Jānis Kalmīte. Tīrums ar spīļu arklu
Eļļa. 52x102 cm. 1970

Lelde Kalmīte

LATVIEŠU GLEZNOTĀJS JĀNIS KALMĪTE

 

Rakstīt disertāciju par Jāni Kalmīti maģistres grada iegūšanai Čikāgas universitātē izvēlējos divu iemeslu dēļ.

Lai gan starp latviešiem Kalmīte ir atzīts ka viens no oriģinālākiem un atzītākiem tagadnes māksliniekiem, viņš tomēr nav pazīstams plašākai mākslas sabiedrībai. Tas ir daļēji tādēļ, ka Kalmīte ir pēc iespējas izolējies no amerikāņu kultūras, kaut gan viņš Amerikā dzīvo jau vairāk nekā 20 gadus. Otrkārt, tādēļ, ka Kalmīte savos darbos iesaista simbolus, kuŗi ir bez nozīmes nelatvietim. Lai nelatvietis saprastu Kalmītes darbu, viņam jāzina, ka mākslai latviešu sabiedrībā ir citāda nozīme kā mākslai amerikāņu sabiedrībā. Nezinot ne latviešu mākslas vēsturi, ne Kalmītes biogrāfiju, ir tikpat kā neiespējami saprast viņa darbu. Par Kalmītes darbu gandrīz nemaz (ar pāris izņēmumiem) nav rakstīts amerikāņu presē, žurnālos, kāpēc ir esenciāli pieskarties lietām, kuŗas citādi būtu it kā par plašām un vispārējām šāda veida rakstam.

Otrs iemesls, kādēļ rakstu par Jāni Kalmīti, ir personiskas dabas.

Mans tēvs Jānis Kalmīte ir stipri iespaidojis manu glezniecību, tā kā to varētu gandrīz uzskatīt kā loģisku viņa stila turpinājumu. Pieņemu, ka ar laiku mana mākslinieciskā evolūcija aizvedīs mani tālu no oriģinālā avota. Rakstot šo rakstu par sava tēva mākslu, esmu centusies būt kritiski objektīva, lai gan tas nav viegli, jo esmu uzaugusi kopā ar viņa gleznām. Bet ceru, ka šis tuvums taisni palīdzēs man.

 

*

 

Latviešu mākslas vēsture tieši atspoguļo Latvijas polītisko vēsturi. Lai gan latvieši pieder pie senas indoeiropiešu kultūras pie Baltijas jūras, Latvija ir bijusi tikai 22 gadus neatkarīga nācija. Lielākā Latvijas vēstures daļa ir zem krievu vai vācu varas. Izņemot latviešu tautas mākslu, latviešu māksla ar maz izņēmumiem ir bijusi krievu un vācu mākslas iespaidā.

Tikai 19. gs. beidzamā dekadā Latvijā parādījās īsti nacionāla mākslas kustība, kuŗu iesāka grupa latviešu tautības mākslinieku, kuŗi mācījās St. Pēterburgas Mākslas akadēmijā Krievijā. Viņi, atgriezušies savā zemē, sāka gleznot latviešus un latviešu zemi. Šo mākslinieku darbs ir pamats neatkarīgai latviešu mākslas attīstībai un pievērš to Vakareiropas glezniecības kustībām, piem., impresionismam.

Pirmā pasaules kaŗa pēdējos gados, kad latvieši izcīnīja savu neatkarīgu valsti, top arī jauna latviešu mākslinieku paaudze, kuŗa attīstās un izaug Vakareiropas mākslas virzienu iespaidā. To iespaidojis kubisms, fovisms, ekspresionisms, konstruktīvisms. Šie mākslinieki ir pazīstami kā „Rīgas grupa”. Viņu ietekmē veidojas arī nākamās latviešu mākslinieku paaudzes.

