Rolfs Ekmanis

TAUTAS DZĪVĒ NEESMU LIEKA

 

Piezīmes par Elzu Stērsti

 

Elzas Stērstes (Liekna-Virza, 1885-1976) vairāk nekā septiņdesmit literārā darba gados iznākušas astoņas ar smalkjūtību, muzikalitāti un visnotaļ augstu kultūru piesātinātas dzejoļu grāmatas: Prelūdijas (1913), Eizebijs un Florestāns (1921), Zaļā gredzenā (1928), Mezgloti pavedieni (1934), Dzintara ceļš (1941) un Atstati (1967). Pēdējās pirmo pusi sastāda izlase no visiem iepriekšējiem krājumiem. Viens krājums veltīts bērniem. Tā ir bilžu grāmata Lāča miegs (1942) − pilna ar emocionālām rotaļām un bagātām dzejiskām intonācijām. Vitauta Ļūdēna sakārtotajā Saules kokā (1972) ietilpināti dzejoļi galvenokārt no agrākajiem krājumiem kā arī 49 grāmatās neuzņemtas vārsmas. Daudzi pēckara gados uzrakstīti darbi palikuši nepublicēti. Kādā Rutai Keggi rakstītā vēstulē dzejniece sūrojas, ka Atstaros nav varēts ievietot daudz dzejoļu, īpaši tos, „kas varētu celt aizdomas, ka gaismai seko ēna” (Universitas 1976, 37). Stērstes dzejas „krusttēvs” bijis Rūdolfs Blaumanis. Viņš iededzis zaļo uguni pirmajam dzejolim, ko ar Naurēnu Elzas pseudonimu iespiež žurnālā Apskats 1903. g. 2. aprīlī. Stērstes dzejas spožums aizēno viņas prozu, bet arī tur sastopamas paliekošas vērtības. Brīvības gados iznāk krājums Pasakas un stāsti (1934), gaŗais stāsts jaunatnei Vilciņš griežas (1936), daļēji autobiogrāfiskais romāns par savu tēvu un atmodas laikmetu Andreja Zīles dzīve (1937), tēlojumu virkne bērniem Tālais ceļojums (1939), bērnu stāsts Pika terencis (1939), komēdija Lāču pagalmā (1920) un meteņa spēle trijos cēlienos Arlekina kāzas (1938). Četras pasakas dzejā ievietotas grāmatā Lauvas acenes (1969). 20.-to gadu sākumā Stērste raksta apceres par franču rakstniekiem. Viņas pārskats par latviešu literātūru ievietots rakstu krājumā itāliešu valodā Lettonia (Romā, 1939), bet Parīzē Stērstes sakārtojumā izdots krājums Poèmes lettons (1931). Gan pirms, gan ari pēc kaŗa dzejniece nodevusies tulkošanai, galvenokārt literātūras (O. Balzaks, A. Dodē, A. Franss, Ž. Bedjē, E. Triolē, R. Rolāns u.c.). Sorbonnas universitātes filoloģijas fakultāti beigušā dzejniece ir liela antīkās mākslas, klasiskās un romāņu kultūras cienītāja („Francija ir otra mana dzimtene, jo viņā es dzimu garīgi”), un jūtas vienlīdz brīvi kā literātūrā, tā arī mūzikā. Vienlaikus, visu savu mūžu viņa paliek „romantisma gaismā sērā,” un romantisms, „šis sauciens, valdonīgs un sens”, nekad nerimst viņas vārsmās.

Un, nesdams spirdzinošu veldzi,
Tas robežas un prātus jauc,
Kā Džinnu bars ar kaislu smeldzi
Pār Eiropu un Rīgu trauc.

