Jaunā Gaita nr. 114, 1977

 

Ināra Cedriņa

 

 
atgriešanās

 

Sarūsējuši ūdensvadi guļ kā ieroči

iedzeltenajā zālē,

vecs kaķis šķēpo atkritumus.

Mēs staigājam kā svešinieki,

nespējot pasacīt, kā īsteni bijis

šais atšķirtības gados.

Vējš ir ar miglu pilns,

rēgainas skumjas

kustas ap ielas spuldzēm.

Tu reģistrē ar fotoaparātu

to jūtu momentuzņēmumus,

kuŗos neiedrošināmies vairs ieiet.

Trīcoša nakts

izvairās no mūsu pirkstgaliem,

kas slīd gar sētām,

un izsakās tikai suņu kaucienos

vai lūztošos zaros.

 

NAKTSTAURIŅŠ

ja es būtu bijusi jau apbružāta, nogurusi,

iekšpusē izdegusi, tad tu nebūtu

mani kārdinājis, bet es biju jauna,

un tie spīdzinošie ceļi, ko tu man zīmēji,

iztukšoja mani; vai tīšām? es vairs nezinu.

naktstauriņi vakaros

izmēģina spārnus

mēnesnīcā, mēģina sasniegt mēnesi,

bet satiekas ar nakts vējiem

un pretstraumēm; viņi samierinās,

nespodrāki, ar tuvāku gaismu.

 

CEREMONIJA

 

 

 

 

 

 

Autores vinjetes.

Vakar, pie nokaitēta cepļa,

es izvilku ar knaiblēm

balto ābolu –

miris melns vidus, caurs,

saplaisājusi vāpe uz māla līķa

 

tu nāc uz vakariņām,

tādēļ es vārīju vēlu naktī,

kamēr šis jaunākais mākslas darbs

tupēja uz plaukta:

ar ko lai es to pildu

 

tu nāc uz vakariņām,

mana cepeškrāsns, mazs ceplis,

kvēlo salti naktī

mani kaitina mans nemiers

 

es esmu ļaunā karaliene,

gatavojoties nonāvēt Sniegbaltīti,

sieviete piparkūku vidū,

kas grib iegrūst Grietiņu

liesmās

 

es nevaru tagad gulēt

kāda sieviete klaiņo gaitenī,

es dzirdu, kā viņa iet uz pirkstgaliem,

un es gribu viņu noindēt,

galds jau klāts tev,

sudrabs nospodrināts bāls

 

viss gatavs, nav iemesla

būt nomodā,

bet mans prāts klaudz kā kontroles vārsts

 

viņa tur, kad es izdzēšu gaismu,

kā bērns piecēlies

nodzerties nakts vidū, jau

tur pie durvīm

biedējot mani ar savu ērto

kailumu

 

lūpu nospiedumi uz manas glāzes

ik rītus

kāds mēģina

izlauzties cauri

 

ievainota pilsēta,

lietus cirtiens šķērš vilciena logu;

es eju gaŗām saplēstiem aizkariem,

mirušām rozēm saslaukās.

 

avīžu cilvēki,

nesmaidīgas sejas dzeltenā pazemju gaismā;

es ceļoju caur plašiem tuneļiem,

kliedzot un zibsnījot gaišumu.

 

 


 

Valdis Arvis

 

 

NOVEMBRA SĀPE

 

Katru gadu ap novembra vidu

Es sirgstu ar svešuma iesnām

Sāp manī Rīgas baznīcas torņi

Zem sirpja un āmura zīmes

Deg manī Brāļu kapu liesmas

Pilnas svešinieku pīšļiem

Duŗ sāpīgi pakrūtē man

Trīs zvaigznes brīvībai

Šīm sāpēm nepalīdz

Ne runu biežās potes

Ne skotu stiprās zāles

Pat solījuma penicilīns

Pret slimības vīrusiem nelīdz

Un krāsainas dolāru tabletes

Sāļas asaras acīs iespiež

Ap novembra vidu

Es vienmēr sirgstu un sāpu

 

