BIOGRĀFISKAS

RINDAS

Uz cik akmeņiem kaunā nav klupts!

***

Ieaicinājusi ceļinieku sētā uz atpūtu,

esmu vēlāk attapusies,

ka trūkst sāls ko piedāvāt ar maizi,

ka trūkst sudraba trauka, kuŗā to iebērt.

***

Ja varētu teikt,

kāds

slepeni

ierindoja šos akmeņus

manu gaitu sliedēs –

Ja varētu teikt,

tumsā

aizķērās kāja –

Nevar.

***

Rātna, rātna, vienmēr esmu gribējusi būt rātna!

Kādreiz, kā paklausīgs zirgs,

es savās cerībās arī piekritu

un sevi iedomājos par

smagu ratu vilcēju,

mazais ganību zirģelis,

kas pat pāris niecīgus tirgus pirkumus

knapi spēj pārvilkt mājās!

***

Ja varētu teikt,

pēkšņa nakts vētra

uzdzina uz neredzēta ceļa –

Ja varētu teikt

tur bija

neiepazītas

akmens šķautnes un viltus nobrauktuves –

Nevar.

***

Saredzot, aizmetās kāja.

V 1977

Čūskuguns acis,

Taisnības mēle.

Skaties caur manām acīm,

Brīvība,

Naidniekā cērties,

Smejies ar manu muti,

Nākotne,

Brīvībā vērt

Ir tāds putns ar zilām acīm,

Kas Klusā okeāna salā

Grezno savu ligzdu.

Klusā okeāna salā

Putns ar zilām acīm

Grezno savu ligzdu

Ziliem akmentiņiem,

Grezno savu ligzdu

Savu acu krāsā.

Kā mēs sasauksim

Spārnotu lielu,

Kas pušķos Dievzemi

Mūsu krāsām?

Londonā

28.VII 77

Liksim ausi pie auss

Un klausīsimies

Viens otrā

Kā gliemežu vāku šalkoņā:

Līdz jūŗas dziļuma,

Līdz telpas plašuma,

Līdz smilšu sanēšanas

Saklausīšanos

Viens otrā.

Bija labi.

Ka bija tikties.

Tikties mums atkal

Un neapnikties:

Atkal tikties.

KARTAGAS

ATSPULGAS

Zelta vilna virs zemes,

Virs ēnās grimušiem kauliem;

Siltajā saulē spīd puķes

Kā zelta vilna.

Jūŗa, kas šūpoja buras,

Vēl seno atspulgu pilna,

Tāpat ka Kartagas acis,

Kas uzviļņo sejās.

Saulriets ir izpletis karogus

Plašumam pāri.

Vēlāk pie ugunskura

Zubeirs ierunājas:

„Nu tu atgriezusies pie mums,

No lielas tāles,

Kā vienmēr.”

Joga ir klusuma uzplaukšana

Prāta vidū,

Dūmu nostāšanās

Sudraba atvaros,

Telpas vēja neaizturēšana

Ar sevi.

Joga ir smaida atvēršanās

Klusuma vidū,

Saules vizināšanās

Skaidrības spoguļos

Un svētības elpas neaizturēšana

Ar sevi.

TREŠĀ VĒSTULE

MANAM

TĒVAM DEBESĪS

Beidzamajā vēstulē

Rakstīju Tev, cik ir jauka

Dzīve brīvā Latvijā,

Kur viss zaļoja un plauka.

Mīļais tēvs, nav jausmas Tev,

Zilā debess mierā mītot,

Ko mēs tagad izciešam,

Aizvien dziļāk bēdās krītot.

Šodien, tēvs, es rakstu Tev

Sēdēdams uz gultas malas,

Svešas zemes šaurībā,

Apņemts svešu mēļu čalas.

Strauji sveras mūsu ceļš

Atpakaļ uz tumsas leju.

Gaida draugs kā ienaidnieks

Mūsu tautas bojā eju.

Esam atkal bāreņi:

Nav mums mūsu mīļās mātes

Latvijas, kas sargāja

Savus bērnus. Tāpēc klāt es

Pievienoju lūgumu,

Ko pie gadījuma Dievam

Nodod, visā zemībā,

Varbūt paglābs viņš no nievām.

