Velta Toma

JĀŅA JAUNSUDRABIŅA „SIMTIŅŠ” NERETĀ UN RĪGĀ

 

 

Lielā nelaiķa vēlējumies ir piepildījies, gan apaļus 25 gadus vēlāk, nekā izteikts no Grēvenes šo rindu autorei sūtītā vēstulē, 1.X - 47. gadā: „Bet manā 75. tad gan dzersim un dziedāsim Latvijā, un, ja būs iespējams, tad Neretā!”

Kad veselu gadu spriests, rīkots, rūpēts un darīts visā Latvijā, bet jo īpaši Neretā, pienācis „linu plūcamais” mēnesis un Jaunsudrabiņa 100. dzimšanas diena. Lielo dziesmu svētku vasara mani atvedusi Rīgā, un cik tad tālu līdz Neretai − 125 kilometri. 24. augusta rīta cēlienā pa Daugavas Vidzemes krastu auto mūs šūpo gar jubilāram tuvām, mīļām vietām − Jaunjelgavu (otrā krastā), Pļaviņām (kur jubileju vīkš 26. augustā), un Jēkabpili. Druvas stāv pilnbriedā, sauli nomaina lietus, kad Sēlijas lielceļi vītin vijas pa seno, jaunatklājamo novadu, un jāuzmin, kas sapnis, kas īstenība pēc gaŗiem ilgu gadiem atkal dzimtenē.

Tikušus Neretā, ik ceļa līkumā uzraksts „Riekstiņi” mūs vada uz mērķi un vietu, kas visu rītdienas svinību degpunktā. „Mūsmāju” sētsvidū mujas liels pulks talcinieku, grābj, slauka, nes, poš, māj pretim smaidīgi. Vecā ērbērģa vietā uzcelts jaunais balti bližģ saulē, plaši un gaŗi izstiepies tas atkal zem viena jumta slēps klētis, kūtis, ratnīcu, kā arī plašu memoriālo telpu, kas daļēji jau iekārtota. Stučkas Vēstures un mākslas muzeja līdzstrādnieki šovasar apbraukājuši mājas, kuŗās jubilārs savulaik ganos gājis, pēta, lūdz, meklē un atrod − Āriņās ēveli, ar ko mājas celtas; Liepiņās veļas kuļamo bluķi un vāli; Zvejniekos linu dvieli; Puļpos zaru ecēšas un simtgadēju kleitu; Šausmānos maizes lāpstu un senseno ogļu pletīzeri... Mājas savu laiku nodzīvojušas, nu šīs lietas turpinās stāstīt par gājušiem mūžiem te, Riekstiņos; patlaban tās lielā kaudzē sētsvidū gaida savu izvietošanu zem jumta, kopā ar te mitušām piestām, ķerbelēm, sākumiem, grābekļiem un arkliem. Mūsmāju istabā mēs satiekam Riekstiņu dvēseli − Baltās grāmatas Pēterīti (Čakanovski), 93 gadus jauno sirmgalvi ar siltu, stipru, cietu rokas spiedienu. Tas labi, viņš saka, kad tuvu ausij un atkārtoti, stiprā balsī, esmu apliecinājusi, ka esmu Šausmānu Velta, jā, no lielas tālienes atbraukusi sērst savā pusē.

Jūlija mēnesī Riekstiņu apkaimē talku turējusi jauno rakstnieku, mākslinieku un zinātnieku grupa dzejnieka Imanta Ziedoņa vadībā, tā dēvētā „Lielo koku atbrīvotāju grupa”, kas jau veikusi vērā liekamus lauku ainavas izkopšanas darbus visā Latvijā. Te viņi no elkšņiem un kārkliem attīrījuši līdzenu pļaviņu, tādu kā zaļumballes laukumu, pašā Riekstiņu ceļa malā. To rotā no Ilžu muižas, Rites pagastā (pieminiet Rites meža burvības!), atvests liels pelēks laukakmens, ko darba steigā un skurbā Ziedonis zīmīgi nosaucis par „Simtiņu”. Simtgades svētki Riekstiņos rosīsies tuvu „Simtiņam”, re, kur uzcelts paaugstinājums koŗiem; pļaviņas atālā droši vien zvilnēs literāri zinātniskā saieta dzejnieki, mākslinieki, zinātnieki 25. augusta vakara cēlienā.

Ķišku kapos jātiek katrā ziņā, jo tur nesen paveikts uzstādīt granīta pieminekli Jaunsudrabiņa vecaimātei, vectēvam un krusttēvam. Kapsēta sirmsenu priežu piešalkta, krusti un kapakmeņi nosūnojuši, takas malā − skat, kur svaigi apkoptu kopiņu rotā jaunais piemineklis: tādas kā bērzu birztalas virsūnēs gul aizmidzis ganiņš, celīšus pierāvis zodam kā saldams, kā pērienu dabūjis... Gods godam, vecaimātei bija vairāk laika kā darbos iejūgtai mātei; bakas potēt, kašķi dzīt, goda vārtus skatīties, uz Ķebeļu sūnākli ogot − visur mazo Jāni veda vecāmāte.

Pie Kalna Miķelāniem jāpiestāj, te 1910. g. vasarā Jaunsudrabiņš agros rītos uzrakstījis labu daļu Baltās grāmatas un arī Aiju; te piekalnes birztalā stāv milzu akmens, tas, ko Jaunsudrabiņš piemin tēlojumā „Es mācos dancot”. Akmens milzīgs, zils, saulē sasilis... aiz kalna tālumi, aiz tālumiem leišu sili, aiz siliem Sulainiškas.

