Kanadas laikrakstos daudz suminošu atsauksmju par klavieŗu virtuoza Artura Ozoliņa panākumiem gan Amerikas kontinentā, gan citur. Visai zīmīga ir sekojoša atsauksme Toronto laikrakstā:

OZOLINS PLAYS TO FULL HOUSE

PARIS (AFP) − Pianist Arthur Ozolins of Toronto presented a varied recital here Tuesday to a packed house at the Canadian Cultural Centre.

The young pianist, who already has made a reputation in the world of music, combines a surprising virtuosity with an imperious temperament. The result is a highly personai cachet in his playing.

The program included pieces by Beethoven and Schumann, extracts from Igor Stravinsky’s Petrushka, and two works by contemporary Quebec composers: Jean Papineau-Couture’s Etudes and Clermont-Pepin’s Danse Frenetique.

Iepriecina, ka Ozoliņš savā repertuārā ievēro arī jaunās topošās Kvebekas valsts komponistus. Jāpiemin, ka š.g. 20. jūlijā Ozoliņa spēli ar Čaikovska klavieŗu koncertu klausījās tūkstoši Toronto „Ontario Place”. Pēc pēdējā akorda bija milzīgas ovācijas. Bet − kā raksta Austrālijas Latvietis (1977. g. 27. maijā) − pianists vissiltāko atsaucību tomēr ieguvis Rīgā 1975. gadā. „Publika gandrīz vai negribēja atstāt zāli, un es pats labi nezinu, kā beidzot izkļuvu ārā.”

 

*

 

Jānis Beloglazovs

Nu gribu runāt par jauno latviešu diriģentu Jāni Beloglazovu. Mūsu iepazīšanās noritēja apmēram šādi.

Sidrabenes svētdienas rīta saule bija nežēlīgi karsta. Iepriekšējā vakarā bija bijusi t.s. kultūras dienu balle, kuŗā priecājās, dejoja un maldījās gan diriģenti, gan rakstnieki, gan dziedātāji, gan klausītājies. Agrā vasaras rītā pirms dievkalpoju­ma bija nolikts koŗu kopmēģinājums. Lēnā solī vilkos uz „mūzikālā darījuma” vietu.

Pēkšņi aiz muguras atskanēja asa un noteikta balss: „Ak Dievs, kā jūs izskatāties! Un kur jūsu notis?” Nenoteiktā vainas apziņā pavēros atpakaļ. Par laimi sacītais un dzirdētais neattiecās uz mani, jo kāds jauns cilvēks, pašreiz no krūmiem izpurināja divus vēcākus kungus, kas tur bija, tā sakot, „nolūzuši”. Minētie kungi bērnišķīgi taisnojās, ka ballē nav bijuši, šņabi nav dzēruši, bet naktī piemeties vadātājs un „gadījies nokrist”. Staltais jauneklis ar ceļgala palīdzību abus dziedātājus uzstādīja kājās un veda uz kopmēģinājuma vietu. „Te nav joki”, nodomāju pie sevis un ātrākā solī steidzos līdz.

18 g. vecais jauneklis bija Jānis Beloglazovs, − Otavas latviešu koŗa diriģents. Nākamo reizi par Jāni dzirdu pavisam trakas lietas, viņš Rīgā diriģējot kori „Ave Sol” D. Gaiļa un brāļu Kokaru virsvadībā. Pēc tam tiekamies atkal Otavā un Hamiltonā jaunatnes semināra lekcijās. Arī šogad jūnijā Jānis atbrauca pārkontrolēt manu darbību Ročesteras jaunatnes dziesmu svētku labā. Šoreiz esmu Hamiltonas latviešu bērnu koŗa apmācītājs. Iznāk laiks parunāties arī par latviešu mūziku. Jāni sevišķi interesē Emīlis Melngailis.

„Kāds viņš izskatījās? Kā viņš diriģēja” Tie ir jautājumi, ko man neviens latviešu jaunietis nav prasījis. Lielā priekā dalos savā pieredzē par lielo latviešu koŗa dziesmas un tautasdziesmas meistaru. Runājoties mēs pārstaigājam Hamiltonas Klinšu dārzu un, nebūdami smalki ļaudis, pusdienas paēdam Hamiltonas tirgū. Mājās Jānis tūlīt sēstas pie klavierēm, un uzsāk savu dienišķo vingrināšanos. Atskan Brāmss.

