti vesela.
Olafs sarāvās: - Kas tev to teica? Kas vainas, kas viņai kait?
- Viņa raksta kaķim vēstules.
- Kaķim? Kādam kaķim un kā tu to zini?
- Jā, kaķim, savam kaķim, savam pazudušajam Murim.
- Cik interesanti! Olafs iesmējās, - un kas tur ļauns, lai viņa raksta. Vai viņa to darīja savā darba laikā?
- Nē, nesmejies vis, iestādē visi jau sen zinājuši, tikai pēdējā laikā mani aplidoja ne tikai mutvārdu un fantastiski nostāsti, bet pat rakstveida ziņojumi, brīdinājumi un sūdzības, ka es nodarbinu tādu sekretāri.
- Kādu?
- Tā nav normāla cilvēka izdarība, tas ir absurds! Es nekad nespētu ticēt, ja pats savām acīm nebūtu redzējis, ja man nebūtu -
- Nebūtu kas ? Tu par to man nekā neesi minējis.
Viktors pacēla galvu:
- Es būtu sapratis, ja Roze rakstītu kādam iedomātam cilvēkam, ja viņai neviena vīrieša nav, kam rakstīt, es nebūtu ļaunojies, ja viņa vēstules būtu adresējusi man, bet dzīvniekam - kaķim! Kas to ir dzirdējis un kāda tam jēga?
- Jēga? Kāda kam ir jēga? Jēgas visā tik daudz, cik ikviens to pats tajā ieliek.
- Kā tu zini, ka Rozei nav neviena vīrieša drauga? Viņa ir jauna un pievilcīga, izklausās neticami.
Viktors aizdomīgi paskatījās Olafā: - Tev arī viņa patīk?
- Kuŗam vīrietim viņa nepatīk? Bet kas ar vēstulēm?
- Darba biedri Rozi uzmanīgi vērojuši un pamatīgi izpētījuši, ka viņa nedzīvo īstenībā, bet kādā māņu pasaulē. Ne tikai darba vietā viņa katrā izdevīgā brīdī raksta vēstules un lasa dzejoļus - dzejoļu grāmata viņai vienmēr klāt - bet kad kollēgām no darba mājā braucot gadījies nosēsties Rozei blakus vienā pazemes vilciena vagonā, lai izvairītos no sarunām, viņa tūlīt izvelk papīru un zīmuli no rokas somiņas un sāk steidzami un neatliekami rakstīt. Arī man ir pieredze: visu dzirdēto prātā paturēdams, es nesen kādā vaļīgākā brīdī bez īpaša nolūka iegāju viņas darbistabā, durvis stāv vienmēr vaļā. Likās Roze mani nepamanīja ienākot, piezīmju blokam pārliekusies, viņa aizgūtnēm rakstīja. Viņiem ir taisnība, taisnība, es domāju. Kāda apreibināšanās! Kāda dīvaina apreibināšanās! Pati it kā poētiskā tēlā pārvērtusies, kā mistiskā baudā, noslēpumainās, citiem nepieejamās dzīlēs ienirusi, staroja - rakstīdama kaķim? Vai sev - par sevi? Nesaprašanā un tomēr kā apburts es stāvēju klusi un vēroju viņu kādas minūtes. Tad it kā ko svešu sev tuvumā sajuzdama vai pārbaudīdama, viņa pagriezās vēl smaidā, aplaimotā smaidā, bet mani ieraudzījusi, drusku izbijās un bikli, zīmuli rokā turēdama, vaicāja: - Vai esmu jums vajadzīga, direktora kungs? Man nepatika viņas uzruna. Domāju, biju pat pārliecināts, ka mēs bijām vienoti bez vārdiem un zvērestiem. Vairākas reizes biju Rozei aizrādījis, lai mums divatā esot, viņa uzrunā un sauc mani kristītā vārdā, bet viņa nekad to nedarīja. Nē, jūs neesat man vajadzīga pašlaik, es, sarūgtinājumu apvaldījis, teicu, bet ko jūs tik cītīgi un aizrautīgi rakstāt? Viņa pieklājīgi, bet atturīgi atsmaidīja:
