IZVĒLE STARP DIALOGU UN MONOLOGU

 

Monologa pazīme ir viena cilvēka runāšana, lai gan arī tā nav pati svarīgākā. Monologā svarīgākais ir sarunu biedru neuzklausīšana un nesaprašana, lai gan ārēji liktos, ka visi dalībnieki pārrunās piedalās. Tā, vērtējot pēc šādas mērauklas, daudzi šķietami dialogi ir tikai divu vai vairāku personu monologi. Vērojot sapulces, valžu un komisiju sēdes, liekas, ka pārrunas risinās ar sparu un dedzību, lai gan bieži vien pārrunu dalībnieki nemaz nezina, par ko tiek runāts un nesaprot viens otra izteiktās domas. Citiem vārdiem, cilvēki runā viens otram gaŗām.

... Izvēle starp dialogu un monologu faktiski sākas jau sarunā cilvēkam pašam ar sevi. Liekas, ka nav grūtākas lietas kā cilvēkam pašam pieņemt sevi tādu, kāds viņš īstenībā ir ...

Dabīgi tāds cilvēks nespēj arī godīgi un atklāti izteikt savas domas citiem un galvenais, nevarēs uzklausīt un saprast otru personu. Dialoga pamatā ir sevis un citu akceptēšana un cienīšana. Tas nozīmē, ka katrs cilvēks ir pietiekami vērtīgs, lai viņu uzklausītu.

Māc. Imants Kalniņš, ALA Žurnāls, 19, 1977

 

*

 

Man liekas, ka pašreizējie sakari ir meklēšanās − meklēšanās pēc identitātes, meklēšanās pēc piederības. Trimdas sabiedrība pati par sevi šo piederības sajūtu nevar dot, jo ir izņēmuma stāvoklis, ir tikai fragments no kopuma. Spraugu uz Latviju, kas pēdējo gadu laikā mazliet pavērusies, šīs paaudzes meklē vērst platāku. Arī šī nostāja nav ne cildināma, ne peļama. Tāpat kā pretējā, tā ir jāpieņem un jāsaprot.

Ja pieņem šīs tezes, tad varam secināt, ka meklēšanās pēc kultūras saskares neapstāsies tik ilgi, cik ilgi trimdā būs aktīva latviešu tautas daļa, lai cik niecīga. Meklēšanās pašreiz saistīta ar iedomātu vai īstu risku, kuŗš vienai sabiedrības daļai nav pieņemams. Bet meklēšanās neapstāsies ar apkaŗošanu − tā tikai atsvešinās to sabiedrības daļu, kas mums vissvarīgākā, aktīvo daļu. Sabiedriski aktīvā vidējās un jaunākās paaudzes daļa ir tā, kuŗa meklē saskari. Vienaldzīgā, neaktīvā, vietējā valodā runājošā daļa, saskari nemeklē. Ja nosodām meklētājus, tad nonākam pie absurdā secinājuma, ka cildināmi ir vienaldzīgie, kuŗi nav kompromitējuši to „nacionālo stāju”, kuŗas viņiem pat nav...

Kultūra ir pirmais no trim vārdiem − kultūra, nacionālisms, polītika − kuŗus mēs bieži lietojam visās iespējamās kombinācijās. Manā uztverē šiem trim jēdzieniem ir loģiska secība, kuŗa tikai beigās noved pie visu apvienošanas − valsts. Kultūras pārzināšana noved pie nacionālās piederības, kuŗa savukārt ir pamats polītiskai apziņai un darbībai. Pirmais solis − kultūras pārzināšana − pašreizējos apstākļos vidējai un jaunākai paaudzei, ietver gan šeit, gan Latvijā radušos kultūru. Tās iepazīšanu mēs nespējam aizliegt, tās iepazīšanu mēs nedrīkstam aizliegt, ja nevēlamies kā tautas daļa aiziet kapā līdz ar tiem, kuŗu mūžam pietiek ar to, kas pirms trīsdesmit diviem gadiem paņemts līdz.

