17. TEĀTŖU FESTIVĀLS AUSTRĀLIJĀ

Sidnejas latviešu teātŗa izrādē Noela Kauarda komēdija Kritušie eņģeļi: Valda Līce (Džēna) un Lija Veikina (Jūlija). Dekorators; architekts Arnis Budļevskis.

1977. g. jūnijā Adelaidē notika Austrālijas latviešu 17. teātŗu festivāls. Piedalījās trīs ansambļi − Adelaides latviešu teātŗa ansamblis, Austrālijas latviešu teātris (Melburna) un Sidnejas latviešu teātris.

Festivālu ievadīja mājinieki − Austrālijas latviešu teātŗa ansamblis ar Anšlava Eglīša komēdiju Galma gleznotājs. Trimdas sākuma gadu luga ar atmiņām no Vācijas nometņu gados redzētā Eslingenas latviešu teātŗa inscenējuma. Vai tagad latviešu publiku vēl saista itāliešu renesanses galma intrigas un gleznotāji? Publikas pamaz (tā bija adelaidiešu atkārtojuma izrāde).

Nākamā vakarā melburniešu izrāde ar Ernesta Aistara komēdiju Goda diena. Latviešu dramaturģijas laikmetīgs darbs par trimdas brāļiem bagātajā Amerikā. Šī izrāde apmeklēta jau labāk nekā iepriekšējā, bet ne pilna zāle. Kāpēc? Varbūt skatītāji nezina, ka luga ir E. Aistara romāna dramatizējums? Man pat šķiet, ka jaunizdevumi latviešu grāmatu tirgū vairs nav modē. Protams, daudz vieglāk romāna vietā pāris stundās to pašu vielu apgūt teātŗa izrādē. Pie viena var arī izsmieties, izdzīvot līdz skatuves tēliem un viņu problēmām. It sevišķi priecīgi festivāla izrādē varēja izsmieties par lugas nevaroni Timoteju Kloķi, kuŗu režisors rādīja kā perfektu gorillu, un ar kuŗu neviens skatītājs pie labākās gribas nespēja sevi identificēt. Diemžēl, mūsu izredzētai tautai šūpulī dotas līdz daudzas un dažādas spējas un īpašības − izņemot vienu; spēju pasmieties pašiem par sevi.

Trešā izrādē redzējām Sidnejas latviešu teātri ar Noela Kauarda salonkomēdiju Kritušie eņģeli. Zāle stāvgrūdām pilna. Kādēļ? Vai tāpēc, ka vēstures gaitā mums tik gaužām maz nācies pašiem maz pa saloniem cilāties?

Vēlētos atzīmēt dažu tēlotāju izcilus sniegumus. No adelaidiešiem − Juris Nīts (māceklis Frančesko), no melburniešiem − vecākās paaudzes aktieris Gustavs Grauds (jūsmīgais runu teicējs Bomiņš) un sidnejiešiem − Valda Līce (Džēna, kuŗai varēja piedot pat desmit krišanas un celšanās un vēl vairāk).

Festivāla aktieŗu un režisoru sniegumus vērtēja žūrijas komisija. Labākā ansambļa balvu izpelnījās Sidnejas latviešu teātris. Par labāko režisoru atzīts sidnejietis Imants Sveilis.

Labākie galveno lomu tēlotāji: Lija Veikina (SLT) un Gunārs Klauss (ALT).

Labākie atbalstošo lomu tēlotāji: Valda Līce (SLT), Zelma Liepa (ALT), Gustavs Grauds (ALT) un Vijulis Graudiņš (ALTA).

Induļa Nīča balva (jauniem tēlotājiem zem 25 gadu vecuma) pienācās Jurim Nītam (ALTA). Nav nekāds noslēpums, ka latviešu valodā rakstītā vārda kultūra trimdā plok no dienas dienā. Tāpēc jo svarīgāka loma ir latviešu teātŗiem kā latviskā vārda saglabātājiem un tālāk nesējiem svešumā. Jauniešus vēl arvien varam redzēt izrādēs, viņi arī interesējas par iespējām spēlēt teātri latviski. Līdz ar to ir uzlikta atbildība ansambļiem un to vadītājiem. Vispirms kritisku pieeju un atbildību lugu izvēlē un izrāžu sagatavošanā.

