JAUNAS PARDZĪVOJUMU NIANSES

Juris Kronbergs. Biszāles. Stokholmā: Daugava, 1976. 139 lp. $ 9.50

Dzejnieks Juris Kronbergs ir dzimis trimdā, kur viņš arī apguvis savas tautas valodu. Pēc pāris mazākiem dzejoļu kopojumiem viņš tagad kā brīnumu pasniedz lasītājiem savu plašo un bagāto dzejoļkrājumu Biszāles, kas, manuprāt, ir ļoti spēcīga un drosmīga grāmata. Tās dzejas vērtības izvirza Kronbergu par vienu no visspējīgākiem mūsu jaunās paaudzes dzejniekiem. Gan ar savu pasaules skatījumu, gan savas dzejas ievirzi viņš ļoti atšķiras no citiem savas paaudzes dzejniekiem. Īpatnēja ir arī viņa vārdu un tēlu izvēle: Viņa pieeja valodai ir citādāka, nekā to mūsu dzejā esam paraduši sagaidīt - tā ir brīvāka, drošāka un dabiskāka. Kronberga dzejā jaušam arī spilgtu, dinamisku personību, kas piešķiŗ šai dzejai jūtamu viengabalainību.

Kronberga dzeja nav provinciāla. Ar savu garu un māksliniecisko kvalitāti tā droši turas pārējās pasaules mūsdienu dzejas līmenī. Viņa dzejā nav pagātnes dievināšanas. Parādībām un norisēm viņš tuvojas ar tagadnes cilvēka sensibilitāti, tagadnes maiņu plūsmā asi uztverdams arī tos neredzamos režģus un tīklus, ar ko mūsdienu technoloģija nemanot ievij cilvēku kā slazdā, kur beidzot cilvēks pats sevi iznīcina. Cilvēka aklums un ačgārnības iedveš dzejniekā nemieru. Tad viņš kā brīdinājumu izšauj savas "biszāles" - savu "dzejoļu dzirkstis", kas duŗ un dedzina. Kronbergam te vesela nodaļa "Variācijas par temu biszāles", bet "biszāles" dzirkstī viscaur šajā grāmatā.

Palasot tālāk viņa dzejoļkrājumu, drīz vien nomanāms, ka aiz skarbās virspuses, kas paužas "Biszāļu" nodaļā, Kronbergā iemājo arī smalka, jūtīga liriķa dvēsele, kas it īpaši atklājas nodaļās "Dziesma m-minorā" un "Liriskas atkāpes", Pirmajā no tām dominē dziļi izjusti, skumji, rudenīgu noskaņu pilni dzejoļi. Te atrodas arī sirsnīgi kautrais dzejolis "Šreiberes jaunkundzei", t.i., Zinaīdai Lazdai, kāda viņas pašas dzejoļa ierosināts. Pieminēt še vēl gribas dzejoļus: "Pirms mūzika apklusa", smalko sirreālistisko - "Ilgas", dziļi vientulīgo "Dziesmu m-minorā" un "Fluorītu" - ar aizlaiku mīklu.

Pavisam citās noskaņās izvijas dzejoļi "Liriskās atkāpēs", Pēc "Ziemas rīta" tur pēkšņas "Metamorfozes pavasarī". Dzejnieka dzīvē līdz ar pavasara sauli ielidojusi mīlestība -

kā bulta tu ielidoji manā pasaulē
un nosēdies pašā centrā
- kāds šāviens!

Viss drūmais ir pagātnē, un dzejnieks pilns sapņu un cerību noliecas skaistuma priekšā - cilvēkā un dabā:

Spāre pacēlās gaisā
Trausla
Caurspīdīgiem spārniem-
Kā manas dvēseles miers.

Šai mīlestībai - Regīnai - veltītas "Divpadsmit liriskas atkāpes", bet tās nav atstāstāmas.

"Divas pilsētas" saucas nodaļa par Ņujorku un Rīgu, "Ņujorka" ir poēma piecās daļās, kur brīvos mainīgos ritmos un ļoti iespaidīgās koncentrētās dzejas gleznās ietverts kaut kas būtisks no šis milzu pilsētas pretstatu un pretrunu pilnās dvēseles. Sirreāla un reizē simboliska ir dzejnieka "sastapšanās" ar Brīvības statuju:

tu nāci pa ielu
ar eļļainu rozi mutē
izstieptajā rokā tu turēji
tukšu šampanieša glāzi
restes acu priekšā tev bija kā vienmēr
un kā vienmēr tevi kāpelēja tūristi
lai caur tavām aizrežģotajām acīm
vērotu pasauli
Statue of Liberty.

Rīgas iespaidi ietverti trijos dzejoļos - "Vecrīga: Trokšņu ielā", "Vecrīga: bruģis" un "Raiņa kapos" ar fantastisko "Epilogu Stokholmā (nereālu fantaziju)", Tajos skumjas vijas ar cerībām un mazdrusciņ humora, dzejnieku Aleksandru Čaku pieminot.

Asprātīgi humoristiski un arī satiriski dzejoļi, kur vārdi un jēdzieni reizēm sagriezti dīvainās sakarībās, sakopoti nodaļā "Gaisma nāks, tā nāks no bākas".

Nodaļā "Balādes un skumjas dziesmas" savu dzejisko izteiksmi atkal guvuši šāsdienas dzīves vērojumi tās negātīvajos aspektos. Te ironija un skumjas par garīgo tukšumu mūsu saviesīgajā dzīvē; te arī dzejnieka pašanalize un bažas par sava paša cilvēciskās sejas saglabāšanu šajā liekulības pilnajā pasaulē, Biedē turklāt cilvēka vientulības posts - cilvēka nespēja patiesi komūnicēt ne ar vienu otru cilvēku - "mēs esam vēži /atmuguriski viens no otra aizrāpušies". Izceļas šajā nodaļā baiguma pilnais dzejolis "Galapunkts", gan ar savu kompoziciju, gan iztēli, kuŗā te ietvertais baismīgais vēstījums konkrēti dzīvo savās neaprakstāmās detaļās un sakarībās. Izteiksmē interesants ir ari šķietami rotaļīgais dzejolis "Valsis" - ar dziļo apakšstrāvu.

Atzīmējams pēdējā nodaļā ir izcilais dzejojums prozas paragrafos "Universālveikals", kur atspoguļojas visa mūsdienu mechanizētā, automatizētā un reklāmu piesātinātā dzīve, kad beidzot individuālais cilvēks pats "dziļsaldēts" kļūst par automatu.

Kronberga dzeja nav lieki izskaistināta, ne arī tīši "satumsināta". Viņa metaforas ir bieži neparastas, bet skaidras, tieši uztveŗamas; tāpat arī viņa īpatnējie salīdzinājumi. Pie viņa stila elementiem pieder arī atskaņas, gan tiešās, gan netiešās (iekšējās). Viņa dzejas priekšstatos līdzās dabas priekšstatiem ir laba tiesa mūsu modernās, industriālizētās pasaules objektu. Abstraktos priekšstatus viņš veiksmīgi sasaista ar konkrētajiem. Emocionālais elements viņa dzejā apvaldīts, intellekta kontrolēts. Dominē brīvie ritmi. Tie skan dabiski, nemāksloti, un ir organiska pārdzīvojumu daļa.

Ar savu dzejoļkrājumu Kronbergs ienes jaunas pārdzīvojumu nianses un jaunas skaņas mūsu dzejā, reizē apliecinādams ticību savas tautas nākotnei.

 

Elvīra Staprāne