jaunsudrabiŅa prozas balvas arturam baumanim un laimai kalniņai

 

J. Jaunsudrabiņa Prozas Balvas Fonds ziņo, ka balvas par vērtēšanas posmu no 1974. g. pavasara līdz 1976. g. pavasarim piešķirtas Arturam Baumanim un Laimai Kalniņai. Atzīmējot J. Jaunsudrabiņa simtgadi un fonda 15 gadu darbību, piešķirtas divas vienāda lieluma ($500.−) balvas. Fonda noteikumi balvu paredz jauna autora darbam, kas ienes būtiski jaunas vērtības latviešu literatūrā, paliekot augstas mākslinieciskas kvalitātes robežās. Ja nav jaunu autoru ar ne vairāk par divām publicētām grāmatām, tad balvu var piešķirt par citādi noteikumiem atbilstošu darbu.

Artura Baumaņa apbalvotais darbs ir viņa triloģija 8 sējumos Grāfa kunga sūtnis, Saderinātie un Hernhūtieši, kas parādījās klajā „Ceļinieka” apgādā. Laimas Kalniņas stāsts Kur upes satiekas iesniegts manuskriptā.

Arturs Baumanis latviešu sabiedrībā ir labi pazīstams kā apceŗu un monogrāfiju autors. Latvijā viņš bija skolotājs, studējis L.U. tautsaimniecību, bijis Rakstniecības un teātŗa muzeja pārzinis, žurnāla Raksti un Māksla redaktors. Trimdā Vācijā rediģējis nedēļas avīzi Latvju Domas, kas izcēlās ar labu literāro daļu. 1952. gadā beidzis Čikāgas universitātes bibliotekāru skolu.

Baumaņa pirmie dzejoļi parādījušies jau 1923. g. Jaunākajās Ziņās un Lirā. Hernhūtieši ir viņa pirmais lielākais literārais darbs, kuŗā ieguldīti daudzu gadu pētījumi, tos ietveŗot īpatnējā literārā formā. G. Saliņš par šo darbu raksta: „Tā ir ļoti īpata, ļoti plaši un dziļi un niansēti veidota epopeja. Uztaustīdams visādus senākus valodas slāņus, Baumanis atdzīvinājis līdz šim neapzinātus slāņus ir mūsu, ir mūszemes krievu, vāciešu, zviedru, ‘piņņu’ mentalitātē un sadzīvē − gan pašiem savā starpā, gan vieniem ar otriem. Un katram ar savām un citu kārībām, pesteļiem, māņiem, veļiem, labiem un nelabiem gariem, ar ‘latvju Pestītāja debesu valstību, ar dainu debesīm’...”. A. Baumaņa romānu sēriju recenzējuši laikrakstos − Ņujorkas Laiks divkārt, (Jānis Kadilis, Modris Zeberiņš),Toronto Latvija Amerikā − Valija Ruņģe jo plaši (četros avīzes numuros), Latvija (Vācijā) − Anita Liepiņa; internacionālajā kritikas žurnālā Books Abroad − Valters Nollendorfs angliski. Par trim romāna fragmentiem Augsburgas Latvju Domās (1945, 1946) savā laikā bija diezgan plaši rakstījis Vitauts Kalve jau 1947. gadā Eiropas Latvijā (publ. Eslingenā, Vācijā).

Laimas Kalniņas literārā debija notika pirms pieciem gadiem ar īsākiem prozas darbiem Ceļa Zīmēs, Jaunajā Gaitā un Latvijā. Viņa studējusi architektūru Latvijas Universitātē un Vācijā, tagad strādājot šai profesijā Vašingtonā, ASV.

Ingrida Vīksna viņas darbu raksturo šādi: „Laima Kalniņa apliecina savus sirreālisma iekrāsotos, bagātās fantāzijas, un veiklas stilistes dotumus, kas viņas daudzplākšņaino sacerējumu padara interesantu un pierāda tā aistētiskās vērtības. Kalniņas valoda ir skaidra, bagāta, stils gleznains un iekšēju refleksiju pilns. Tas liek ticēt viņas talanta veidošanās un augšanas spējām.” Vērtēšanas komisijā šogad piedalījās G. Saliņš, I. Šķipsna, V. Toma, I. Vīksna un A. Zemdega. Balvu pasniegšana iecerēta apvienotā J. Jaunsudrabiņa simtgades un balvu saņēmēju vakarā šai rudenī Toronto.

