KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
MĀKSLAS IZSTĀDE EIROPAS LATVIEŠU DZIESMU SVĒTKOS LONDONĀ
No 1977. g. 19. jūlija līdz 6. augustam „Leighton House” mākslas muzejā, Londonā, bija skatāma mākslinieku brāļu Soikanu gleznu izstāde.
Nikolajs Soikans dzīvo Vidusanglijā, Lesterā. Plašākai latviešu sabiedrībai viņš pazīstams kā grafiķis, vairāku melnbaltu linogriezumu mapju autors. Divpadsmit eksponētās lielformāta gleznas darinātas pēdējo gadu laikā. Tās uzrāda ne tikai zināmu technisko progresu, bet arī mākslinieciskās domāšanas attīstības gaitu. Vecākie darbi ar pilsētu motīviem konstruēti mozaīkas formās ar paletes nazi. Krāsa te lietota tonālā izpratnē, modulēti (14., 15. num.). Varbūt tāpēc, nostādīti vienkopus, tie mazliet gaŗlaiko savas vienveidības dēļ. Taču vēlākajās ainavu motīvu gleznās Nikolajs Soikans ļauj pilnu vaļu krāsu ekspresīvajam spēkam īsti vērienīgi. Intriģē nevainojami noskaņotās krāsu saspēles (18., 21., 23. num.), kas, „izkausējot” ainaviskās mozaīkas, kļūst par gleznas visu aptverošo elementu. Par moderniem strāvojumiem viņš daudz neinteresējas.
Pretstatā vispusīgais un neparasti ražīgais Juris Soikans no Dortmundas, Vācijā, ir daudz komplicētāks un problemātiskāks. Kaut gan mākslinieks izstādes darbus ir nosaucis par „maģiskā reālisma” paraugiem, konceptīvi te darīšana ar akadēmiski tradicionālo glezniecību solīdā nozīmē. Gleznu tēma ir technoloģiskās pasaules ārējā šķautnainība, tās asums, noteiktība. Lietojot gleznieciskus līdzekļus, Juris Soikans šīs problēmas risina, šķiet, vairāk filozofiski, mazāk ar jūtām. Vai tāpēc vērotājā izraisās literāras asociācijas? Nāk prātā īkonu glezniecības labākie paraugi, arī figūrātīvi, bet tie izstaro reliģisku noskaņu, verbāliem līdzekļiem neizsakāmu izjūtu. Citiem vārdiem izteicoties, mākslinieks vietumis nogrēkojas, jādomā apzināti, pret vizuālo specifiku, piemēram, 8. num. (reprodukcija grezno kataloga vāku). No šī viedokļa viens no viņa labākajiem darbiem manuprāt ir 4. num., kas ar savu dizainisko skaidrību spēcīgi pauž ar citiem izteiksmes līdzekļiem neatkārtojamu vēstījumu. Vizuāla vienkāršība vienmēr ir bagāta.
Abu mākslinieku darbu izvietojums pamīšus divās telpās nebija izstādes iespaidīgākais atrisinājums. Vai nevajadzēja padomāt arī par tipografiski aistētiskāku izstādes katalogu, kas bija iespiests latviešu un angļu valodā?
Apsveicama ir LNPL rīcība, noorganizējot dziesmu dienu ietvaros profesionāla standarta mākslas izstādi atzītā galerijā, domātu plašākai publikai, kas kontrastē ar iepriekšējām amatieriska rakstura skatēm, saspiestām sarīkojumu vietu koridoros u.c. Katrā ziņā mākslinieku brāļu Soikanu kopsniegums ir atzīmējams kā vērtīgs šejienes kultūras dzīves notikums.