- Savā brīvajā laikā es rakstu pati savu rakstāmo un aizgriezdamās, it kā manis telpā nebūtu, atkal pārliecās papīram un turpināja irties savās māņu dzelmēs. Pazudis kaķis viņai nozīmē vairāk nekā dzīvs cilvēks, es domās teicu - sev un tūlīt atcerējos, ka viens no grāmatvežiem un darbvede man reiz stāstīja, ka viņiem Rozes durvīm garām ejot, Roze no sava rakstāmgalda pacēlusi tālruņa klausuli un bez numura uzgriešanas sākusi runāt līksmā balsī, lai radītu iespaidu, ka viņai kāds piezvanījis, ka nupat kāds par viņu interesējas. Olafs sašuta:
- Visām baumām un intrigām jau nevar ticēt, to viņi varēja izgudrot tīšām, lai panāktu savu, lai dabūtu Rozi projām. Un ko viņa tagad dara? Viktors paraustīja plecus, bet Olafs nerimās:
- Tu reiz teici, ka Rozei neviena tuvinieka, neviena piederīgā šai pilsētā nav. Un Roze taču nebija bīstama?
- Bīstama? Bīstama ne, citus viņa neapdraudēja (varbūt pati sevi - Viktoram ienāca prātā, bet to viņš neteica skaļi), - es nezinu... nezinu... nē, citus ne, bet mani tagad. Nedzirdami un neredzami viņa ienākusi manā apziņā un zemapziņā un apdraud mani. Kā viņa var būt slima un vesela reizē? Pēc īsa klusuma Olafs vaicāja:
- Kā tu viņas atlaišanu motīvēji? Ko tu teici viņai - nesagatavotai?
- Es viņu ieaicināju savā kabinetā. Drusku nedroša viņa ienāca, it kā ko liktenīgu nojauzdama vai paredzēdama.
-Mums jāšķiras, Roze Rozentāle, es teicu bez aplinkiem. Jūs bijāt priekšzīmīga darbiniece, teicama, nevainojama sekretāre - to es nenoliedzu - bet esmu pārliecināts, ka jūs sapratīsit, es teicu - ilgāk, diemžēl, mēs vairs kopā strādāt nevaram, - jums vajadzīga ārsta palīdzība”.
Olafs pārsteigts savilka pieri grumbās:
- Tik nekautri un netaktiski? Kā viņa reaģēja, ko viņa teica?
- Nekā. It nekā. Viņa nerunāja neviena vārda. Tikai viņas jaunais tvirtais augums viegli notrīsēja, pabālais vaigs vēl vairāk nobālēja, tad pēkšņi viņas zilās acis iepletās, kā ko pārdabisku ieraudzīdama vai dzirdēdama, pilnīgā nesaprašanā, mēmā izbrīnā viņa mani uzlūkoja ar skatu... ar skatu, ar skatu, ko es neprotu aprakstīt. Es jutu, tūlīt es būtu griezis viņai visu par labu, es būtu viņu paturējis darbā, ja viņa būtu lūgusi, lai es to daru, ja viņa būtu bijusi atklāta pret mani, savu tiešo priekšnieku, kas viņu vienmēr aizstāvējis pret kollēgu paļām, ja viņa būtu pretojusies, taisnojusies, aizstāvējusies pati, ja viņa būtu sākusi mani kost un skrāpēt, es būtu viņu paturējis, bet viņa neteica neviena vārda, kā vienmēr, izaicinādama. Saprotams, tad man pietika: lūdzu, te ir jūsu čeks, Roze Rozentāle, es teicu noteikti un stingri un noliku, aploksni viņai priekšā uz rakstāmgalda. To paņemdama, viņa atguvās, raudzījās manī arvien ciešāk un drošāk ar bezvārdu jautājumu pilnu skatienu un smalku ironisku smaidu uz lūpām, kādu es nekad nebiju viņai redzējis un teica:
- Pateicos, sirsnīgi pateicos, direktora kungs.