Šai gadā Jaunsudrabiņa Prozas Balvas Fonds atzīmē arī 15 darbības gadus. Fondu pie žurnāla Jaunā Gaita nodibināja 1962. gadā, sekojot Veltas Tomas ierosinājumam un ar paša J. Jaunsudrabiņa piekrišanu.

Kopš 1962. gada balvas saņēmuši astoņi rakstnieki: Ilze Šķipsna, Margarita Kovaļevska, Andrejs Irbe, Benita Veisberga, Eglons Spēks, Jānis Gorsvāns, Artūrs Baumanis un Laima Kalniņa. Blakus literāro darbu apzināšanai, fonds rīkojis Jaunsudrabiņa piemiņas vakarus un izdevis arī viņa grāmatu Piemini Latviju. Pašreiz, sadarbībā ar Latviešu Preses Biedrību un „Ceļinieka” apgādu iecerēts Jaunsudrabiņa periodikā palikušo darbu jaunizdevums.

 

 

 

PAR 1977. g. GODALGOTAJIEM DARBIEM

1976. gada 12. jūnijā universitātes pilsētā Annarborā (Mičigenā) notika plaša paneļdiskusija par romānu. Panelisti bija profesors Andrejs Olte (paneļa vadītājs), Jānis Krēsliņš no Ņujorkas, profesors Andrievs Ezergailis, Modris Zeberiņš no Ņujorkas pavalsts, mācītājs Tālivaldis Gulbis no Toledo (Mičigenā), Anita Liepiņa no Toronto. Pārrunās piedalījās gandrīz visi 40 sarīkojuma apmeklētāji. Tās sākās divos dienā, ar pārtraukumiem turpinājās līdz pusnaktij. Pārrunu tekstus rediģē iespiešanai profesors Valters Nollendorfs un Valija Ruņģe.

1977. gada 30. aprīlī ar Viskonsinas universitātes financiālu atbalstu Medisonā (Visk.) notika trešā Baltijas literatūru konference, ko rīkoja Baltijas Studiju veicināšanas apvienība. No konferences 11 referātiem 4 bija veltīti latviešu literatūrai, divi no tiem Baumaņa romānu virknei Hernhūtieši. Avīze Laiks raksta:

Savā referātā par šīs romānu sērijas formu Valters Nollendorfs centās attīstīt domu, ka Baumanim, paliekot literatūras robežās, izdevies iespējami pietuvoties objektīva vēstures ziņotāja nostājai. Romānos izmantotas dažādas technikas, kas pastiprina šo objektivātes sajūtu. Kaut arī romāns sarakstīts trešā personā, pats autors paliek novērotāja lomā un darbības norisē neiejaucas ar saviem komentāriem. Perspektīva romānā bieži mainās; notikumi nereti izgaismoti no neparasta redzes punkta. Tā, piemēram, Baumanis pēršanas skatu vēro ar kalpones Trūtes acīm, kuŗai tai brīdī svarīgākais − tikt pirmajā rindā, lai labi redzētu. Latviskas Jāņu svinības vērotas no vācu kungu un brāļa Dāvida perspektīvas. Svarīga arī Baumaņa ironija, kas lasītājam neļauj pilnīgi identificēties ne ar vienu no raksturiem visā pilnībā.

Profesors Zeps konferencē referēja par Hernūtiešu valodu. Avīzē Laiks lasām:

No Valža Zepa komentāriem un klausītāju piezīmēm savukārt izrietēja, ka Baumanis lieto vācismus, krievismus un zema stila leksiku, lai radītu pilnīgu ilūziju, ka lasītājs pārcelts laikā, kās nāk pēc Lielā ziemeļu kaŗa. Tā, piemēram, Tumanskis ne tikai runā krievismiem pilnā valodā, bet arī stāstījums, ja tas ir no Tumanska perspektīvas, sarakstīts līdzīgā valodā. Ja tas palaikam atstāj barbarisku iespaidu, tad − tieši tāds iespaids Baumaņa attēlotajam periodam labi piemērots. Kaut arī kritika šo Baumaņa techniku pareizi un atzinīgi izvērtējusi, tās nolūks un iespaidīgums pagājis secen daudziem lasītājiem, kas vienkārši sūdzējušies, ka Hernhūtieši sarakstīti nepareizā valodā.