Laimonis Mieriņš
NOTIKUMS ŅUJORKĀ
Tā var nosaukt iepazīšanos ar jauno Klei mākslas galeriju (Clay Gallery) Ņujorkā, Medisona avēnijā un latviešu skulptores Minjonas Kļaviņas darbu izstādes atklājumu š. g. martā. Atklāšanas dienā jaunajā salonā ieradās ap 400 ielūgtu apmeklētāju − dažādāko tautību mākslas mīļotāji, kā arī Apvienoto Nāciju ģenerālsekretārs Kurts Valdheims un Austrijas konsuls.
Klei galerija vērusi durvis tikai 1977. g. janvāri, un tās vadītāja izvēle izstādītāju mākslinieciskam līmenim ir tik stingra, ka tās telpas atļautas tikai starptautiski jau atzītiem gleznotājiem un skulptoriem, vai arī tādiem, kuŗu ceļš uz šo atzīšanu jau pavisam nodrošināts. Klei galerija tādejādi gatavības simbols tiem, kas to nopelnījuši pēc ilgiem radīšanas pūliņiem, un lielā mērā atšķiras no citām mākslas galerijām, kuŗās iekļūšanu dažkārt nodrošina tikai spējas samaksāt telpu īri.
Minka Kļaviņa (skat. arī JG 104. num.), tas ir viņas mākslinieces vārds, studējusi tēlniecību Ziemeļkarolainas universitātes meistarklasē, vēlāk Angus Makdugalla (McDougall) studijā Djūka universitātē un strādājusi kopā ar Filipu Pavju (Philip Pavia) viņa studijā Ņujorkā. Šī nav pirmā reize, kad māksliniece devusi iespēju skatītājiem iepazīties ar saviem darbiem, un par viņas māksliniecisko izaugšanu līdz pašreizējam augstajam līmenim sīkāk atzīmēts Who’s Who in Art un Who’s Who of American Women. Atstājot izstādīto skulptūru tuvāku novērtējumu kritikai, tomēr jāpiemin aistētiskais gandarījums, skatot abstraktā vērienā kaltos darbus alabastrā, marmorā un bronzā. Alabastrs, saukts arī par florenciešu marmoru, ir mīkstāks, caurspīdīgāks, spēj vairāk iesūkt un vairāk izstarot gaismu, bet, tāpat kā marmors, savā akmens klusumā ir sagūstījis mākslinieka radītāju mirkļu noslēpumu. Glezna bieži vien nav glābjama no degradācijas tikko to iznes no izstāžu telpas un novieto dzīvoklī pie sienas, kur tā kļūst daļa no dekorācijas, daļa no vides. Turpretim skulptūra ir neatkarīgāka, suverēnāka, vienmēr spējīgāka mums pateikt kaut ko citu, tiklīdz to vērojam no cita leņķa. Skulptūra bija pazīstama jau akmens laikmeta cilvēkam, uzziedēja krāšņumā jau 5. gs. pirms Kristus, un tai nav nepieciešams ne ielogs un ne katrā ziņā īpats apgaismojums, jo tā runā uz skatītāju ne vien saules spožumā, bet arī krēslā un pat siluetā pazūdot. Šādas pārdomas rodas, lūkojoties maigā un pienainā spīdumā darinātos Minkas Kļaviņas „L’Espoir” (alabstrs), „Metamorphose” un „Serene” (marmors), kurpretim ķekatainā bronzas kalumā „Mystere” var saskatīt kaut ko raganīgu un misteriozu.
Mākslinieks ir nemitīgi iesaistīts cīņā ar tiem spēkiem, kas apdraud viņa individuālitāti. Minka Kļaviņa šinī cīņā ir uzvarējusi.
Vienlaicīgi ar M. Kļaviņu Klei galerijā reprezentējās arī austriešu gleznotājs Aleksandrs Ručs (Alexander Rutsch), kuŗa gleznas ieguvuši Ņujorkas un lielāko Eiropas pilsētu muzeji un mākslas krātuves, bet arī tādas slavenības kā Beļģijas karaliene, Francijas prezidents, Barodas princis, Džakelina Kenedija-Onasis, Salvadors Dali, Jehudi Menuhins un daudzi citi.