 

1976.gadā Austrālijā

 

PILSĒTAS ZĪMOGS

Melns asfalta plankums

man uzspiests uz pieres

tas pilsētas zīmogs salts

gan cenšos to mazgāt

gan cenšos to tīrīt

bet piķis kā melns tā melns

no berzēšanas biežas

plankumam visapkārt

sarkana brūce sāp

tik vakaros vēlos

kad neona saule

pilsētas akmeņus silda

kaislas meitenes glāstos

asfalts sasilst un kūst

piķis asinīs plūst un sūrst

 

 

1976. gadā, Austrālijā

 

BRĪVDIENAS

Telpā kur tumši kakti

slēpa manas nerātnās naktis

tu jautāji naīvi

vai spēju pasauli satraukt

minūtes skaitot dzīvi pasakā pārvērst

un mīlēt tik tevi

 

vai lai tev stāstu

ka glāstus no pļavām mežiem

ielas un jūras

jau gadiem esmu krājis

lai apsegtu tevi

 

vai lai tev stāstu

ka satrauktā dzīves ritmā

mīlu kā ubags uz ielas stūriem

dievnama marmora kāpnēm

pilsētas parkos un ostās ubagojis esmu

dāvanai tev

 

bet vārdi skaļuma baidās

un nerātnas naktis

kaktos ironiski smej

 

 

14.2.76

 

NAĪVS JAUTĀJUMS

Bija brīvdienas slinkas

peldes jūrā, saule pludmales smiltīs

un vakaros vīna kauss,

man sveču gaismā stāstīja pagātnes teikas

pēkšņi, meitenes lūpās, trompetei skaļai

piedzima saldsēras skaņas

pustumsā raudāja tās

krītot pusnakts pulsā

meitene dīvaina, tumša kā tuksneša nakts

kā Venēras skulptūra piķī

nozaga brīvdienas slinkas

kairi čuksti un glāsti

vīna kausā iesvieda vilni

jaunībai īsā brīdī pieauga ūsas

satrauktas elsas izdzēsa neona gaismas

saistīti kaislām neziņu ķēdēm

mēs nakti un dienu

pludmales smiltīs kāpās zem palmām

un palaga viļņos baltos

par pusnakts naudu pirkām prieku

 

 

6.6.76

 

 


 

Andris Kārkliņš

 

 
LATVIEŠU VALODAS HAIKU

     Mūžīgas lietas beidzas.

Pagaidāmas kļūst mūžīgas.

     Poli iznīcina jaunas kontinentiskas atbildes.

 

     Ir dienas, kad vistīrākā acs

aizpeld sapņos.

     Būdas statuja arī kādreiz miglā.

 

     Kastaņa met pumpurus...

vai jau šonedēļ

     ziedēs viņa dzeja?

 

     Saule spīd vircā,

bet caur to

     taču nesamaitājas...

 

     Liekas šodien

neviens nerotaļājas parkā.

     Tikai mana sirds, asinis, domas, sapņi...

 

     Vai tā ir vientulība?

Saku labdien

     vēsmiņai.

 

     Viņas vīst man klēpī.

Kādreiz iecerēju būt pestītājs tautai, ciltij...

     bet esmu bezspēcīgs pat ziedus glābt.

 

     Kad iemigu?

Es atmožos ar rāvienu,

     Miegs; zagļu skolotājs.

 

     Pārsteidzos ielai, lai redzētu meitenes.

Paskaties! Skaistule otrā pusē!

     Suņa daba, nomierinies!

 

     Kā sīpols deg uz mēles!

Vasaras stingrās saules

     iegūstītais spēks.

 

     (veltījums Āfrikai)

     Kas par zemi!

Augstākā ēka šeit

     ir žirafe.

 

     (rozei)

     Ar visu savu smaržīgo skaistumu,

vai var sastapt ziedu, kas ātrāk

     spēj izraut asinis?

 

     Ja vējš tiecas nopūst jūsu birzi,

zēģelējiet laivu,

     maliet miltus dzirnās!