Ģirts Kaugars,

„Vai ir neuzticības izteikšana pašiem sev?”

Laiks, 12.1.77.

 

*

 

Nē, jaunajā gadā ar skaidru skatu un vēsu prātu visām nacionālām organizācijām ir jāatbrīvojas no „sakarniekiem”.

Imants Kauliņš,

„Ar skaidru skatu jaunajā gadā” DV Mēnešraksts, 1, 1977

 

*

 

Pirms pāris mēnešiem šai pašā vietā Latvijā Amerikā uzaicināju Viktoru Upeslāci un Voldemāru Korstu nosaukt vārdā tos sabiedriskos darbiniekus, kas pēc viņu domām kaitē mūsu nacionālajiem mērķiem. Abi pazīstamie kungi, kas droši vien šo laikrakstu lasa jo uzmanīgi, līdz šim izvēlējušies ērti klusēt.

Nu laiks uzaicināt − latviešu sabiedriskā darbā līdz šim nepazīstamo − Imantu Kauliņu nosaukt vārdā tos komūnistu aģentus, viņu ziņotājus un dažādos sīkos pakalpiņus, kas − kā minēts viņa Latvija Amerikā 2. aprīļa ievadrakstā − veicinot klupšanu uz nelīdzenajiem tīrumiem, kas krustām šķērsām arti un saarti mūsu sabiedriski polītiskā un jaunatnes audzināšanas laukā.

Brunis Rubess,

„Ķeriet zagli” Latvija Amerikā, 23.4.77

 

*

 

Kaugars secina, ka filmas, referāti un dzejnieki esot iepriekšēju sakaru loģisks turpinājums. Vai tiešām tā? Manuprāt ir būtiska atšķirība starp Rīgas tuvinieku apmeklējumiem, platēm, grāmatām, žurnāliem un laikrakstiem, un dzīviem kultūras sakaru komitejas sūtņiem. Pirmie ir sakari ar tautu un kultūru, kuŗos oficiālajai Maskavai pakļautajai kultūras sakaru komitejai ir ļoti maza loma. Pēdējie ir tiešs šīs padomju iestādes produkts ... loģiskāk liekas teikt: iesaistīsim mūsu jauniešus un vienaldzīgos polītiskā darbībā, apellējot pie viņu fundamentālajām taisnīguma un humanitātes jūtām. Kad viņi būs savu laiku un pūles tā mūsu tautas labā ieguldījuši, tad sekos piederības sajūta, kuŗu varēsim padziļināt un pastiprināt ar informāciju un kultūru. „Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds” (Mateja ev. 6:24). Ar dāvanām, lai cik vērtīgām, var panākt maz. Kuŗš no sevis ieguldīs kaut ko latviešu tautas brīvības cīņā, tas ari jutīs piederību tautai...

Māc. Vilis Vārsbergs,

„Neuzticību rada neskaidrie mērķi”, Laiks, 26.1.77

 

*

 

Otru sakaru kategoriju V.V. noraida, jo sūtņi ir dzīvi. Bet te skaidrība pazūd pavisam..

Kuŗā kategorijā būtu liekamas filmas? Tās taču rāda cilvēkus gandrīz kā dzīvus, bet dažu filmu runāto tekstu mēs varam iegādāties arī drukātā veidā ar nekustīgām illustrācijām. Kuŗā kategorijā būtu iedalāmas mākslas izstādes, ja mēs salīdzinām tās ar mākslas darbu reprodukciju albumu? Pie otras kategorijas taču piederētu dzejnieks, kas publiski lasa savus dzejoļus. Bet robeža nav nemaz vairs skaidra, ja mēs viņa lasījumu salīdzinām ar plati, kuŗu varam iegadāties ar tiem pašiem viņa lasītajiem dzejoļiem. Skaidrības labad, ir jāiet vēl vienu soli tālāk un jājautā − kuŗā kategorijā ieskaitīsim kultūras sakaru komitejas darbinieku, kas ir kādam dzejniekam braucis līdz, bet dzejnieka vakarā nesaka nekā, tātad savā ziņā uzvedas kā nedzīvs?..