Noliecoties, aploksni satverot, viņas plecs gandrīz pieskārās manam, zeltaini blondie mati pārkrita acīm un, viņai apgriežoties, noplīvoja uz muguras. Es nespēju rimties. Nepārvarama nemiera, dzēlīga uzliesmojuma dzīts, jauneklīgā sparā es piecēlos, izgāju cauri dažām biroja telpām, gar darbinieku galdiem, skaitļotājiem, kartotēku skapjiem, aktu plauktiem un lielā gaiteņa vidū apstājos, kur notikumu uzzinājuši - vēsts bija izplatījusies kā uguns sausā vējā - mani ielenca ierēdņi, ziņkārīgi un vīzdegunīgi, lai pašu ausīm dzirdētu, lai mana mute apstiprinātu, pateiktu ko vairāk par to, kas jau viņus bija iepriecinājis.
- Jā, tas ir noticis, - es teicu pēc iespējas jautri: šodien es atlaidu Rozi Rozentāli, Rozi Rozentāli, savu sekretāri Rozi Rozentāli.
Burvīgi! Tiešām burvīgi, direktora kungs! visi kā vienā balsī iesaucās. Neapmierināti viņi bijuši visu laiku, ne tikai tuvākie darba biedri un kollēgas, bet visi ilggadīgie iestādes ierēdņi vēlējās no Rozes vaļā tikt: klusībā un nenovīdīgos čukstos apskauzdami Rozi Rozentāli par to, ka viņa uzdrošinājās būt atšķirīga un citādāka nekā viņi, ka viņa uzdeva neatminamas mīklas, ka viņa pati bija un palika dīvains noslēpums, un patiesi - līdz ar mani priecājās izdevību atraduši Rozei atriebties par to, ka viņa viņos šo skaudību bija izraisījusi, ka viņi paši sev Rozes priekšā likās mazi un nepilnīgi, ka Roze ar savu esmi, savu eksistenci, savu klātieni, it kā ar maģisku varu pievilka un ievilka arī viņus ikdienas īstenībai svešā gaisotnē, kur viņi vairs nejutās droši un vārīgi, kur viņi nekā nesaprata, kur Roze lasīja un varbūt pat rakstīja dzejoļus un vēstules kaķim.
Tas nebija varoņdarbs, es nejutos uzvarējis. Patiesībā gandarījuma nebija nekāda, maska drīz nolobījās, atriebes saldums noplaka, ilgi kārotais, ar pūlēm iegūtais augstais postenis pēkšņi kļuva vienaldzīgs, darbs vienmuļš un garlaicīgs. Mazdūšība, gļēvums, slēpšanās ne tikai no citiem, bet pašam no sevis - mani - pašapzinīgo, stingro un nelokāmo direktoru apkaunoja, es jutos satriekts. Mājā izcēlās nepiedzīvoti skandāli, un es pat aizstaigāju uz krogu, viens.
Ne dusmās aizcirstu durvju spalgais klaudziens gaiteņa kailajās sienās, Rozei aizejot, un dienām un naktīm pēc tam dobji atbalsojās manā galvā, nē, savus piederumus savākusi, viņa aizgāja savaldīgi cēla, kaut arī no neviena neatvadījusies, durvis aizvēra klusi kā vienmēr, izslīdēja kā parādība, pazuda neaizsniedzama un neaizmirstama, bet mani paša vārdi manī kliedz bez apstājas un mitas: es atlaidu Rozi Rozentāli, Rozi Rozentāli, savu sekretāri Rozi Rozentāli.
Atkal pēc īsa klusuma, Olafs vaicāja:
- Bet kāpēc tu nekā nedarīji, kad atskārti, ka pārsteidzīgais lēmums, neapdomātā un pēkšņā izšķiršanās aplama?
Viktors neērti sastomījās:
- Ko lai es būtu darījis? Es - savā stāvoklī, tuvu pusmūžam būtu skrējis pakal 23 gadus vecai meitenei?