Latvijas neatkarības periodā latviešu mākslinieks cenšas un strādā, lai apvienotu vecākās paaudzes māksliniekus ar tiem, kuŗi seko modernām mākslas kustībām, lai tā radītu latviešu mākslas tradīciju. Rezultātā nodibinās vairākas mākslinieku biedrības. Jaunā, tikko nodibinātā Latvijas mākslas akadēmija arī palīdz mākslas attīstības kontinuitātei. Jānis Kalmīte pieder pie mākslinieku paaudzes, kuŗa izglītojas Mākslas akadēmijā un kļūst aktīva starp Pirmo un Otru pasaules kaŗu.

Otrs pasaules kaŗš pārtrauc neatkarīgo mākslas attīstību Latvijā. Tie mākslinieki, kuŗi palika Latvijā, ir spiesti strādāt „sociālistiskā reālisma” režīmam pieņemamā veidā. Liela latviešu mākslinieku daļa ir aizdzīta trimdā Vakareiropas zemēs, kur tā turpina savu darbu. Kaut arī izkaisīti visā pasaulē, latvieši uztur savas etniskās saites ar laikrakstiem, žurnāliem un daudzām kulturālām, izglītības un reliģiskām organizācijām.

Trimdā Jānis Kalmīte kļūst pazīstams un tiek atzīts kā viens no sava laika vadītājiem māksliniekiem.

 

 

*

 

 

Jānis Kalmīte dzimis 1907. gada 2. martā Latvijā, Kauguru pagastā pie Valmieras. Viņa tēvs ir galdnieks un lauksaimnieks. 1928. gadā Jānis Kalmīte sāk studijas Latvijas Mākslas akadēmijā Rīgā, Latvijas galvas pilsētā. Viņa skolotāji akadēmijā ir Konrāds Ubāns, Valdemārs Tone, Roberts Tilbergs un Ģederts Eliass. 1935. gadā Kalmīte graduējas un iegūst vārdu kā dabas ainu un žanra gleznotājs, strādādams ekspresionisma manierē (galvenokārt iespaidodamies no Van Goga). Viņa galvenā tematika ir lauku ainava. Kalmītes darbi šai periodā ir viņa skolotāja Ģederta Eliasa stiprā iespaidā. Eliass savukārt iespaidojies no beļģu ekspresionistiem.

Kalmīte strādā par skolotāju Rīgā. Viņš ir saistīts arī izglītības ministrijas darbā, organizējot izstādes un piedaloties izstādēs, īsi pēc graduēšanās Mākslas akadēmijā Kalmīte pievienojās „Mūksaliešiem”. Mūksalieši ir jauno mākslinieku grupa, kuŗas mērķis ir latviska izteiksme mākslā. Sekojot tradīcijām, ko bija iesākuši agrākie mākslinieki − Ādams Alksnis, Jāzeps Grosvalds, Teodors Ūdris un Jēkabs Kazaks, viņi neierobežojas tikai ar latvisku temu gleznošanu, bet cenšas izteikties veidā, ko varētu definēt kā latvisku pasaules uzskatu. Atbrīvojušies no krievu akadēmijas tradīcijām, Kalmītes paaudzes mākslinieki lūkojas uz franču un beļģu glezniecību, ko tie skata ceļojošās izstādēs, kuŗas tiek rīkotas Latvijā. 1930. gadā Beļģijas valsts uzdāvā Latvijas valsts mākslas muzejam 100 savu jauno laiku gleznotāju darbus kā atzinību latviešu mākslinieku aktīvitātei. Latvijas valdība arī veicina un atbalsta mākslas dzīvi. Tiek nodibināts Kultūras Fonds, kuŗš dod stipendijas māksliniekiem un godalgo darbus, kā arī organizē izstādes kā Latvijā, tā ārzemēs. (Pārveidotā veidā Kultūras Fonds vēl eksistē trimdā, kuŗš 1966. gadā godalgo Kalmītes darbu „Atstātais arkls”.)

Kalmītem mākslas dzīve sāk veidoties daudzsološi. Bet tad 2. pasaules kaŗā Latviju okupē krievu un vācu armijas. Tagad Latvija ir pilnīgi iekļauta Padomju Savienībā. Izņemot dažus darbus, kuŗi ir Latvijas mākslas mūzejos, gandrīz neviens no Kalmītes Latvijas perioda darbiem nav saglabājies.

