Laima Kalniņa
DIENA, KAD ČŪSKA KĀRDINĀJA IEVU, UN NAKTS, KAD IEVA KRITA GRĒKĀ
(Fragments no stāsta „Japāņa brīnišķīgās puķes”)
DIENA
Tajā dienā spīdēja saule. Ieva stāvēja pilsētas dārzā zem liepas.
„Vai dzīve nav brīnišķīga?” viņa sacīja un smējās. Caur koka lapām, kuŗas sakustināja viegls vējiņš, viņas matos ielēca mazi, zeltaini gaismas zaķīši, paganījās tur brīdi, tad pārlēca uz viņas pleciem, slaikajām, brūnajām rokām un iešūpojās koka zīļu rotā uz baltā linu tērpa.
Viņš bija atspiedies pret liepu un vēroja Ievu. Viņi bija nākuši no muzeja dārza vidū. Nupat vēl tie bija, rokās sadevušies, skrējuši lejup pa platajām granīta kāpnēm.
„Kamdēļ tu teici sargam par mani?” Viegli pārmezdama, jautāja Ieva, kad viņi sasniedza dārzaceliņu un sāka soļot virzienā uz liepu, „Viņš jau nemaz negribēja zināt par mani. Sargs jautāja par tevi.”
Čūska paraustīja plecus.
Ievas sejā bija smaids, uz viņu raugoties. Šis rīts bija tik pilnīgs - neviens mākulītis pie dzidrajām vasaras debesīm.
Jā, es domāju, tā tas varēja notikt. Čūska Ievu vilināja ar jaunu, citu pasauli.
„Tu solījies man parādīt izstādi,” teica Ieva, jo rīts bija tik saulains un skaidrs, kāds varētu būt tik svētdienas vai svētku dienas rīts. Tāds bija negaidot uzplaucis nedēļas vidū, un Ievai nu šķita, ka rīts jāsvētī, jādara kas sevišķs, kas cits kā parasti. Lūk, Ieva bija pavisam ikdienišķa, vienkārša meitene, un es mazliet brīnos par to, ka viņas vārds esot dzīve un dzīvība, un ka vēl pēc tūkstošiem gadu ir ļaudis, kas paceļot dzirkstīga vīna glāzi teic: „Ievai - dzīvei!”
Rātni un bijīgi Ieva soļoja viņam blakus pa grantēto dārza celiņu. Tā mēdz tuvoties baznīcai vai templim. Jā, bet katram templim ir sargs. Nē, šim tas nebija tāds nejauks, baismīgs, kokā griezts, kā tas, ko Ieva atcerējās redzējusi tālo austrumu muzejā. „Japānas tempļa sargs” - vēstīja uzraksts tam pie kājām - „Narā, 11.gadu simts.”
Ieva satrūkās, jo toreiz viņa bija viena. Bikla, jauna un viena viņa staigāja pa tālo austrumu muzeju, lāgā neizprazdama un neatšķirdama raibo gadu simtu un svešo zemju virkni. Plūkdama un ņemdama kā bērns ziedus pļavā - bez nolūka un mērķa, tik to, kas mirklī iepriecēja acis. Kāršu rozes! Viņiem bijušas kāršu rozes! Vai Japānā var uzziedēt kāršu rozes? Citā pasakainā zemē, tālā gadu simtā? Es domāju, tās vienmēr zied aiz zedeņu žoga pie sūnu jumta istabiņas.
Un senā galma dāma - puspagriezienā - kam aicinot un vilinot skats pāri plecam?. Iešķību, tik noslēpumainu acu skats. Kā tai vijas tērps ap augumu! Aicinot, vilinot? Noslēpumainā, vai kāds mīlēja tevi? Toreiz pagātnē? Vēl tagad mīl, aizvien vēl mīl, ar gleznotāja otas vilcienu mīl?
Tad pēkšņi sargs! „Japānas tempļa sargs Nārā, 11. gadu simts.” Starp divām telpām krēslainā gaiteņa nišā koka griezts un baismīgs. Murgs, pasaka? Teiku mežā atdzīvojies koks?
Bet šorīt Ieva nebija viena. Diena ausa saulaina un dzidra. Nemākonīša nebija pie skaidrajām debesīm. Sargs bija labs. Dzīvs - sudraba pogām pie tumšzilā tērpa.
Vērīgas, melnas un apaļas acis brūnajā sejā. Eņģelis vai mērkaķītis,kas senā lietus dienā vēroja Ievu un viņas ganāmpulku zem platas banānkoka lapas slēpdamies? Jā, kas to lai zina: dažreiz šķiet, eņģelis un mērkaķītis - tie abi rada. Un cilvēks? Tas vēl kaut kur vidū starp abiem.
