LIKTEŅA SONETI

1

Šais naktīs, kuŗas pavadu bez miega,

Kur vien es neaizmaldos, domu rauts!
Pats liktens tumšais līdzi klejot sauc,
Bet, veŗot elli, brīdina no ziega.

Un skaidrā sirds, kas bijusi ik liega,

Pukst pilna nemiera, es viņai ļauts,

Tā visas līnijas uz laiku jauc,

Lai tumsā nogaidot − kā strauts zem sniega.

Es mierīgs izietu un tā kā avots

Tad sevī uzņemtu kā sendienās

Ir debess spīdekļus, ir balvas tās,

Ko sniedz mums zemes vaigs, tik dziļi gravots.

Viņš manis iemīlēts un priekā skauts,

Kaut zinu − zudīs reiz viss nāves grauts.

2

Un tas, kas pārpaliks, būs tikai vietas,

Kur slijis ķermens mans, simts rūpju grauzts.

Prieks, mīla, izmisums un viss, kas jausts,

Vairs rindās ritēs tik, kas pantos sietas.

To vairums nemīlēs, − man brīžam šķietas, −

Jo pārāk savāds viņu ritums lauzts

Un pārāk daudz ir viņā domu austs,

Kas man vēl dzīvojot tik bieži rietas.

Bet savam liktenim es padevīgs.

Kā puķe atsevišķi mana dvēsle tvīks,

Kas iemiesota dzejas ritmos stingri.

Un svētceļnieks viens otrs pie manis nāks,

Kad viņu nedienas vai šaubas māks,

Un, postu izraudājis, celsies vingri.

(1922)