 

     Kā lai afrikāņi nebūtu spēcīgi?

Viss viņu kontinents ir vīra – mantas

     formā.

 

     Gaiss tik smags, pilsētiski sariebināts,

pat mēness ir slimi sarkans.

     Cilvēces Krakatova*.

 

 

 

(*Krakatova ir Indonēzijas vulkāns, kas
izsprāga 1889. g. un piesārņoja vispasaules
telpu ar dūmiem un pelniem uz apmēram
diviem gadiem.
)

ASTOŅI HAIKU

veltīti Gunāram Saliņām

     Steidzoties projām,

lai iedziļinātos viņa dzejas valodā,

     vēl apstājos aplaistīt puķes.

 

     Kamēr viņš bija prom,

viņa dzeju nedzirdēju. Bet viņa dārzā

     vīnogas deva kuplus ķekarus.

 

     Kamēr saimnieks nebija mājā,

vecs viesis iesēdās viņa mauriņa metalla krēslā,

     Rūsa.

 

     Starp diapozitīviem izrādē

parādījās balts, spīdīgs, gaišs ekrāns:

     mūsu sajūsmas pilnās dvēseles.

 

     Viņa dāvināto dārza stiebriņu

ieliku vāzē pie spoguļa,

     dubultdāvana.

 

     Atkal un atkal

viņš piepilda dvēseles vasaras iztukšojumu

     ar vārdu ķekariem. Kas par dzeju!

 

     Kā lai slavēju viņa dzeju?

Varu teikt tikai, ka vienā naktī viņš piepildīja to,

     kas paņēma visas vasaras rūpēm iztukšoto.

 

     Kas par gaišu galvu!

Steidzoties mājās uz ģitāras vingrināšanos,

     viņš novēlēja – skanīgas dzīslas!

 

 


 

Gunars Saliņš

 

 

DZIEDĀTĀJA

UZ EŠAFOTU CEĻĀ

 

Pulanka

Karmelītu dialogu

izrādē Metropolitēnā

 

I

Viņa tuvojas mums pa dziesmu,

kas iestiepjas šai melnumā no tāles kā balts krusts –

viņa iedzied šo krustu tumsā ap sevi.

Nāves bailēs viņa dziedot nolaižas ceļos,

nāves bailēs guļas sevis izdziedātajā krustā un izstiepj rokas –

un viņu pienaglo pēkšņs klusums

 

II

Viņa iedziedas atkal,

viņa slejas un izdzied veselu krustu režģi sev apkārt –

viņa ir iedziedājusies sprostā.

Tas viņu šķiŗ no pasaules.

Tas sarga ieslodzīdams.

Un viņa nu apklust – kā brīnīdamās – ka glābta.

Bet režģi, viņas izdziedātie režģi tai brīdī sāk celties augšup –

tie uziet mirdzot viņas galvai pāri debesīs. Un viņa ir atkal.

viena un neaizsargāta pie ešafota

 

III

Dzidra un caurspīdīga

viņas pēdīgā iedziedāšanās, kāpjot pa kāpnēm.

Tikai mirkļiem vēl sadrebas, novilnī.

Bet pat šie viļņi jau caurspīdīgi.

Tiem spīd cauri pārvarēta nāve.

Spīd krustīs cauri pārvarēta dzīve.

Spīd krusts – caurspīdīgs, viegls – cauri viņas balsij.

Caurspīdīgs līdz mūžīgam priekam.

Un tad krīt giļotīna

 

 

 


 

Nikolajs Kalniņš

 

 

ALEKSANDRS ČAKS

ŅUJORKĀ

 

„Ko – uz Ņujorku Čaks?

Vai viņš aizsaulē kļuvis traks?”

Iebrēcos sapnī kā durns,

Kad dzejnieka laķenes purns

Iespraucās debesu vārtos.

Es Pētera vietā nu bārtos,

Bet šis tikai bārdu plūkā

Un raugās zilajā debesu lūkā,

Kur bijušais nomales zēns,

Ko pavada eņģelis lēns,

Ar žokeni atvadu sveicienu māj.