1977. gada maijā un jūnijā, uzturēdamies Vācijā, Dr. V. Nollendorfs nolasīja ziņojumu par Baumaņa romānu Baltijas vēstures komisijas (Baltische historische Kommission) sesijā.

Kā zināms, šī gada sākumā Baumanis saņēma Krišjāņa Barona prēmiju.

Godalgotais Laimas Kalniņas stāsts „Kur upes satiekas” nav vēl publicēts.

 

 

 

 

Arturs Baumanis

DAŽAS ATMIŅAS PAR JĀNI JAUNSUDRABIŅU

 

Arturs Baumanis

1939. gada augustā kādu svētdienas pievakari satiku Jaunsudrabiņu Rīgā uz ielas kaut kur starp staciju un universitāti. Nesen nogriezis lielo bārdu, izskatījās svešāds.

Kā jau vasarā, nedēļgalā pilsēta bija tukša. Aicināju, lai uznāk pie manis Rakstniecības un teātŗa muzejā, kas bija, varētu teikt, turpat aiz stūŗa pretī Vērmanes dārzam un tobrīd vēl tikai tapšanas stadijā. Jaunajam muzejam bija tikko piešķirtas plašas telpas virs skolu muzeja, tikko iegādātas piemērotas ekspozīciju vitrīnas, ievilkta pēc Vakareiropas parauga projektēta mūzejiska apgaismošana, pašlaik gatavoja Jāņa Raiņa izstādi, ar ko muzeju vajadzēja nākošā gadā atklāt, kad pagāja 75 gadi no viņa dzimšanas (1865-1940). Tā kā darba stundas bija jau sen galā, mēs divi vien izstaigājām muzeja sešas zāles. Pēc tam manā dzīvoklī izdzērām glāzi vīna. Tika norunāts − rakstnieks dos kādus materiālus muzejam. Tad viņš prasa:

− Jūs precējies?

− Bērni ar’ man ir.

− Un es visu laiku nezin kāpēc domāju, ka esat neprecējies. Viņu interesēja cilvēki. Pēc tam viņu pavadīju uz staciju, bija jau tumsiņa.

Vācu okupācijas laikā biju pie viņa Ropažos (Vidzemē − kādus 25 kilometrus no Rīgas uz Rīgas-Siguldas ceļa). Viņš ar kundzi dzīvoja saulaina priežu mežā vienkārši celtā mājiņā. Kad vēlāk bēgļu laikos Augsburgā (Vācijā amerikāņu zonā) rediģēju nedēļas laikrakstu Latvju Domas, iznāca sarakste ar Jaunsudrabiņu. Viņš dzīvoja angļu zonā. Jaunsudrabiņš kļuva par vienu no galvenajiem avīzes līdzstrādniekiem. Iespiedām veselu virkni viņa trimdas perioda stāstu un tēlojumu. Tie ievietoti 1945. gada beigās laikam trīs laikraksta numuros un 1946. gadā kādos desmit numuros.

Uz Ameriku viņš man pēdējo reizi atrakstīja gadus desmit vēlāk, taisīdamies izdot grāmatā Tā mums iet tos pāra simtus vēstuļu, ko bēgļa gaitās bija no tautiešiem saņēmis. Šinīs vēstulēs pierādījās tautas mīlestība uz savu lielo rakstnieku trimdā.

 
 

 

 

Laima Kalniņa

DZĪVS NEVIENS NEVAR ZEMĒ IELĪST

Laima Kalniņa

„Jāni Jaunsudrabiņu neesmu satikusi, bet ...” Grozu rokā mazliet nelaimīga Laimoņa vēstuli, kas beidzas šādi:

JG 115. numurā atzīmējam Jāņa, Jaunsudrabiņa simtgadi. Šai sakarībā šāgada laureāts Arturs Baumanis ir atsūtījis ne visai gaŗu skicīti − „Trīs tikšanās ar Jāni Jaunsudrabiņu.”

