Imants Ziedonis

RUNĀŠANA CAUR SAKNĒM

 

Draudzība. Bruno Rozīša mākslas foto

Reizēm domājam, ka Čaks ir miris. Domājam, ka dzīvs ir tikai Sudrabkalns, Ojārs Vācietis, Pablo Neruda un citi laureāti. Bet Čaks iet pa Lielo Piena ceļu. Un uzsmaida govīm un slaucējām tur ceļmalās. Jūs, kas kādreiz bijāt meitenes, jūs atceraties, kā Čaks mīl, − o, rožlapiņu vētra! Un kā viņš turēja plaukstas pār plikiem putnēniem ligzdā, kad putnu māte aizlaidās pēc tārpiem!

Čaks bija eņģelis. Viņam bija sava paradīze. Kur smakoja un lamājās, mīlēja un kāvās, kur mudžēja tarakāni, viņš sēdēja uz trotuāra, kājas renstelē, un − bija eņģelis. Čaku nekas nekā nevarēja sabojāt. Ne trūkums, ne rupjība, ne pērkamība, ne pārdodamība. Čaks bija eņģelis − par spīti. Par spīti visiem eņģeļiem tur augšā un smirdoņai lejā. Viņš sēdēja renstelē un svilpoja.

Viņš bija pats sevi savācis no visas nomales labajiem brīžiem − no svētdienu atpūtas rītiem, no nakts maiguma brīžiem, no kaimiņu izpalīdzības, no smiekliem un smaidiem, cik bija nomalē. Tos viņš bija savācis, un ar tiem viņš kļuva stiprākais visā Čiekurkalnā, visā Rīgā, pēc tam − visā Latvijā. Būtu mums lielas tautas valoda, Čaku pazītu kā vienu no Eiropas spožākajiem dzejniekiem.

Un tā nomalē piedzima Čaks, kas, pašai nomalei par brīnumu, skūpstīja sveķus no sētas svaigajiem dēļiem un runājās ar kazām...

Vajag izšķīdināt sevi savā tautā. Čaks bija cukurgrauds, Čaks bija baravika. Čaks bija kālija permanganāts.

Čaks vēl tagad ir glikoze. Jūs varat to dzert vai spricēt taisni vēnās. Čaks ir barība sirdij. Sprinteriem, cementa jaucējiem, mālu stampātajiem.

Varbūt Čaks tika sabradāts kā neieraudzīta baravika sūnās, varbūt sabruka, citu un savu paša tārpu saēsts − šā vai tā − baravika ir izšķīdināta zemē šajā vietā, un tāpēc to sauc par sēņu vietu. Čaks ir izšķīdināts mūsu glāzēs kā kālija permanganāts, lai mēs savas rīkles skalotu un mums nebūtu slikta smaka mutē.

Vajag izšķīdināt sevi savā tautā. Kas ir liels, tam, agrāk vai vēlāk jātiek līdz ar zemi izlīdzinātam. Tā vienmēr notiek. Tas ir pasaules kultūras paradokss. Ja ir cilvēks kā Gaiziņš, tad viņu vajag aiznest pa saujai. Ja ir kalns kā Zilais kalns, tad vajag ņemt, bērt kabatās. Tā pazūd Sauleskalns, bet tā ari nepazūd. Ar cepurēm aiznes Sauleskalnu, bet ar cepurēm viņu sanes arī no jauna.

Pusotra miljona kabatās, pusotra miljona cepurēs, viens miljons piecsimttūkstoš cepurēs. Mēs jebkurā laikā varam sanākt un radīt Zilo kalnu.

Kultūra ir jāizšķīdina tautā, tad tā ir nemirstīga. Var nomirt dzejnieks, var nākt karš un mēris, var nākt uguns un dedzināt traktātus, foliantus un grāmatu grēdas, bet dzejnieks, kas izkusis tautā, nav nomirdināms. Viņš var atdzimt no ceļa putekļiem ausīs, no smilšu graudiņa, kas grauž acīs, no smilšu melnumiem, kas aiz naga. Jo viņš ir izšķīdināts.

Čakam ir augsta galotne. Ikviena galotne ir augstāka par citu, bet saknes ir vienā līmenī. Ko Čaka galotne redzēja, to stāstīja − un to saknes dzirdēja.

Pa īstam mēs sarunājāmies tikai caur saknēm. Kad galotne runā ar galotni, tad tā ir tiešā runāšana, tā ir ikdienas parastības runa. (Kā tev iet? Man iet labi.)