Un kiosks blakus tam stāj.

Tad skaidrā latviešu mēlē

Sauc dzejnieks: „Spēlmani, spēlē!

Un citi aizturiet elpu:

Caur pasaules telpu

Ar kiosku kā raķeti spožu

Bez grožu

Es braukšu gar zvaigžņu ābeli

Uz pasaules lielāko Bābeli,

Tur Centrālparkā uz bukām vēl daži ormaņi kūko,

Tie man ir jāaplūko,

Jo nebūtu glīti,

Ja viņi paliktu manā dzejā neaprakstīti!"

 

Linards Tauns ierodas

savā piemiņas rītā

 

Neiztrūcinieties!

Pašreiz atveŗas durvis un ienāk Linards.

Viņš ir mazliet nokavējies, un bikli apstājas pie durvīm,

piemet roku kakla saitei, klusu ieklepojas.

Priekšā kāds viņa kollēga jau lasa.

Kamēr viņš pašķir lapu,

Linards pa zāles puskrēslu uz pirkstgaliem ieslīd

kādā no pēdējiem soliem.

Gandrīz neviens viņu nepamana,

jo nevienu viņš netraucē.

Tad Linards klausās:

nopietns, uz priekšu sasvēries.

Tad priecīgi iesmejas.

Tad aplaudē.

 

Un tad Linardam kārta pašam lasīt.

Vieglu soli viņš iziet priekšā,

nostājas mazliet iešķībi,

kautri pamezdams skatu zālē;

tad izvelk no svārku kabatas plānas lapiņas un sāk.

Lapiņas pirkstos viegli trīc,

trīc arī sākumā Linarda balss.

Bet viņa paša dzeja to sasilda,

iešūpo,

paceļ uz augšu

skanīgumā un pirmreizīgā tēlu redzējumā.

Tēli nāk un drūzmējas

no Anniņmuižas, itin kā tos nestu zvejnieku sievas

ar lieliem groziem,

itin kā tos izsauktu Ņujorkas koŗa zēnu dziedāšana,

itin kā tos atvestu ar kuģiem no pašas Jeruzālemes,

itin kā tos gleznotu Milts vai Van Gogs.

 

Un tad mēs aplaudējam Linardam: „Mūžīgi mūžam!”

kā latviešu dzejas Benjāmiņam,

kas prot vislabāk iztulkot mūsu sapņus,

kaut arī viņa atnākšana vairs nav no šīspasaules.

 

 

(Nolasīts Linarda Tauna pirmajā piemiņas rītā

Ņujorkā 1964.gada 1 .novembrī.)

 

 

ZELTA ZIRGA

VARIANTS

 

Dus princese – brīvība – atkal stikla kalnā bez smaida

Jau gaŗus gadus un gaida,

Kad atpestīs kāds?

 

Ķēniņiem galvās ir zeltīti kroņi, bet zeltīts nav prāts:

Tie labāk gādā, lai tautām netrūktu dzīŗu,

Gan Taurētājs sameklēs stipru vīru!

Un tiešām daudz prinču zirgiem sānos jau zelta piešus situši,

Bet visi jājienā – atpakaļ krituši.

 

Laiks iet, būs divpadsmitā stunda jau,

Bet Antiņa nav.

Vien gudrie brāļi, kas par tautas ciešanām klusē,

Spilvenus zem kājām sev sviezdami

Un piķi uz stikla ziezdami,

Uzrāpušies kalnam jau pusē,

„Kritīs!” zintnieki zīlē,

Bet pūlis aplaudē un gudros brāļus mīlē.

 

Tad, iededzies idejās cēlās, stikla kalnā uz Pegaza dzejnieks jāj

Un princesei – brīvībai – ar spalvas kātu māj.

Protams, ierocis tāds kraukļiem tik knābiena vērts;

„Lai dus! Lai dus!” pie stikla zārka tie pacilā spārnus un brēc.