Jānis joprojām vada Otavas jaukto kori. Viņš nav gājis vieglāko ceļu, dibinot kādu jaunatnes ansambli ar poētisku nosaukumu. Nē, viņš vada latviešu kori, jo tas ir tas grūtākais, bet reizē arī nopietnākais un nozīmīgākais ceļš, kas veltīts Latvijas kultūras labumam. Jānis tomēr nevar lāgā saprast, kāpēc pie mums trimdā nav t.s. diriģentu un dziedātāju semināru. Un kāpēc dziesmu svētki nevarētu notikt arī jaunā topošā brīvā valstī Kvebekā − Montreālā? Te runā jauns stiprs cilvēks ar veselīgām idejām, kas zināmā mērā balstās arī uz vecākās paaudzes pieredzi un piedzīvojumiem! Te runā jauns latviešu mūziķis, intelliģents un izglītots!

Vai uzklausīsim?

 

*

 

Jāpiemin kāda pavisam nepatīkama parādība latviešu koncertu dzīvē Kanadā, sevišķi Toronto, jo citur jau koncerti nenotiek.

Kad iebraucām Kanadā un skatījām „veclatviešu” avīzes, mums nāca smiekli, lasot rindas par koncertiem, sekojošām ballēm, maizīšu galdiem, bāriem, bufetēm utt. Tas viss jau tagad pilnīgi saprotama lieta. Diemžēl sākam „veclatviešiem” jau paiet gaŗām. Pēdējās sezonas koncertballēs blakus puķēm uz skatuves parādījās jau kūkas, kliņģeri, piparkūku sirdis milzīgos apmēros, dzērienu pudeles, desu struņķi utt. Šādas prastības nekad neatļāvāmies Latvijas laikā. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka jau sen mēs arī esam tādi paši „veclatvieši”, par kuŗiem kāda cita jaunāku latviešu grupa smejas. Arī mēs piedzīvosim veclatviešu likteni − kur un kā nu kuŗais. Beigās būs tikai putekļi un aizmirstība.

Tāpat ir izveidojusies t.s. „goda viesu” šķira, kas pēc koncertiem tiek steigšus sēdināti pie galdiem, kur tos apkalpo t.s. „trimdas goda jaunavas”. Nākamo reizi paskataities, jūs varēsit smieties bez aknām.

 

*

 

JG 114. num. 67. lp. norādīts uz vairākām kļūdām, no kuŗām pēdējā skaŗ mana paša dziesmu par visu vēju pūšanu. Mazais vārdiņš „pūst” bija izraisījis protestu, līdz ar ko šo rindu autors bailēs pavadīja vienu otru bezmiega nakti, jo −

Omulīgi negul cisās
ortografijā kam misās.

Ceru, ka Gunaram Saliņam ar arfu-arpu veiksies labāk!

 

*

 

Ņujorkas laikraksta New York Times, š.g. 7. februāŗa numurā mūzikas kritiķis Džons Rokvells (John Rockwell) rakstā par krievu mūziku cita starpā piemin arī latviešu komponistu:

The repertory included one New York premiere, an eerily evocative setting for narrator and mostly moaning, twittering clarinet, violin and piano, of poetry by Anna Akhmatova sēt to music by Gundaris Pone, a Soviet composer who lives in New York now.

Tā mums iet.

 

*

 

Rīgā iznākošā žurnāla Māksla 1977. g. 2. numurā redzam sekojošu A. Klotiņa kritiku par Tālivalža Ķeniņa „Sonāti vijolei un klavierēm”. Šī mūzika recenzēta no Kanadas komponistu, rakstnieku un izdevēju asociācijas izlaistās skaņuplates.

Šo sonāti komponists sacerēja 1955. gadā, piecus gadus pēc Parīzes konservatorijas absolvēšanas, kuŗā viņš turpināja un pabeidza kompozīcijas studijas, kas bija uzsāktas Latvijas konservatori­jā pie J. Vītola un Ā. Ābeles. Tad Tālivaldis Ķeniņš vēl nebija piecu simfoniju, tikpat daudz instrumentālu koncertu, vairāku desmitu kameran­sambļu, virknes oratoriālu darbu autors. Sonāte ir viendalīga. Bet pirmā tēma ar savu sākot­nējo plašo izstrādāšanas un savukārt tai sekojošais otrās tēmas trīsdaļīgais izvērsums pilda it kā divu nelielu kontrastējošu daļu funkcijas. Kad darbs jau krietni pāri pusei, iestājas kopīgs abu tēmu izstrā­dājums, un tas reizē uztverams arī kā rezumējošs fināls. Tātad triju daļu cikls sonātes formas ietvaros.

