KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS
TREŠĀ INTERNACIONĀLĀ BRITU ZĪMĒJUMU BJENNĀLE
Zīmējums ir viena no vecākām tēlotājas mākslas formām, kas dažkārt tiek atstāta novārtā kā neatkarīga vizuālās specifikas disciplīna. Ja tradicionāli par zīmējumu uzskata melnbaltus formas konstruējumus − ar līniju vai tonāli, tad trešā internacionālā britu zīmējumu bjennāle Ziemeļanglijas ķīmiskās rūpniecības un ostas pilsētas Midlsboro mākslas galerijā (no 10. sept. - 29. okt.) ir no šāda puritānisma atteikusies, apzināti paplašinot „zīmējuma” priekšstatu. Proti, bjennālē uzņemta vesela rinda darbu, kuŗos krāsa ir lietota nevis kā aizstājēja vai dekoratīvā ziņā, bet gan pozitīvā nozīmē ar mērķtiecīgu mijiedirbi kā ekspresīvu elementu, tādejādi šķērsojot „glezniecības” sfairu. Piemēram, Jasmīnes Bažas (46. num.) klusā daba ar sarkaniem āboliem pasteļa technikā un Saļima Arifa (41., 42. num.) krāsu kollāžu konstrukcijas jauktā technikā, minot tikai dažus. Te nenoliedzami darīšana ar noskaņotiem, optiski iedarbīgiem krāsu salikumiem. Šai sakarā ir pamats argumentēt, kad konceptīvi visāda veida vizuāli konkretizēti slēdzienu veidoli kā plāksnē, tā telpā, var piedzimt tikai ar „zīmējuma” palīdzību. Vispār dažādu mākslas disciplīnu saplūšana ir tipiska mūsdienu parādība.
Bjennāles stingrā angļu žūrija ir centusies parādīt to nozīmīgāko no pasaules mākslas arēnas. Rezultātā izstādes amplitūda ir tiešām plaša un informatīva ar ļoti augstu profesionālo standartu. Ir aplūkojams tradicionālais reālisms, foto reālisms, biedinošs sirreālisms, erotika, minimālā māksla, pat sienu virsmas novilkumi, tipogrāfiski zīmējumi utt., iespaidīgas abstrakcijas ieskaitot. No pēdējiem 76. num. (Rodžers Kalts), manuprāt, ir visefektīvākais izstādes darbs: melns ogles četrstūris iejūtīgi iebalansēts lielāka balta četrstūra formātā. Brīvais, intensīvais ogles ieklājums zvērot zvēro, ko tālāk akcentē ar sarkanu zīmuli ievilktas vertikāles zelta griezuma attiecībā.
Bjennāles dalībnieku vidū atzīmējams arī jaunais mākslinieks no Latvijas, iepriekšējās bjennāles veterāns, Miervaldis Polis. Šoreiz viņš reprezentēts ar diviem darbiem fotoreālisma garā. Polis ir apdāvināts mākslinieks ar teicamu technisko varēšanu un spēju būt minimālam, lai vizuāli pateiktu maksimālo. Nelielā formāta (109. num.) aizmugures figūras ir, kā teikt, „ārā no fokusa”, ļaujot skatītājam koncentrēties uz priekšplāna vientuļo seju... Savu pašportretu (108. num.) viņš droši padrukā ar FOTO M. POLIS 1975. g. Šie darbi ir neuzbāzīgas melancholijas pielieti, tie nesludina, bet eksistē paši sevī. Te veltīgi meklēt skaudrā fotožurnālisma dzeloņus.
Bjennāles nolūks ir popularizēt zīmējumu. Taču vērtīgais pasākums cīnās ar inflāciju. Par bjennāles prestižu liecina tās neparasti sīvā konkurence: 3000 darbi iesūtīti no 52 valstīm, no kuŗiem žūrija izvēlējās tikai 110, pārstāvot 18 valstis. Visi uzņemtie darbi reproducēti katalogā. Priekšzīmīgais izkārtojums nelielajās labi izgaismotajās telpās rāda rosinošu, lieliski saliedētu starptautiski nozīmīgu izstādi.