„Tu man solījies parādīt to vienu,” teica Ieva, „to, kas tev visvairāk tīkot.”
Ko cerēja ieraudzīt Ieva, viņiem caur muzeja zāli soļojot? Skaistuli kādu, ko mīlēja gleznotāja ota? Es nezinu, bet pārsteigta viņa viegli iesaucās, kad tie apstājās pie gleznas.
„Šī,” sacīja Čūska, un viņa tumšās acis bija zeltainas kā izkusis dzintars.
„Augusta grieži,” teica Čūska un vēroja Ievu.
Ieva klusēja. Viņa nebija gaidījusi šo neparasto pagriezienu. Taka izbeidzās. Šeit bija Dārzam gals.
„Nāc,” vilināja Čūskas acis.
Nē, ne Dārzam vien - tā bija zemes mala. Un tālāk?
„Es nesaprotu,” Ieva vilcinājās. „Tu, tu paskaidro man.”
Viņš saņēmās. Vai viņš jau bija bijis tur - aiz Dārza - viņpus kraujai? Bet Ieva bija vēl šeit. Viņš atgriezās.
„Redzi,” sacīja Čūska, „šis vārds - Augusta grieži - mākslinieks rotaļājas arī ar to. Es tev pastāstīšu, ko glezna saka man.”
Viņi to nemanīja, bet telpā bija sargs. Klusēdams viņš bija sekojis tiem.
„Jā, tev tiesa, Ieva,” un viņas vārds bija kā glāsts, viegls pieskāriens uz stāstītāja lūpām. „Tā rožainā ir zemes mala pret tumšzilajām nakts debesīm. Augusta grieži -vienā pusē vasaras ziedu krāšņums un tad - nakts, vieglas sniega pārslas - jauns pārdzīvojums. Ieva, no tā nav jābīstas.”
„Nāc,” sacīja viņa acis, „es būšu ar tevi.”
Bet pats viņš teica: „Tā ir ļoti laba glezna” - un smaidot - „es vēlos, kaut es to būtu gleznojis.”
„Vai kungs ir gleznotājs?” Godbijīgi jautāja sargs.
„Dažreiz,” viņš smaidīja, bet Ievai šķita, ka Čūskas acis nu bija pavisam, pavisam tuvu. Tās lāsmoja kā izkusis dzintars. Ieva juta, ka viņas skats kļuva smags un krita, krita...
„Un viņa, lūk,” teica Čūska, „vēlas vārdus - varbūt, ir rakstniece.”
Sargs to neievēroja. „Vai es drīkstu kungam parādīt kādu gleznu?” viņš jautāja.
Čūska saņēma Ievas roku, un viņi abi sekoja sargam. Glezna bija citā zālē.
Viņu abu soļi uz parketa plašajās telpās. Cik gadu simtu? Vai Ieva juta, paredzēja tos - nākamos? Mēs satiksimies atkal, vienmēr satiksimies atkal tūkstoš veidos un pārvērtībās!
„Šī glezna,” sacīja sargs un rādot izstiepa roku.
Es pārtraucu rakstīt. Man nepatīk vairs šis stāsts. Kamdēļ sargam vajadzēja rādīt viņiem gleznu? Nē, tā, tiešām, bija baismīga glezna.
NAKTS
Tanī naktī Ieva ar Ādamu gulēja bambusa birzs paēnā. Ievas galva bija uz Ādama pleca. Caur nolīkušā bambusa šaurajām lapām viņa raudzījās uz mēness apaļo, sārto ripu, kaislu un tuvu zemei, un kā vēlāk, jā, kā vēlāk tā bija kļuvusi sudrabaina un tāla, viena tukšajās, tumšajās debesīs.
Ko domāja Ieva tonakt? Es nezinu. Mēs neviens nezinām, ko domāja Ieva tai naktī, kad krita grēkā. Bija vasara. Kā Jāņu nakts kausam pāri kūsājot bija ziedējušas madaras. Ieva? Varbūt viņai šķita, ka viņa pati ir kā zeme, kas tērpjas ziedos, lai izdzīvotu savu krāšņo vasaru. Tai dienā viņa nebīstoties bija pastiepusi roku pretī dzīvei un baltajiem zobiem iekodusi apaļajā, sārtajā ābolā, bet vakars atrada viņu Adāma rokās, kaislu un tuvu.
Mīlētājiem šķita - viņi bija vieni, bet viņus vēroja, viņus vēroja mazas, brūnas un apaļas acis - mērkaķītis, tas pats, kas zināja Ievu jau no viņas ganu dienām. Pusnomodā Ievai likās, ka dzird vieglu spārnu troksni.