Skaņdarba tonusu diktē straujā pirmā tēma. Te valda aktīvs darbīgums, stipra gribasspēka aplieci­nājums, šķēršļu uzveikšanas un cīņas gars. Melo­diskajā tematismā noteicošie ir konstruktīvi un dinamiski impulsi, kas izpaužas asi zīmētā stūrainu, bet pārsvarā diatonisku līniju grafikā, nepielūdzamā polifono balsu patstāvībā. Kantilēnas otrās tēmas intelektualizētā lirika mazāk suverēna, tā psiholoģiski pakļaujas pirmās valdo­nībai. Aktīva personība, kuŗas pašizpausme skaidrojas tiklab saskarē ar vidi, kā meditācijā, līdz kamēr sasniedz spēcīgu sevis apstiprinājumu, − tāda šķiet sonātes vispārinātā tematiskā ideja, kuŗas dažādie varianti kopš Bēthovena laikiem ka­mermūzikā nav retums.

Kādus vispārinājumus par autora mūzikas stilu ļauj izteikt šis darbs?

Nav apšaubāma Tālivalža Ķeniņa rakstības dziļā, profesionāli pilnvērtīgā sakņotība Eiropas klasiskas mūzikas tradīcijās. Pie tam franču un vācu muzikālās domāšanas tradicionālo principu ciešā sintēze viņu kaut kādā mērā stilistiski sarado ar citu, lai arī ne tik ziemeļnieciski dzedru un skarbu, šo tradīciju sintezētāju − ar Arturu Honegeru. Dziļdomība, viena iekšēji saspriegta un visai vispārināta emocionāli psiholoģiskā stāvokļa ilgstoša monoloģiska attīstīšana − šī vācu tradīcija Tālivalža Ķeniņa muzikālajā domāšanā vienojas ar francisku līdzsvarotību, skaidrību, arī ar tieksmi uz plastiski tēlainu konkrētību. Nopietnas domas, atraisīta spēle.

Par garīgu tuvību A. Honegeram liecina arī tas, kā ir bijusi orientēta sonātes autora tonāli harmoniskā domāšana pēckara desmitgades komplicētajā stilistisko spēka līniju režģī. Tā neapšaubāmi atspoguļo daļai franču autoru toreiz raksturīgo nostāju − necensties pārvarēt tonāli harmoniskās valodas šķietamo izsmeltību ar neierobežotu superhromatismu un tā konsekvencēm, ko piedāvāja jaunā Vīnes skola. Tonālo saišu izteik­smības neizbēgamo nivelēšanos franču neoklasiski orientētā skola − un tai šajā ziņā pieder arī Tālivaldis Ķeniņš − kompensē ar ritma, dinamikas un polifonijas konstruktīvo funkciju vairošanu. Vēlīnā romantisma tonālās komplicētības bagātās nianses gan iet zudībā, bet reizē ar tām izzūd arī hromatiskā emociju saskaldītība, priekšplānā izvirzās gribasspēka vadīts, apzināts, tvērienīgs un lielākoties no jauna diatonisks skaņu žests. Un aiz tā sonātē jūtam aktīvu, iniciatīvas pilnu un lietišķi nosvērtu attieksmi pret sava laika dzīves garīgo problemātiku.

Atteikšanās no neierobežotas hromatizācijas un atonālisma par labu plastiski noteiktam, konstruk­tīvi skaidram skaņu tēlam sešdesmito gadu sākumā izpaudās arī latviešu mūzikā. Tās liecinieki, piemēram, ir Imanta Kalniņa agrīnie darbi − Koncerts čellam, Pirmā simfonija, gan lielākās dimensijās un plašākā vērienā veidoti.

Katrā ziņā Tālivalža Ķeniņa sonāte gan ar savu stilu, gan autoram piemītošās mākslinieciskās savdabības dēļ raisa vēlēšanos iepazīt arī citus ražīgā komponista darbus.

A. Klotiņš

 

Iepazīt arī citus ražīgā komponista darbus nevaja­dzētu būt pārāk grūti. Kā notis, tā skaņuplates Kanadā ir pieejamas. Bet jāsaka paldies arī par minēto − intelliģento un nosvērto kritiku.

Imants Sakss