DAUDZCIETUŠAJĀ DZIMTENĒ TAGAD

Alfreds Dziļums, Kurzemīte, sērdienīte, Bruklinā: Grāmatu Draugs 1976. 283 lp, $8,50,

Anšlavs Eglītis, Piecas dienas. Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1976. 450 lp, $9,50.

Divi no mūsu labākajiem prozistiem gandrīz reizē izlaida augstvērtīgas, saturīgas prozas grāmatas, kur galvenokārt attēloti apstākļi pirms un arī pēc 1945. g. kapitulācijas. Nelaiķis Dziļums vēl piebildis, ka viņa darbs "autentisks", kas laikam saprotams tā, ka romānā minētie notikumi patiesi norisinājušies, vai arī apraksti dibinās uz ārienē izkļuvušu stāstījumu. Kaut arī beletristam brīv papildināt un pārmaiņus jaukt patiesus faktiskus notikumus ar savas iztēles produktiem, daiļliterātūrai piešķiŗ liecības, avota svaru pat zinātnieki, kā to var pārliecināties Edgara Andersona ļoti vērtīgajā Latvijas vēsturē 1914-1920.

Cik bieži lasām literātūras vēsturē par autoriem, kas iepazinuši attēloto, to dzīvodami līdz! Piemēram, Kārlis Štrāls bija Pirmā pasaules kaŗa, Solženicins - Otrā pasaules kaŗa dalībnieks, brāļu Kaudzīšu acu priekšā norisa "mērnieku laiki" utt., bet vēl svarīgāka par novērošanas spēju rakstniekam ir iztēle. Ja šī uguns apdziest, tad ar talantu pagalam!

Tā kā abi mūsu apskatāmie rakstnieki sava mūža laimīgākos gadus pavadījuši Latvijā, tad tiem "nieka lieta" iedomāties arī, kā tur izskatās bez viņiem. Te nu tie, kas tagad raksta viņu vietā dzimtenē, var mēģināt saskatīt kādas faktiskas kļūdas, bet laikam neatradīs!

Lasīdams iedomājos un apskaudu, cik viegli samērā sarežģītais uzdevums izdevies Dziļumam: kā ilggadīgs jaunsaimnieks viņš pats visus lauku darbus darījis, braucis mežā (ko Blaumanis nedarīja!), pazīst meža dzīvniekus, mīl mājkustoņus... Jau arī savos agrākajos darbos principiālais reālists Dziļums mīlēja atkārtot un noraksturot ar noskatītām piezīmēm gadalaiku savstarpējo nomaiņu ar raksturīgajām pazīmēm dabā, Dziļums viegli un pārliecinoši risina vienu situāciju pēc otras iecerētajā fābulā. Galvenā varone, kas stāsta pirmajā personā, ir no Vācijas (Meklenburgas ielenkuma) pārradusies leģionāra sieva, kas atgriežas ar mazu meitenīti un tiek pieņemta sovchoza mežsaimniecības darbā, vēlāk kļūst par zootechniķes vietas izpildītāju kolchozā. Viņa iztur, daudzus gadus, jo ir jauna un spēcīga, bet beigās tomēr saslimst. Pēc gadiem viņu izlaiž uz ārzemēm pie vīra. Jaukas ir arī citas jaunās sievietes, kas pa lielākai daļai zaudējušas vīrus vai nu kaujas laukā, vai gūstā, vai aizvešanās. Ausma, kas tikai kāzu nakti bijusi ar vīru kopā, kontroliere Aina, Latiņa, arī poliete Vera, pat brāļa sievai Olgai ir pa simpatiskam vaibstam. Visinteresantākais tēls - no Sibirijas pārradusies, sodu izcietusī (bērniņi aprakti tundrā!) Natālija, kam pareģots, ka viņa būšot bagāta, un nu tā tāda jūtas (ar pašas kazu!).

It spilgti Dziļums raksturo, ka tautas pastāvēšanas dziņa nenīkst, kā visi sarga jaunās dzīvības, kā slimnīcu un citu iestāžu darbinieki cenšas palīdzēt latviešiem.

Kopā saņemot, ir Dziļumam darbi ar "gaŗāku elpu"; šeit daži epizodi varbūt par īsiem, bet tomēr Kurzemīte, sērdienīte ir viena no labākajām grāmatām, ko mums atstājis baldonietis - kas pats bijis leģionārs un īsti savu talantu attīstīja trimdā.

