VĀRDI UN VIETAS BEZ VĒTĪJUMA
Laiks, telpa, ļaudis. Daugavas Vanagu organizācijas pirmie 25 gadi. Vēstures apcere. II daļa. Red. Vilis Hāzners, Daugavas Vanagu Centrālās valdes izdevums, 1976. 448 lp. $15.00.
Lietošanas pamācība Genovēvai Staudžai Manitobā: Sameklējiet savu vārdu alfabētiskajā personu sarakstā (439. lp), tas jūs novedīs uz 107. lp., kur vēlreiz varēsit papriecāties par to, ka DV globālajās šaušanas sacīkstēs ar mazkalibra šauteni 1963. g. dāmu klasē ar 145 no iespējamiem 200 punktiem ieguvāt pirmo vietu.
Grūtāk grāmatu lietot Toronto DV tautas deju grupas "Daugaviņa" mūziķim I. Ringhoferam. Viņa vārds 20 lp. gaŗajā alfabētiskajā sarakstā nav atrodams. Tādēļ lūdzu Jaunās Gaitas lasītājus Ringhoferam paziņot, ka sevi viņš atradīs grāmatas 97. lp., kur lasāmas arī citas vēsturiski svarīgas ziņas par "Daugaviņu": kas to 1973. g. vadīja, cik tai dalībnieku, cik no tiem puišu, cik meitu (skaits vienāds!), cik jauktu laulību, cik DV biedru. Pie tam - lai gan divi no "Daugaviņas" dalībniekiem ir sveštautieši, kas latviski nerunā un savu mātes valodu acīm redzami neprot arī viens "Daugaviņas" dalībnieks - latvietis, varam ar lielu gandarījumu uzzināt, ka šīs DV tautas deju kopas nodarbību valoda ir latviešu.
Ir interesantas ziņas arī visiem citiem grāmatas lasītājiem. Gribat zināt, kāds pārsteigums gadījās trešajā basketbola zibeņturnīra spēlē Cēdelgemas gūstekņu nometnē? (Igauņi pieveica favorītu - 2. nodalījuma A vienību ar 10 pret 9 punktiem.) Vai atklāt, ar ko Daugavas Vanagu organizācijas vēsturē iegājis Ziluzis? (Viņš nospēlēja neizšķirti ar Kārli Ozolu šacha simultānspēlē 1945. g. 12. septembrī.) Vai redzēt, kādi izskatījās DV Sidnejas nodaļas šaušanas sporta sekcijas jaunatnes grupas uzvarētāji 1963. g? (priecīgi un lepni zēni un meitenes ar godalgām rokā.)
Un tā tālāk. Un tā tālāk. Lappuse pēc lappuses pilnas ar vārdiem, vietām, notikumiem.
Bet vai tad tā nav vēsture? Kas? Ko? Kur? Kad? Atbilde ir: chronika - droši vien, vēsture - tikai ļoti daļēji. Chronikā cilvēki ar mazkalibra lodītēm urbj caurumiņus papīrīšos vai staipa plēšenes tautas deju mēģinājumos, saprotot vai nesaprotot nodarbību valodu. Vēsturei vajadzīga vēl viena dimensija, proti, svarīgums, pēdu atstāšana, rītdienas notikumu un rītdienas ticības ievirzīšana un izraisīšana. Šīs dimensijas Laikam, telpai, ļaudīm trūkst. Varbūt labāk teikt - to ar meklēšanu grūti sameklēt sīkfaktiņu jūklī.
Protams, tāpat kā Laika, telpas, ļaužu pirmā daļa, arī šī grāmata satur svarīgas ziņas patiesas DV vēstures rakstīšanai. Šai grāmatai kā vēlāku pētījumu avotam vēsturnieki gaŗām nepaies, un kā notikumu chronika, DV organizācijas "oficiālā stāsta" dokumentācija tā savu iznākšanu noteikti attaisnojusi. Grāmatas vērtību diemžēl mazina - arī tāpat kā pirmajā daļā - pielietotā bezkritiskā pozitīvisma pieeja. Pat svarīgākie, nopietnākie, tālnozīmīgākie raksti nesatur nekādu nopietnu kaut cik objektīvu vērtējumu vai vismaz citu cilvēku izteiktas atšķirīgas kritiskas domas. Informācijas darbs ir veiksmīgs, ja kādi vācu laikraksti iespiež dažus rakstus par Latviju laikā, kad DV Centrālā valde konstatē kritiskos rusifikācijas apstākļus okupētajā Latvijā... Fakts, ka Bērzaini ziedojumu akcijas mērķim - invalidu mītnei - nav iespējams izmantot un ka Daugavas Vanagu vadība nebija vai nu tālredzīga vai diplomātiska diezgan, lai saziedotos līdzekļus varētu izmantot un izmantotu paredzētajam mērķim, pārkrāsots ar konstatējumu, ka zemes vērtība starplaikā cēlusies un ka invalidi savas dzīves, vietas problēmas izkārtojuši paši... Laikraksts Latvija Amerikā iznāk gaumīgā apdarē, saka DV vēsture...
Viss zaigo un laistās. "Vienotības garam" kritika nav pieņemama. Nāk prātā DV laikrakstā Latvija Amerikā nesen ievadrakstā pārspiestais anonimā biļetena Apskats raksts, kas latviešu organizācijām ieteica no sava vidus izspiest visus tos locekļus, kas nāk ar ieteikumiem lietas grozīt un uzlabot, Tie, lūk, droši vien esot čekas aģenti...