Nonākot trimdā Vācijā, Kalmītes dzīvē un viņa mākslā notiek radikāla maiņa. Otra pasaules kaŗa katastrofas radītais latviešu tautas traģiskais liktenis ir tas spēks, kas motīvē Kalmītes vienreizīgā personiskā stila izveidošanos.

Iekams iesākam pārrunas par Kalmītes darbu un viņa dažādiem attīstības posmiem pēdējos 30 gados, nepieciešami pārbaudīt, kā Kalmīte rīkojas ar simboliem. Tā ir tik būtiska un svarīga daļa viņa mākslā un tik nesaprotama nelatvietim, ka diskusijām par viņa darbu nebūtu nozīmes, neiegūstot dažas zināšanas par šo simbolu cilmi un pamatu.

Latviešiem visā pasaulē Kalmīte ir pazīstams kā „riju meistars”. Rija ir temats, kas viņu nodarbina, kopš viņš atstājis dzimto zemi.

Rija ir celtne, kas sastāda daļu no lauku mājām Latvijā jau kopš seniem gadu simteņiem. Rija ir kalte, kas tiek lietota rudeņos labības žāvēšanai, un piedarbs labības apstrādāšanai, kulšanai. Rijā ir novietoti lauku darba rīki, un smagos, grūtos laikos rijā dzīvo arī cilvēki. Senie latvieši parasti piedzima pirtīs, bet rijā vāķēja mirušos. Šī ēka ir retums Latvijā (tagad vairs tikai muzejā). Rijai ir raksturīgs, veids un forma, ar zemu noliekušos jumtu. Gadu simteņos latviešiem rija ir lauku dzīves simbols. Ar Padomju Savienības okupāciju un komūnisma ievešanu Latvijā kopā ar veco dzīves veidu bija jānoplēš arī rija. Tradicionālas, individuālas lauku mājas vietā ierīkoja kollektīvus ar mechaniskiem darba rīkiem apstrādājamas saimniecības (kolchozus). Tā rija kļuva nevajadzīga un nederīga lauku ēka. Kalmītes rijas simbols tādēļ nav tikai polītisks protests, bet protests ari technoloģijas progresam.

Rija asociējas ar tautas mākslas tradīcijām un to bagātību. Vēsturiski kopš ne visai ilga laika kristietība iesakņojās Latvijā. Gadu simteņos vecie latvieši ticēja savām dievībām un likumiem. Latvietis savu ticību ir izteicis daudzos tūkstošos dainās, izsakot dziesmās senus izteicienus, parunas, dzīves ziņu. Dainu un to variantu daudzums tuvojas miljonam.

Dainās riju piemin sakarā ar reliģiskām ceremonijām, īpaši svarīgs šais reliģiskos rituālos ir velis. Latvieši ticēja, ka dvēsele pēc nāves atgriežas pie dieva, bet velis klīst pa zemi un rudenī atgriežas uz savu senču māju. Tas bija simbolisks rituāls, kad dzīvie sagatavoja un novietoja rijā mielastu, jo viņi ticēja, ka naktīs veļi sapulcējas rijā un piedalās mielastā.

Šī reliģisko ticējumu asociācija ar ikdienas dzīvi ir raksturīga latviešu pasaules uzskatam, kuŗā ir liela harmonija starp cilvēku un dabu, miesu un dvēseli, starp tagadni un dzīvi pēc nāves.

Lai gan gandrīz visi latvieši pieder pie kristīgās ticības, kristiānisms nav vēl pilnīgi nostiprinājies latviešu kultūrā. Tādēļ nepārsteidz, ka Kalmīte pēc iespējas izolējas no amerikāņu kultūras un Amerikas technoloģiskā progresa, kas uzskata, ka daba ir jāiekaŗo un jāizmanto, nevis jādzīvo ar to harmonijā. Dabas un meža dzīves iznīcināšana, kas ir moderno industriālo tautu filozofija, ir grūti saskaņojama ar pasaules uzskatu, kas saskata dvēseli katrā dzīvā radībā, dzīvniekā, kokā, klintī, un atzīst īstu brālību starp cilvēku un visām dabas radībām.

