Žanis Unāms

LATVIJAS NEATKARĪBAS GADI

 

Ādolfa Klīves atmiņas par Latvijas polītikas veidošanos un augšanu. Grāmatu Draugs 1976. 503 lp.

 

Latvijas neatkarības gadi ir Ā. Klīves otra atmiņu grāmata. Pirmā bija Brīvā Latvija, īstenībā polītisko cīņu ceļš uz brīvo Latviju līdz tās nodibināšanai un Tautas padomes un pagaidu valdības darbībai. Latvijas neatkarības gadi aptveŗ laiku no Satversmes sapulces ievēlēšanas līdz neatkarības bojā ejai. Ā. Klīve ir bijis aktīvs zemnieku savienības polītiķis ar Tautas padomi sākot un ar trešo Saeimu beidzot. Ceturtās Saeimas vēlēšanās 1931. g. rudenī Ā. Klīve piederēja pie tās veco polītiķu saimes, kuŗu tauta divos vēlēšanu apgabalos, kuŗos Ā. Klīve kandidēja, vēlēšanu sietā izsijāja no Saeimas ārā. Kaut arī ar lielu pieredzi, viņš aktīvā polītikā vairs nepiedalījās. Bet arī pēdējie deviņi vērotāja un event. K. Ulmaņa padomnieka gadi nevar noslēpt polītiskās nostalģijas ambīcijas. Temati, kuŗus Klīve pēc personiskas pieredzes un subjektīva vērtējuma grāmatā skāris, ir plaši un dažviet liekas pat drusku aprauti un nenobeigti.

Satura un apmēru ziņā grāmata varētu būt neatkarības gadu vēsture, vismaz vērtīgi materiāli neatkarības gadu vēsturei. Bet grāmatu lasot, dažviet par to rodas skepse. Iespējams, ka to rada arī šķietamas atmiņas kļūmes, jo autors memuārus rakstījis no sava mūža 71. līdz 76. dzīves gadam. Atmiņu rakstīšana šādā vecumā ne katrreiz ir pilnīgi paļāvīga lieta. Dažreiz memuāristu notikumu „attēlojumos saredzamas arī gribētas kļūdas, lai apraksts ietu vēlamā virzienā un būtu noapaļotāks. (Piem., F. Cielēns u.c.).

Autora dēls Visvaldis Klīve, kas grāmatu izdevis un uzrakstījis tai priekšvārdus, atzīmē, ka pirms grāmatas publicēšanas ir bijuši ieteikumi nodot tekstu pārlasīt dažiem vēsturniekiem. Acīmredzot, faktu pārbaudei un labojumiem. Bet autoram bijuši noteikti ieskati par mūsu vēsturniekiem un, nezinot viņu atbildes ieteiktiem labojumiem, izdevējs nolēmis to nedarīt. Tas arī zināmā mērā pareizi. Kaut ko labot var tikai tad, ja ir pieejami attiecīgi dokumenti un protokoli. Bet memuārists raksta pēc personiskas pieredzes, zināšanām un arī par sarunām, kuŗām nav liecinieku, nedz rakstītu protokolu.

Grāmatas pirmajās daļās aprakstītie notikumi visumā atklātībai zināmi, par tiem ir arī diezgan plaša literatūra, pat Saeimas stenogrammas trimdā pieejamas. Totiesu interesants ir Ā. Klīves stāstījums, kā latviešu zemnieku savienības laikraksts Brīvā Zeme iegāza partijas vīrus parādos, kā un kāpēc „Konsums” un Latviešu lauksaimnieku ekonomiskā sabiedrība atrāva Brīvajai Zemei pabalstus. Avīzes parādus sedz ar K. Ulmaņa, A. Alberinga, A. Kalniņa, A. Klīves u.c. parakstītiem vekseļiem, ko ieķīlā bankā pret augstiem procentiem (30-48%, 87. lp.). Ka pie plašās Latvijas zemnieku saimes lauku laikraksts varētu pastāvēt un atmaksāties, ja tam veidotu tādu saturu, kas ļaudīm interesē, par to vekseļu parakstītāji nedomā. Tai vietā partija sūta Ā. Klīvi uz ārzemēm pavērot, kā tur partijas kārto savas naudas un Laikrakstu financēšanas lietas. Vispirms uz Lietuvu un Igauniju, tad uz Sveici un Čechoslovakiju.