- Roze ir pieaugusi un kāda te nozīme vecumam? Tu varēji atvainoties. Vai tu domā, ka direktoriem jābūt un tie ir absolūti nekļūdīgi? Bieži tie ir ar vēl lielākām vājībām nekā viņiem padotie.
- Un ja nu Rozes apsēstību, rakstīšanas apburtību pārtraukusi nāve? Viktora augums sašķobījās:
- Es tam neticu, viņš teica ātri bez apdomāšanās - pasarg', Dievs, - nē, es tam neticu, Roze ir spējīga sieviete un atradīs sev piemērotu nodarbošanos vienmēr, bet tad - it kā mirušas Rozes šķirstu tumšā kapa bedrē grimstam ieraudzījis, notrīsēja, un viņa skats kā bēgdams, kā ko meklēdams skrēja pa augstajos plauktos rindās salikto grāmatu mugurām, pa sienas baltumu, samulsa pie kādas pretstatīgu krāsu plankumiem un spilgtām švīkām virmojošas abstraktas gleznas (tajā viņš nekad nebija varējis mierīgi skatīties) un mudīgi attecēja atpakaļ pie Olafa jautājumu pilnās sejas.
- Es tam neticu, Viktors atkārtoja, mēģinādams pārliecināt sevi, - es tam neticu.
- Es arī ne, teica Olafs domīgi. Un tad ieprasījās, kā tu zini, ka Rozes rakstījumi un sacerējumi bija vēstules? Un kaķis varbūt dzejas tēls, simbols?
- Kāds simbols? Dienu priekš Rozes aiziešanas sakaitinātie darbinieki bija iezagušies viņas darbistabā, slepeni paņēmuši vēstuli un kā pierādījumu saviem stāstiem un savai patiesībai, atdeva to man, nezinādami, ka arī es jau tajā biju ieskatījies, meklēdams viņas rakstāmgalda atvilktnē kādu tai acumirklī ļoti steidzīgi vajadzīgu dokumentu, kamēr viņa pati nebija iekšā.
- Un kur tu liki vēstuli?
- Man tā ir. Nekā nesaprazdams, es tomēr nespēju no tās šķirties, nespēju to ne saplēst, ne aizmest, un Viktors izvilka baltu salocītu papīra lapu no savu svārku iekšpuses kabatas un atlocīdams sniedza to Olafam:
- Te tā ir, lasi.
Olafs grasījās pastiept roku, bet atrāva to atpakaļ un teica:
- Izlasi pats.
Muri, mans Muri -
Kur tu esi? Kur tu tagad esi? Kādus man nezināmus ceļus tu staigā, kādā metafiziskā dēkā meklē atbildes visas esības iesākuma mistērijai, izmucis no chaosa un nežēlības, kas ik dienas mūs griež kā uztrīti naži uz ziedošas zemes?
Muri, mūsu nebeidzamā atkalredzēšanās, priecīgā tikšanās sapņos, ieniršana citās dimensijās, citu iru kustībās, kur ļaunums un pasaules putekļi mūs vairs neaizsniedz, kur mēs aizmirstam, kas notiek ārpusē, kur mēs esam viens, kā visa iesākums, kur...
Sievišķā rokraksta slaidi liekto līniju ritmos un vilcienos rakstītais, nepabeigtais, daudz reižu lasītais un pārlasītais vēstules teksts un sakarības, kas slēpās aiz vārdu virknēm, teikumu vijām, burtu režģainām zīmēm nelaida Viktoru sev klāt arī šoreiz, tāpat kā Roze pati un tāpat kā Roze pati ar savu nesaprotamību, svešādumu satrauca un apbūra.
Rūpīgi salocījis papīra lapu, Viktors to kā dārgumu atkal noglabāja savu svārku iekšpuses kabatā. Olafs nebilda ne vārda, bet starp uzacīm ievilktu dziļu rievu sēdēja joprojām nekustēdamies.
- Teic, teic... saki ko - Vai tev nekā nav ko teikt?
- Vēstulē jau viss ir pateikts, citādi tas nav pasakāms.