Rija Kalmītes glezniecībā tātad ir daudzveidīgs simbols, un tam ir liela nozīme latviešu simbolikā īpaši tagad, kad latviešu tautas kultūra apdraudēta.

 

 

*

 

 

Kaut gan Kalmīte gleznoja dažādas rijas jau Latvijā (reālā veidā no dabas), tikai pēckaŗa gados Vācijas trimdā šī tema tika galvenā viņa darbos. Viņš glezno tad ar ūdens krāsām (jo eļļas krāsas nevar dabūt) atmiņu ainavas no tēva mājas, kuŗās aizvien biežāk sāk parādīties rija, līdz beidzot šī temata atkārtošana viņam top par zināma veida apsēstību. Vācijas trimdā top vairāki simti rijas tēmas variāciju. Riju gleznošana palīdz māksliniekam aizmirst reālo pēckaŗa bezdzimtenes dzīvi. Tā dod mierinājumu, jo dzimtenes zaudēšanu Kalmīte pārdzīvo daudz sāpīgāk par citiem. Un tomēr šīs gleznas nav bezcerīgas vai izmisušas, viņām ir maigas un mistiskas nokrāsas − kā atmiņām no pagātnes. Kalmīte glezno arī Vācijas ainavas un pilsētas. Šie darbi atgādina Vlaminka pēdējos darbus, tikai Kalmītem tie rāmāki un maigāki. Viņa stils ir naturālisms, bet ne tik detalizēts, un daudzi gleznojumi jau uzrāda dramatisku kvalitāti, kas liek nojaust, kā mākslinieks veidosies nākotnē.

Sešu gadu laikā, kuŗus Kalmīte pavada Vācijā, viņš ar ģimeni dzīvo franču okupācijas zonā. Tā ir laimīga situācija, jo mākslinieks saņem morālu un financiālu atbalstu no franču okupācijas iestādēm, kas dod viņam iespēju gleznot un piedalīties izstādēs kopā ar citiem bēgļiem-māksliniekiem.

Pēc emigrēšanas uz ASV 1950. gadā Kalmīte, lai uzturētu ģimeni, ir spiests strādāt fizisku darbu. Viņš strādā dažādus nakts darbus, tā iegūdams dienas gaismu gleznošanai. Viņš pēc iespējas izvairās no amerikāņu kultūras, bet ir aktīvs latviešu kultūras dzīvē, kuŗā viņa reputācija aug. Pirmos Amerikā pavadītos gados Kalmītes gleznotie darbi uzrāda pilnīgi citādu noskaņojumu, kas spilgti atšķiŗas no Vācijā gleznotiem mierīgas atmosfairas piesātinātiem darbiem. Daudzi no šiem Amerikā gleznotiem darbiem pauž lielu ekspresionismu. Tie gleznoti pārdrošiem otas vilcieniem, asiem kontrastiem, stiprām kontūrām un ar briljantam krāsām. Rija šais darbos tagad izteic ne vairs žēlabas un ilgas pēc zaudētās dzimtenes, bet dusmas, aizvainotību, nemieru. Viņa rijas tēma nav vairs avots garīgam, apmierinājumam − tā kļūst par izteiksmes ieroci protestam, mākslinieka cerību sabrukuma protestam.