No Čechoslovakijas Ā. Klīve pārved ideju par saimniecisku uzņēmumu dibināšanu. No to peļņas atbalstāms partijas darbs un partijas laikraksts. Tā nodibinās lauksaimniecības ražojumu un ražošanas piederumu firma „Lats”. Tad rodas jēlnaftas pārstrādāšanas sabiedrība „Nafta” un beidzot Uniona banka. Tie ir visi saimnieciski uzņēmumi, kas saistīti ar zemnieku savienību un tās darbiniekiem.

Lieta iesākas ar „Latu”. Tā statūtus izstrādā Ā. Klīve. Viņš ir arī „Lata” vadītājs. Valdē vēl darbojas deputāti A. Alberings, A. Kalniņš, A. Briedis. Bet pirms statūtu apstiprināšanas 500.000 latu pamatkapitāls jāiemaksā bankā. Šo kapitālu aizņemas no dažādām privātbankām par 24-28% gadā. Tās ir augļotāju normas. 87. lp. ir pat minēti 30-48% gadā. Protams, ar tik lielu aizdevumu procentu veikalu dibināšana ir pārāk spekulatīva lieta. Tā nevar labi beigties un nebeidzās labi.

1922. g., kad nodibina Latvijas banku (LB) un Ā. Klīvi ieceļ par tās padomes priekšsēža biedru, LB pārņem „Lata” draudzības vekseļu kredītus, kas nozīmē, ka 28% vietā par aizņemto kapitālu jāmaksā vairs tikai 6% gadā. Kaut gan „Lats” Kl. atzinumā strādājis labi un pelnījis labi, tomēr viņš ar 1927. gadu vairs nepaliek „Latā”, nedz kādā citā partijas saimnieciskā uzņēmumā, bet LB padomē. Draudzības vekseļus „Lata” u.c. kreditiem tagad paraksta un žirē citi. Paraksta arī privātpersonas un veikala klienti. Ā. Klīve ne par vienu partijas saimniecisko uzņēmumu juridiski vairs nav atbildīgs. Un tad „Lats”, „Nafta” un Uniona banka ar lielu skaļumu nobankrotē. Ā. Kl. šim bankrotam, min divus datumus: 195. lp. − 1929. g. un 278. lp. − 1930. g. 28. februārī. Šo uzņēmumu bankrotam bija tālejošas polītiskas sekas. Lietā iejaucas arī Saeima, kuŗā tika ierosināta parlamentārās izmeklēšanas komisijas nodibināšana. Par rezultātu Klīve lakoniski pasaka: „Komisija pēc LB un bankrotējušo firmu grāmatām konstatēja šo firmu parādus LB un lika priekšā Saeimas plenārsēdei pieņemt lēmumu par visu komisijas izmeklēšanas materiālu nosūtīšanu prokuratūrai vainīgo saukšanai pie atbildības” (196. lp.). Bet A. Kl. noklusē, ka „Lata” pēdējos vadītājus tiesa atzina par vainīgiem un piesprieda tiem smagus sodus. Klīve gan atzīmē, ka no „Lata” vairāk nekā 4 milj. liela kredita LB līdz 1940. g. lielākā daļa nolīdzināti, palikuši vairs tikai 275.000. Kādā veidā tas izdarīts, to neuzzinām. Vai ar Latvijas kredītbankas parādu dzēšanas akciju?