Henrijs Moors
NOTIKUMS LATVIEŠU RAKSTU VĒSTURĒ
Upsalas universitātes bibliotēka sava lielo retumu fonda dziļumos tagad noglabājusi arī Jāņa Reitera latviski pārtulkoto bībeles tekstu grāmatu Eine Übersetzungs Probe. Nevar sacīt, ka tai nebūtu svarīgs iemesls šo nu jau 300 gadus veco darbu (tas nācis klajā Rīgā, 1675. gadā) noslēpt mirstīgiem grūti pieejamā vietā: neviens pašreiz nepateiks, kur gan slēptos vēl kāds cits šo latvisko tekstu eksemplārs. Bet toties šo J. Reitera pūliņu faksimilizdevumu tagad katrs var turēt rokā un pie tam noveidojumā, kas spēj priecināt glītu grāmatu cienītājus. Tas ir Daugavas apgāda izdevums ar virsrakstu Tulkojuma paraugs (vāciski Eine Übersetzungsprobe), Stokholmā, 1975. gadā, 87 lp.
Minētā J. Reitera darba vienīgā vēl zināmā eksemplāra atradējs un publicētājs jaunizdevumā ir prof. Benjamiņš Jēgers, kas jau labi pazīstams kā erudīts valodnieks un ļoti rūpīgi sastādītu bibliografiju autors. Jau pašu veco tekstu vērtība mūsu rakstu vēsturē ir augsta; publicējuma nozīme vēl visai cēlusies ar to, ka B. Jēgers tiem pievienojis plašu nodaļu, patiesībā veselu pētījumu kā par pašu tulkojumu tekstiem, tā par to autora bangaino dzīvi. Tā pagājusi 17. gadsimtā, kas bija iezīmīgs ar cietu ortodoksiju teoloģiskos jautājumos, bagāts lielām interešu pretišķībām un skarbām uzskatu sadursmēm. B. Jēgera pētījumu īsāka versija dota arī vācu valodā.
Ir drošs, ka arī tālākā nākotnē valodniekus un mūsu veco rakstu pētītājus J. Reitera darbs un B. Jēgera izdarītais tā izpētījums interesēs dažādos aspektos, palaikam arī citu tautību zinātniekus.
Arveds Švābe kādreiz izteicās, ka meklējamu materiālu atrašanā visai liela loma ir − laimei. Kas pats kādreiz ir jutis archīvu papīru savdabīgo smaržu, lapodams milzu konvolūtus, laikam gan neuzdrīkstēsies apgalvot kaut ko pretēju. Bet B. Jēgers minēto it kā neglābjami pazudušo grāmatu tikai tā uzgāja, ka, Upsalā to veltīgi izmeklējies, sekoja vēl kādiem jauniem apsvērumiem un vēlreiz no Lundas devās uz Upsalu.
J. Reiters ar savu Tulkojuma paraugu gribēja plašākām aprindām parādīt, cik teicami viņš prot latviešu valodu. Bībeles tulkošanas darbā tomēr tika aicināts Ernsts Gliks, kas latviski bija iemācījies tikai pieauguša vīra gados. Savā apcerējumā B. Jēgers nav pagājis gaŗām arī tā cēloņiem.
J. Reitera dzīves notikumus, protams, ciktāl tos tagad pazīstam, B. Jēgers aplūkojis pārskatāmi un kritiski. Šķiet, ka arī sniegtās bibliografiskās ziņas ir visai pilnīgas, atstājot malā dažādus rakstiņus ar vairāk vai mazāk safantazētiem apgalvojumiem, toties minot Jāņa Strauberga rakstus par J. Reiteru šī gadsimta 30.-to gadu presē Rīgā un, citu darbu starpā, sniedzot ziņas par Staņislava Kučinska, Ed. Dunsdorfa un paša B. Jēgera rūpīgajiem pētījumiem, piemēram, par J. Reiteru kā par profesoru kādās ārzemju universitātēs.
