AIZ DZEJAS

Biruta Senkeviča, Baltie bērzi. Toronto: Druvas apg. 1976. 116 lp, $5

Aiz dzejas stāv cilvēks ar savu vienreizīgo, vairāk vai mazāk "izdevušos" dzīvi, ar savu izlemto vai izdomāto un šķietami piepildīto sūtību šajā pasaulē, arī ar stiprāku vai vājāku ticību tam, ka viss darītais nav bijis gluži par niekiem, ka viņa šīszemes gaitām ir kāds pamats un kāda saite ar to, ko sauc par mūžību.

Domāju par to, kas slēpjas aiz dzejas, lasot Birutas Senkevičas atsūtīto dzejoļu krājumu Baltie bērzi. Nosaukums netīko pēc neparastuma, tam skan līdz pat zināms "vecmodīgums", pat ne reti dzirdēts pārmetums latviešu vēl joprojām neatmestajai sentimentālitātei. Taču, kam baltie bērzi paši par sevi ir dzeja un dzīves daļa, tiem šis krājumiņš dzejoļu nebūs vienaldzīgs. Un, ja dažreiz tur pietrūks dzejā meklētā spēka, viņš pieliks savējo klāt. Dzeja jau atraisa un atmodina spēkus.

Katrai dzejai mēdz būt savi lasītāji, savi mīlētāji. Katram dzejas lasītājam dzeja nozīmē kaut ko citu, ko viens atzīst par nevērtīgu, tur otrs atradīs sev kaut ko vērtīgu.

Ir labi tādēļ, ka latviešiem ir daudz dzejnieku - lielu un mazu. Katram krīt sava lielā vai mazā tiesa. Un neviens nepaliek tukšinieks.

Labi arī tādēļ, ka mums daudz dzejnieku, ka dzeja, būdama visnacionālākā māksla, uztur tautas valodu dzīvu. Dzeja "iesaldē" valodu ilgai pastāvēšanai. Dzejnieks kopj valodas kultūru, kā zemnieks kopj zemi. Ar savā dzejā iemūžināto savas tautas valodu dzejnieks ir atbildīgs liecinieks ir par savas tautas valodu savā laikā, ir laikos, kas viņam sekos. Vienalga, vai viņš ir liels vai mazs dzejnieks; ne jau "zvaigznes" vien iezīmē cilvēku un tautu ceļus. Tāda ir dzeja.

Dzeja ir arī cilvēka uzticēšanās cilvēkam. Tuvsaruna ir dzeja; katra paša ziņā paliek tas, cik lielu atsaucību viņā izraisa dzejnieks, cik iejūtīgs lasītājs viņš spēj būt pret šo uzticēšanos, pret sarunu biedru, kas viņam atklāj sevi dzejā, un cik daudz lasītājam atklājas aiz vārda, aiz dzejas.

Pieminētais par dzeju un dzeju lasītājiem attieksies arī uz dzejoļu krājumu Baltie bērzi, kuŗa nodaļas un noskaņas vieno, galvenokārt, dzimtenes mīlestība kā pamatdoma un pamatizjūta. Arī ar šādu temu, šķiet, autore nav gribējusi ne pārsteigt, ne būt neparasta, viņa vienkārši nespēj citādi kā allaž atgriezties pie ardievu skumjām un atjaunotām labdienām dzimtenei, jo "dzimtenei sirds man piederēs mūžam" (ieraksts veltījumam).

Dzejoļu krājums raksturīgi ievadīts ar 17. psalma vārdiem: "Es pieminu vecos laikus... es atminu savu dziesmu naktī" (5). Tā ir senu atspulgu, senu vērtību, "sendienu soļu" (19) dzeja.

Autorei patīk "senās pēdas meklēt" (21), viņa grib aiziet "pie saviem sākumiem", kas ir dzimtajā zemē, kuŗa "tālumā mirdz" (25).

Bieži Biruta Senkeviča lieto savos dzejoļos vokātīva formu, kas vedina lasītāju sekot viņas gaitām, pārvērš dzeju par aicinājumu: "Nāc, tevi vedīšu pa bērnu dienām... Pa novītušu zāļu sapņu audzēm" (7), kur "gaŗie gadi aizsāp sirdī" un "gar ceļu cietē" (8), kur bērzs panākas pretī un "Lielākais sapnis... ir tālā jaunības puse" (89). Senā "puse" ne reti atplaiksnī arī autores stilā. Dzejolis "Gāju putniem projām skrejot" sauc atmiņā Kaudzīšu Matīsa mūzikālās rindas: "Rindā dzērves, rindā dzērves, Dzērves kāsī, kamolā."

Autorei iemīļoti ir dabas dzejoļi, jo sevišķi apdziedāts pavasaris, "ziedu laiks", kas gan nereti paliek dzejiski sasalis un neuzziedējis. Netrūkst šai krājumā gadījumu dzejoļu nozīmīgiem tautas darbiniekiem un darbiniecēm, arī jaunatnei; tajos pozitīvs darba, drosmes, gribas cildinājums.

Birutai Senkevičai tīkas kaisīt "atziņu pērles retās", jo "dzīvei dārgāko rotu nes tās" (29). Blakus šīm ar ticības spēku, darba vērtīguma un ilgošanās gaismas piesātinātajiem dzejoļiem likti dzejoļi ar skumju atziņu, ka "Šīs dzīves alga: nemiers un bēdas" (85), ka "dzīve tikai sāpju guvums, Ko apsegs kapu kopiņa" (77).

Šad tad pietrūkst šajos dzejoļos skaudras rūpības pret latviešu valodas latvisko skaņu. Ja mūsu dzīvi dažkārt klāj "salmu jumti" pār tiem tomēr spīd mūsu darba un dzejnieku valodas "saules zelts". Salmu jumti ilgi iztur saules zeltu.

Neaizmirstams paliek atmiņā Birutas Senkevičas dzejolis "Atmiņu stars" (61).

Gadu miglā aiziet
Bērnu dienu mājas.
Pāri jumtiem palsiem
Zelta kārta klājas.

Uzlec saule rītos,
Pāriet jumtam pāri -
Vēl kāds zeltains stars
Atmiņas ir skāris...

Cik gan ilgi mājas
Saskatīsim mēs?
Vai tie skaidu jumti
Zeltu izturēs?

Liekas, ka šajā mazajā trīsvārsmu dzejas ziedā satverts viss, kas autorei bijis nozīmīgs. Mājās ir laistas dzīves saknes, svešumā "gadu miglā" tās kļūst arvien vairāk tikai atmiņu atstarojums; mājas kļūst vairs tikai jumti, pār kuŗiem krājas atmiņu zelta smagums. Mājas un to izturība nepieciešama kā atsevišķa cilvēka, tā visas tautas dzīvošanai, nākotnes veidošanai. Kāda būs latvieša nākotne svešumā kā latviešu tautas zaram, kāda tā būs latviešu dzimtajā zemē, kur latviešu tauta, izlikta no mājām, mitinās svešas tautas norādītā pajumtē.

Paliek jautājums: "Cik gan ilgi mājas / Saskatīsim mēs? / Vai šie skaidu jumti / Zeltu izturēs ? "

Aiz dzejas paliek autora un lasītāja atbilde.

 

Valerija Bērziņa - Baltiņa