 

Un pūlis lejā izsmej dzejnieka zirgu:

„Kur ņēmi tādu kleperi?

Vai iemainīji no čigāna tirgū?”–

„Jā, jā!” atsauc jaunie, uz pārgalvībām kārie zepeŗi,

Kas stāv vēl aiz sētas,

Jo iekšā tos nelaiž galma tradīcijas svētas.

 

Un tad viņus apspīd saules mirga,

Tur parādās Antiņš uz zelta zirga.

„Kaut Melnā māte nāves dvašu dvesīs,

Viņš Saulvedis mūsu, kas princesi lejā nesīs!”

Sauc pūlis aiz sētas, un nav vairs ko smieties,

Ar Antiņu gudrajiem velti ir skrieties:

Viņš atdod sirdi par brīvību

Un izglābj princeses dzīvību.

 

 


 

Aina Kraujiete

 

 

SVEŠINIEKS

 

(no Solžeņicina cikla)

 

Kas bija viņš, svešinieks, cilvēks

                                    vai –

                             rēgs ?

Nu esmu atgriezts dzīvei,

nu esmu piecēlies ticībā,

Un toreiz?

 

            – izdilusi mana dvēsele

            sadilušas manas miesas

            cilvēcībai ticību zaudējis

            necilvēcīgi šaustīts

            ne pestīšanu

            vēlējos, bet nāvi

            nāvi no paša rokas –

un tad manā tumsas brīdī

dzeloņstiepļu apērkšķotā dzestrā skaidrā rītā

viņš gausi noslīga

blakus kā brīdinājums

kāds varu vēl kļūt

                   – vēl vairāk kaustīts

                   viss nedzīstošās brūcēs

                   vēl plānāks vaigā

                   ne vairs cilvēks

                   cilvēka rēgs –

un ar kāju no kuŗas čūlājot sūcās

bads

viņš ievilka smiltīs krustus.

 

Krusta zīmes smiltīs –

 

ne aureolos spožās

ikonas, ne vienkārši koka

krusti, ne vistīrākā zelta

krucifiksi

            – šie neveiklie zūdošie

krusti smiltīs

parādīja kā ejams

                        ciešanu ceļš.

 

DUMPINIEKA

MĀTES PORTRETS

 

dzimstot – viņš saplēsa viņas veselību. Vēlāk

dzīvodams ne reizi viņai pa prātam

sapostīja tās seju

saplucināja tās dvēseli jeb

visas tās atdevīgās

augstsirdības, padevīgās

mīlestības jūtas, izkoptas kopš

Marijas debesīs braukšanas. Viņa

(kā jau māte) deva vairāk nekā drīkst, sev

nedarot pāri – tā allaž sev

pāri darot,

              un rētas, ko viņam cērtat,

viņai asiņo.

Tādēļ

nesitiet viņas dēlu krustā –

nesavelciet valgu ap kaklu –

       taupiet, taupiet savas lodes;

 

ar katru dumpinieku, ko liksit šāvēju mērķim,

ļims

kāda māte.

 

 

 


 

Imants Auziņš

 

 
DZEJĀ UN DZĪVĒ

Pēc kariem, nometnēm un dzeloņstieplēm

Tev atkal saka mūzika un dzeja:

– Tu, cilvēk, esi augstākais par visu!

 

Kad nodarīts tev viss, ko dzīvais dzīvam

Uz zaļās zemes nodarīt ir spējīgs, –

Skan atkal:

– Cilvēk, esi lielais mērķis!

Vai sevī ieklausies? Vai sevi dzirdi?

Caur tevi mēmā bezgalība runā,

Un zvaigznes tevi mīl! Un sīka zāle.

 

Kāds rūgtums! Kāda necerēta drosme!

Kāds ceļa sūrums! Kāda jauna spozme!

 

Ja visa tā mums trūktu gados melnos, –

Mēs gaistu dzeloņstieplēs, irtu pelnos.

 

 

Literatūra un Māksla, 3.6. 1977.

 

 

Jaunā Gaita