„Lielais visu tēvu Tēvs!

Klausi lūgšanu, ko sūta

Tev kāds pamests zemes bērns,

Sirds kad pārmērīgi grūta:

Dievs, Tu visuvarenais,

Tautu likteņus kas lēmi,

Dod mums mūsu Tēvuzemi.”

1947.

KAS CILVĒKS IR

BEZ DZIMTENES?

Kurp Tavi prāti traucas, draugs,

Kur domas lidinājās?

Kam vaicā vēl? Sirds sāpēs sauc:

Kaut drīzāk tiktu mājās!

Tur jaunais jaunā darbā stās,

Tur vīri atgūs spēkus –

Un sievas savus tikumus.

Dievs piedos visus grēkus.

Kas cilvēks ir bez dzimtenes,

Bez tēvijas, bez mājas? –

Tik puteklis un pameslis

Zem svešu tautu kājām.

Aizdedz visas sveces, lāpas,

laternas un spuldzes –

                   gaismu gaismās,

augstspriegumā, dzirkstis

svētku līksmē

gaiši sprēgā;

raiti griežas zobriteņi,

sirds pulksteņiem ķēdes dzenot,

                          trīc iedomās

simt vēlmes, nepiepildītas,

kas solās

                   virzīdamās

tuvāk liela mirkļa

divpadsmitai stundai.

Spāre – zaļstiklainiem spārniem,

tauriņš – zelta vēdekļiem

                   zibina

kolibris, helikopteriski

dūkdams –

                   gaiss virmo

nojautās ap pilniem medus

kausiem, ziediem aicinot,

būs veldze lūpās,

skūpstīs mirklis gaidītais –

visu gaišākais –

                   līdz atžilbs –

gaismas kūlis nodzisīs –

                   dīgs

jaunām iedomām

simt nepildītas vēlmes vēl –

degs atkal gaismas

                   mirdzinās

un gaidot skaitīs

mirkļus pulkstenim, kad

zelta pirksti kopā satiksies

un dzirkstis

jaunā eksplozijā

Apkārt vien griežas,

riņķo un riņķo

kā skaņu plate ap asi,

kā lente, tīdamās –

atkārto, atkārto

vienu un to pašu –

apkārt un apkārt...

Kādēļ?

Cik apgriezienu minūtē,

cik reižu ap sauli? –

atkārto, atkārto

vienu un to pašu...

Piena ceļš piebārstīts,

virpuļo zvaigznes,

ap sauli viss griežas,

un – jautājums.

* * * * * * * * * * * * * *

Nelietis nozaga grammofonu –

nozaga, lenšu spēlētāju un

iemainīja par zālēm –

                   negribēja domāt,

                   negribēja spēlēt

vienu un to pašu,

ap asi garlaicīgi riņķojot.

Izplatījumā aizpeldēja viegli

bez domām,

bez bēdām,

bez sāpēm

nejautādams,

vai būs vairs pats.

Tikai ar jutekļiem,

ar jutekļiem baudīja mirkli!

                 Un pēc tam?

Par to arī nedomāja.

izskanēja...

Vairs nedzirdēs

cildeno godības meldiju –

              pēdējais akords

dobjš

              vesera sitiens

ozola šķirstam

aiznagloja vāku –

              punkts!

Dziesnā trīc atbalss,

gumst sērās bērzi:

karaliene mirusi –

bet pūlī

jau urjavo,

lai dzīvo –

dz – ī – v – o – – o – – – o!

un atkal

spēlē

klaigām, zaigām

misiņa taurēm

jaunus maršus –

                 umpā, umpā...

rībina bungām,

zemojas, klanās –

umpā, umpā...

Gumst sērās bērzi

ap pieminekli

efejas –        pinekļi stipri,

                   dvēseles stīgas

vijas

       un

            pinas...

Mūžā – mežam

vai izlauzīsies?

Skan, sfairu mūzika skan.

Kas man gan

Mieru dos?

Vai Berliozs?