Neretas „dzirnavu jaukajā salā” uzcelta daudz plašāka skatuve kā tā, uz kuŗas uzvedām „Silmačus”; solu rindas jo garas, un ievu Susējas un Dzirnupītes krastos bez skaita, melnu, gatavu ogu pilnu; ziedonī, kad lakstīgalas − netālajos Ķesteru kapos, jādomā, arī klausās... Sestdienas vakarā, 27. augustā, te dzirdēs Aijas kaislo balsi, Rasmas sapņojošo jūsmu, Rallas smieklus, kad režisors P. Pētersons būs atvedis jubilejai veltīto izrādi no Drāmas teātŗa Rīgā. Zils rudzupuķu vainadziņš izsmaržos rudenīgajā naktī; jauns aktieris mauks stabules; dzejnieks-novadnieks Imants Auziņš izjusti skandēs savu veltījuma dzejoli; klausītāju tūkstoši sils mīlestībā uz mūžam dzīvo grāmatās un dzīvē.

Neretas ciema izcilā vietā, kur ceļš liecas augšup uz skolu, tuvu šalc bērzu birzīte, atrodas nule Jaunsudrabiņa vārdā pārdēvētā agrākā Centra iela. Lielam akmenim piestiprināta plāksne ar Jaunsudrabiņa vārdu un 1877.-1977. ik gaŗām gājējam atgādinās visu laiku lielākā Neretas ganiņa piemiņu tautā.

Neretas kultūras namā, kas vērienīgi pārbūvēts un izdaiļots, ap launaga galdu esam pulcējušies ducis talkas darbu veicēju, viesu, draugu un radinieku. Tāds pat skaits Jaunsudrabiņa svešatnē izdoto un pārspiesto grāmatu ar autora veltījumiem šo rindu autorei un bez tiem, ciema kukulim vests, nule tiek pasniegts Jaunsudrabiņa memoriālā muzeja atbildīgajām darbiniecēm. Dzīvs ir simtgadnieks Jaunsudrabiņš mūsu vidū, kad Neretas ciema izpildu komitejas priekšsēdētājs, arī visa Riekstiņos paveiktā sirdsdedzīgais priekšstrādnieks, Jaunsudrabiņa grāmatu zinātājs no galvas skaitīt, Tālis Zālītis runā par 100. zīmē sapņoto un veikto. Nekas nav šķīris Jaunsudrabiņu no tautas, tautu no Baltās grāmatas autora, ir labi apzināties, vērojot un klausoties dzīvās balsīs.

25. augustu iezīmē piemiņas plāksnes atklāšana Cēsu ielā 5, kur Jaunsudrabiņš mitis no 1905. g. līdz 1908. g. Šeit notikusi viņa vispirmā gleznu skate, te pārnakšņojuši revolucionāri, te darināti cīņas karogi. Šorīt te degsmīgu autora dzejoli Dzejniekam skandē jauns aktieris; liksim degošu rozi aiz plāksnes stūŗa, pušķosim rudens ziediem vietu, kas piemin un zina tālos notikumus. Tad steigā pa saulē spožu lielceļu uz Ropažiem, uz Garkalnes kapiem, kur gul Jaunsudrabiņa māte. − Ai, mana visu daiļā, mīļā skolotāja no tāliem Riekstiņu skolas gadiem, sirma, bet stalta, un vaigi mums abām kļūst mikli. Viņai rokās grezni izdaiļots kurvītis, ar riteņspoļu zeltainiem ziediem, Jaunsudrabiņa mīļākām puķēm (... un puķes zied plaukstas sizdamas! J.J.) „Acis, ko māte mīlestībā skūpstījusi, nekad nekļūs tumšas”, pie Dzejnieka mātes Ievas Jaunsudrabiņas kapa runā Saulcerīte Viese. Saulē un svētcerē vienpus kapam priedes, otrpus šalc bērzi, pāri slīd lēni atvasaras mākoņi, sveicēju simti stāv rudens ziediem rokās. Uz kopiņas un ap lielo akmens pieminekli, ko pēc Jaunsudrabiņa meta darinājis tēlnieks Mārtiņš Zaurs, klājas pušķis pie pušķa, jādomā, veltīti arī tam dārgajam tālajam kapam Kerbekes kapsētā, kur trūdi vēl gaida atceļu uz smiltaini dzimtenē.

Rīgas kinostudija beidz uzņemt filmu Puika, kuŗai scenāriju pēc Jaunsudrabiņa Baltās grāmatas izveidojis Imants Ziedonis; drīzumā klajā nāks plaša stāstu izlase Tā pasaule paiet ar prof. P. Upīša grafisko apdari; radiofonā skan lasījumi no Aijas dramatizējuma; literatūrzinātnieks I. Bērsons sastāda Jaunsudrabiņa Kopotos rakstus; Jaunsudrabiņa gleznas izstādītas Blaumaņa un Rozentāla muzejā, rudenī tās būs skatāmas Mākslas muzejā. Par visu šo plašo rosmi jādomā gaismu pielietā Drāmas teātrī, kad simti skatītāju gaida priekškaŗa atvēršanos. Tūlīt, tūlīt telpu klusināti piešalks „Tumšā naktī, zaļā zālē”, simbolisks stāvēs bērzs skatuves labajā sānā, sāksies runas, apceres, deklamācijas, dziesmas, nāks Aija, Rasma, Jānis − kā dzīvi, apliecināt mūžos dzīvo autoru. Dzīve sākās pirms mākslas, māksla toties palikusi pēc dzīves.