nakts –

melna delna tavu zemi skauj

velna govis jaunu mēri mauj

vēl tālu līdz rītausmai baltai

rītausmai sarkanā spītībā kaltai

pacel glāzi savai slavai

un saviem sasniegumiem uzsit uz pleca

plecs no sišanas nokritīs

bet glāzē gulēs asiņains cilvēks

vakar vakarā vēlu

kāds pēkšņi kājās stāvot iemiga

no zemes uz debesīm sēklas strauji sniga

gultās jaunas dzīves tapa

un debesīs uzplauka milzīga zaļa lapa

SCENĀRIJA METS

ĪSFILMAI

PAR CILVĒKA

LĪDZJŪTĪBU

Kāds nomirst aiz skumjām par vientulību

esamībā, aizturot ausis

lai izslēgtu lielpilsētas trokšņus.

                                           Kāds cits

nepaspēja laikus palīdzēt, –

satiksmes ugunis bija aizķērušās uz sarkano.

Tur viņš joprojām stāv.

                               Viņa skelets rada

dekoratīvu kontrastu blakus esošā skatloga lellēm.

Kāds trešais uzmeklē augšā minētos

un saka:

            „Laiks dziedē visas brūces!” viņu acu

dobumu zirnekļu tīkliem

                                  kas mūžībai cauri plūstot

mazliet trīs.

VINGRINĀJUMS

MARATONA

SKRĒJIENAM

Viņi gāja roku rokā gar krastu, ēnas

krita dziļi to pagātnē.

                             Es dzirdēju viņus

runājam par nākotni un par to,

cik milzīgi attālumi ir šai dzīvē

starp ieskatu un ieskatu.

Kāds

Ir

Iekalis

Melnus

Burtus

Dienas

Sejā

Pašā

Nervu

Centrā:

Palīgā Saucienu

Mēlē

Koši dzied lakstīgala –

Neviens nezin ko šī dzied.

STARPĪBA STARP

MODRI LORSBERGU

Kāds piespieda celtņa pogu

celtnī bez durvju un logu

     un visi mēs lēnām

     cēlāmies augšup.

     Augšup šai sprostā

     no stikla un gaismas,

     bez durvju un logu, –

  plecs pie pleca,

  tukši acu pāŗi,

  raugās viens otram

pāri.

Pieci acu pāŗi,

pleci sveši,

smējiens sauss,

  kāda noliekta galva,

  ātra elpa aiz auss –

     un mēs visi

       aizvien ātrāk un ātrāk

          ceļamies augšup,

            augšup šai sprostā

              bez durvju un logu ―

Dzeltena gaisma.

Piektais stāvs.

  Mēs steidzamies tālāk.

       Seši.

              Septiņi.

                          Desmit.

Pieci acu pāŗi

  skatās viens otram

  gaŗām un pāri,

  it kā tie būtu

  nelūgti viesi cietumā šajā

     no stikla un gaismas

     augšā kam pāri

     zvaigznes un mūžība laistās...

Divdesmit pieci.

Gaŗām.

     Mēs nesamies augšup.

Trīsdesmit.

     Trīsdesmit trīs.

Vīram pelēkā uzvalkā

pēkšņi sadrebas pleci:

     – Nē! nevar būt!

     Jau trīsdesmit trīs?

Šim namam, šim namam

bez logu un durvju,

kur mītu, guļu un stāvu,

  nav tik daudz stāvu! –

Pieci acu pāŗi

  pleci sveši,

  desmit rokas,

  pēkšņi sakļaujas kopā

it kā kādas pagānu dejas

cieši saslēgta lokā,

bet celtnis,

  namā no gaismas un stikla,

bez durvju un logu,

izšaujas pats sev cauri

ātrumā trakā,

un mēs jūtam, kā zvaigznes

savā barā

vada ar gaismu vēsu

     mūs ceļā gaŗā. –

Sargies no Marta Īdām!

Sargies, vai aiz muguras tevi

  ar smaidu negaida

  dunča dūriens smails –

  ar smaidu –

                   Marta Īdas.

Varbūt tava labākā drauga

gar sāniem nolaistā rokā

duncis gail –

                 ar smaidu.

Bet tev nav bail –

tu redzi tikai slavas vainagus,

  karogus plandāmies,

  un to ceļu,

     kur tavi kaŗa pulki

     un sapņi ies –

            no drauga rokas nav ko baidīties...

– Sedz pāri sapņu togu

lauriem vītušiem –

vairs nesapņo, vairs nesapņo

par tiem:

  draugs paceļ roku

  nāves sveicieniem.

DĀSNĪBAS KLĀSTI

CAPZEBIB

Saulaina stāvu

Pie jūŗas malas,

Kur mirdzums nolaižas

Uz jūŗas malas.

Smaidi un čalas

Pie ūdens malas –

Radība ar mani

Sirsnībā dalās.

Tik daudz draudzības;

Izstieptām rokām

Skaistums rotājas

Uz jūŗas malas.

Es stāvu

uz ielas stūŗa.

Man blakus

sarkana ķieģeļu ēka

ar nezcik stāviem –

varbūt četrdesmit trīs.

Tai nevaru pielikt savu vaigu

ne uzsmaidīt,

jo tā cilvēku nepazīst.

Es raugos augšup

un redzu

četrpadsmitā stāva logā

sarkanu puķi māla podā.

Tā meklē gaismu.

Es pasmaidu.

Tanī mājā dzīvoju arī es.

Kas ir šī vētra

Kas neprot rimt?

Kur vārdi meklē vēju

Vēji meklē māju

Māja meklē cilvēku

Cilvēks meklē domu.