Kad galotne prasa augstākai galotnei „Ko tu redzi?” − un augstā galotne atbild: „Es redzu tālāk, sauli lecam un tālāk redzu norietam.” − un zemākā galotnē atkal jautā: „Un kā tas izskatās?” − tad nav tik svarīgi runāt tiešo runu no galotnes uz galotni. Otra galotne, ja tā nav tik augstu, tik un tā neredzēs un nesapratīs. Ir jārunā caur saknēm. Ir jārunā līdz savām saknēm un tad no savām saknēm uz otra saknēm − līdz viņa galotnei. Caur zemi jārunā! Kultūra ir mūsu otrā redze un mūsu otrā dzirde. Runāšana caur saknēm ir mūsu kultūras valoda. Caur zemi. Caur sakņu pieredzi. Čakam bija augsta galotne. Bet Čaks zināja, ka viņš ir zemesdots dzejnieks. Determinēts, zemes nosacīts. Vairāk trūdu ir bijis tai vietā, kur viņš sācis augt. (Trūdu kārta vai kultūrslānis − tas ir tas pats.) Bet no trūdiem vien vēl neaug koki augstām galotnēm. Ir kaut kam jābūt klāt pie dzimšanas. Kaut kam, kas dod dzenuli, ātrumu, paātrinājumu. Kas tas ir, kas dod paātrinājumu? Kas uzpūta dvašu? Mīļā Laima? Masas un personības attieksmes? Katrā ziņā variāciju skaits no tik un tik elementiem pa tik − laimīga variācija, variācija tuvu pilnībai.

Mūsu tauta ir skaitliski maza. Un mēs varam šo pilnīgo variāciju un pilnīgo kombināciju skaitu palielināt, ja mēs garīgi bagātinām katru indivīdu, katru elementu. Mēs palielinām labas varbūtības iespēju. Mēs palielinām Čaka iespējamību. Mēs palielinām paātrinājuma iespēju. Mēs iespējam. Var turpināt un jautāt: kālab? Kālabad? Bet mana doma nav ne krusa, ne lietus, tā nevar reizē sist pa visiem, zariem. Es runāju par vienu. Ka: tas vien, ka mēs iespējam, ir laime, sava iespējas apziņa vien jau ir laime. Un reizē savas tautas iespēju apziņa. Un, ja mēs ejam vēl tālāk, tad: tautas iespēju bagātināt citas tautas un pašai bagātināties caur citu tautu saknēm. Kultūru saskares iespēja. Savas kultūras un pašcieņas un citu kultūru cieņas iespēja.

Katra kultūras virsotne, kas izšķīdināta mūsu tautā, dara mūsu zemi dīgtspējīgāku. Tas ir tas lielais brīnums: neviens nav sējis, bet pēkšņi atraitnītēs izaug zirnis un bez mietiņa vijas debesīs. Aug nevien nestādīti apīņi, un ceļmalā akmens šķembu kaudzē izaug garā pupa. It kā bez selekcijas parādās jaunu šķirņu kvieši. Nevienam ģeniālam tēvam nepiedzimst ģeniāli dēli, bet ceturtajā paaudzē atkal parādās šī talantīgā mutācija. Brīnumi taču nenotiek pasaulē! Brīnumi notiek. Visas tautā izšķīdinātās virsotnes, visas tautā izlīdzinātās personības ir brīnumi. Un viņu pēkšņā negaidītā atdzimšana nāk kā brīnums no brīnumiem. Caur Austras Skujiņas nāvi atdzimst jūtīgas, bet vitālas dvēseles. Nomīdītā kara ceļa vidū izaug pretkara bruņinieks.

Mēs nezinām, kas piedzims uz taciņām Jaunsudrabiņa pēdu vietās. Bet piedzims, brīnumi notiek. Un tautā izlīdzinājies Linards Laicens parādīsies jaunā sirdsgribēšanā. Pulkveža Vācieša Sprediķis Piņķu baznīcā ir ieprogrammēts tautas atmiņā, sarkano strēlnieku patiesība ir ieprogrammēta tautas atmiņā, un no tautas gēniem ne nāve, ne karš neko nevar izraut. Viņi ir nolīdzinājušies ar mums, lai mēs radītu jaunas virsotnes.

Mūsu kultūras mutācijas ir nosacītas. Visu iepriekšējo paaudžu nosacītas. Mēs esam tik lieli, cik daudz mēs apzināmies savu lielo cilvēku lielumu. Čaks bija liels. Čaks bija labs. Čaks bija godīgs. To saku es, kas viņu neredzēja. Bet es viņu jūtu zem savām kājām. Viņš mani nes kā gumijas bumbu uz savas galvas un iet smaidīdams. Kad es eju pa Čaku, kad es eju pa Čaka piemiņu, es eju kā pa nolīdzinātu līdzenumu un nevienā vietā man nerādās Čaka kaps. Es zem kājām jūtu gan aizturētu paātrinājumu. Senās pasakas paātrinājumu. Garās pupas paātrinājumu. Kodolpaātrinājumu. Šo sajūtu man devis arī Čaks. Un, kad viņš tāpat izaugs manā acu priekšā kā klints vai sēklu priede, vai jauns kalns, es nebrīnīšos. Es ticu brīnumam.

Čaks bija tas dzejnieks, kas gāja gar nomales sētām, sveķu asaras skūpstīdams no svaigajiem dēļiem. Un Senatnē bija tāds ticējums: burvis savu burvja spēku izspļāva, lai nodotu tam, kas to uzlaizīs. Un, kad manā priekšā izaugs svaigs dēļu žogs, es nodzeršu zelta sveķu asaras no dēļiem, kā Čaks par mīlestības zīmi to darīja, es nolaizīšu sveķus no dēļiem, kā uzlaiza vecā burvja vārdus.

 

1971

 

Garainis, kas veicina vārīšanos, Liesma, Rīgā, 1976.