Bez rijām Kalmīte glezno klusās dabas, puķes, aktus un dažreiz arī portretus. Daudzas no šīm gleznām krietni liela apveida un dekoratīvas. Krāsas uzlicieni brīvi un tieši. Viņš lieto gleznošanas nazi, kā arī tieši krāsu uzspiež uz audekla no tūbas. Tā gleznas virsma top bieza. Reizēm blakus biezai krāsai saskatāms kails audekls. Viņš lieto nesajauktu krāsu, vai ļauj krāsai sajaukties, uzliekot to tieši uz audekla. Tas arī daļēji izskaidro ārkārtējo krāsu biezumu. Šī technika šķiet ļoti sarežģīta, skatot gleznu tuvumā, bet tā kļūst izteiksmīga, skatot gleznu no attāluma. 

Aptuveni pēdējo desmitgadu Kalmītes darbi, kuŗos viņš attālinās no 50.-to gadu ekspresionistiskā stila, ir viņa radīšanā visinteresantākais un oriģinālākais posms.

Pamazām kluso dabu, puķu un figūru vietā sāk dominēt rija un ainava. Kāds pamests arkls lauka malā, siena kaudze, tīrumā atstātie darba rīki. Sevišķi interesanta nu kļūst kāda ļoti vienkārša kompozīcija, kuŗa sastāv tikai no zemes, debesīm un meža līnijas vai joslas horizontā − tipiska viņa dzimtenes ainava.

Pašas pēdējās šā posma gleznas var novērtēt no vairākiem viedokļiem: tās var uzskatīt kā ainavas, bet tās var būt arī pilnīgi abstraktas gleznas − trīs vai četri horizontāli „krāsu lauki”, kuŗus var pieņemt tikai kā krāsu laukumus, bez reālas matērijas sajūtas. Skatītājiem, kuŗi nekad nav redzējuši riju un nezina, kas tā ir, šajos darbos arī tā var Likties tikai abstrakta piramīdas vai trapezas forma. Katrā ziņā ir neiespējami šos darbus ar vārdiem izskaidrot − tos var tikai nojaust vai atminēt. Pavirši skatoties, šīs gleznas var likties viena otrai līdzīgas, bet patiesībā tās ir ļoti dažādas ar savām bezgalīgām krāsu niansēm un to attiecībām. Patiesībā šie objekti jau eksistē riju gleznās, kuŗās rija ir ievietota laukā tikai ar horizonta līniju un debesīm aizmugurē. Kalmīte ir gājis soli tālāk un izņēmis riju − palikusi tikai zeme un atmosfaira.

Kad nu tā visi objekti ir noņemti, mākslinieks ir radījis pašu lietu esenci. Var teikt, ka šajos darbos ir „destilēts būtiskais”. To var uzskatīt kā vienu veidu, kā daba iedarbojas uz cilvēku. Kalmītes dabas ainavas pa lielākai daļai nosauktas ar vārdiem „rīts” vai „vakars”. Tie ir laiki, kad dabā notiek vislielākās pārmaiņas. Kalmīte bieži runā par smalkām un lieliskām krāsu niansēm, kādās rītos vai vakaros pārvēršas lauki, koki un debesis. Savā mākslā viņš pārrada šo procesu. Katrā gleznā mēs sajūtam patiesu atmosfairu, notvertos mūžīgi pārmainošos dabas momentus. Kalmīte ir teicis, ka viņš varētu gleznot tūkstoš gadus to pašu tēmu, jo iespēju dažādība ir bezgalīga.

 

 

Lai atceramies, ka beidzamās divās dekadās Kalmītes galvenie gleznošanas objekti ir atmiņā uzglabājušies dzimtenes tēli un ainas. Pa reizei gan viņš glezno ainavas no dabas (ziemeļu Minesotu, kas ir daļēji līdzīga Latvijas ziemeļu daļai, kuŗā Kalmīte ir dzimis), bet šīs ainavas ir pilnīgi citādas nekā viņa „iedomu ainavas”. Tās ir daudz gaišākas, naturālistiskākas, sīkumos vairāk izstrādātas noskaņu ainavas. Tomēr Kalmītes darbu lielākais vairums ir viņa „ iedomu ainavas” − rija un ainava, kuŗas viņš redz savās vizijās.

Interesanti atzīmēt, ka, jo vairāk viņš pats attālinās no sava objekta, jo vairāk gleznām pašām rodas fiziska realitāte.