Laimonis Mietiņš
SUDRABU EDŽUM NĀCĀS NOMIRT MASKAVĀ
Uldis Ģērmanis Jaunās Gaitas 113. nrā (1977. g. jūnijā) norāda, ka Sudrabu Edžus no „kroņa nāves” izglābies tikai tāpēc, ka, būdams smagi slims, nav spējis piecelties no gultas un sekot čekistiem. U. Ģērmanis šo faktu piemin, atsaukdamies uz Jāņa Niedres autentisko liecību (viņa grāmatā Diena dienu māca, 2. izd., Rīgā 1969. g.). Šie Sudrabu Edžus izglābšanās apstākļi jau agrāk pieminēti kādos trimdas izdevumos, tāpat arī fakts, ka čekisti viņa vietā turpat apcietinājuši ciemā atnākušo latviešu rakstnieku Alvilu Cepli. Pēdējais, protams, nekad vairs neatgriezās. Labi zināms arī, ka Sudrabu Edžum nācās nomirt svešumā.
Bet tikai nedaudzi, laikam, būs lasījuši vai dzirdējuši, ka noticis gluži nesekmīgs mēģinājums vecajam un slimajam Sudrabu Edžum sagādāt labākus dzīves apstākļus, apkopšanu un ārstēšanu − pārgādājot viņu dzimtenē, Latvijā.
Liecību par to dzirdēju no paša Andreja Upīša.
Apstākļi bija šādi. Bija, šķiet, 1940. gada beigas vai 1941. gada sākums; tolaik strādāju Tartu universitātē. Kādu dienu (cik atceros, tas notika kafejnīcā, turpat universitātes galvenās ēkas tuvumā) pie manis pienāca divi no toreizējiem Tartu Vanemuines teātŗa vadītājiem un aptaujājās, vai es, varbūt, tuvākā nākotnē nebraukšot uz Latviju, uz Rīgu. Vai es nebūtu ar mieru, kad būšu tur, Rīgā, nodot rakstniekam Andrejam Upītim Vanemuines teātŗa direkcijas sveicienu un reizē tās lūgumu atļaut šinī teātrī izrādīt Andreja Upīša lugu (stāv prātā, ka tā bija viņa 1905). Teātŗa vadība, protams, rakstīšot arī pati, bet būtu patīkami Andreja Upīša akceptu saņemt šādā ceļā.
Zibenīgi ātri konstatēju, ka man šī lieta ļoti nepatīkama − ierasties vizītē mājās ne jau vien pie izcila rakstnieka, bet jau pie liela kalibra partijas aktīvista, viena no latviešu komūnistu dižvīriem. Bet man nekavējoties bija arī skaidrs, kādas nepārredzamas un man ļoti bīstamas sekas būtu tam, ja es tagad teiktu nē. Apsolīju teātriniekiem, ka lūkošu to izkārtot, kad man iznāks būt Rīgā.
Par minētās nepatikas iemesliem pārdomāt varēju, protams, tikai vēlāk. Patiesi, kas viss nu nevarēja atgadīties tādā vizītē. Tik viegli varēja pārsacīties vai izmest kādu kritisku spriedumu par režīmu. Un kas zina, ar kādiem bīstamiem ieteikumiem, priekšlikumiem, vai jautājumiem nāk klajā partijas varenais... Viss tas taču notiek apstākļos, kad pat manu universitātes lekciju laikā atveŗas durvis un klausītavā ienāk vairāki ādas jakās tērpušies jauni kungi resp., biedri, pie tam ar pistolēm pie jostas. Viņi apsēžas pirmajā solā, un man nu nākas viņiem skaidrot, ko mēs te darām un kāda tam nozīme.
Pēc kāda laika biju aizbraucis uz Rīgu. Zvanīju Andrejam Upītim pa telefonu. Protams, nācās tūlīt pasacīt, kas esmu, kādā lietā nāku, kā uzdevumā un ka lūdzu pieņemt mani vizītē.
Mūsu saruna sākumā bija par lugas izrādi, arī par to, kas tulkojis to igauniski (šķiet, tas nebija labais latviešu valodas pratējs Marts Pukitss, bet Kārlis Ābens). Iespaids bija tāds, ka A. Upītis jūtas stipri pagodināts un glaimots. Man bija jānodod atpakaļ viņa sveicieni un, kā jau bija sagaidāms, arī atļauja lugu izrādīt. Pēc tam A. Upītis aptaujājās par šo un to, tā, ko dara igauņu rakstnieki Tuglass, Jākobsons un vēl kādi citi autori. Pēc tam viņš, manis par to nemaz netaujāts, uzreiz teica, ka bijis Maskavā. Bijis tur arī pie Sudrabu Edžus.