- Kas? Es nekā nesaprotu.
Olafs sakustējās un izstiepa savas gaŗās kājas uz priekšu:
- Vai neaiziesim kur paēst vakariņas?
- Nē, šoreiz nē: - Sieva ar bērniem būs pārbraukusi no savu vecāku apmeklējuma kaimiņu pilsētā, viņš teica nepārliecinātajā balsī un sastomījās. Man jāpiezvana Rozei, man jāpiezvana Rozei, pēkšņa uzmācīga doma spirālveidīgi sāka joņot pa viņa galvu un steidzināja ārā. Nepacietīgs viņš uzrausās kājās:
- Ar labvakaru.
- Ar labvakaru. Ja tu ko uzzini par Rozi, paziņo arī man. Viktors pamāja.
Saule jau bija norietējusi, apvārsnis krāsojās violets, silta zaļgana krēsla karājās parka kokos, tikko manāmi šūpojās līganajos vītolu zaros, gaŗajās šaurajās lapās, tinās ap bērzu smaržīgumu un viegli kustējās jauno sulīgo asnu un dzietu stiebros, vēsmoja zīdainajā zālē.
Pagājis gaŗām dažādu pasugu žuburotu ozolu rindām, Viktors iegriezās papeļu alejā, kad stabu galos iedegās laternas, un gāja kā kādreiz redzētā sapnī pa bezgalību. Patiesībā bija jāiziet tikai nelielajam parkam cauri, bet gājiens šķita garš kā iešana uz otru pasaules malu līdz viņš nonāca ielu krustā pie pirmās publiskās telefona būdas, kur viņu apskāva ielu un gaŗāmskrejošu mašīnu trokšņi.
Ko lai es saku? Ko lai es viņai tagad saku? Viktors vaicāja pats sev un satraukts gaidīja Rozes balsi atskanam klausulē pie auss. Nekā cita viņš nevēlējās dzirdēt kā viņas balsi, dzirdēt, ka nekas ļauns nebija noticis, ka Roze bija vesela, lai arī balss būtu noraidīga, dusmīga, ironijas pilna, lai tā viņu sūtītu pie paša velna, lai arī viņš Rozi vairs nekad neredzētu, bet dzirdēt viņas balsi tagad, šo vienīgo reizi, lai pēc tam notiek kas notikdams, tikai šo vienīgo reizi. Tālruņa zvans Rozes dzīvoklī noskanēja kādas desmit reizes, bet neviens neatbildēja.
Nelaimīgs, sakniebtām lūpām Viktors iznāca uz ielas. Cerams, ka nekas ļauns nav noticis. Un ja ir? Ko viņam darīt ? Iet taisnā ceļā uz māju? Nē, ne sievu, ne bērnus viņš nevēlējās redzēt, nē, tagad ne. Un tomēr - it kā viņam pasaulē vairs nebūtu vietas, it kā atrazdamies pie robežas, kur visi ceļi izbeidzas, viņš mīņājās uz ietves, iegāja atpakaļ parkā un nemierīgs staigāja šurpu turpu pa asfaltētiem celiņiem. Smaržīgais pavasaŗa gaiss viņu neatvieglināja, jaunie ļaudis kopā savijusies, viens otru paijādami un glāstīdami, apskāvušies sēdēja uz soliem zem skurbās lapotnes, un citi nesteidzīgi kā lēna straume, sarokojušies pa pāriem pretī nākdami, kaitināja, neļaudami soļot viņa noskaņai atbilstošā gaitā. Beidzot viens palicis, nomaļākā nostūrī, kur vairs nešķērsojās celiņi un soļi, bet varēja dzirdēt netālo jūru sitamies pret klinšaino krastu, nelielā klajumā viņš apstājās pie satumsušas tulpju dobes un neatveŗamu baismu, pretrunu un nožēlas pilns, it kā žēlastību lūgdams, pāri zaļo koku galotnēm pacēla skatu uz debesīm, bet tās tai brīdī iesāka griezties kā karuselī...