„Dūjas,” miegā grimstot čukstēja Ieva, tikko sakustoties lūpām, bet viņas smagie plaksti nepavērās,un viņa neredzēja mazu, ķēmīgu ēniņu brīdi aizsedzam mēness sudrabaino vaigu. Sikspārnis, varbūt, vai lidojošs mērkaķītis, tas ar ašu spārnu vēdienu bija atstājis savu novērotāja vietu bambusa biezoknī un nu cēlās augstāk un augstāk tumšajās nakts dedesīs. Bet Ievai, mūsu sapņotājai Ievai šķita, ka tās bija dūjas, dūjas, kas uzspurdza gaisā pie viņu kājām pilsētas parkā, kad viņa Čūskai blakus soļoja pa grantēto dārza celiņu.
Ai, vieglprātīgā Ieva! Tobrīd jau viņa bija aizmirsusi gleznu, ko rādīja sargs. Jā, man, diemžēl, jums jāsaka, ka mūsu visu vieglprātīgā cilts māte Ieva nepievērsa lielu, vērību tam, no kā brīdināja viņus sargs.
*
„Šī glezna,” sacīja sargs un rādot izstiepa roku.
Viņi klusēja. Ieva novērsās. Viņa nespēja paciest skatu. Kaut kas grūti panesams bija zaļganajā krāsu klājumā ar sārtajiem traipiem.
„Kā saucas glezna?” jautāja Ieva.
„Asiņainie uzplūdi,” atbildēja sargs, un tad - ”Es nesaprotu daudz,” sacīja sargs. „Šāda veida gleznas man ir svešas. Bet es nācu pa telpu virkni un pa pavērtajām durvīm pamanīju šo. Es domāju - jā, taisni tā tas ir. Ja kungs ir gleznotājs, varbūt - es domāju - kungs vēlēsies redzēt to.”
Ieva, vai tu neredzēji sakarību? Vai nedzirdēji, no kā tevi brīdināja sargs?
Asiņainie uzplūdi, sacīja sargs. Tīreļpurvs un Volchova, stāstīja sargs, piektā gada liesmas un „asinis, kas nevainīgas uz baltā sniega...” Sidrabene, Ieva, tu taču saproti, ja es pieminu Sidrabeni? Un tavu tautu sašķeltu gājējos un palicējos, bet tevi stāvam mežmalā un vērojam sārto blāzmu nakts debesīs - to taču tu zini, vai ne, Ieva? Netici viltīgajam Čūsku karalim, saki senos vārdus, atceries, tie pasargās. Tu esi māte, māte visām lietām un mūžveco lauku māju dzīvībām. Nekad tev nesaprast Augusta griežus, ar ko tevi vilināja Čūska. Ja tu izstiepsi roku pēc sarkanā ābola, Iev - atceries, sarkanā ir kā mīlestības, tā naida krāsa.
„Jā, tā ir ļoti iespaidīga,” viņš sacīja sargam. Tad smaidot piebilda: „Taču - manis izvēlētā man patīk labāk.”
„Ir vēl viena glezna,” minēja sargs. „Es parādīšu jums arī to.”
Un atkal Čūska paņēma Ievas roku savējā, un atkal viņi gāja cauri tukšu zāļu virknei, kur mazliet spokaini skanēja viņu soļi uz gludajām cietkoka grīdām. Tik šoreiz - man šķiet - šoreiz Ieva dzirdēja saviem soļiem cauri citus - strēlnieku smagie zābaki pils zāles parketam pāri. Tavi dēli, Ieva! Asiņainie uzplūdi nesīs tavus dēlus. Vai tu to gribēji, Ieva, tu, kas esi māte visām lietām? Vai tu zini nākotnes sāpes? Tās nāks, kad tu jau vērtīsies tanī otrā - tanī, ko sauc par visu dvēseļu māti. Kad tevi kā māsu Antigoni pie liktenīgās izšķiršanās novedīs brāļu naids.
Cita glezna.
„Man patīk arī šī,” teica sargs.
Pilsēta bija tukša. Tukša un balta.
Nē, es domāju, tobrīd tas vairs nebija iespējams.
„Tāda tā ir pavisam agrā rītā,” stāstīja sargs. „Mēs gādājam par kārtību. Saulei lecot, mēs lidojam pāri pilsētai - pavisam zemu - skaidri var saredzēt namus un tukšās ielas. Tik klusa un tukša tā ir tad. Tāds miers - tikai mūsu spārnu šalka un viegla migla virs upes, un pilsēta kā meitene izbrienam krastā no dūmakainās krēslas un iemirdzamies balta, tīra un spoža. Tādu es viņu redzēju agrajos rītos.” Čūska klusēja. Bet tagad ierunājās Ievā:
„Paldies, ka parādījāt mums abas gleznas. Tas bija ļoti laipni no jums. Bet tagad mums jāiet. Mūsu pusdienlaiks tuvojas beigām.”