Arī Uniona bankas līdzdibinātājs bija Ā. Klīve. Galvenais dir. bija zemn. sav. deputāts A. Kalniņš. Ā. Klīve noklusē, ka arī Uniona bankas direktorus tiesāja, un tie saņēma bargus sodus. Raksturīgi, ka Kl. vairākkārt negatīvi izsakās par Aleksandru Kārkliņu, kas esot bijis pirmās lielinieku valdības finanču komisārs (180., 187., 279.). Tāds Kārkliņš nav bijis. Viņš gan ir bijis šī komisariāta ierēdnis. Vēlāk viņš bija finanču ministrijas kredita departamenta direktors un Latvijas Vēstneša un Ekonomista redaktors, Finanču ministrijā viņu kā izdarības cilvēku labi ieredzēja. Dīvaini, ka pēc A. Kārkliņa negatīvā noraksturojuma, viņš pieņemts par rīkotāju direktoru Uniona bankā.

Traucējums Ā. Klīves grāmatā tas, ka tajā nav ievērota ne laika, ne vielas vienība. Dažreiz viena notikuma apraksts atkārtojas divi līdz trīs reizes, vai arī kādā nodaļā par virsraksta tematu rakstīts maz, bet svarīgākais atrodams kādā citā nodaļā ar citu virsrakstu. Piem., nodaļā par Čaksti un Ulmani (91. lp.) nav pateikts gandrīz nekas, bet Ulmaņa un Čakstes konflikta iedīgļi aprakstīti 36., 37. un 38. lp. Te ir arī „piparota” ministru prezidenta K. Ulmaņa „audience” pie Satversmes Sapulces priekšsēža J. Čakstes. Bet nav minēts Čakstes nesekmīgais mēģinājums pēc tam iestāties A. Berga partijā, kas Latvijas polītisko partiju attīstībai būtu devis citu virzienu.

Nav pareizi, ka „Centrālkomiteja (bēgļu) bijusi A. Berga vadībā” (92.). Bēgļu Centrālkomiteju vadīja V. Olavs un pēc viņa nāves − J. Čakste. A. Bergs abos gadījumos bija tikai priekšsēža vietnieks (Latvju Enciklopēdija, I, 230.). Nodaļā ar virsrakstu „K. Ulmaņa apspriede ar Bergu” ir (1934. g. janvāra sākumā) pieminētas konvencionālas vakariņas Rīgas pilī pie prezidenta A. Kvieša. Bet īstās un slepenās polītiskās apspriedes Ulmanim ar Bergu notika 1934. g. īsi pirms un dažus mēnešus pēc 15. maija ārlietu ministrijas namā, Ulmaņa dzīvoklī. Par tām A. Bergs pēc tam bija uzrakstījis protokolus (Skat. Dzīvā Latvija, 103.-108.). Vienu protokolu piemin Bērziņš man rakstītā vēstulē. A. Klīves grāmatā par šo nozīmīgo lietu nekas nav lasāms.

Ā. Klīve sevi bieži sauc par Latvijas bankas vadītāju (290. u.c.), dažkārt arī par bankas prezidentu. Pēc likuma Latvijas banku vadīja 5 direktori ar galveno direktoru priekšgalā. Bankas darbību uzraudzīja valdības iecelta revīzijas komisija. Bet tā kā LB ir galvenā kreditu un naudas emisijas iestāde, tad rada vēl bankas padomi, kuŗā ieceļ pārstāvjus no galvenajām polītiskajām partijām un lielākiem saimniecības un rūpniecības uzņēmumiem. Padomes locekļu skaits ir 13. Padomes uzdevums ir bankas darbības saskaņošana ar iedzīvotāju, saimniecisko uzņēmumu un valsts interesēm un dot šais jautājumos bankas direkcijai padomus. Bankas direktori saņem ministru algas. Padomes locekļi algas nesaņem (Latvju Encikl. 11, 1394.), bet gan atlīdzību par sēdēm. 1931. g. pēc neveiksmīgajām Saeimas vēlēšanām Ā. Klīvi ar zemnieku savienības gādību iecēla par LB padomes priekšsēdi. Priekšsēdis bija tikai viens no 13, bet gan − primus inter pares. Arī Klīve pats atzīst, ka LB padomē priekšsēdim nekādu priekšrocību pret pārējiem nebija (193.). Ja bankas darbībā notika kādas nekārtības vai pārkāpumi, tad tiesā par to bija jāatbild galvenajam direktoram. Viens tāds gadījums LB bija ar pirmo galveno direktoru E. Švēdi. Varēja sagaidīt, ka Klīves grāmatā būs autentiskas ziņas par Latvijas zelta un valūtas fondu likteni. Cik tas liels, kur bijis novietots, kādos nolūkos, ar kādiem noteikumiem utt. Par Latvijas zeltu trimdā daudz runāts, Latvijas zelts likts arī lielās polītikas svaru kausos, un tas ietekmējis mūsu tautas un dzimtenes stāvokli. Bet Ā. Klīves grāmatā par to visu nav nekas atrodams, kaut arī pāris vietās pieminēts mūsu valsts zelts.

