DAŽOS VĀRDOS

 

Kopš viņu pazīstam, Vizma Belševica nekad nav sevi dokumentējusi kā formas novātore, kā ekvilibriste dzejas architektonikā. Arī Belševicas jaunajā dzejoļu krājumā (Vizma Belševica, Madarās, Rīgā: Liesma, 1976. 104 lp. 22 k.) nav atrodama dzejas uguņošana, vārdu iekšdedzes izmantošana literāros pirotechniskos izmēģinājumos. Iespējas dot vārdam un teikumam dzejas skaņu viņa saskata citur - t.s. centrāllirikā. Un zemei, dabai un cilvēkam tuvā pārdzīvojumā, ko izraisa dzeja, kas ir vienkārša, bet reizē konkrēta un simboliem bagāta. Krājumā Madarās viņa runā par "Pegaziņu", kam "daba" aizmirsusi pielikt spārnus, kas ir tikai "mazs un kūlains zirdziņš", kam viņa paglauda kaklu un tad abi kopjas projām "no tās šosejas, / kur spārnoti Pegazi globālām fantāzijām atsperas". Viņi nojāj "pa meža ceļu kūstošā palejā", jo -

Ir jau pēdējais laiks, un jābūt kādam,
Kas starp alkšņu stobriem un traktoriem pamieru notur.

Daba, organiskā ar tās neorganiskajiem kaimiņiem - akmeņiem, ūdeņiem, ir Belševicas motīvu pūrs dzejā. Bet pa šo pūra lādi rakņājoties, viņa nevairās norakties pie saknēm, "kur sauli neredz" Tur, dziļi zemē, viņa tomēr piebilst, ka klausoties apsēs. Taču ir pienācis tāds laiks zemes cilvēku vēsturē, kad -

Ne ezeri vairs lidot var, ne cilvēks
Tiem vārdu uzminēt...

Pasaku laiks šodien pieder vairs tikai pasakām. Civīlizācija ir piesējusi "jurģīni" pie mieta, abi ir salaulāti un nevajag vairs "ne sava prāta, ne sava kāta".

Dabai, kam arvien grūtāk ar saviem "alkšņu stobriem" stāties pretī traktoru kāpurķēdēm, Belševica ar krājumu Madarās ir uzrakstījusi skaistus, izjustus atvadvārdus. Mums atliek vienīgi cerēt, ka tie ir par agru uzrakstīti. Jo arī viņa pati, redzēdama, kā drupās koki aug, zīlēdama domā, ka "Ludza - zina, ko dara".

A.I.

 

Tie latviešu rakstnieki un dzejnieki, kas pēc Otra pasaules kaŗa ilgāku vai īsāku laiku dzīvojuši Zviedrijā, 30 gados ( 1945 -1975) laiduši klajā daudzus prozas, dzejas un drāmatiskus darbus. Par viņu aktīvitāti plašu pārskatu sastādījuši divi autori - Laine Lasmane un Gunars (Andrejs) Irbe Lettiska författare i Sverige 1945 -1975. Tas nācis klajā 1976. g. kā 15. nrs Stokholmas universitātes Slavu un baltu valodu institūta rakstu serijā Meddelanden. Šinī zviedriski sarakstītā darbā sniegtas 32 autoru biografijas, piezīmes par viņu literāŗās radīšanas ievirzēm un piederību pie viena vai otra virziena, kas radušies, noslāņojoties literātu ģenerācijām - blakus vecākajai skatuvē uznākot jaunākai un pēc tam visjaunākajai (kas, pēc daudzām pazīmēm spriežot, nebūt nav vēl pēdējā). Pārskatā mēģināts sniegt pilnīgu šo autoru iespiesto grāmatu reģistru, minot arī senāk, pirms 1945, gada publicētos. To starpā atzīmētas arī šo autoru rediģētās antoloģijas, viņu eseju krājumi, ceļojumu apraksti un tulkojumi no citu tautu literātūras, bez tam arī tie dažu autoru darbi, kas sarakstīti svešās valodās. Īsu, bet slavējami lietpratīgu ievadu uzrakstījis Gunars Irbe.

K. Dr.

 

Eiženija un Džefrijs Grossi sarakstījuši praktisku grāmatu par ceļošanu Padomju Savienībā The Soviet Union: a Guide for Travellers (New York: Harper & Row, 1977).

Pusotras lp. gaŗā nodaļa par Rīgas vēsturi ir bez faktu pārbaudes izcelta tieši no tuvākās padomju brošūras. Latvijas brīvvalsts periods raksturots šādi; "Pēteŗa Stučkas... valdība krita balto gvardu un antantes trupu priekšā. Nākošās divās dekadās Rīga bija Vācijas kontrolētās Latvijas galvas pilsēta..."

Autori īpašu ievērību veltī Vecrīgai un tās celtnēm, min arī visus mūzejus un parastos Intūrista maršrutus uz Salaspili, Siguldu un Jūrmalu. Grāmatas ievadā praktiski norādījumi par ģērbiem un ko drīkst un ko nedrīkst ievest, darīt.