Viena vieta V.V. rakstā ir tik. viegli pārprotama, ka nepieciešami paskaidrojumi. V.V. citē Mateja ev. 6:21 (nevis 24, kā Laikā teikts): „Jo, kur ir tava manta, tur būs arī tava sirds”, it kā Svētajos rakstos būtu teikts, ka tā tas nenovēršami ir un būs. Citāts ir ņemts no Jēzus Kalna sprediķa un iepriekšējie divi panti (Mat. ev. 6:19 un 20) dod teiktajam pavisam citu nozīmi: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs, kur ne kodes, ne rūsa tās nemaitā un kur zagļi nerok un nezog. Jo...” un tālāk Mat.ev. 6:24: „Neviens nevar kalpot diviem kungiem: vai viņš vienu ienīdīs un otru mīlēs, jeb viņš vienam pieķersies un otru pametīs. Jūs nevarat kalpot Dievam un mantai.”

Ņemsim arī mēs šos vārdus vērā un skaidri teiksim, ka visa mūsu manta un labklājība, mūsu ērtības un patēriņa preces nav nekas vairāk kā putekļi...

Gundega Reinfelde-Michele,

„Skaidrības labad...” Laiks, 16.2.77

 

*

 

SEKOJOŠAIS TEKSTS IR LASĪTĀJU VĒSTULE, KO LAIKA REDAKTORS ATSACĪJIES PUBLICĒT, UN TĀDĒĻ PARĀDĀS KĀ SLUDINĀJUMS: Atsaucoties uz Dr. Valža Muižnieka atklāto lūgumu, kas parādījies Laika slejās, ar šo mēs, Montreālas latvieši izsakām savu uzticību Dr. Valdim Muižniekam kā latviešu patriotam, pateicamies viņam par neatsveramo darbu, ko viņš ir paveicis latviešu jaunatnes un kultūras labā, − un lūdzam viņu savu darbību turpināt arī nākotnē.

Montreālā, 1977. gada 9. janvārī Jauno talantu koncertā par labu Amerikas Latviešu ģimnāzijai Montreālas Latviešu Biedrība, MLSK volejbola vienība, Montreālas jaunatnes koris, Montreālas koklētājas-dainotājas, − plūs 78 atsevišķu personu paraksti.

Sludinājums laikrakstā Laiks, 2.2.77.

 

*

 

Arī š.g. 23. janvārī Čikāgas latviešu biedrībā jauniešu pulciņa rīkotajā pārrunu vakarā notika gluži tas pats. V.V. bija koreferents prof. Ādolfa Sprūdža referātam (Latviešu fikcijas un realitātes). V.V. savā runā mēģināja pierādīt, ka cerība neesot fikcija. Pie labas gribas arī šī lieta ir debatējama, bet tas taču galu galā nemaz nav svarīgi, jo šādu domu referents nekad netika izteicis. Par to var pārliecināties skaņu lentē, un referāta kopijā, kas atrodas paša V.V. rīcībā. Traģēdija ir, ka no paredzētā dialoga nekas labs nesanāca. V.V. atkal deva labi konstruētu un veikli pasniegtu monologu. īstajām A. Sprūdža tezēm viņš pat nepieskaras.

Tāds pats monologs tikai drusku zemākā līmenī ir A. Zaubes raksts. Viņš pēdējā laikā ar savām lasītāju vēstulēm ir izvirzījies par ekspertu daudzās lietās − sevišķi jaunatnes problēmās. Interesanti būtu uzzināt, cik jauniešu viņš savā mūžā ir uzaudzējis un kādas ir viņa kvalifikācijas šai laukā...

Pārrunas ir vajadzīgas. Veicināsim dialogu, bet, lūdzu, bez monologiem un apzinīgas vai neapzinīgas runāšanas gaŗām!

Valdis Grants,

„Kādam tas bija jāpasaka”, Čikāgas Ziņas, 12.1977.