Diezgan pareizi Ā. Klīve apgaismo K. Ulmaņa ārpolītiku. Atsaukdamies uz Muntera 6.4.39. apkārtrakstu Latvijas diplomātiskajām pārstāvībām, Klīve saka, ka „Ulmaņa valdības un Muntera tālredzīgie, pravietiskie vārdi šodien vairs nav jāpierāda”. (492.) Pārāk tālredzīgs, lai neteiktu dīvains ir Ā. Klīves apraksts divās grāmatas nodaļās par kādu nepatīkamu gadījumu. Tā ir Latvijas denunciācija Vācijas ārlietu ministrijā. To izdarījis Igaunijas militārais atašejs Vācijā pulkvedis Jākobsens. Ā. Klīve raksta, ka 1938. g. pirmajā pusē Ulmanis vēlējies, lai Klīve piedalās Igaunijas sūtņa rīkotās vakariņās, lai tur ar Igaunijas sūtni par ciešākas sadarbības iespējām mēģinātu izrunāties. (439) Igauņi domā, ka Ā. Klīve pie Ulmaņa kritis „nežēlastībā” un tāpēc sarunās būs vaļsirdīgāki. Kad pārējie pēc vakariņām, aiziet, sākas „opozicionāra” Klīves un Igaunijas sūtņa saruna. Ieskati vispār saskan. Bet tad Igaunijas sūtnis sāk izvirzīt prasības, ko var uzskatīt tikai par rupju, iejaukšanos otras valsts iekšpolītiskā dzīvē. Sūtņa prasības: 1) ģen. Balodis jāatceļ no kaŗa ministra amata, jo viņš esot nepiemērots un nespējīgs, 2) cits ģenerālis jāieceļ par štāba priekšnieku, 3) no ārlietu ministra amata jāatceļ Munters, un tā vietā jāieceļ latvietis, jo igauņi vācietim nevarot uzticēties (īstenībā Munters bija Igaunijas pusvācietis). Uz to Ā. Klīve atbild, ka „tagad arī vēl Tallinas ārlietu ministrijas augsti ierēdņi izplatot par Latviju un tās ārpolītiku tenkas”, kā tas darīts Vācijā. „Domāta bija Igaunijas pulkveža Latvijas denunciācija.” (443.) Sūtnis to nenoliedzis, tikai teicis, ka tas neesot Igaunijas ārlietu ministrs, kas tā rīkotos.

