Ilze Šedrika

RĪGAS OPERAS BALETS UN LATVIEŠU MĀKSLA GRIEĶIJĀ

 

Iebraucot Atēnās 1976. gada vasarā, visās malās bija redzamas divstāvu augstas bilžu afišas − „Rīgas balets ar Boļšoja solistiem Māri Liepu un Marinu Kondratjevu!” Kopš militārās diktatūras krišanas un demokratiskas valsts iekārtas restaurēšanas, Grieķijas valdība stipri pūlējusies starptautisku kultūras sakaru veicināšanā. Tā arī latviešu mākslinieku viesošanās bija plaši aprakstīta kā pirmais solis kultūras izmaiņā starp Latviju un Grieķiju. Jau ilgi pirms viesizrāžu sākšanās avīzēs varēja lasīt gaŗas apceres gan par Rīgas baletu un tā vēsturi, gan it sevišķi par tā slaveno solistu Māri Liepu. Grieķijai pašai trūkst klasiskā baleta tradīciju, bet interese par deju ir liela. Rīgas baleta viesošanās izvērtās par izcilāko internacionālo notikumu Grieķijas kultūras pasaulē 1976. gada vasarā. Reizē ar baleta izrādēm, Atēnās bija noorganizēta arī neliela Latvijas mākslas izstāde − ar gleznām, grafikām, fotogrāfijām un dzintara rotām.

Balets bija ieradies pilnā sastāvā (apm. 80 dejotāju) un apžilbināja Grieķijas publiku kā lielākā un gados viena no jaunākajām un izskatīgākajām trupām, kas tur viesojusies. Dejotājus pavadīja ne vien baleta meistars Aleksandrs Lembergs, operas direktors Eižens Vanags un daudzi citi operas, baleta, un dekoratīvās mākslas darbinieki, bet arī Padomju Latvijas kultūras ministrs Vladimirs Kaupužs, kas deva intervijas presei un televīzijai. Labi apmeklētajā mākslas izstādes atklāšanā ministrs izteica prieku, ka divas attālas valstis uzsākušas kultūras izmaiņu ar mākslām, kas stāv pāri valodu problēmām un uzsvēra, ka Latvija ir zeme ar savām īpatnējām kultūras iezīmēm un tradicijām, un ka latvieši ir tauta, kuŗas dzīvē māksla vienmēr ieņēmusi ārkārtīgi lielu lomu un nozīmi.

Balets viesojās trīs nedēļas un reprezentējās ar trim dažādām programmām. Izrādes sāka ar Adama pazīstamo romantisko baletu Žizele ar Māri Liepu un Marinu Kondratjevu galvenajās lomās un turpināja ar koncertprogrammu, kuŗā ietilpa dejas no Gulbju ezera, Don Kichota, Raimondas un Gajanē, divdeja „Pūt, vējiņi” ar Imanta Kalniņa mūziku un viencēliena balets Karmena Aleksandra Lemberga choreografijā ar Māri Liepu Dona Hozē lomā. Otrā koncertprogrammā ietilpa vairāki latviešu baleti (bet tos man neizdevās redzēt). Izrādes lielajā brīvdabas amfiteātrī Pirejā bija izpārdotas. Turpretim Stokholmas balets pirms pāris mēnešiem esot turpat dejojis ar pustukšām zālēm... Tātad − latviešiem bija izcili panākumi, Laikā starp pasaules kaŗiem latvieši mēdza lepoties, ka Rīgas operas balets esot viens no labākajiem Eiropā, bet ko par to tagad spriestu izlutināts skatītājs, kas redzējis labāko Amerikas, Anglijas, Krievijas, Dānijas, Vācijas u.c. baleta trupu izrādes? Jāpiemin, ka Ņujorkas baleta kritiķi bieži sūdzējušies, ka labākās baleta trupas no Padomju Savienības var gaŗlaikot, un ka, lai gan Bolšoja un Kirova trupās daudz žilbinošu dejotāju, krievu choreografijā nav „gājusi laikiem līdz,” kļuvusi par daudz vecmodīga un tradicionāla, Rīgas balets uzauga izcilākajās Krievijas tradicijās, un šīs tradīcijas turpina; tā uz to arī varētu attiecināt iepriekš minētās kritikas. Atskaitot lirisko divdeju „Pūt, vējiņi,” kas atgādināja dažus labākos Amerikas Baleta Teātŗa un Džofrija baleta sasniegumus, no choreogrāfiskā viedokļa Rīgas baleta uzvedumos „nebija nekā jauna”. Bet, aizmirstot šīs kritikas (kas varētu būt arī tikai „gaumes lieta”), Rīgas balets sajūsmināja ar izcilo profesionālo un technisko meistarību. Baletam daudz lielisku solistu, arī bez pasaules slavenajiem „viesiem”, kā Ināra Ābele, Ausma Dragone, Modris Cers, Zita Ersa un daudzi citi; bet varbūt visvairāk tās izceļas kā perfekti saliedēts, viengabalains ansamblis, ar kordebaletu, par kuŗu labāka nebūs neviena. Rīgas balets atgādina Dānijas karalisko baletu, ar kuŗu tas apmēram vienā līmenī.