Pēc tik daudziem gadiem nav vairs iespējams atminēties teikto vārdu pa vārdam, bet sacītā saturu atceros gluži skaidri. A. Upītis teica, ka viņš, Maskavā būdams, uzmeklējis Sudrabu Edžu un atradis viņu vecu un vārgu, slimu un neapkoptu, mitinoties kādā mazā istabelē. No runas toņa, ar kādu A. Upītis par šo būceni izteicās, bija skaidrs, ka viņš minētos apstākļus atceras ar nepatiku un īgnumu, varbūt pat ar pretīgumu. Viņš, A. Upītis, gribējis Sudrabu Edžu tūlīt vest sev līdz uz Latviju, uz Rīgu, kur par viņu taču būtu varējuši gādāt un rūpēties.
− Bet man to neatļāva! jau tīri ar niknumu balsī izgrūda A. Upītis.
Novaldījos, ka arī man neizsprūk kāds asāks teikums par maskaviešiem, un nebildu ne vārda.
Kā jau zināms, uz Rīgu atveda tikai Sudrabu Edžus auksto pelnu krūku...
Minētās sarunas laikā istabā uz neilgu brīdi ienāca arī A. Upīša dēls, vēl pajauns gados. Kādas minūtes mani uzmanīgi pavērojis, viņš atkal izgāja.
Par minēto sarunu nācies daudzkārt pārdomāt. Mans iespaids: A. Upītis nespēja noslēpt, ka viņš ticis dziļi aizvainots kā Padomju Latvijas jaunās varas izcils darbinieks. Bet bez tā vēl − aizvainots un, varbūt, pat sāpināts, redzot savus labos, humānos nodomus noniecinātus un pazemotus.
Kārlis Draviņš
SVARĪGU KULTŪRAS DZĪVES NOTIKUMU ATBALSIS 1977. GADĀ
Dziesmas nozīme latviešu tautas dzīvē nav mazinājusies. To apliecināja 1977. g. dziesmu svētki Losandželosā, Londonā un Rīgā, tāpat 2. trimdas jaunatnes dziesmu svētki Ročesterā. Šai numurā Imants Sakss raksta par Ročesteru. Par pārējiem trim svētkiem publicēsim A. Vītoliņa, A. Liepiņas, T. Ķiķaukas un J. Pīlādža apceres vēlāk.
Losandželosas svētki izraisījuši diskusijas par teātri sakarā ar uzvesto Anšlava Eglīša lugu Kas dārzā, kas dārzā. Vienā no nākamajiem JG numuriem sniegsim plašāku apceri par Anšlava Eglīša lugām.
Dziesmu svētkiem Rīgā bija pielikts sauklis, ka tie notiek par godu oktobŗa revolūcijai, un svētku programmā bija ieliktas daudzas „internacionālas dziesmas”.
Londonas svētku apmeklētāji ievēroja informācijas un ziņojumu trūkumu lielajos angļu laikrakstos, radio un televīzijā par latviešu dziesmu svētkiem. Atklāšanas svinīgajā aktā nebija klāt neviens no karalienes sudraba jubilejas komitejas pārstāvjiem, lai gan šie 4. Eiropas latviešu dziesmu svētki notika šīs jubilejas zīmē.
Minsteres ģimnāzijas skolotājs Mārtiņš Zandbergs publicējis laikrakstā Latvija (3.9.77) savas domas par ļoti aktuālu jautājumu − labvēļu un glābēju meklēšanu sveštautiešu saimē:
„Kad beidzot atnāks latviešiem tie laiki, kad viņi sapratīs, ka dziesmu svētki ir latviešu tautas svētki un latviešu gara pasaules ārišķīgā izpausme? Kad viņi atmetīs savu kalpības izjūtu un izbeigs piekabināt pašu izdomātus labvēļus vai elka dievus saviem izcilajiem svētkiem?