Pieņemu, ka Tu neesi satikusi Jaunsudrabiņu. Bet − vai Tu kā šāgada otra laureāte savukārt nevarētu nedēļas laikā atsūtīt 200-500 vārdos savas domas par kādu no Jaunsudrabiņa grāmatām vai arī kaut ko par Jaunsudrabiņa vietu latviešu literatūrā.

Ceru, ka Tu atradīsi laiku palīdzēt darbos iestigušām nabaga redaktoram.

Visu labu! Laimonis

P.S. No iekārtošanas viedokļa būtu ļoti labi, Ja Tavs rakstiņš sāktos ar teikumu: „Jāni Jaunsudrabiņu neesmu satikusi, bet...”

 
 

Laimonim labprāt gribētu palīdzēt. Tā tad: −

Jāni Jaunsudrabiņu personīgi neesmu satikusi (reiz gan dzirdēju viņu lasām savus darbus − tas, jādomā, neskaitās satikšanās), bet man rokā kopā ar Laimoņa vēstuli ir Zaļā grāmata, kuŗā ieraksts:

 

 

Es smaidu, uz ierakstu skatoties, un mēģinu uzminēt: ko gan domāja vecais kungs, šos vārdus rakstot.

Zaļā grāmata − Pētera Mantnieka apgāds. Bruxelles. 1950. Es jau toreiz biju Amerikā. Jaunsudrabiņš?

Es mēģinu viņu iedomāties lasām savus darbus kā toreiz nometnē. Necilā, pelēkā telpa, klausītāju rindas − pelēki nometņu ļaudis − un lasītājs, viņa mierīgā balss, bez liekas tēlošanas, gandrīz, šķiet, bez uzsvēruma, vienmuļa, bet lasījums bija iespaidīgs. Man liekas, neesmu nevienu citu prozas rakstnieku dzirdējusi tā lasām savus darbus. Viņš bija vienots ar savu darbu − balss no vārda nešķirama. Pasaku teicējs − sens un cienījams amats − tas, kas var valdzināt. Saistīja pasakas, ko viņš mācēja teikt saviem ļaudīm.

1950. gads − vai toreiz retākas bija kļuvušas klausītāju rindas? Kad es Jaunsudrabiņu dzirdēju, atceros, telpa bija stāvgrūdām ļaužu pilna − cits pie cita. Kā mēs dzērām viņa vārdus! Bet vēlāk − 1950. gadā? Vai tad jau bija iesākusies lielās izklīšanas vienaldzība? Daudzi bija aizbraukuši, bet Jaunsudrabiņš vēl lasīja, vēl ierakstīja savā Zaļā grāmatā kādai nekad nesatiktai lasītājai − „Laimai Jagars − Dzīvs neviens nevar zemē ielīst,” un rūpīgi atzīmēja lapas pusi − 82. lpp., tad paraksts, kas nobeidzas ar priecīgo ķeksīti sniedzamies augšup.

Man jāsmaida katrreiz, kad paņemu grāmatu rokā. Es varu iedomāties tik labi manu māti, varbūt, saposušos tai reizei, piesteidzāmies vārdu meistaram pēc lasījuma un lūdzam ierakstus abās grāmatās, ko aizvest katram no bērniem uz Jauno pasauli. „Un, lūdzu, Jaunsudrabiņa kungs, šo manai meitiņai! Viņa dažreiz ir tik skumja, pēc mājām ilgojoties.” (Cik pašiem nepazīstami mēs dažreiz tēlojamies savu vecāku atstāstījumā skatīti!)

Viegls ieraksts, priecīgs ieraksts. Kā labās pasakas, ko sacīja pasaku teicējs pelēkajiem nometņu ļaudīm. Tādu nieciņu tīši pelēcīgs un vienkāršs kā mūsu necilā nometņu ikdiena, kā senvalkāta villainīte, kā mana vēl Kurzemē austā sega, kuŗā Gaŗezera vakarā ar dzejnieci dalījāmies.