Žizele bija krāšņs, plašs, mākslinieciski noslīpēts uzvedums. Māris Liepa bija stalts, techniski izcils, dažreiz varbūt mazliet melodramatisks Albrechts, bet izrādes lauri pienācās trauslajai, dziļi iejūtīgajai Kondratjevai Žizeles („balerīnas Hamleta”) lomā. Bet visas Rīgas dejotājas − kā solistes, tā kordebaleta locekles − apžilbināja ar daiļumu un nevainojamo techniku. Vīrieši izpelnījās skaļākos aplausus ar kurdu deju no baleta Gajanē, demonstrēdami bravūrīgos lēcienus. Gulbju ezera otrs cēliens sagādāja mazu vilšanos; viss bija techniski perfekts, bet trūka „maģiskās dzirksteles”. Varbūt choreografijā novecojusi? Lemberga Karmena bija uzbudinošs, teatrāls gabals; choreografijā izcēla cilvēcisko drāmu. Māris Liepa Dona Hozē lomā parādīja savas aktieŗa spējas, ar lielisku vienkāršību izpaužot kustībās Hozē iekšējo konfliktu starp kaislību un goda apziņu.

Žurnālisti daudz intervēja Māri Liepu, vienmēr no jauna viņu saukdami par dejotāju, kas pārspēj Nurējevu. (Bet jāsaka − kā gan var salīdzināt Nurējeva barbarisko dinamismu un Liepas klasisko, izsmalcināto eleganci?). Protams, kāds žurnālists jautāja: „Vai varbūt esat domājis, tāpat kā Nurējevs, pāriet dejot Rietumos?” Liepa atbildēja: „Vai jūs jokojat? Man tik daudz pa pasauli jāceļo, ka nevaru sagaidīt mirkli, kad tikšu mājās pie ģimenes.”

 

*

Vērojot mākslas izstādi, prātā nāca Laimoņa Mierina apraksti Jaunajā Gaitā. Profesionāla meistarība, laba apdare − bet gleznas akadēmiskas, konservatīvas, vēl par daudz sociālistiskā reālisma iespaidā. Šur tur redzami rudzu statiņi, zemnieku vai zvejnieku spēcīgie stāvi, interesanti portreti, mērena abstrakcija. Interesantākas bija grafikas un fotogrāfijas. Dzintara rotas apvienoja tradicionālo un moderno pieeju, izceļot dārgakmeņa skaistumu. Ministrs Kaupužs teica: „Mums tik daudzas izstādes pārceļo visu pasauli, ka nekad nevaram vienā visu ko labu salikt!” Uz jautājumu, vai vēlētos dot impromptu interviju, ministrs atbildēja: „Man jau sirmi mati, es vairs nevaru jaunā gaitā iet,” bet pēc tam, labprāt pārrunāja mākslas un kultūras problēmas Latvijā. Latviešu baletu un mākslu Grieķijā izbaudīja trīs latvieši − Jaunās Gaitas redaktore, dzejnieka Poruka mazdēls un večuks no Auces, kas 50 gadus nodzīvojis Grieķijā. Pēdējais Latvijas viesiem pārmetis, ka nesaprotot viņu moderno valodu... Mākslinieki man jautāja: „Vai jūs mums nenoorganizētu viesizrādi Amerikā?” Varbūt, kāds Amerikas impresārijs to nākotnē paveiks. Rīgas balets viesojies ar lieliem panākumiem Dienvidamerikā un Eiropā. Arī Ziemeļamerikā tam būtu izcili panākumi. To vajadzētu noskatīties katram Rietumu pasaules latvietim, kas apciemo dzimteni.