Citādi interesantos, raitos un patīkamos Londonas dziesmu svētkus sabojāja viens − latviešu pazemības un kalpības izjūta, kuŗa izpaužas tautas ilgās pēc kaut kādas „labāku cilvēku” atzinības. Citādi nezinu, kā izskaidrot viņas majestātes karalienes Elizabetes II fotoattēlu dziesmu svētku vadoņa 5. lappusē. Vēl nozīmīgāk, ka tas bija pirmais un lielākais fotoattēls! Kādi nopelni ir viņas majestātei, lai ieņemtu tik ievērojamu vietu dziesmu svētku vadonī? Vai viņa, vai viņas valdība garīgi vai financiāli atbalstījusi dziesmu svētku ideju vai sarīkošanu? Nekāds viņas atbalsts nebija manāms. Vai viņa, vai viņas valdība ir stāvējusi un kritusi par latviešiem un viņu tiesībām? Viņas valdība nepretojās Otra pasaules kaŗa beigu izkārtojumam un kopš tā laika ir izrādījusi tikai vienaldzību pret latvju tautas likteni. Nesen viņas valdība atdeva Latvijas republikas zeltu padomju iestādēm, kas ir de facto Latvijas PSR atzīšana.
Iebraucot viņas majestātes Anglijā katram jāizpilda valdības reģistrēšanās kartīte, kuŗā jāuzdod personīgie dati. Viens no jautājumiem ir tautība (nationality). Es ierakstīju latvietis. Kontrolieris to izstrīpoja un mani nostrostoja. Pēc viņas majestātes valdības papīriem latvieši kā tautība vairs neeksistē! Un šīs valdības svētais simbols, viņas majestāte, atrodas mūsu dziesmu svētku vadonī pirmā vietā!
Saprotu, ka ir grūti nofotografēt latvietību vai latvju garu un to attēlu likt pirmā vietā, ja ir nepieciešami fotoattēli, tad liksim tos no mūsu darboņiem, kas ar sirdi, dvēseli un darbu atbalstīja šos svētkus. Piemēram, Alberts Jērums, bez kuŗa darba apbraukājot un apmācot koŗus, varbūt kopkoŗa koncerts būtu bijis fiasko.”
Ročesteras svētku rīkotāji, jaunie cilvēki, iztika bez padevības apliecinājumiem prezidentu mazmeitām un balsu zvejotājiem. Anglijas latvieši laikam tomēr izjūt lielu mīlestību un tuvību majestātei un angļu tautai. Citādi jau Eiropas latviešu laikrakstos neparādītos šāds paziņojums par sarīkojumu Straumēnu muižā (Latvija, 3.9.77):
KARALIENES SUDRABA JUBILEJAS AICINĀJUMS (The Queen’s Silver Jubilee Appeal)
DVF vanadžu daļa, sadarbībā ar vietējo angļu sabiedrību, rīko sestdien, 17. septembrī, pl. 18 Straumēnos saviesīgu vakaru ar vakariņām un deju. Sarīkojumu atklās sērs Jonatāns Gīness (Jonathan Guinness). Angļu un latviešu mūzikas programma. Sarīkojuma atlikums tiks nodots Karalienes sudraba jubilejas fondam jaunatnes darba atbalstīšanai.
Komentāri lieki!
Lzs
 Vai tās vienas mātes meitas? Londonas, Ročesteras un Rīgas svētku uzņēmumi. To autori: U. Grasis, A. Balgalve un. J. Krieviņš. |
 Dziesmu svētku atklāšana Londonā. Karaļnama un valdības pārstāvju iztrūkums lieku reizi atgādināja 2 lietas; pirmkārt, dziesmu svētki ir pašattaisnojoši tautas svētki un, otrkārt, mūsu sabiedrotie un labvēļi nav sveštautieši − ne Čerčils, ne Niksons-Agņu, ne Fords-Dols u.c. |
 Tā Zilberts redzēja 1976. gada Toronto svētkiem blakus piekabinātā nacionālpolītisko darbinieku kongresā kāda asprātīga cilvēka mēģinājumu atdzīvināt trimdas valdības dibināšanu. |
 Tā Zilberts redzēja 1976. gada Toronto svētkiem blakus piekabinātā nacionālpolītisko darbinieku kongresā kāda asprātīga cilvēka mēģinājumu atdzīvināt trimdas valdības dibināšanu. |