To pašu gadījumu Ā. Klīve apraksta arī 488., 489. lp. sakarā ar 1939. g. pavasaŗa un vasaras notikumiem. Te minēts ne tikai Jākobsena vārds, bet arī vēlāks avots − ASV ārlietu ministrijas publikācija 4964, 1953. g. (Documents on German Foreign Policy 1918-1945). Es šo avotu neesmu redzējis, un tas arī tagad man nav pieejams, bet esmu lasījis un izmantojis šo avotu publicējumu vācu ārpolītikas dokumentācijas žurnālā Europa Archiv. Tajā 1954. g. ievietots prof. Dr. Georga f. Raucha raksts „Die Baltischen Staaten und Sovietrussland 1919-1939”, kas sastādīts pēc ārlietu ministrijas ierēdņu dienesta atzīmēm (Nach deutschen Akten). Tās, kā parasts, izdarītas pēc sarunām ar attiecīgiem ārzemju pārstāvjiem. Šai rakstā citēta kāda dienesta atzīme, ko rakstījis Vācijas ārlietu ministrijas padomnieks, fon Grundherrs pēc sarunas ar Igaunijas militāro atašeju Berlīnē plkv. L. Jākobsenu (Skat. Dzīvā Latvijā, 98., Pilskalns 1964.). Saruna notikusi 1939. gadā pirms bažu līguma uzspiešanas Baltijas valstīm (Latvijai 5.10.39.). Pulkvedis L. Jākobsens ārlietu ministrijas padomniekam f. Grundherram teicis, ka uz Latvijas un Igaunijas militārās alianses līgumu nevarot palaisties. Latvijā valdot liels rusofils noskaņojums, ne tikvien militārās aprindās, bet arī plašākās tautas masās. Sarkanai armijai iemaršējot Latvijā, esot jārēķinās ar to, ka latvieši to saņems ar gavilēm”. Arī dienesta atzīmes saturs liecina, ka tā notikusi pirms krievu kaŗaspēka iemaršēšanas Baltijas valstīs, bet kad par to jau bijušas bažas un runāts. Ir skaidrs, ka Vācijas ārlietu ministrijas dienesta aktis un to saturs tad nekādā gadījumā nevarēja kļūt zināms atklātībai.

Te nu rodas jautājums − kā Ādolfs Klīve par diplomātisku sarunu, kas notikusi Berlīnē 1939. g. vasarā, varēja zināt un par to runāt ar Igaunijas sūtni jau 1938. g. pirmajā pusē (24. februārī − Igaunijas valsts svētkos?) grāmatas nodaļā „Igaunijas sūtniecība” un 1939. g. pavasarī (nodaļā „Igaunija”, 489.)?

Zināmā mērā sensācija Ā. Klīves grāmatā ir nodaļa par 15. maija revolūciju (237-363). Te Ā. Klīve 15. maija revolūcijas gatavotāju un vēl dzīvo līdzdarītāju liecības apgriež pilnīgi otrādi un nostāda ar galvu uz leju. No 15. maija revolūcijas štāba dzīvs vēl ir bij. sabiedrisko lietu ministrs Alfr. Bērziņš. Viņš emigrācijā par 15. maiju un Kārli Ulmani ir diezgan daudz rakstījis − vispirms stencilētā brošūrā Atmiņas par Kārli Ulmani (divos pavairojumos, 1947., 48.), tad grāmatās Labie gadi (1963.) un Kārlis Ulmanis (1973.). A. Bērziņš raksta, ka K. Ulmanis par 15. maiju pirmo reizi sācis domāt un runāt 1933. g. februārī, kad viņi gājuši kopā uz mājām no Saeimas sēdes, tā tad 15 mēnešus pirms 15. maija apvērsuma. Bērziņš arī raksta, ka 15. maija organizēšanu Ulmanis „uzņēmās citu, viņam tuvu stāvošu cilvēku ierosmē” (A.B. − K. Ulmanis, 196.). Te ir domāta pieminētā saruna, kur apsvēruma domu ierosinājis B. (196.-198.). A. Bērziņš netieši pasaka un liek saprast, ka viņš ir 15. maija idejas autors.