Glezna kļūst pati substanciāli objektīva, neatkarīgi radīdama pati savu realitāti. Kalmīte mainās savu riju gleznās, progresējot no naturālisma līdz galīgam ekspresionismam un beidzot tuvojas vienkāršotai abstrakcijai.

Savos pašos pēdējos darbos Kalmīte pārsniedz nacionālo etnisko simbolu un rada mākslu, kuŗai vispārcilvēciska nozīme. Šie darbi nav vairs vienīgi sociāli vai polītiski kommentāri, tie arī tie ir tīri dekoratīvi vai abstrakti. Šo pēdējo darbu tēma ir daba pati par sevi, un katrai gleznai ir sava iekšēja loģika un sakarība. Kalmītes attiecības pret mākslu ir analoģiskas maiņām vispasaules glezniecībā 20. gadsimtā. Kalmīte nevar palikt vienaldzīgs pret sava laikmeta realitāti, un ar savu mākslu piedalās sava laikmeta problēmās. Ar savu glezniecību kā protestu Latvijas un tās kultūras un tautas iznīcināšanai Kalmīte ir ieguvis sevišķu vietu latviešu sabiedrībā. Viņa darbu nevar pilnīgi novērtēt vai saprast, neatzīstot tradicionālo vietu, ko māksla ieņem latviešu dzīvē.

Latviešu māksla vienmēr bijusi konservatīvas dabas, kas ir dabiski, kad maza tauta cīnās par savāra tiesībām. Tās kultūras dzīve ir bijusi pakļauta polītiskajam stāvoklim. Šī vājība un šis ierobežojums neļauj latviešu māksliniekam būt pilnīgi brīvam eksperimentēšanā un jaunradīšanā. No otras puses tas var kļūt par spēka avotu, pasargādams mākslinieku no elitisma, no egocentrisma un no atsvešināšanās no sabiedrības. Mākslinieks meklē ceļus, kā saprasties un tuvoties publikai, dod savai mākslai vispārcilvēcisku nozīmi un dalās ar savas tautas kultūru. Viņš nav izolēts, bet ieņem noteiktu vietu tautas totālā kultūrā.

Kā locekļiem no tautas grupas, kuŗai draud iznīcināšana, latvieši pašlaik ir īpatnējā stāvoklī. Liela latviešu daļa, kuŗa emigrēja pēc II pasaules kaŗa asimilējas ar tām tautām, kuŗās viņi atraduši dzīves vietu. Tas ir kritisks fakts attieksmē pret Kalmītes darbu. Lai gan viņš vienmēr paliek pakļauts internacionālām maiņām mākslas attīstībā, Kalmītes māksla nekad nav pilnīgi brīva no polītikas. Viņš ir sacījis: „Lai varētu kļūt par mākslinieku, jāpārvalda technika un ir jābūt suverēnai personai. Es neesmu suverēna persona, jo mana zeme nav brīva.” Latviešu kritika mēdz pasvītrot latviskumu viņa darbos, un daudzi uzskata viņa rijas kā sava veida īkonas, un Kalmīte pats deklarē, ka gleznošana viņam ir dievlūgšana. Viņš ir it kā kļuvis par upuri mītam, ko pats ir palīdzējis radīt, un viņa mākslas uzskatīšana par reliģisku aktu ir ierobežojusi radikāli mainīt viņa stilu, pat ja viņš to vēlētos. Jo vairāk viņa glezniecība saistās ar reliģisko simboliku, jo viņa gleznas kļūst formā mazākas, biezākas un it kā vērtīgākas. Simbols valda pār gleznu, un lielums kļūst nenozīmīgs.