 

*

 

...attīstība kultūras laukā visumā stipri līdzīgs, neskatoties uz lielajām atšķirībām skolu sistēmās... Latvijā ir izaugusi vesela virkne labu dzejnieku, kuŗu iedvesma un simboliskais materiāls sakņojas tīri latviskās tradīcijās. Tas pats manāms arī trimdas apstākļos, kur aug latviešu dzejnieki un rakstnieki. Skaidrs, ka Latvijā, kur dzīvo mūsu tautas lielākā daļa, kultūras veikums ir nesalīdzināmi lielāks nekā trimdā. Tāpēc trimdas jauniešiem, manuprāt, būtu dabīgi iepazīties ar labākajiem kultūras sasniegumiem okupētajā Latvijā, lai tādā veidā arī vieglāk uzturētu savu latvietību svešumā. Es beigšu, citējot no kāda Imanta Ziedoņa dzejoļa...

No Ilmāra Beķera akadēmiskās runas Latvijas universitātes 57. gada svētkos Stokholmā.

Austrālijas Latvietis, 12.11.76.

 

*

 

Bolševistiskā šovinisma uzpotējumi vai „draudzīgo tautu pienesumi” nav pieskaitāmi latviešu nacionālai kultūrai. Drīzāk tie ir bastardiski izaugumi, sveši latviešu psīchei un ētikai.

O. Stūris,

Latvija Amerikā,1977. g. febr.

 

*

 

Šai lidojuma pret sauli man vajag it visu ielikt,

Nekas nedrīkst palikt pāri, nekas nedrīkst atpakaļ vilkt, −

Es ticu, ka nākotnē iekļūt līdzēšu savai tautai,

Tikai mūžīgi jāpatur acīs visaugstākais Putnu ceļš.

Ārija Elksne,

Zvaigzne 3, 1977.

 

*

 

Patiesība ir, ka vecākā paaudze raugās ar simpātijām un paļāvību uz tiem latviešu kultūras darbiniekiem, kas, okupācijas varas žņaugiem pretodamies, ir latviski, izprot mūsu tautas nelaimi un cenšas stiprināt kā tautas vienību, tā nacionālo lepnumu. Neviens viņos nemeklē komūnistus, pat ja kādam no tiem būtu partijas biedra karte.

Alfreds Bērziņš,

„Jaunu ceļu meklētāji”, Laiks, 23.2.77.

 

*

 

Mēs kategoriski izsakāmies par cilvēku attiecību skaidrību un par mākslas skaidrību, par tās uzticību dzīves patiesībai. Mēs sevi uzskatām par likumīgajiem pagātnes progresīvās latviešu kultūras mantiniekiem un turpinātājiem. Kopā ar mums ir cilvēces gaišākie prāti. Tie lepojas ar mūsu panākumiem, pastāvīgi interesējas par visu PSRS tautu, arī par latviešu tautas, mākslinieciskās jaunrades attīstību. Un, lūk, kas ir zīmīgi: pat pretpadomju emigrantu „aizmugurē” briest neuzticība pret apmelotājiem... Tā, piemēram, pagājušā gada beigās emigrantu žurnāls „Jaunā Gaita” (Kanada) − ne jau bez provokatoriskas ievirzes − rīkoja savu lasītāju aptauju: „Kas, pēc jūsu domām, nodrošinātu augstu kultūras līmeni, saimniecisko labklājību un polītisko brīvību Baltijas valstīs?”

PSKP CK loceklis, LKP CK pirmais sekretārs Augusts Voss,

Sovetskaja Kultūra, 9.9.75.

Literatūra un Māksla, 13.9.75.

 

*

 

Toronto korporāciju kopa deklarē, ka latviešu presē minētais „Jaunās Gaitas draugu klubs” un šī kluba amatpersonas, kā to jau ir konstatējusi Latviešu Nacionālā Apvienība Kanadā, sadarbojas ar latviešu tautas ienaidnieku, Maskavas radīto Kultūras sakaru komiteju Rīgā un šīs komitejas mērķi un uzdevumi ir Maskavas diktēti. 1976. g. 21. aprīļa Toronto korporāciju kopas konvents atzīst, ka korporāciju locekļi nedrīkst atbalstīt šādu Maskavas polītiku, un aicina korporāciju locekļus un ikvienu latvieti nekādos apstākļos, tieši vai netieši, neiesaistīties „Jaunās Gaitas draugu klubā” vai citos līdzīgos nogrupējumos kā amatpersona, biedrs vai atbalstītājs...