Ā. Klīve turpretim raksta, ka Ulmanis ar viņu par apvērsumu sācis runāt jau 1928. g., tātad 5 gadus pirms revolūciju ierosinājis A. Bērziņš. Tas arī noticis ejot mājās no Saeimas sēdes. U. izteicis vēlēšanos ar Klīvi runāt nākošā dienā Klīves dzīvoklī, jo saruna aizņemšot ne mazāk kā 3-4 stundas laika. Īstenībā šīs sarunas ar Ulmani (pēc A. Klīves) ar atstarpēm notikušas vairākas reizes un ilgušas 4-6 stundas. Ulmanis izklāstījis savus Ieskatus Klīvem par Saeimu un satversmi, par saimniecisko stāvokli un kultūru, par ārpolītiku un par armiju. Pēc visu apstākļu plaša apskata un novērtējuma, Ulmanis teicis (1928. g), ka „Saeimai uz kādu laiku jāiet mājās piespiedu kārtā. Jāizdara apvērsums ar varu un jārada jauna kārtība valstī.” U. gaida, ko Klīve teiks, bet viņš lūdz jautājuma pārrunu nobeigumu atlikt uz kādu nedēļu, lai visu labi pārdomātu. Starplaikā Klīve runā ar vairākiem kaŗavīriem, profesoriem, saimnieciskiem darbiniekiem un polītiķiem. Klīve gan ir sarunās uzmanīgi atturīgs, bet ar to viņš tomēr ir pārkāpis Ulmanim doto solījumu ne ar vienu personu par šo lietu nerunāt.

Pēc norunātā laika Ulmanis atkal ierodas pie Klīves. Klīve pievienojas Ulmaņa polītiskā stāvokļa novērtējumam, bet kritizē apvērsuma ideju. Domstarpības ir detaļās, bet ne galvenajos principos. Pēc kāda laika no jauna satiekoties, Klīve apvērsuma ideju noraida. Klīve saka, ka tad „Ulmanis sakoda lūpas, nopurināja galvu un teica: „Bet visu, ko mēs esam runājuši, paturēsim pie sevis un neatstāstīsim nekur tālāk.” Klīve to apsola. Tas noticis 1929. g. janvāŗa mēneša vidū. Drīz pēc tam Klīve atsakās no zemnieku savienības frakcijas vadības Saeimā, jo tālākie notikumi var radīt nesaskaņas frakcijā, un Klīve negrib atklāti nostāties ne Ulmaņa, ne viņa oponentu pusē.

Konjunktūra neitralitātes kontā. Ā. Klīves stāsts par 15. maija revolūcijas cēloņiem un tās gatavošanu visā visumā varētu būt ticams, bet tad tas padara neticamu Alfr. Bērziņa stāstu. Te jāpiebilst, ka 1934. g. rudenī kādā informatīvā sarunā K. Ulmanis pēc jautājuma, kad radusies un nobriedusi doma par nepieciešamām pārmaiņām valstī, atbildēja: „Pāris gadus atpakaļ.” Laika ziņā tas ir tuvāks A. Bērziņa stāstam.

Raksturīgi, ka Alfredu Bērziņu, kas visu laiku bija viens no redzamākiem un aktīvākiem 15. maija valdības locekļiem, Ā. Klīve savā grāmatā no dzīves izsvītrojis. Klīvem ir vairāki pretinieki, kuŗus viņš piemin negatīvi, piem., Andrejs Bērziņš (par kuŗa ienākuma veidiem un īpašumiem viņš datus paņēmis līdz trimdā un tos aprakstījis savā grāmatā), P. Siecenieks, Ed. Laursons, F. Cielēns, Fr. Menders, R. Kalniņš, H. Celmiņš, J. Annus, J. Bisenieks, Ed. Švēde u.d.c., bet pēdējās Saeimas bijušais deputāts un ministrs Alfreds Bērziņš Klīvem neeksistē. Viņa vispār nav, un viņš nekad nav bijis. Turpretim sevi Klīve ieskata par vienu no galvenajiem padomniekiem Ulmanim, pie kā viņš ik nedēļas gājis uz apspriedēm un kuŗam Ulmanis bieži zvanījis un lūdzis padomu. Pēc 1928./29. gada Ā. Klīves vārds sakarā ar 15. maiju nekad un nekur vairs neparādās, atskaitot vienīgi nenozīmīgās sarunas vakariņās pie A. Kvieša 1934. gada janvāri.