Nav bijis maz diskusiju, vai J. Reiters tiešām bijis latvietis. B. Jēgers, būdams atturīgi kritisks, definītīvu atbildi sargājies dot. Varbūt kādam izdosies vecā autora latvisku cilmi neapgāžami droši pierādīt. Tas būtu vēl kāds īpaši liels notikums.
Kārlis Draviņš
LATVIEŠU LITERĀTŪRA BRITU ENCIKLOPĒDIJĀ
Mēdz teikt, ka tauta bez savas literātūras ir tauta bez savas kultūras. Tāpēc no tā, kas Britu Enciklopēdijā (Encyclopedia Britannica) teikts par Latviju un latviešiem, der pieminēt arī apskatu par latviešu rakstniecību. Tas, atrodams makropēdijas 10. sējumā 1210. un 1251. lappusē, kuŗā literātūra šķirota pa gadu simteņiem.
19. gadsimteņa nodaļā sacīts, ka latvieši panākuši savu literāro neatkarību jau atmodas kustības laikā, pagājušā gadu simteņa vidū. Juris Alunāns ar savu dzejoļu krājumu Dziesmiņas (1856) uzskatāms par modernās latviešu lirikas dibinātāju. Tautasdziesmas, resp. folklora devusi literāro inspirāciju kā Ausekļa lirikai, tā arī Pumpura episkajai poēmai Lāčplēsis. Latviešu zemnieku dzīve reālistiski tēlota pirmajā lielajā romānā, brāļu Kaudzīšu Mērnieku laikos. Ar R. Blaumani sākusies modernā latviešu stāstu, kā arī lugu rakstniecība.
1890.-tos gados jaunā strāva prasīja pēc reālisma, bet tā laika ievērojamākais dzejnieks Rainis rakstījis simbolos, izmantodams folkloru sava laika problēmu attēlošanā. Viņa dzīves biedre Aspazija uzsākusi cīņu par sievietes tiesībām, bet vēlākos darbos pievērsusies vairāk romantiskām tendencēm. Jauno romantismu literātūrā ievedis Jānis Poruks, kurpretim dekadenti un simbolisti nākamajā dekadā aizstāvējuši uzskatu − mākslu mākslai.
Plašāk aplūkota latviešu literātūra 20. gadsimtenī. Pavisam minēti 30 rakstnieki − deviņpadsmit, kas ieguvuši atzīšanu jau pirms 2. pasaules kaŗa (vai kaŗa gados), un vienpadsmit, kas sākuši rakstīt galvenokārt pēckaŗa posmā. Mūsu pēckaŗa literātūra skatīta kā latviešu kultūras nedalāma vienība. Tajā blakām okupētās dzimtenes četriem rakstniekiem ir septiņi trimdas autori.
20. gadsimteņa apcere sākta ar 1905. gadu, kad latvieši mēģinājuši izlauzties no imperiālistiskās krievu un vietējās vācu aizbildniecības. Pārsvarā vēl liriskā dzeja. Kārļa Skalbes pasakās un dzejoļos atdzimusi dainu ētiskā pasaule. Latvijai kļūstot neatkarīgai 1918. gadā, radās vesela jauna rakstnieku paaudze. Jāņa Akurātera pašportretam vai viņa romantiskajiem varoņiem ir tuvi aistētiskie ideāli Nīcšes garā. Andrejs Upītis, franču un krievu naturālisma inspirēts, idealizēja strādnieku šķiras varoņus. Edvarda Virzas dzejai ir stingra klasiska forma, bet viņa prozas poēmā Straumēni slavēta patriarchālā lauku sēta. Apvaldīts lirisks emocionālims ir raksturīgs Jānim Jaunsudrabiņam; viņa labākais darbs ir triloģija Aija, Atbalss un Ziema. 1. pasaules kaŗa plašā tematika parādās K. Štrāla romānā Kaŗš, Annas Brigaderes Kvēlošā lokā, Aleksandra Grīna Dvēseļu putenī. Pēckaŗa atmosfairu izsaka J. Ezeriņa un K. Zariņa noveles. Savu laikmeta garu ar folkloru mēģinājis sakausēt J. Veselis. Dzejā to sekmīgi varējuši Zinaīda Lazda un Andrejs Eglītis, kā arī Veronika Strēlerte, kas lieto epitetus latviešu tautasdziesmu garā. Viņas dzejas stils ir tuvs franču klasicismam.
