MONUMENTĀLS DARBS SENO LATVIEŠU RELIĢIJAS PĒTNIECĪBĀ

Haralds Biezais, Die himmlische Götterfamilie der alten Letten. Acta Universitatis. Upsaliensis, Historia Religionum 5. Uppsala 1972, 593 lp.

Liekas nekad agrāk nav iznācis tik monumentāls darbs par seno latviešu reliģiju salīdzināmās reliģiju zinātnes ietvaros. Triloģiju par to var sagaidīt tikai vienreiz gadsimtā. Tādu tik izsmeļošu darbu ir radījis Haralds Biezais. 1955. g. viņš izdeva savu Die Hautptgöttinnen der alten Letten (skat. recenziju šai žurnālā 1958. g. 92.s. lp.), 1961. g. Die Göttesgestalt der lettischen Volksreligion un tad šo darbu.

Latviešu valoda tāpat kā leišu saskaņā ar P.V.Smita (Schmid) uzskatiem pieder pie indoeiropiešu valodu saimes baltu-slavu zara. Jēdzienu analizē autors bieži un plaši izmanto vārda etimoloģijas, tādēļ grāmata ir svarīga arī latviešu lingvistikā. Taču galu galā viņam svarīgākā ir reliģiju vēsture. Viņa pētījumiem tomēr ir daudz plašāka nozīme nekā tikai speciālais latviešu reliģijas vēstures lauks. Šī monografija reizē sniedz arī pārskatu un dziļāku ieskatu indoeiropiešu reliģijas universālajā problēmatikā. Rezultātā darbam ir daudz lielāka vērtība nekā pirmajā skatā darba virsraksts liktu domāt. Daudzkārt Biezais noteikti norāda uz sakariem ar indoeiropiešu dieviem, piem., iztirzājot pērkona dieva Pērkons (130, 168-179) un Saules meitu (475 ss) sakarus. Seno latviešu tradiciju iztirzājums un salīdzināmais materiāls met jaunu gaismu uz dažu labu folkloras tradiciju ģermāņu zemēs.

Pieslēdzoties saviem agrākajiem pētījumiem, autors šai darbā iztirzā seno latviešu debesu dievus. Šeit tad viņš apskata: Ausekli, Mēnesi, Pērkona dievu, Sauli, Dieva dēlus, Saules meitas un beidzot pārējos debess dievus. Apbrīnošanas vērts ir, kā autors izmanto plašos avotus un literātūru; ne tikai dainas, bet arī turpat visas grāmatas un žurnālu rakstus, kas attiecas uz viņa problēmu, viņš ir ievērojis. Tā iepriecinošā kārtā viņš ir vācu lasītājam darījis pieejamu dažu labu publikāciju latviešu valodā.

Noskaidrojot latviešu debess dievus, Biezais ir ievērojis visus faktorus, kas tos iespaidojuši. Visas hipotezes, ko ir izvirzījuši iepriekšējie autori, viņš ir iztirzājis un kritiski novērtējis. Tad pirmā vietā izvirzās kristiānisma iespaids. Jau 12. gs ir sākusies kristīgā misija Latvijā. Forma, kāda tikusi izmantota, bieži ir krusta kaŗš, ko kaŗoja fratres gladiferi, kas 1217. g. saplūda ar Vācu ordeni. 13. gs. beigās bija pabeigta Latvijas iekaŗošana. Bet kad Vācu ordeņa lielmestrs Gotharts Ketlers 1562. g. pārgāja protestantismā, bīskapijas tika sekulārizētas un katolicisms ievērojami apspiests. Tāda varmācīga "atgriešana", mainoties sociālai un polītiskais struktūrai, ļauj tautas reliģiskajiem priekšstatiem un paražām dzīvot tālāk. No otras puses kristiānisms, kas 12. un 13. gs. sasniedza Latviju, sevī bija jau uzņēmis un pārveidojis daudzus elementus, kas bija cēlušies no romiešu un ģermāņu kultūras (piem., Saules kults, Jāņu ugunis utt.). Tālāk sakušana, zināms, notika saskaŗoties ar latviešu paražām. Vairākiem debess dieviem (piem. Dieva dēliem) tika pierakstītas funkcijas, kas nāca no kristīgās ticības, un Jēzus, Dieva dēls kristiānismā, tautasdziesmās parādās funkcijās, kas pirmatnēji nebija ar kristīgo Dieva dēlu saistītas; tas pats attiecas arī uz Mariju, kas parādās pat "ar zelta sauceni".

Otrkārt, debess tēli ir saistīti ar seno kultūru un zemnieku dzīves ikdienu un tādēļ dainu izteiksmīgajā aprakstā sniedz ievērojamu ieskatu seno latviešu kultūrā: viņu reliģiskajā un arī saimnieciskajā, un sociālajā dzīvē. Tikai nav jāiet tik tālu, ka debess dievi būtu tikai pārdievoti un pārcelti uz debesīm zemnieku tipi; tāpat tas attiecīgi ir arī ar varoņiem grieķu mītoloģijā.

Treškārt, reliģiju vēsture debess dievus saista ar personificētām dabas parādībām. Par pērkona dievu tas ir pavisam skaidrs; par citām debess būtnēm kā par Saules meitām, kas ir saistītas ar rīta ausmu, tas ir mazāk paticams.

Grāmata ir ar plašu interešu loku un ar lielu kultūrvēsturisku vērtību; tā reizē ir arī neizsmeļams avots reliģiju pētniecībai un indoeiropiešu valodas pētniecībai. Darbs ar tādu zinātnisku kvalitāti pats par sevi saprotams noslēdzas ar plašiem reģistriem: izmantotās literātūras, lietoto saīsinājumu, lietu un personu rādītajiem un beidzot izmantoto dainu sarakstu.

Izcils darbs!

 

Tilburgā (Holande)

P. Gregorius OFMCap

 

Šī recenzija pārņemta no izdevuma Zeitschrift für Missionswissenschaft und Religionswissenschaft 58 (1971): 1, 61-62.