Čūska saņēma Ievas roku, un viņi abi sāka kāpt lejup pa kāpnēm. Vēl reizi viņš atgriezās – „Asiņainie uzplūdi bija īstāki,” viņš sacīja.
Tanī dienā Ieva stāvēja zem liepas pilsētas parkā.
„Vai dzīve nav brīnišķīga?” Viņa sacīja un smējās.
Cauri koka zaļajai lapotnei saule iemeta viņas matos sauju zeltainu ziedu. Tie pārvērtās mazos, priecīgos saules zaķīšos un pārlēca uz viņas pleciem, paganījušies brīdi viņas matos un uz baltā linu tērpa, tie vairs nebija ne ziedi, ne lēkājoši kūlenotāji , bet dzelteni gaismas taureņi, kas lipa ap Ievas augumu viegli kaislē trīcošiem spārniņiem.
Viņš stāvēja atspiedies pret liepas stumbru un vēroja Ievu.
Ko domāja Čūska, kad redzēja zelta taureņus skūpstām Ievas stāvu. Jā, ko īsti domāja tobrīd Tā Kunga nepaklausīgais eņģelis, kā vārds esot Lucifers - gaismas nesējs? Kā gan man zināt, kas notika viņa dumpīgajā prātā! Viņam taču vajadzēja to zināt, vai ne, ka Ieva piederēja Ādamam, un tomēr viņš bija kārdinājis nabaga, godīgo Ievu. „Jauns pārdzīvojums, Ieva,” viņš bija sacījis tai, „no tā nav jābīstas,” bet viņa acis solīja - nāc, es būšu ar tevi!
Ieva? Ieva smējās un sacīja: „Dzīve ir brīnišķīga!” un, dzīvi un vasaru apliecinot, iecirta savus baltos zobus sārtajā vasaras ābolā.
Bet tanī naktī Ieva krita grēkā, un pati kā nogatavojies auglis ieslīga Adāma skavās, tuva un kaisla.
*
„Visaugstākais,” sacīja mazais, ērmīgais radījums, pie Viņa troņa nolaidies, un zvēriņš bija ļoti, ļoti sašutis.
„Visaugstākais, es zinu, ka Tavs prāts man nav izprotams, un man pavisam nenāktos Tev ko pārmest, bet saki, vai Tu arī maz zini, kas nupat notiek Tavā Dārzā? Ieva,” un to sakot mazā radījuma brūnajās, apaļajās acu pogās pamirdzēja pavisam cilvēcīgas asaras, „nejaukā Ieva,” viņš iešņukstējās, „nupat piekrāpa Tavu eņģeli Čūsku, un Ādams, jā, vai Tu to maz arī zini, ka Ādams jau kur tas laiks, ka nedzīvo ar savu Lilitu?”
Visaugstākais nopūtās. Viņš redzēja, ka būtu bezgala grūti mazajam, ticīgajam zvēriņam izskaidrot Savus brīnišķīgos ceļus, un to, ka šinī pasaulē un it īpaši jau Dārzā nekas, bet itin nekas, nenotika bez Viņa ziņas.
„Ādams un Ieva aizies,” Viņš mazliet skumji un maigi sacīja mērkaķītim, noglāstot tā sabozušos brūno spalvu, „bet viņi atgriezīsies, reiz viņi atkal atgriezīsies. Tu tikmēr, mazais, ej un pieskati vārtus.”
Lūk, es sev sacīju, tik vienkārši viss tas notika. Bet cilvēki? Ha, jums tikai vajadzēja to dzirdēt, ko vēlāk ļaudis izrunāja!
Jā, es turpināju, Ādams un Ieva aizgāja, pazuda no tā Kunga acīm savas zemes paradīzes zaļajā Dārzā, bet tas taču bija sagaidāms, vai ne? Tikai eņģelis vai mērkaķītis būtu domājis citādu turpinājumu šim stāstam. Vai tas Kungs ļaunojās par to uz abiem grēcīgajiem? Es nezinu. Nav manā varā izprast Viņa Visaugstāko Prātu. Tik to gan zinu skaidri - Viņa Dārza vārtus nesarga divi eņģeļi liesmojošiem zobeniem, bet viens maziņš un visai ērmīgs spārnots radījums. Augstu katedrālē, pie tās jumta malas sēdēdams, viņš, galvu priekšķepā atbalstījis,raugās lejup uz ļaudīm, trokšņaino ielu. Viņš gaida. Zvēriņš gaida, kā Tas Kungs tam ir pavēlējis, uz Adāma, Ievas un Čūskas atgriešanos.