Bet ar svilšanu iedomās un kvēlās jūtās nepietiek. Bieži nosviests ticis tāds Pegaza jājējs, kas rokās nav cieši turējis dzejas formas pavadu, „kas laiski laiž to svabadu”. Citējot Latvijā vēl joprojām oficiāli nievāto dzejnieces dzīves biedru Edvartu Virzu, Dievišķo rotaļu autoru un Kaislību biķeŗa tukšotāju,

Šos ceļus grūtos iet mums Elza Stērste prot,
Un stila dzidrumu tai nespēj aptumšot
Pat maigas ziedlapas, kas krīt no rožu koka,
Zem kuŗa sēdusies tā savas dzejas loka.

Apmēram gadu pirms dzejnieces nāves literātūras mēnešrakstā Karogs cenzori atļauj ievietot Stērstes desmit dzejoļu ciklu Mūži, ko raksturo jūtība un gādība par cilvēku un dabu visapkārt. Iejūtīgi uzrakstītajā ievadesejā dzejnieks Māris Čaklais uzsveŗ, ka Stērstes galvenās temas ir „pietāte pret cilvēka likteni, pret dzīvības brīnumu, pret dzīves piepildījumu”. Ar tām cieši saistīta arī „ticība kultūrai, kultūras misijai, kultūras nepieciešamībai” (1975, 3). Kaŗa mākslu, kas arī baltu tautām neesot sveša, dzejniece aicina atsvērt „ar Dainām”. Bet īsts dzejnieks nekad nedrīkst slēpties aiz vairoga, jo vārds tam dots „kā citam šķēps”, un svēts pienākums ir doties „simtu kaujās,” „cīņās straujās”. Turklāt ilgu mūžu spēj tik dzeja dot, „ap Tevi dzīvu gaismu mirdzinot,” viņa raksta savai draudzenei, dzejniecei Austrai Dālei, kad tā aizveŗ acis uz pasauli. Ēriku Ādamsonu „tuvumā vairs nejūt”, bet viņa „Saules pulkstenis” nekad neapstāšoties, un neskars nakts, „kas pāri klājas, to burvību, ko tu mums devis”. Aistētiskas un morālas vērtības dzejniece atrod dabā, visvairāk savas dzimtenes dabā. Čaklā vārdiem izsakoties, „tāds pats brīnums kā dzīvība, kā kultūra, tāds pats izzināms, bet noslēpumains, mūžīgi pārvērtīgs brīnums” Stērstei ir daba (Karogs 1975, 3). „Vai saule kāpj vai zemāk grimst”, dzejniece arvien ir tai pie rokas, viņa sveicina „ik ziedu”, pieplok pie zemes un ļauj, „lai saules lemess tvīkdams pāri iet”, viņas dzīves dārgie pavadoņi ir „spējie ziedoņi” un „lapu birdi”, viņai iekšā „deviņvīru spēks” un „smilgas glāsainums pašā sirdī”. Stērste prot saredzēt Latvijas upju episki plūstošos ūdeņus un slepu mežatērci „zem koku pakrēšļiem”, ķiršu pakaru aiz noejošiem stariem, graciozas balerīnas egļu zaļajos svārkos, sarkanu matu atspīdumu vakara krēslā un ūdens lāses aiŗa galā. Dzejniece spēj iezīmēt lieliskas, spilgtas detaļas un vienlaikus dot kopskatu, pašu „dabas dvēseli”. Patiesību viņa saredz katrā rožu lapā, kas „plaukst un kvēl, un mēmi iebirst kapā”. Ar dabu viņa saplūst totāli − dzejnieces liriskā varone ir pumpurā, „kas taisās plaukt”, jūŗā, „kas caur vilni dvašo”, viņa iedrebas liepu lapā un pārvēršas bitē „to zemes medu no zieda sūkt, kas smaržo visur kur”.

---------------------------------------------

Un dabā ieeju es − zeme, mežs un gaiss,
Kā cilu mani ceļ nu spēks šis varenais,
Kas katrai dvašai liek tai lielā tverties elpā,
Kas cilā gadskārtas un griežas saules telpā.