Lia Šmite

 

Dažam zobgalim varbūt iegribētos melst, ka nemierīgi ņirbošo Montas Kromas krājumu Skaņas nospiedums (Rīgā: Liesma, 1975. 100 lp.) sacerējis kompjūters. Tad varētu sākt gudrot, kādas "augstlīmeņa valodas" (piem., FORTRAN? COBOL? ALGOL?), un programmas lietotas, paust nožēlu, ka vārdi nav izkārtoti plūsmas simbolu veidos, modernizējot Apolinēra kaligrammas u. tml. Citi paskaidrotu, ka šādā dzejā līdzekļi attaisno mērķi. Nopietnāks lasītājs, pētīdams INPUT/ OUTPUT, ievēros, ka izteiksme daudzvārdīga un ka vairums šīs grāmatas dzejoļu satura ziņā gandrīz nemaz neiespiežas atmiņā. Ko izteic Montas Kromas izteiksme?

Līdzīgi jautājumi attiecināmi kaut vai uz Paula Cēlāna hermetisko dzeju; bet Kroma visumā maz atgādina šo izcilo Rumānijas žīdu liriķi (kas pārdzīvoja nacistu koncentrācijas nometni, iekārtojās Parīzē un dzejoja - vāciski), Neaizspriedumainu lasītāju Cēlāna dzeja pārņem savā varā, liek minēt, iztēloties un bieži atstāj dziļas pēdas atmiņā.

Jāievēro, ka Cēlāna vārsmas ir noslēpumainākas par Kromas sacerējumiem. Dažviet Cēlāns pietuvojas atklātai izteiksmei (piem., der Tod ist ein Meister aus Deutschland sein Auge ist blau vai dein goldenes Haar Margarete / dein aschenes Haar Sulamith), bet pa lielākai daļai viņa dzeja šķiet radnieciska svešādiem sapņiem. Lai cik paradoksāli tas liktos, Kromas izteiksme ir reizē atklātāka un mazāk atklājoša... Cēlāna vārsmu lasīšana ir taustīšanās un saskare tumsā; Kromas dzeja pasniedz attēlus, kas fotografēti labākā apgaismojumā, bet ir tikai papīra gabali. Nekādas "maģijas" aplūkojamā krājumā nav, toties šur tur pavīd slieksme uz žurnālista uztveri vai triviālu pļāpāšanu. Kromai zināma radniecība ar dadaismu, futūrismu, apziņas plūsmas metodēm Džoisa Ulisā un franču moderno romānu. Labākais, kas sakāms par Skaņas nospiedumu ir tas, ka šai grāmatā var ieraudzīt izteiksmes laboratoriju, kas šad tad sniedz derīgus atradumus vai ierosmes tālākiem eksperimentiem.

Gundars Pļavkalns

 

"Tādam, kam nekad nav draudējusi piespiesta dzimtenes atstāšana, Irbes dzejoļi var mazliet satricināt viņa dzīves perspektīvu," par A.G.Irbes dzejoļu krājumu zviedru valodā Född i f.d. svenska Lifland (Dzimis bij. zviedru Livonijā) (Viken: Eremit-Press, 1976. 64 lp.) raksta Zviedrijas metiena ziņā pašbrīd lielākā laikraksta Expressen recenzente (Cilla Ingvar, 2.1.1977) un dēvē dzejoļu krājumu par "stindzinoši baismu izrakstu no mūsdienu vēstures": "Uzticība atmiņām un dzīvošanai nepieciešamā vajadzība just, ka cilvēkam kaut kur ir saknes, ir pamattonis, kam Irbe pārspēlē pāri ironiju, kas skan tumši un reizēm pārvēršas iznīcinošos aforismos." "Irbes 'klases žurnāls' (latviskajā versijā pazīstams ar nosaukumu "Pēc referāta: Diskusijas", red.) ir vienreizējs dzejolis - tiešs, koncentrēts, iejūtīgi uzrakstīts. Tam būtu jākļūst par klasisku kādas sapostītas paaudzes literāru liecību", savā recenzijā raksta Göteborgs-Posten kultūras redaktors (Bernt Eklundh, 11.11.76), vēl atzīmēdams, ka šī ir "ievērības vērta debija" un ka Irbes dzejas valoda ir kvēla un ugunīga, "retums mūsu mērenās joslas platuma grados". Otra Gēteborgas laikraksta Göteborgs Handels - och Sjöfarts-Tidning recenzents (Lennart Carlsson, 4.2.77), atzīmējis, ka Irbes dzejoļi vēršas pret visu veidu totālitārām iekārtām, jūtas vīlies, ka dzejoļos "par Zviedriju" pārāk maz "dusmu" un ka krājumā ir arī "vispārpoētiski" dzejoļi, "kādu mums pašiem gana". Laikraksta Borgåbladet, Somijā, recenzents (Gustaf Widén, 18.1.77) turpretī runā par "impulsīvu niknumu", autoram sastopoties ar patvēruma zemes "paštaisno iedzīvotāju neizpratni".

"Tulkot dzejas gleznas ir bīstami, viegli nokļūdīties. Katra lasītāja uztveres iespējas atbilst viņa paša līmenim," rezonē igauņu Eesti Päevaleht recenzente (Helmi Eller, 17.11.76) un domā, ka izjūtu un izteiksmes technikas ziņā Irbes dzejoļi pieskaitāmi labākajām, kas par šo tematu rakstīti "arī pie mums".

R.