Psīcholoģiskas nianses, freidiānisma ietekmētas, parādās M. Bendrupes stāstos. Modernā cilvēka neurotiku tēlo Ē. Ādamsons. Anšlavu Eglīti saista personu kariķēšana, satira, koncentrējoties savos tēlojumos uz kādu atsevišķu cilvēku īpašību. Mārtiņš Zīverts, šālaika labākais latviešu drāmatiķis, izkopis gara viencēliena formu (ieturot laika un telpas vienību) ar centrālo monologu.
Kamēr daudzus latviešu dzejniekus turpināja ietekmēt vai inspirēt latviešu tautasdziesmu pasaule, Aleksandrs Čaks, ar spilgtām iztēles gleznām brīvā pantā apdzejojot pilsētas nomali, radīja jaunu tradīciju. Izcils viņa darbs ir poēmu cikls Mūžības skartie (1938) par latviešu strēlniekiem 1. pasaules kaŗā. Čaka ietekme vēl jūtama jaunā latviešu dzejnieku paaudzē, kas izceļoja uz Rietumiem 2. pasaules kaŗa laikā.
Veltas Sniķeres dzejai ir sirreālisma elementi, kas atgādina maģiskas formulas Latvijas senatnē. Čaka imaginisms ar Amerikas lielpilsētu gaisotni saplūdis Linarda Tauna un Gunara Saliņa dzejā. Čaka dzejas paņēmieni varētu būt pārāk avangardiski, lai atbalsotos Latvijas tagadnes dzejnieku darbos. Bet arī tur 3 apdāvināti dzejnieki − Vizma Belševica, Ojārs Vācietis un Imants Ziedonis varējuši individuāli izteikt savu iekšējo pasauli, kas bijusi pakļauta spiedienam no ārpuses. Rietumos jauni apvāršņi pavērti Astrīdes Ivaskas, Ainas Kraujietes un Baibas Bičoles dzejā. Latvijā ievērojamais prozas rakstnieks A. Bels aprakstījis realitāti, kas skatīta no dažādiem aspektiem. Rietumos Ilze Šķipsna no eksistenciālisma pārgājusi uz padziļinātu, daudzplākšņainu simbolismu, kā tas parādās viņas romānā Neapsolītās zemes (1971).
Tāds īsumā ir pārskats, ko par latviešu literātūru lasām Britu Enciklopēdijas jaunākā, 15. izdevuma 10. sējumā. Apcere, saprotams, varēja būt plašāka, ja nebūtu bijis jārēķinās ar 750 vārdu robežu, ko rakstiem noteikusi enciklopēdijas redakcija. Neatkarīgi no tā, apskats parāda, ka latviešu literātūra ir dzīva un turpinājusi augt kā dzimtenē, tā arī ārpus Latvijas robežām, kaut arī apstākļi abās pusēs latviešu rakstnieka radošajam darbam ne vienmēr bijuši labvēlīgi.
Viktors Neimanis
MŪSU FILMRAŽI − NOPIETNI CILVĒKI
„Mans draugs - nenopietns cilvēks”, Rīgas Kinostudijas mākslas krāsu filma, 90 min., 1975. g.
Arvīds Lasmanis (Jānis Paukštello) ir vajadzīgi nenopietns: ja kādā industriālā sistēmā attīstās birokratija, smiekli ir labākā pretpote.
No birokratijas briesmām pasargāts nav neviens, un to izjutuši visi, kas izpilda anketas, pieprasa pases, vīzas, atļaujas, raksta iesniegumus utt. Lielākā mērā birokratija reiz apdraudēja Japānu un tagad nopietni apdraud Kanadu un Zviedriju, minot tikai pāris valstis.