Par 15. maija gatavošanu un tā norisi īsi pirms tam Klīve nekā nav zinājis. 16. maija agrā rītā kāds viņam piezvanījis un teicis, ka izdarīts apvērsums un uz ielām izlipināti plakāti un izplatīti uzsaukumi. Nākošajam zvanītājam Klīve lūdz nolasīt uzsaukuma tekstu. Svarīgākais, kas Ā. Klīvi interesē, vai jaunā valdība jau sastādīta. Uzsaukumā par to nekas nav teikts. Par to A. Klīve nopriecājas un dodas uz valdības namu Ulmani apsveikt, kā to darīja daži agrā rīta stundā. Bet Klīve ar Ulmani „saskrienas” un ar sašutumu aiziet prom. Ir dabiski, ka Ulmanis liek Klīvi saukt atpakaļ, lai samierinātos. Jādomā, ka Ulmaņa oponenti paša partijā būs pret apvērsumu. Ulmanis nevar ļaut 16. maija rītā viņu nometnē aiziet arī Klīvem. Bet pēc tam, kad Klīve bijis noraidīgs pret Ulmaņa nodomiem un pēc tā, kā viņš 16. maija rītā izturējies pret Ulmani (359.-362.), pazīstot Ulmaņa raksturu, drusku skeptisks izliekas vēlākais K. Ulmaņa ciešais sakars ar Ā. Klīvi.

Kā pie Ulmaņa kotējās tie cilvēki, kas viņam bija vajadzīgi, to, piem. var redzēt no latviešu biogrāfiskās vārdnīcas Es viņu pazīstu biogrāfiju apmēriem. Šo vārdnīcu ierosināja un uzdeva sastādīt K. Ulmanis. Dažu ministru un vadītāju darbinieku biogrāfijas viņš pirms iespiešanas gribēja redzēt. No 6336 personu biogrāfijām tādu bija ne vairāk par 10. Kādas 3 pēc tam bija jāpārlabo, arī Ā. Klīves biogrāfija, dažām pārlabojumus bija norādīts izdarīt otrā izdevumā. Šīs desmit biogrāfijas ir šādas: J. Balodis 149 rindas, J. Druva 66, ģen. Berķis 62, Andrejs Bērziņš 60, J. Auškāps 57, Munters 55, Alfr. Bērziņš 55, H. Apsītis 51, A. Valdmanis 37, Ā. Klīve 27 rindas.

Nevar atzīt Ā. Klīves domu, ka Ulmanis Amerikā piesavināto demokratisko principu dēļ būtu apkaŗojis agrāko Nacionālo padomi (335.) un vispār būtu bijis pret to. Tas radījis plaisu Ulmaņa un Berga attiecībās. Ir tiesa, ka A. Bergs, V. Zāmuels (1924. g. kreisās valdības ministru prezidents) u.c. Nacionālās padomes locekļi, kas bija tikpat pārliecināti demokrati kā Ulmanis, nepiedalījās Tautas padomes dibināšanā un valsts proklamēšanā (arī J. Čakste ne). Bet tam bija citi principiāli iemesli. Daļa Nac. padomes locekļu un daļa no zemnieku sav. labā spārna negribēja Tautas padomē piedalīties kopā ar sociāldemokratiem. Ieskatīja, ka tiem nacionāla valsts nav mērķis un ka viņi velk uz komūnisma pusi. Tāda bija sociāldemokratu deklarācija arī valsts proklamēšanas aktā. Lieliniekiem tuvojoties Rīgai, viņi pat no Tautas padomes uz laiku izstājās. Bet Ulmanis un M. Valters ieskatīja, ka valsti nevar dibināt un tā nevarēs pastāvēt bez strādnieku pārstāvjiem. Šis ieskats bija pareizs un ņēma virsroku.