Ilmārs Rumpēters
VILNIS STRAZDIŅŠ − MIERĪGO AINAVU GLEZNOTĀJS
Vilnis StrazdiņšVilnis Strazdiņš dzimis 1941. gadā Latvijā. Trīs gadu vecumā ar saviem vecākiem devies uz Vāciju bēgļu gaitās. 1949. gadā Strazdiņu ģimene ieceļojusi Amerikā, kur apmetusies Nebraskas pavalstī. Bet jau pēc gada pārcēlusies uz Grandrapidiem Mišigenā, lai tur paliktu uz pastāvīgu dzīvi. Kad pienācis laiks gūt augstāku izglītību, V. Strazdiņš turpat Grandrapidos iestājies Akvinas (Aquine) kolledžā, kur studējis socioloģiju, beigdams kolledžu 1965. gadā ar B.A. gradu. Viņš sācis nopietni domāt un interesēties par tēlotāju mākslu tikai tad, kad jau kolledžu pabeidzis. Kad jautāju viņam, kas viņu ierosinājis iet gleznotāja ceļu, viņš atbild: „Tēlotājā mākslā es ieaugu un nevaru teikt, ka kāds būtu mani sevišķi mudinājis uz to pusi. Sākumā domāju par mākslas paidagoģijas ceļu vidusskolā. Vēlāk, kad galvenā interese palika gleznošana, sāku nopietnāk domāt par profesiju tēlotājā mākslā.” Viņš piemin arī, ka viņa tēvam esot bijušas spējas mākslas virzienā, bet dzīves apstākļi ierobežojuši šīs intereses izkopt. Tā nu V. Strazdiņš iestājies Rietumu Mišigenas universitātē Kalamazū, lai studētu mākslu. 1968. gadā viņš pārcēlies uz dzīvi Ņujorkā, lai tur turpinātu mākslas studijas. Vienu gadu viņš apmeklējis Bruklinas muzeja mākslas skolu, šajā laikā saņemdams Makša Bekmana (Max Beckmann) stipendiju. Pēc tam viņš divus gadus studējis Kolumbijas Universitātē, ko beidzis 1971. gadā ar M.F.A. gradu glezniecībā.
Lai gan Vilnis Strazdiņš atzīstas, ka ļoti augsti vērtē Vermīra, Sezanna, Monē un Dega darbus, taču uzsver, ka daudzi un dažādi darbi ir viņam palīdzējuši, neskatoties uz to, ka veidoti citiem mērķiem un daždažādās technikās. Viņš saka: „Katrs mākslinieks savos darbos rāda īpatnēju pasauli, lietodams tos pašus elementus, ko visi citi (mākslinieki) − krāsas, formas, illūzijas utt., tā kā katrs labs darbs spēj dot inspirāciju un idejas paša gleznām. Mani ir iespaidojuši dažādi gleznotāji dažādos veidos. Piemēram, man interesē krāsu dzīvība un bagātība Vijāra (Vuillard) un Bonāra (Bonard) darbos. Mani pievelk vienkāršās formas un kompozīcijas Morandi klusās dabās. Abstraktas un reālas īpašības Sezanna (Cezanne) gleznās mani vienmēr aizkustina, un Vermīra (Vermeer) darbos es izjūtu noskaņu, ko gribētu radīt arī savos.”
Kad jautāju viņam, ko viņš domā par latviešu glezniecību brīvajā pasaulē un Latvijā, viņš vaļsirdīgi atzīstas; „Neesmu pietiekami informēts par latviešu glezniecību, lai varētu nozīmīgi izteikties.”
Vilnis Strazdiņš ir pratis iekārtoties tā, ka patlaban vienīgais darbs, ko viņš dara, ir gleznošana. Šāda pilna laika nodošanās radošai mākslai nepaliek bez darba augļiem, īsajā laikā kopš studiju beigšanas jaunais gleznotājs ir jau piedalījies tik nozīmīgās izstādēs, ka „Audubon Artists” gadskārtējās izstādēs (3 reizes), kā arī trīs dažādās izstādēs Nacionālā Mākslas Klubā Ņujorkā. Visās šajās sešās izstādes viņš saņēmis godalgas un atzinības.