Jo vairāk viņa māksla iegūst reliģiska rituāla pazīmes, jo vairāk Kalmīte sāk savus darbus izskaidrot ar kādu formulu. Viņš ir vienmēr uzsvēris, ka, piemēram, krāsu izjūtu nosaka nacionālā gaume. Tagad viņš apgalvo, ka viņa tieksme uz zināmām krāsu kombinācijām ceļoties no tā apstākļa, ka senajā (latviešu) reliģijā esot iespējams uzrādīt zināmu kopīgumu ar tām tēmām, kuŗas viņš glezno. Šāda teoretizēšana reizēm izpaužas sentimentālismā, kas var skart arī darbus un laupīt tiem spēku. Kalmīte uzrāda vislielāko spēku, kad viņš ir intellektuālāks un rezervēts, kad viņš strādā ar simbolu palīdzību, bet neļauj, ka tie viņu kā mākslinieku valdītu.

Savu galējo sniegumu Kalmīte veido ar diviem tēliem. Viens (rija) − pārstāv Latviju un tās nacionālo likteni. Otru (ainavas) − viņš lieto, dodams māksliniecisku izteiksmi latviešu dzīves uzskatam. Viņa dzīvi un viņa mākslu var studēt kā pilnīgu nodošanos un uzupurēšanos vienai vienīgai idejai, vienam vienīgam mērķim.

Neraugoties uz biežo izmisumu, kuŗu Kalmīte pārdzīvojis pēdējos 30 gados, viņš var būt apmierināts, zinot, ka viņa mākslai ir patiesa nozīme tiem latviešiem, kuŗi dalījušies ar viņa mākslu un to uzņēmuši un akceptējuši.

 

Jānis un Lelde Kalmītes

 

 

 

 

 

MĀKSLINIECE LELDE KALMĪTE

 

Jānis un Lelde Kalmītes

Veicot lielu pasūtinājumu Čikāgas universitātes ģeofizikas departamentam 1975. g. jūnijā, jaunā latviešu gleznotāja Lelde Kalmīte ieguva popularitāti. Šis monumentālais darbs ir triptichs − sastāv no trim eļļas gleznām, katra 8x8 pēdu liela. Tēma; „No kurienes mēs nākam? Kas mēs esam? Kurp mēs ejam?” iecerēta Gogēna (Gauguin) ierosmē. Leldes Kalmītes atbilde uz šiem jautājumiem ir: „Klintis, šūnas, gliemežvāki un kauli. No tumsas uz tumsu.”

Mākslinieces pusabstraktie gleznieciskie veidojumi attīstīti, iedziļinoties piecu biljonu gadu vecajā zemes vēsturē, kuŗā cilvēka dzīve, ģeoloģiski izsakoties, ilgst tikai „vienu smalkāko sīkdaļu no brīža sīkdaļas”. Šis darbs kļuva populārs pacilājošā iespaida dēļ un tāpēc, ka tas izteica kādu vēstījumu.

Lelde ir gleznotāja Jāņa Kalmītes meita, dzimusi 1946. g. 8. maijā Vācijā. Tēva vadībā sākusi gleznot agrā bērnībā. Studējusi Čikāgas universitātē no 1964.-68. gadam ar stipendiju, iegūstot B.F.A. gradu. Visvairāk Leldi ietekmējis paidagogs no Parīzes V. Birnets (Virgil Burnet).

1969. g. strādājusi mākslas nodaļā firmā „Honeywell” Mineapolē. 1971. g. studējusi skulptūru Mineapolē (Minneapolis College of Art and Design). Tanī pašā gadā atsākusi mākslas studijas Čikāgas universitātē, lai iegūtu māstera gradu.

