Kā to liecina Eiropas latviešu laikraksti, Roberts Legzdiņš ļoti norūpējies par nākamo dziesmu svētku kritikām. Tādas neesot bijušas pirms 100 gadiem, turpretī 100 gadus vēlāk žurnālā Tilts recenzijas neesot bijušas sevišķi labas.

Šo rindu autora recenzija par muzikāliem sarīkojumiem Klīvlendā bija pozitīva. Negatīvi gan izteicos par rīkotāju izdarībām, „niksoniadi” u. tml. Ja nu minētais Legzdiņš ir arī rīkotāju aprindās, tad atrisinājums vienkāršs; nostāties pie ieejas, un katrs recenzents bēgs pa gabalu.

 

*

 

Amerikas latviešu „gartenlaubē” iespiests Longīna Apkalna raksts „Melnā Saulaine”, kuŗā LAK EC priekšsēdis apraksta savu varonīgo ceļojumu uz Kanadas dziesmu svētkiem Toronto un vēsturisko „teikumuteikšanu” atklāšanas sarikojumā. Pēc šī atklāšanas sarīkojuma Longīns Apkalns vairs nekur nebija redzams, un torontieši baumoja, ka rīcības komiteja esot Apkalnu kaut kur iespundējusi. Būdams pie vājas veselības, nevarēju piedalīties Apkalna atbrīvošanas kustībā. Rakstu izlasot, jākonstatē, ka viss ir beidzies labi, jo raksta autors ir sveiks un vesels atgriezies savās mājās, un viņa runa ieguvusi visplašāko ievērību trimdas presē. Paldies, kā sacīt jāsaka, latviešu Dievam!

 

*

 

Rīgas operas problēmas LuM 18. febr. numurā apraksta tās mākslinieciskais vadītājs un. galvenais diriģents Aleksandrs Viļumanis. Mūs visvairāk varētu interesēt latviešu komponistu nodomu īstenošana. Piem.:

Jau trīs sezonas esam nodrošināti ar jaunām latviešu padomju komponistu operām. Pagājušajā gadā notika Paula Dambja „Spārnu” pirmizrāde, pašlaik strādājam pie Arvīda Žilinska „Pūt, vējiņi!”, bet nākamās sezonas plānos ir Imanta Kalniņa „Spēlēju, dancoju”. Uzskatām par savu pienākumu ne retāk kā reizi divos gados sniegt kāda republikas autora jauna sacerējuma pirmuzvedumu vai arī atjauninājumu no nacionālās klasikas fondiem. Tas stimulē komponistu darbu. Saprotams, ne visiem iestudējumiem ir ilgs skatuves mūžs. Dažkārt, lai kādu sacerējumu piemērotu skatuves prasībām, esam bijuši spiesti to diezgan daudz pārveidot.

Bet latviešu padomju komponistu jauni oriģinālbaleti? No viņiem gaidām daudz lielāku aktivitāti. Būtu labi, ja sadarbība starp komponistu, libretistu un baletmeistaru veidotos jau no paša sākuma. Kādi ir mūsu tuvākie nākotnes nodomi operas žanrā? Belas Bartoka „Zilbārdis” un Igora Stravinska „Ķēniņš Edips”. Gaidot Alfrēda Kalniņa simtgadi, esam nolēmuši iestudēt. „Baņutu” tieši tā, kā bija iecerējis komponists. Tas mums jau daļēji ir izdevies, jo šo darbu esam ieskaņojuši skaņuplatē ar republikas labāko dziedātāju un kolektīvu piedalīšanos. Ieskaņojām loti īsā laikā.

Ļoti grūts ir kadru jautājums korī. Acīmredzot, kamēr teātris nebūs nodrošināts ar kopmītni, mums nebūs iespējams rast dzīvojamo platību tiem cilvēkiem, kuŗi gribētu nākt pie mums strādāt no perifērijas. Kultūras ministrija šo jautājumu jau ir sākusi risināt. Koristi ir lieli sava darba entuziasti. Viņu vidū ir vairāki spējīgi vokālisti, to pierādīja pagājušajā gadā rīkotais slēgtais vakars, kad koristi dziedāja ārijas no operām, un romances. Koris sevi labi apliecināja „Makbetā” un „Spārnos”. Par to atzinību pelna galvenais kormeistars Ilgvars Matrozis, kuŗš īsā laikā ir paspējis iemantot autoritāti tieši ar savu profesionālismu, māku strādāt ar cilvēkiem, prasmi saliedēt kolektīvu. Viņš labi prot organizēt darbu, ātri iekļāvās repertuārā, kas nebūt nav tik viegli.

Esam nolēmuši izrādēs iekļaut konservatorijas Vokālās nodaļas vecāko kursu studentus, lai pārbaudītu viņu noderību operteātrim. Līdz ar to mēs jau savlaicīgi varēsim uzzināt viņu potences. Šīs iespējas mums paplašinās arī otrās kategorijas solistu vietas teātra štatos. Tas mums ļaus izmēģināt jauniešus, kas jau studiju laikā sevi pieteikuši par perspektīviem dziedoņiem, taču gan pedagogiem, gan teātra mākslinieciskajai padomei vēl ir zināmas šaubas par viņu atbilstību operas žanram. Divu trīs gadu laikā atklāsies, vai viņi var vai nevar izveidoties par pilnvērtīgiem solistiem. Pašreiz mums vēl ir jāriskē.

Operas studijas un kameroperas izveidošana jau kļuvusi par nepieciešamību. Nākotnē mums daudz aktīvāk jādarbojas šajā žanrā, jo nekas cits tā neattīsta mākslinieka skatuviskās spējas un domāšanu kā kameropera. Mans sapnis ir palielināt solistu un orķestra mākslinieku skaitu teātrī − tad paralēli aktīvāk varētu strādāt arī pie kameriestudējumiem, tos propagandēt ne tikai Rīgā, bet arī lauku rajonos, televīzijā. Šajā žanrā plašas iespējas paveras arī komponistiem. Saprotams, kameroperu uzrakstīt nemaz nav tik viegli, jo ar minimāliem līdzekļiem jāpasaka daudz. Šis žanrs pasaulē ir piesaistījis daudzu komponistu uzmanību. Arī mēs esam ievadījuši sarunas ar Pēteri Plakidi. Kamerteātra radīšana, manuprāt, pavērtu plašas iespējas operas un baleta māksliniekiem, dramatisko teātru aktieriem, arī konservatorijas studentiem. Protams, arī režisoriem, diriģentiem, horeogrāfiem, komponistiem, literātiem. Domāju, ka klausītāju un skatītāju būtu pietiekami daudz.

 

Imants Sakss