Citādos rakstniecības novados ienākam ar Anšlavu Eglīti. Viņš ir ass novērotājs, ne velti beidzis Mākslas akadēmiju, un redzēto mīl arī krāsaini atveidot. Bet viņam nav tik liela cieņa pret tipiem un prototipiem kā Dziļumam. Atceros pirms daudziem gadiem lasījis kādu interviju ar rakstnieku, kur viņš atzinās, ka tikai vienu vienīgu savu tēlu esot "kopējis" no dzīves - tas bija laikam Samuels Sams krājumā Maestro, ko varēja uzzīmēt kā Romānu Sutu. Nesen viņš atteicās rakstīt kāda mākslinieka "dzīves romānu", paskaidrodams, ka viņš visus savus tēlus tagad mēdzot "izdomāt". Psīcholoģija māca, ka arī izdoma sastāv no uztvērumiem, bet tā tomēr ir kombinācija, ne portrets. Zināms, var izlietot kādreiz arī "dzīvē noskatītus tipus", bet tie parasti tad stājas mazākās vietās. Mēdz notikt arī otrādi: ja rakstniekam padodas "kā dzīvs" kāds tēls, kas tīri teorētiskā kārtā veidots, tad vēlāk atsaucas pat vairāki "prototipi".

Arī Eglīša romāna darbība noris tagadējā Latvijā . Visiem saviem sižetiem Anšlavs Eglītis pieiet ar lielu rūpību, vispirms vākdams pēc iespējas pilnīgus materiālus un liecības. Tā biezā grāmata pa daļai izvērtusies par latviešu likteņa grāmatu Krievijā, īpaši zīmējoties uz pilsoņu kaŗa, revolūcijas un okupāciju upuŗiem. Pretēji sajūtu, izjūtu, arī jūsmas cilvēkam Dziļumam Eglītis rīkojas ar metodisku stingrību (būdams kādreizējās "intellektuālistu" grupas vadonis), un tā viņa beletristikas darbs izaug par monumentālu apsūdzību, jo vairāk kā autora nolūks, tā darba izvedums atklājas tāpēc, ka personu skaits (nerēķinot no archīvālijām piesauktos un vēsturē jau iegājušos) ir ļoti ierobežots. Galvenie pretspēlētāji tikai divi: rūpnīcas īpašnieka dēls Klaudijs Velks, kas piedzīvo savu vecāku un māsas aizvešanu baigajā naktī, un - tā paša uzņēmuma bijušais sētnieks Gnēze, kas tagad iecelts par direktoru. Aizkavēts aizbraukt uz Zviedriju, Velks atgriežas Rīgā ar nodomu Gnēzi nogalināt, jo tas, vecs komūnists būdams, nodevis vīra vecākus. Izmantodams savu informāciju par Gnēzi, Klaudijs tiek pieņemts uzņēmuma dienestā un sīki izplāno atriebību, bet vienmēr to atliek no reizes uz reizi - 30 gadus! Tā ir psīcholoģiska problēma, ko autors risinājis jau agrāko plašo darbu virknē (Laimīgie, Es nebiju varonis, Ilze).

Pēc viņa vērojumiem un pārliecības, kultūras cilvēks nevar tik vienkārši slepkavot (arī morāli nevērtīgu, ļaunu personu), ka sākumā iedomājies.

Jautājums, kā visu to parādīt lasītājam, atkarīgs no analīzes, argumentācijas, pārejām un gradācijām. Pēc recenzenta domām, šo jautājumu varēja vēl plašāk motīvēt. Gnēze mirst, bet ne no Velka rokas - ar sirdi! Zīmīgi, ka viņu nepieveic polītiskie pretinieki, bet gaismā nākušais atklājums, ka tas kādreiz noziedzies pret saviem partijas biedriem. Tāpat Dziļuma ļauno direktoru paši komūnisti notiesā uz 25 gadiem Sibirijā, kad atrasts, ka viņš sadarbojies ar vāciem Salaspilī!

Romāna beigās Klaudiju ieceļ Gnēzes vietā tēva uzņēmumā par direktoru. No Latvijas prom viņš laikam necentīsies tikt, un arī nevarēs.

Pamācība: tautai dzimtenē tāpat jādzīvo! Tā, liekas, izriet no abiem ievērojamiem romāniem.

Vēl par prototipiem: Baigajā gadā (1940./41.) Anšl. Eglītis darbojās Atpūtas - redakcijā, un tas viss diezgan rūpīgi aprakstīts Klaudija Velka stāstā "5 dienas", Vai paša tēls autobiografijā nav pieskaitāms prototipiem?!

Pēc šo rindu autora domām, ar to radusies maza diskrepance Velka raksturā, jo tam citādi nav nekādas līdzības ar Anšlavu Eglīti, kādu to pazīstam.

Dziļums ir vairāk attēlojis lauku ļaužu sīkās ikdienas raizes, pie Eglīša iespaidīgākajiem veikumiem pieder masu kustības - armiju ienākšana Rīgā, deportācijas, bēgšana uz ārzemēm, saimnieciskās dzīves sabrukums. Katrā ziņā varam būt lepni, ka trimdai pēc 30 gadiem ir tādi autori, nemaz nerunājot par skaistās, pareizās latviešu valodas skanēšanu un tautisko tradiciju krāšņumu visās "svešatnes" malās!

 

Olģerts Liepiņš