Jānis Jaunsudrabiņš
MĪLU
Šis būs stāsts par debesu kalnu, no kurienes tiek raidītas uz zemi dvēseles.
Ikviens no mums ir bijis debesu kalnā, ir redzējis debesu kokus un puķes. Gan tikai īsu brīdi. Šķiet, tikai mirkli. Jo retais, kas uzņēmies zemes gaitas, debesis vairs atceras. Neatceras tāpēc, ka vairumam zemes kņada liekas skaistāka par debesu mieru. Bet jo cilvēks ilgāk staigā zemes virsū, jo apnicīgāka tā viņam tiek. Viņu nevilina vairs neviena tāle, jo viņš zina, ka aiz tās ir atkal jaunas tāles, atkal tie paši pazīstamie veidi, ar ļoti retiem, maz nozīmīgiem novirzieniem. Tad cilvēks sāk ilgoties un tiekties apgrieztā kārtā. Viņa domas nešaujas vairs kā bultas uz priekšu, bet lēnām taustās atpakaļ. Kā pasakā viņš atrod apzīmētas tās takas, kas ved no meža laukā, uz mājām, uz bērnību. Nonācis pie tās, viņš viegli tiek vēl tālāk - pie bērnības atmiņām. Un bērnības atmiņas iesniecas debesu kalnā.
Bērnības atmiņas ir noglabātas visciešāk noslēgtajās smadzeņu šūniņās. Kura vien no tām atveras, tajā viz, kā pļavas bišu šūnā, zelta medus zīle, atmirdzēdama pavisam citu pasauli.
Tā es šodien skaidri redzu debesu pagalmu ar tā milzīgajiem kokiem. Egles, gandrīz melnas aiz sulīguma, sārtu čiekuru pilnām virsūnēm. Apses, slaidi izstieptiem zariem, drebošām lapām. Liepas kā milzu gabanas, nosegtas zelta dālderiem. Ozoli, spēcīgi ieplētuši elkoņus debesu plašumā. Bērzi, sudraba stumburiem, rožainiem, lokaniem zariem. Oši un sērmūkšas, izplētuši pret rīta gaismu savas robotās lapas kā plaukstas. Vītoli zemu noliektiem zariem. Kļāvi lepni saslējušies kā bajāri. Ai, kas par kokiem, kas par apveidiem, kādas krāsas, kādas noskaņas lapotņu žūžās! īstenībā es tādus kokus redzu vairs vienīgi vakara mākoņos, dzirdu tādu šalkoņu tikai vislabākā mūzikā, ko veidojuši dieviem līdzīgi cilvēki.
Un kad nu es tā atceros debesu pagalmu ar tā kokiem, tad man skaidri nāk prātā arī viss pārējais. - Kā mēs tur stāvējām, leģions jaunu, tikko jaužamu - dvēselīšu. Biklas un klusas radības, gatavas pildīt Dieva prātu, laisties lejup, uz nezināmo, neredzēto zemi, tapt par cilvēkiem, pēc Laimas lēmuma dzīvot dažam pārpilnībā, bet vairumam trūkumā un šaurībā. Pavados mums tika dots ikvienam savs eņģelis, kas nebija nekas cits, kā zemes dzīvi jau reiz godam izdzīvojis cilvēks, tīra dvēsele, mūža grūto jūgu nolikusi un atgriezusies debesu pagalmā atpakaļ. Kad mans eņģelis man piestāja visai tuvu, es jutu, ka viņa vaiga gaisma skāra visu manu būtību. Uzreiz es atskārtu, ka šai būtnei jābūt ne vien manam pavadonim, bet arī paraugam tur svešajā pasaulē. Lai kāds es būtu izskatā un gaitā, lai cik smaga būtu mana dzīves nasta, lai es ēstu visrupjāko barību, lai kļūtu vecs un sarepējis kā piepe, un manas drēbes lai būtu tikai skrandas, - man vajadzēja atgriezties debesu kalnā jaunam, tīram, saules apvizētam kā eņģelim...
Pēkšņi visu dārzu pāršalca eņģeļu dvaša: „Dievs!”
Un visi viņi zemu noliecās, kā rudzu rogas, vējam uzpūšot.
Dievs palika neredzams; bet viņa balss skanēja dzidri un gaiši, izrunājot kādu skaistu vārdu:
„Mīlu.”
Kas tas bija par vārdu?
Es dzirdēju tikai skaņu, bet nesapratu satura.
Mīlu...
Bet tā kā tas bij vispār pirmais vārds, ko mana dvēsele uztvēra, tad tas iespiedās manā apziņā neizdzēšami. Mūžu dzīvojot es pamazām to izpratu un atradu arī šī vārda pareizo tulkojumu. Mīlu bija darbības vārds, pats daiļskanīgākais un saturā bagātākais latviešu valodā un tautas tikumos. Tas solīja un nesa laimi, labklājību, mieru. Jāpieņem, ka debesu kalnā ik jaunā rītā, dvēselēm pošoties lejup Dievs atkārto šo vārdu, jo to zina un prot lietā likt ikviens, vismaz reizi mūžā. Kad jaunietim laužas pār lūpām: Es tevi mīlu, - viņa dvēsele it kā pamirst, atceroties Dieva gaišo, dzidro balsi. Ar tādu pat satraukumu, kā citkārt dzirdot pašu Dievu, saņem šo vārdu arī dvēsele, uz ko tie nāk.
Mīlu...
Šis īsais vārdiņš skan cauri gadu miljoniem un nav vēl kļuvis banāls. Neviens par to nesmejas, jo tas nāk no paša dzīvības avota un ved uz brīvību. Un ja pasaulē ir kāds gluži nabags, nelaimīgs, ļaužu nicināts un nievāts, visu pamests, Dieva nepieņemams cilvēks, tad tas ir tāds, kurš savā zemes ceļojumā nav izrunājis šo vārdu, vai nav to dzirdējis uz sevi vērstu.