Varbūt, es domāju, vecās, gudrās acis, kas bija daudz redzējušas, skatījušas gan lietas, gan cilvēkus, gan arī to, kas slēpjas aiz lietām un cilvēku ārējām čaulām, brīdi

domīgi apstājās pie manas mātes sejas, pirms zaļais zīmulis pieskārās pie grāmatas baltās sākuma lapas puses. Tīši izvēlēts pretmets ?

Bet, lūk, arī atslēga − 82. lpp. Atgādinājums − izlasi stāstu, kas man prātā.

Es esmu izlasījusi to. Stāstu? Vai pasaku? Es domāju par lasīto, un dažreiz man šķiet, ka zem vienkāršā tēlojuma seģenītes slēpjas tīši nesaukta pasaka. Un tamdēļ, ka arī man tīk teikt pasakas (un, ai, kā es vēlos, kaut spētu sacīt savai tautai viņas īstās un pareizās teikas!), es gribu dot vārdus manis saskatītajai pasakas īstenībai.

Trīs īpatņus rāda Jaunsudrabiņš, kam katram sava seja, stāstā, kam nobeigums 82. lapas pusē. Es pārlasīju to šodien un priecājos, ka tas bija tieši šinī dienā, kad Laimoņa vēstule noveda mani atkal pie Zaļās grāmatas. Jo līdz ar Laimoņa rakstu pasts man atnesa arī kādu citu vēstījumu. Bezcerīgu vēstuli, skumju ziņu:

Mūsu apstākli, tiešām, ir tā pasliktinājušies, ka arī man nav jausmas, vai aizsāktie darbi nav pēdējie. Ik vasaru ir klusums un ar to aprasts, bet tāds, kā tas ir šai vasarā vēl nav piedzīvots. Saprotams tas ir, vecā paaudze grāmatas vairs nepērk un jaunākiem gada gājumiem neinteresē. Skaisti ir dziesmu svētki, citi sarīkojumi. „Nacionālais gars sit augstu vilni.” Kā būs ar šo garu, kad aptrūks barības? Labāk nedomāt.

Ja man nebūtu bijusi pretmetā Laimoņa vēstule, tāda priecīga un neiespējama − nedēļas laikā, Laimoni? Vai Tu maz apjēdz, cik lēni es rakstu? Un ka domas visas sapinušās pašlaik rakstāmās „Japāņa brīnišķīgajās puķēs” kā ūdenszālēs, un es tās nemaz tik ātri nespēju atraisīt?

Jā, ko es būtu atbildējusi tam otram, necerīgajam, skumjam, ja tikai viņa vien raksts man būtu atbildams? Rūgti sacījusi: „Vēl jau mazliet dzīvi esam, un dzīvs neviens nevar zemē ielīst, bet, šķiet, mēs pašreiz to tīši taisāmies darīt?”

Bet tagad... Es izlasīju Jaunsudrabiņa stāstu un noliku grāmatu. Zaļo grāmatu ar zaļo ierakstu. Dzīvības zaļums pretī vienaldzības pelēkumam?

Lūk, šo stāsta Jaunsudrabiņš − trīs īpatņi (vai nemin jau vecās teikas viņus trīs?): stipriniece, tik stipra, ka pasit padusē ir teļu, ir sīkāku gada tirgus tirgoni − skats šķiet jau pasakā redzēts; otra − tā, kas droša stāv pāri citiem cilvēkiem, jo nebaidās ne izsmiekla, ne pārmetuma. Bet pretmetā trešais − vērpējs, adītājs, kam seja pati labsirdība, mūžvecs − sens tēls? − ko atceroties Jaunsudrabiņam liekas, ka skata Jāņa Rozentāla gleznu.

Ko vēl man sacīt, veco, stipro vīru pieminot, ko reizi redzēju pāri pelēkajiem nometnes ļaudīm, savus darbus lasot? Man šķiet, viņš atbildētu − nepiemini mani, piemini Latviju! Bet es jau to darīju, par tevi runājot, kā es to zināju un pratu, seno stāstu vērpēj!

 

Trīs laika biedri: no kreisās − K. Skalbe, A. Štrāls un J. Jaunsudrabiņš