Visdīvainākā - bet savā ziņā vēsturiski visvērtīgākā - ir nodaļa "DV nedraugi, skauģi un ienaidnieki". Visvērtīgākā, tieši tādēļ, ka te sarakstītās dīvainības atļauj dziļu ieskatu DV vadības psīcholoģijā, kā arī tās polītiski sabiedriskos ieskatos un pieejās. Nedraugu katēgorijā vispirms minēti sociāldemokrati un vācu okupācijas laika pagrīdes organizācijas Latvijas Centrālās Padomes ļaudis (kas centās panākt brīvas, demokratiskas Latvijas valsts atjaunošanu ar parlamentāru valsts iekārtu), Vienīgais rakstā minētais nedraudzīgais akts no sociāldemokratu puses ir kāds raksts, ko 1951. g. publicējis partijas biļetens. Divas lappuses, turpretim, veltītas sadarbības mēģinājumu aprakstam no socialdemokratu līdeŗa Bruno Kalniņa puses. Par otru "nedraugu" - Latvijas CP, lasītājam atliek tikai minējumi, jo nav nedz vārdā nosaukti šīs padomes locekļi, nedz aprakstīti veidi, (atskaitot piedalīšanos labā spārna avīzes Latvju Vārds izdošanā), kādos nedraudzība izpaudusies.
Ar trešo nedraugu vieglāk. Tas ir Latviešu Kaŗa Invalidu Apvienība, kuŗas tapšana pati par sevi bija nedraudzīgs akts, kam sekojuši citi, grāmatā aprakstīti LKIA "nedarbi". Par vienīgo iemeslu apvienības dibināšanai grāmatā minēts strīdus divu vadītāju DV darbinieku starpā. Ka šis konflikts kalpoja kā katalizātors, par to tā laika līdzdzīvotājiem šaubu nav. Taču apvienības dibināšanu veicināja arī citi, grāmatā neminēti faktori: DV vadības iesaistīšanās polītikā, pie tam visai izteiktā konservātīvi labā spārnā (kā to lieliski illustrē minētais pirmo divu "nedraugu" piemērs: tie ir kā sociāldemokrati, tā visi citi parlamentārās Latvijas pārstāvji), DV priekšnieka autoritārā nostāja, vilšanās skaļi izsludinātajā Bērzaines projektā utt. Grāmata skaidri dokumentē, ka LKIA virzienā DV nekādu izlīdzināšanos, sadarbību vai spēku apvienošanu nekad nav meklējuši. Tie bez izņēmuma ieņēmuši apvainotās un pamestās sievas rūgtuma un "nāc, nelieti, lūdzies uz ceļiem" nostāju. Ja nedraugi ir trīs, skauģis, toties, tikai viens - nelaiķis Dr. Alfrēds Valdmanis, Kāpēc skauģis? Viņš, proti, vēlējās koordinēt savu piekritēju grupas un DV polītiku un iekļūt DV vadībā. Ja atceramies, ka DV priekšnieku Vili Janumu tai laikā ievēlēja tā saucamajā Baltiešu padomdevēju padomē pie britu militārās valdības pēc Valdmanim tuvu stāvošā Jāņa Niedras ierosinājuma ar daudzu "valdmaniešu" balsīm, tad, varbūt, Valdmanis diezgan pamatoti sagaidīja vienu laipnību pret otru.
Ja arī pieņemam, ka Alfrēds Valdmanis apskauda DV organizācijas lielo balsu skaitu vienalga kādās trimdas vēlēšanās, tad gluži viens viņš grāmatā aprakstītos "skauģa nedarbus" neveica. Atklātā konfliktā ar DV Centrālo valdi DV Bostonas apvienība un DV Kanadas valde Valdmani ievēlēja par savu goda biedru. Kad DV Centrālā valde pret šo, protams, organizātoriski nepieņemamo rīcību pretojās, "goda biedra" pusē nostājās DV ASV padome un DV Fonds Anglijā. Lai gan "prātu nomierināšanas" sekmes grāmata pieraksta DV priekšnieka ceļojumam uz ASV un Kanadu 1954. gadā, lietas patiesi apklusa visai cita radikāla notikuma dēļ; Ņūfaundlendas valdības augsto ierēdni Alfrēdu Valdmani apsūdzēja un notiesāja par kukuļu ņemšanu, un šai sakarībā viņš no visiem amatiem latviešu organizācijās pats publiski atteicās.
Vēsturiskā skatījumā ir interesanti konstatēt, ka vesela rinda šī "vienīgā skauģa" vēlētāji un balstītāji ir laiku gaitā apbalvoti ar DV nozīmi zeltā. Lai minam, tikai dažus: Valdemārs Antiņš, Pēteris Balodis, Elmārs Krūka, Vitālis Mukts, Osvalds Kļavenieks. Tik vienkāršas tās lietas tad tomēr toreiz nebija. Aprakstot ienaidniekus, mūsu dzimtenes okupantus, grāmata cita starpā publicē ne sevišķi labi autencizētu instrukciju DV organizācijas graušanai. To pārlasot, jākonstatē, ka DV organizācijas ienaidnieki bijuši visai nesekmīgi. Viņu iecerētais stāvoklis visnotaļ nav iestājies. Vienīgais izņēmums, zināmā mērā, ir tikai tas punkts, kas apraksta DV organizācijā un viņas pārvaldes organos iefiltrējamās personas. Bet arī šīs "sekmes" nav DV organizācijas ienaidnieku veikums. To esam lieliski nokārtojuši paši, kā smejies, mājas kārtībā.
Kopsavilkumā; daudz vārdu, daudz vietu, daudz "vienotības gara", maz vētījuma un vēl mazāk vērtējumu.
Brunis Rubess