Pretējā gadījumā jaunos teātŗa cienītājus aizbaidīs. Nevar arī no jauniešiem prasīt iestudēt lugas, kas tiem svešas ar savu vidi un laikmetu. Pretējā gadījumā sekas būs negatīvas. Labs piemērs ir š.g. jaunatnes dienās Melburnā redzētais R. Blaumaņa viencēliens Sestdienas vakars jauniešu iestudējumā. Smago izjūtu drāmu jaunieši pārvērta farsā. Jaunieši zālē smējās, vecā paaudze birdināja asaras. Fiasko. Kas vainīgs? Šķiet, lugas izvēle un neizpratne pašiem jauniešiem to iestudējot.

Dzirdētas režisoru vaimanas par rādāmām lugām. Trūkstot latviešu autoru lugu. Vai tā ir? Skaita ziņā jau tādu ir daudz. Pareizāk būtu teikt, ka mums trūkst lugu, kuŗas režisori un ansambļi uzdrīkstētos rādīt, nezinot, vai vietējā publika tās akceptēs. Uz jauna Mārtiņa Zīverta parādīšanos vēl jāgaida.

Bet kamēr gaidām, vai mūsu rakstnieki un dzejnieki nevarētu izmēģināt roku drāmas rakstniecībā? Latviešu agrāko gadu literāti bijuši tai ziņā daudzpusīgāki. Mūsu dienās specializējamies (ar dažiem izņēmumiem) vai nu dzejā, prozā. Dzejnieki iet prozai gaŗām ar līkumu. To pašu dara prozisti ar dzeju. Varbūt dzejnieki un prozisti izmēģinātu roku drāmas rakstniecībā? Varētu gadīties, ka dažam labam no viņiem drāma būs pat veiksmīgāka par dzeju un prozu un pārdzīvos visus līdz šim iespiestos un neiespiestos darbus.

Inārs Brēdrichs

 

 

 

GUNĀRS PRIEDE UN ZILĀ

Latvijas okupantiem un to pakalpiņiem bija patīkams pārsteigums, kad Sidnejas latviešu teātris uzņēma savā repertuārā un nesen izrādīja Gunāra Priedes lugu Zilā. Pēc lugas noskatīšanās, spriedumi ir dažādi; daļa skatītāju domā, ka luga ir tīrs mākslas darbs bez jebkādām propagandas iezīmēm. Ir ļaudis, kas salīdzina Priedes spējas ar Mārtiņa Zīverta un Anšlava Eglīša varēšanu. Viens otrs pat saka, ka Priede jau sen pārspējis Mārtiņu Zīvertu lugu rakstīšanas mākā. Otra sabiedrības daļa domā, ka luga nav augstu vērtējama, jo ir rakstīta, pieturoties pie padkultūras vadlīnijām. Lugas rakstot, Priede ļāvis mērķtiecībai ņemt virsroku pār māksliniecisko ievirzi un brīvām radīšanas emocijām.

Autors lugu nosaucis par drāmu, bet tā nesasniedz pat viduvēji labas sadzīves lugas līmeni. Drāmā darbība mērķtiecīgi virzās uz kulminācijas punktu un eksploziju, bet lugā Zilā darbība ir sadrumstalota un pārslogota ar darbību neveicinošiem dialogiem.

Lugā Zilā mēs arī sastopamies ar īstiem padlatvalodas piemēriem: − „Vai zemāk nebija kur?”, „alfabētā paskaties!”, „meitenes ap viņu bija nolasījušās pašas tās pēdējās” un tā joprojām. Neapšaubāmi Priedem tuvāka ir krievu valoda.

Elga Rodze-Ķīsele