Toronto korporāciju kopas vārdā un uzdevumā V. Kaļiņš,

Universitas, 38, 1976.

 

*

 

− Nu, bet ko, piemēram, darīt, ja no Latvijas atsūta, teiksim, filmu: neiet to skatīties, mudināt, lai citi neiet?

Rita Brūvere, kas līdz šim sēdējusi pie sienas maliņā, pēkšņi iesmejas:

„Jā, bet − kā? Vai tad var kādam aizliegt skatīties? Tad jau aizliedzējs būtu tāds pats kā komūnisti! Kas grib − lai skatās vesels. Gabals jau nenokritīs. Cilvēkiem pašiem galvas uz pleciem − sapratīs, kas labs, kas slikts.”

E.D. „Mūsu dienišķo maizi” ...

Austrālijas Latvietis 18.2.77.

 

*

 

Starp valodām un klaigāšanu, kamēr esmu pie katedras, dzirdu pa balsij no delegātu vidus: „Kā mēs nolemjam, tā ir!” Cik raksturīgi! Vai šāds sauciens nepauž to delegātu mentālitāti, kas auguši vai dzīvojuši autoritārās iekārtās un kas piedzīvojuši, kā eliminēja citādi domājošus cilvēkus Latvijas okupāciju laikos?

... Ar saucieniem − „pietiek runāts”, „Jāslēdz ārā” − mani pārtrauc. Ar smiekliem atbild pret manu apgalvojumu, ka statūtos nav ierakstītas tiesības kongresam izslēgt biedreni organizāciju. Divi reizes šai īsajā posmā, kas man bija atvēlēts pie katedras; es, pagriezies pret tiem manis pārtraucējiem, kas sēdēja tieši tuvumā − Voldemāru Antiņu un Jāni Pružinski, jautāju: „Vai jūs zināt citu veidu, kā atrisināt domstarpības, ja ne runāšanu?” Es jautāju divi reizes. Es atcerējos savu bērnību un jaunību Latvijā okupāciju laikos...

Aivars Ruņģis, „ALA-s kongress nolinčo dalībnieci organizāciju”.

(Kāda delegāta ziņojums latviešu sabiedrībai) SGB, 45, 1977 (15.5.77).

 

*

 

Kad pēdējo reizi pārbaudīji savas acis?

„Bet ko tu redzi skabargu sava brāļa acī, bet baļķi savā acī neieraugi? Jeb kā tu varēsi sacīt uz savu brāli: Laid, es izvilkšu skabargu no tavas acs, un redzi, baļķis tavā paša acī? Liekuli, velc papriekšu baļķi no savas acs laukā, un tad lūko izvilkt skabargu no sava brāļa acs.” Jēzus Kristus Mateja ev. 7, 3-5.

Pat normālos apstākļos dzīvojot, cilvēkiem rodas nopietnas redzes grūtības, līdz pat tādam mēram kāds raksturots Jēzus pamācībā. Vai mums, kas dzīvojam nenormālos apstākļos, redzes sarežģījumi nebūtu vēl akūtāki? Kaŗš, trimda, nespēja savu likteni grozīt; pieviltas cerības, nepiepildītas ilgas, vērojums ka kļūstam skaitliski mazāk, un paši novecojam, viss tas savā veidā var novest pie neiecietīgas, nopeļošas nostājas pret savu brāli...

Šķiet, ka mūsu domu apmaiņa, mūsu centieni pēc dialoga, ieņem šādu sarunas veidu...

Mācītājs Uldis Cepure,

„Kad pēdējo reizi pārbaudīji savas acis?”

Čikāgas Ziņas 12, 1977.