Tādēļ Rīgas Kinostudijas filmai „Mans draugs - nenopietns cilvēks” ir universāls raksturs. Smiekli sacenšas ar burta kalpiem, kas visu grib tikai pēc plāna un grafikas vien, bet aizmirst pašus darba rezultātus. Ar savu vitalitāti, jaunības straujumu, fizisko veiksmi, iztapību, darba neatlaidību un dziļu lojalitāti pret pašu darbu Arvīds Lāsmanis jau filmas sākumā iemanto ikkatra labvēlību. Filmas norisei turpinoties, skatītājs klusībā cer, ka tikai viss izietu labi un ka tikai kāds augstāks ierēdnis mūsu varoni „nenozāģētu”.
Un beigās ar gandarījumu visi atviegloti uzelpo, jo lūk, centīgais rīdzinieks top paaugstināts par brigadieri, viņu gaida jauns, atbildīgs darbs, un, sievas tēva Čiekura moderno savrupmāju sīkāk redzējuši, mēs redzam Arvīda Lasmaņa vēl spožāko nākotni. Filmā no jauna pierādās fiziskā darba nepieciešamība. Taisni fiziskā veiklība ir mūsu dienās nenovērtēts sasniegums, jo to veikli darīt spēj tikai nedaudzi, kamēr anketu rakstītāju arteļi ir savairojušies pārliecīgā skaitā. Tā šī filma ir liels prieks ikkatram darba rūķim, no jauna ieraugot, ka vēl tagad ar darbu ikkatrs var izrauties un iegūt sabiedrības pelnīto atlīdzību un ievērību.
Filmas kadru ritmi ir tipiski vielai resp. industrijai, kur cilvēki sarūk fiziski lielo mašīnu un ceļamo krānu ēnā, bet ne mūsu Arvīds Lasmanis. Ar vienu lēcienu viņš ir augšā un izdara vajadzīgo pagriezienu. Un to visu ar humoru, jo viņam patīk ļaudis uzjautrināt, viņam ir dabiskas aktieŗa dotības, kas balstās uz situācijas pilnīgu izjūtu. Šī dabas dotā iejūtība viņu momentā sabiedro ar mākslinieku-vientuļnieku Čakānu. Arī Arvīds ir dzīves mākslinieks, un skatuve tam ir pasaule.
Filmas reālisms atbilst saturam, un mazie puikas, Arvīda un Intas dēli, ar savu bezbēdību, pakaitina „jaunmājniekus”, kas baidās no putekļiem kā no rēga. Reālismu pavairo „madāma” Andersone, Lasmaņa darba biedri, kas ieskicēti „kā iz dzīves”, ar dabiskiem, nemākslotiem dialogiem. Šo filmu skatoties Amerikas kontinentā, tā bija ļoti tīkama pārmaiņa pēc Holivudas slimīgajām „briesmu” filmām, kas tagad kā sērga pārņēmušas visus filmu teātŗus un kur šokēšana kļuvusi par paradumu. Ja filmai pieliktu angļu valodas skaņas, kaut vai tekstu, to ar labiem panākumiem varētu noskatīties daudzi skatītāji šai kontinentā, arī Anglijā, Austrālijā un visur citur, kur runā angliski, piem., Indijā. Varbūt, ka ar laiku šādu pārskaņošanas studiju Rīgas kinostudijai izdodas iekārtot. To vajadzētu darīt bez gaidīšanas, kamēr Rīgas filmražu idejas vēl pavisam svaigas... un nav nošpikotas.
(ASV filmraži no ideju pārķeršanas vien dzīvo, jo, sekojot filmām „Lidlauks” (Airport) un „Zokļi” (Jaws), nu jau kādu trešo vai ceturto gadu nāk klajā imitācija pēc imitācijas.)
T.Ķ.