Alma Bēne

Apvārsnis aizdūmots

kā pīpmaņu galā –

          dobes malā

no zemes

smilšaini pelēks un raupjš,

melnām zīlnieka acīm,

izrausies krupis tup,

vēro

       un

            gaida...

tumši zilgst šķidrauti

lēveru lēveŗos

          sakārti

rasas piezīdušies –

smagi un draudīgi

                        līkst

līkdami –

              nokritīs...

Pēkšņi gaiss dedzina nežēlīgi

pēkšņi slīkstam

tumstošā peldē

jānirst

kailam

            braukt

pamest kaistošās istabas

klaudzot aizcirst durvis

jā

     brauc pirms

     saule

     riet

dzelmēs grimt tik viegli

dziļāk

          turēties

                      šais lēnu

          plūsmu

                      sienās

pazīst šo

mirkli

īsu brīdi.

Tu teici, es

sēju labu sēklu

bet tikai gušņas aug

te asas, sūras zāles, augļi rūgti.

Padošanos savam darbam

tu meklē neatlaidīgi, velti.

Šī augsne baroja

kā spēja, bet dzinums

būs lēns un nepilnīgs

un raža izpaliks.

RUDAS

GRANĀTAS KRĪT

Dzirdi!

Šonakt kastaņkoki dzemdē.

Ar katru elpas vilcienu,

tie šķiļas riekšavām,

cerībās, zemes tumsā izšauti.

Dzirdi! Rudas granātas krīt.

Ievainots krītu.

Tu dziedēsi mani.

JAUTĀJUMS

PAR VIJOLĪTĒM PIE

VECĀ KAPAKMENS

Alexander Sutherland, 1832 – 1842

     died 10 yrs. of age

Joseph Edward Scotland, a native

     of Glasgow, late merchant, died Nov.3, 1843

     aged 81 years

James M. Whythe, Esq., Formerly Captain

     in the 1st  (or the Kings) Dragoon Guards...

     He died universally Esteemed & Regretted

     on the 9th  day of June, 1843

Wm. Cameron, died Sept. 6th , 1846....

Varbūt dzīvē tiem katram bija sava kārta

     bet sen šai maurājā

          tie dalās vienlīdzīgi.

Ziema un vasara dzēš nesteidzīgi

     ierakstītās akmens plāksnes

          atņem privātīpašumu pēdējo.

Šīs ir pēdējās liecības par

     kādiem notikumiem

          mums nekad neuzzināmiem.

Te solis piestāj mums

     pašiem nemanot. Kāds putns

          pēkšņi dažas zilbes lēni atkārto.

Kad pļāvējs novēlojies

     te izzied pienenes ne

          vijolītes svaigi raktā dobē:

          William Cameron

          „May he rest in peace”

          reiz bija vēlēts

          uz apdilušā kapakmens.

Šopavasar

    kāds viņu bija atprasījis,

          viņu vien, tik negaidīti.

VĀVERĪTES

IZVADĪŠANA

Abas viņas nekustīgi stāvēja

pie sava atraduma. Tā

likās bija melnā vāvere

iebraukta asfaltā, plakana kā

atmesta čūskāda vai sažuvusi miza.

Tikai astes sari veidoja putekļainu

birstīti renstelē. Bērni bieži baro

kuplās vāveres ielmalas kokos.

Nezin vai tā bija mūsējā – visas

vāveres jau izskatās vienādas.

...Tad no Kazaņas zaļās dzīles

iznirst puķe ar vēža spīlēm,

ieķeras tevī un neatlaiž.

Gaŗām īrisiem barokāliem,

cauri zvaigznāju smaržu vāliem

puķu bērns visur seko gaišs.

Dīvā puķe, vai tu tā mīlē

mulso meiteni, ka no dzīlēm

tev bij šovakar jāiznāk?

Skanot iedomu vara zvaniem,

puķe tevi aizved no manis

tālā tālumā,

                 tālumā,

                             tālumā...

Un tu pārtapi vējā.

Vējā, kurš ērģelēt ērģelēja,

cauri rūtīm un cilvēkiem skrēja

miegā, drudzī un nomodā.

Kā tu spēji tā pārtapt vējā?

Smagā zeme tev augumu sēja,

dzīslās asinis sarūsēja,

mēle trieca akmeņu valodā.

Un tu tomēr pārtapi vējā.

Vējā, kurš ērģelēt ērģelēja,

cauri rūtīm un cilvēkiem skrēja,

jo tu vienīgais nepiesmēji

to, ko netveram nomodā...

ai vasara vasara

dēj tavi pāvi

paldies ka zvirbuli nepārzīmēji

ar zaļu vai oranžu zīmuli

paldies ka pelēko zvirbuli

neaizskāri

varbūt tā ir mana slimība – pelēkā

                               nepieciešamība?

pelēkas asinis – krāšņajā kņadā?

tas jāpierāda tas precīzi jāpierāda

bet nav rētu

lai saredzētu

ai ziemeļpelēkais zvirbuli

tu esi klusums šai krāsu tirgū

Par 1945. g. dzimušā Jāņa Rokpeļņa pirmo grāmatu Māris Čaklais 1973. gadā rakstīja:

„Viņa dzejoļos saista paradoksālisms, zināms provokatorisks parodiskūms. Rokpelnis

parodē ne tikai literāras tendences un stilistiku. Viņa parodiskums, kas ir viens no

izteiksmes līdzekļiem, skar arī ļaužu pašsaprotamos, bet domāšanas un pieredzes

nepārbaudītos atziņveidīgos sakāmvārdus, pateicienus, plašāk ņemot – parasto

stereotipo domāšanu. Rokpelnim nekas nav gatavs, visu viņš grib uztaustīt, izgaršot