Izcilas skolotājas Veras Klementas vadībā viņas māksla attīstās no ekspresionisma uz formālismu un minimālismu. Viņa vairs necentās „izteikt sevi”, bet meklēt universālu patiesību, izteiktu fundamentālās formās. Viņa tiecās uz vienkāršību, izjūtot to mistisku, dziļu, maģisku. Pēc tam kad Leldes skolotāji V. Klementa un H. Heidens (Hayden) bija redzējuši viņas tēva gleznas, viņi aicināja Leldi rakstīt māstera darbu par tēva mākslu. Tā radās māstera darbs; „Jānis Kalmīte, latviešu gleznotājs”, un Lelde 1973. g. ieguva M.F.A. (Master of Fine Arts) gradu Čikāgas universitātē. Vasarā viņa bija instruktore glezniecībā turpat. Lelde strādā par sekretāri Čikāgas univ. ģeofizikas nodaļā. Šeit, būdama kontaktā ar šīs nozares mācībspēkiem, iecerēja 1975. g. savu monumentālo triptichu. Savā rakstā „īstenības meklējumi mākslā” (Akadēmiskās Dzīves 15.n-rā. 1973. g.) Lelde Kalmīte runā par mākslinieku mēģinājumiem dziļāk apjēgt dzīves īstenību un par mākslas spēju padziļināt cilvēku jūtīgumu. Viņu satriec publikas tieksme degradēt mākslu par vienkārši dekoratīvu funkciju.

Laiku pa laikam Lelde glezno un zīmē reāli, piem., klusās dabas. Viņa zīmē ar ogli, spalvu, tinti un darina kollāžas, piem., glezno arī portretus, darina arī darbus jaunā technikā uz japāņu zīda (prints).

 

Lelde Kalmīte, Zīmējums jauktā technikā. 24”x24” 1975.

  

Lelde Kalmīte piedalījusies ar saviem darbiem daudzās grupu izstādēs Čikāgā kopš 1969. g., kad notika viņas pirmā izstāde kopā ar tēvu Jāni Kalmīti.

Laikā no 1972.-73. gadam Lelde izstādījusi savus darbus četrās vienpersonas izstādēs Čikāgā. Pirmā no tām notiek Čikāgas Haidparka galerijā. Par to prof. H. Heidens (Hayden) raksta 1972. g. aprīlī, ka Leldes abstraktās gleznas izteic mākslinieces dabas izjūtu, ainavas plašumu un klusumu. 1973. g. pavasarī Lelde izstāda gleznas, asējumus un zīmējumus Čikāgas univ. Bergmaņa galerijā. Kritiķis Džons Forvolters (John Forwalter) raksta, ka Lelde ir nobriedusi un izcili spējīga māksliniece. Viņa sekmīgi parādot, ka iespējams radīt tēlus ar dažām vienkāršām formām. Forvolters raksta: „Viņa lieto tumšas tonalitātes nianses ar krāsu spēli, kas prasa lielas spējas. Viņai ir optiski interesantas perspektīvas studijas.” Viņas dzeltenie un sarkanie toņi norādot uz izcilu koloristi.

Par izciliem sasniegumiem mākslā Lelde Kalmīte ieguvusi „Fairweather Hardin” galerijas godalgu. Vabaša galerijā (Wabash Transit Gallery) notiek izstāde, ko rīko mākslinieces, izvēlēdamās darbus no sieviešu vidus (Women choose women)−, kuŗā Lelde ir viena no 12. 1973. g. vasarā Leldei kopēja izstāde Čikāgas centrā Haidparka ar K. Aviku (Kenneth Avick).

Izcili nozīmīga ir izstāde „Kritiķu izvēle” (Critics Choice), pirmā šāda veida Čikāgā, kuŗai 8 Čikāgas kritiķi izvēlējās tādu gleznotāju darbus, kuŗiem viņuprāt pieder nākotne. Tā notika 1976. g. novembrī „Gallery 1134” ar Leldi vienu no 30 māksliniekiem.

Lelde Kalmīte tāpat kā viņas tēvs jūt tuvu dabu, pat abstrakcijās no tās neattālinoties. Viņa izteic dabu dziļākā līmenī. To viņa cenšas panākt ar vienkāršību, ar krāsu bagātību, ar gaismu, kas liek krāsām uzcelties daudzējādās niansēs. Viņas un tēva mākslas gaitās vērojama kontinuitāte. Sava maģistres darba ievadā Lelde saka: „Es vienmēr būšu dziļu pateicību parādā sava tēva mākslai.”

 

Magdalēne Rozentāle (Akad. Dzīve, 19, 1977)