Vai debesu ērģelnieks Bachs –

Šis dvēseļu skaidrotājs sens?

Vai vētrasgars Bēthovens?

– Tornī jau nosita divpadsmit, klau!

Atbildes nav.

Veŗas pasaules vārti;

Saulē mirdz Himalajs...

Mūžīgās liesmas sārti.

Izdedzis Saharas klajs,

Zūdošu cerību karavāna,

Bēgoša fata morgana

Māna, tik māna.

– Tornī jau nosita divpadsmit, klau!

Atbildes nav.

Carmina vel caelo possunt deducere lunam

Tas varētu būt šaušalīgs murgs vai kāda atklāsme:

biljoni, triljoni dzīvu būtņu dzimst, apēd cita citu, aug cita uz citas;

gubu gubām krājas pasaules mēsli.

Bet šis spektaklis un šī smirdoņa

ir teleoloģiska,

jo, lūk, Dieva gars no visdzidrākiem augstumiem

(kas arī ir

tā pati Ēdenes dārza spārnotā čūska)

veido burtu zīmes tuvākā gaisā,

lai mēs nedzīvotu kā pa maisu

Lidija Dombrovska

Starp zemi un nebeidzamo telpu –

komētas astē ieķērusies

ātrāk un lēnāk

lokos riņķojot slīdu,

raugos, kā jūŗā krīt

saule un zvaigznes,

kā vulkāni verd,

dreb izbailēs zeme,

un tuksnešos uzdīgst

atomsēnes.

Tad augstāk

pret nezināmiem krastiem

kosma dziesmās ievīstīta

mūžības stariem pieplūstu –

                   naigi, nenoturami

                   zilgmē griezdamies

                   tālāk nesos –

Skan gaismotais plašums,

sauc planētas svešas,

bet zemē tik naids

un asins pēdas –

atmodies,

paveries,

     ieklausies –

tavā planētā

kovārņi melni

                      uz spurdz

                          un

                               krīt.

Uz piemirsto mocekļu kapiem

vaidi un gaismēnas mijas.

Pļavās un birztalās

verd nemieru ugunskuri,

                                  strauji, strauji

liegi un maigi

sapnī grimstu

San visums

dzied zvaigžņu pulksteņu

atsviras –

tālāk un augstāk

staru kūļos ievirpota,

Dieva sejā raugoties –

                               klusu, nepretodamās

Vēl īsu brīdi

kā tauriņš

pret degošā

apvāršņa malu –

                               tad liesmojot

                               zūdu un žilbstu.

Augšup un lejup –

līdz saulsārtā kūstu

ienirstu bezlaiku

okeānā.

Uz rozā galdauta

mēļš mēness

iesārtām kurpītēm

staigā.

Nakts mūķene

zili elpojot

ēnu pirkstiem

velk ūdeņos

zīmes.

Vēja pliknis

debess atvaros

violetas zivis

zvejo.

Zālēs dzied

zemesvēzis

un mīlestība

kutina bezdelīgu

rīkles.

- - - - - - - - - - - - -

No taureņu spārniem

būvētas pilis –

Tavas uztveres zemestrīce

saplaiksnī cieto klonu.

Ai, sapņu skurbumā

gremdēta dzīve.

Universs –

madarots auglis,

jūŗā zied tulpeskoki.

Kā fauns, kā vadātājs

pret neatklātām tālēm –

ik katra jauna diena

ir izkūņošanās,

       atklāsme,

       pirmsākums.

Klusuma dārzos

zied zvaigžņu rozes,

balti kvēlojot,

piezied nakti.

Negausīgi, kaili

rasoti svaigas

plaukst jaunās rozes

tumšajā naktī.

Dzirkstošie ziedi

nes gruzduma smaržu

no tūkstoš gadsimtiem

tumšajā naktī.

Septiņi sējumi dziesmu,

septiņi vezumi čalu.

Vienai vienīgai bēdai

tūkstoš vāpainas mutes.

Dziesmām vēzīgi spārni –

čalās dzegužzvani.

Nesauc nelaimi vārdā,

tai eža kažoks,

seska nelabā smaka.