V. Strazdiņš ir piedalījies arī latviešu mākslinieku grupu izstādēs ar labiem panākumiem. Viņš saņēma godalgu polimēra technikā 5. vispārējo dziesmu svētku tēlotājas mākslas izstādē Klīvlendā 1973. gadā, kā arī Amerikas Latviešu Palīdzības Fonda balvu 1976. gadā centrālo kultūras dienu mākslas izstādē Ņujorkā. Tajā pašā gadā 6. dziesmu svētku mākslas izstādē Toronto viņš saņēma Kultūras Fonda balvu par savu gleznu „Pievakars”. Kas attiecas uz dažādiem mākslas virzieniem, V. Strazdiņš paskaidro: „Domāju, ka gleznotājam ir tikai viens noteicošais virziens, un tas ir paša izvēlētais. Mākslā notiek maiņas no gada uz gadu, bet, lai kaut ko nozīmīgu sasniegtu, gleznotājam ir jāveltī mūžs savai idejai, nevis pieci vai desmit gadi katrai jaunai, citu ievestai interesei.” Kad jautāju viņam, kādas viņam ir domas par abstrakto, kā arī reālistisko novirzienu glezniecībā, viņš saka: „Abi ir interesanti virzieni, bet domāju, ka ne vienam, ne otram ir kāda absolūta vērtība pašam par sevi. Baigas lietas tiek darītas kā abstraktisma, tā reālisma vārdā. Bet var arī atrast speciālus sasniegumus abos veidos. Domāju, ka kvalitāte ir atrodama tikai individuālā darbā, ne virzienos vai technikās. Tādēļ viss atkarīgs no tā, ko gleznotājs savā darbā var sasniegt, lietojot veidu un techniku, kas vistuvāk izsaka viņa domu.”
Par savu gleznošanas veidu un māksliniecisko attīstību V. Strazdiņš izsakās šādi: „Savu darbību mākslā varu sadalīt trīs posmos:
1. 1965. gadā sāku taisīt bildes bez jebkādas jēgas par mākslas virzieniem vai technikām. Tad no fantāzijas veidoju dabas skatus diezgan reālā stilā. Tas viss tika darīts automātiski, bez lielas domāšanas un filozofēšanas.
2. 1967. gadā „Western Michigan” universitātē studēju mākslu. Daži mākslas vēstures kursi bija jau aiz muguras. Klasēs slavēja abstraktismu un mākslas progresu. Studenti mēģināja parādīt savos darbos pēdējās mākslas idejas. „Progress” bija svarīga doma. Laikam bija jāiet līdz. Eksperimentēju arī es ar abstraktismu. Kad 1968. gadā sāku mācīties Bruklinas Muzejā, biju jau pavisam pārgājis uz šo virzienu, un gleznoju ar ģeometrisku formu kombinācijām. Darbi bija līdzīgi izskatā un noskaņā Ada Reinharta (Ad Reinhardt) gleznām.
3. 1969. gadā, kad sāku studēt M.F.A. grada iegūšanai, biju nonācis pie atziņas, ka abstraktisms man nav pa dabai. Nejutos pareizi, strādājot tā domu un techniku ierobežojumos. Gribējās arī radīt darbos stingrāku jūtu pārdzīvojumu, nekā, es domāju, tas bija iespējams manās abstrakto formu kompozīcijās. Griezos atpakaļ pie pirmās intereses − dabas skatiem, tikai tagad ar vairāk pieredzes un pārliecības. Ar šo soli mērķis drusku noskaidrojās, lai gan vēl bija jautājumi − kādus skatus gleznot, kādā technikā un kādas jūtas ar skatiem veicināt.
Lai šos jautājumus mazliet noskaidrotu, sāku vairāk skatīties, eksperimentēt un domāt. Šis process vēl turpinās. Pašreiz esmu nonācis pie diezgan reāla stila, kur galvenais mērķis ir panākt gaismas un dziļuma izjūtas un kur vadošā noskaņa ir klusums un miers.”
Kad jautāju gleznotājam, vai viņš domā pie šī gleznošanas veida palikt, vai arī eksperimentēt tālāk, viņš atbild: „Es domāju, ka noskaņa, kur dominē miers, man vienmēr būs nozīmīga, un ka arī turpmāk gleznošu dabas skatus, lai šo noskaņu īstenotu. Bet kādus skatus, techniku, krāsas turpmāk lietošu šo izjūtu realizēšanai, man vēl nav zināms. Tas viss var daudz mainīties, jo katra diena var nest neparedzētus ieskatus, kas atveŗ jaunas iespējas noskaņu izteikšanai.”
Nav šaubu, ka gleznotājs Vilnis Strazdiņš, intensīvi strādādams gar savām gleznām, arī nākotnē gūs jo lielu ievērību un panākumus. Viņš dziļi mīl dabu un, cik vien bieži iespējams, cenšas būt dabā, tajā gūdams sev spēku un iedvesmu jauniem mākslas darbiem.