Protams, Stērste ir arī mīlas dziesminiece − no Prelūdijām cauri Mezglotajiem pavedieniem līdz Atstariem. Bet viņas ar smalku, smeldzes apdvestu lirisku noskaņu veidotās, bieži aforistiskās rindiņas ne tikai rāda mīlu, bet iziet tās „debesis un elles”. Citējot atkal Māri Čaklo, Stērstes mīlas uztverē ir „vēlēšanās, ilgošanās, tur ir piepildīta laimesmirkļu apoteoze, dziļi iekšēju, grūti formulējamu izjūtu saukšana vārdā, tur ir mūžīgas saplūšanas neiespējamība, tur ir aiziešanas nenovēršamība un gaišs dzīves turpināšanas motīvs, pats galvenais − tur ir cilvēcisko attiecību skaistuma kults”.

Stērste ir dziļi nacionāla dzejniece, „viena, lējuma ar savu zemi dārgo”, īpaši padomju varas gados jeb „ziemas miegā” viņa vēlas būt skauta no Abavas un Ventas, no Daugavas, kas nesīšot dziesminieces dvēseli „uz bezgalības jūŗu”. Svešzemju tēlu izmantotāja savos pirmajos krājumos, tagad Stērste par citu zemju krāšņumiem nedod „ne centa”. Stiprumu viņa rod „Latvijas mūžībā” − mūsu tautas sērdieņu apdziedātajā saules kokā, Zemgales ozolos, senču riju sūrumā, jāņugunīs, vectēva koklē. Viņas karstākā vēlēšanās ir, „lai svešos dārzos nenomaldos (..) lai nost no tautas neatskaldos”. To viņa novēl arī saviem tautas brāļiem un māsām dzimtenē un svešumā. Tas jo spilgti izskan viņas muzikāli niansētajā testamentā latviešu jaunās paaudzes intelliģencei, jaunajiem rakstniekiem un dzejniekiem:

Jums šodien dziedu vēl es savas klusās dziesmas.
Ne mācīt gribu jūs, bet pati degt ar jums,
Tiem, kuŗi sadegt grib par taisnību kā liesmas,
Kas esat cilvēki, kam spārnots uzdevums.

„Ko zaļai jaunībai lai saka sirmais?”
Reiz Rainis teica tā, jau būdams gluži sirms.
Starp jaunekļiem viņš bij kā jauneklis pats pirmais
Viņš ilgi cīnījās, bet mīlēja vispirms.

Nu sirma arī es, un eju soli lēnu,
Lai toties jūsējie jo cieši rakstā rit.
Pret sauli jauniem traukt. Tik kūtrais meklē ēnu.
Ar tautu sirdis jums lai vienus pukstus sit.

Pašas dzejnieces sirds vienmēr situsi vienus pukstus ar savu tautu, savu zemi, arī nežēlīgi grūtajos izsūtījuma gados spaidu darbos Vorkutā. Pēc viņas māsas Aleksandras (prof. Arnolda Spekkes dzīves biedres) stāstījuma, Sibīrijas nakts debesis dzejniecei bijušas svešas un nemīļas, bet dienu saules spilgtums durstījis acis (Universitas 1976, 38). Raksturīgs ir dzejolis „Taigā,” kas tapa Sibirijā 50.-to gadu sākumā:

Apņem mani kā ar valni
Taigas klusums tumšs un svešs.
Tie nav manas zemes kalni
Manas zemes skaļais mežs.

Debess kvēlo saules svelmē
Ievu ziedos salam gals,
Tā nav manas zemes saule,
Manas lakstīgalas balss.

Dien un nakti atskan viena
Nemirstoša darba takts,
Tā nav mana darba diena,
Manas zemes klusā nakts.

Miglā čukst man stepes smilgas
Kā man sirdī sāp šis stāsts.
Tās ir manas zemes ilgas.
Viņas vēja maigais glāsts.

Dzejnieces skumjas vieglākas dara vakarvējš, kas atnes Zemgales „balto dūju dvašu”. No soda nometnes sirmo dziesminieci atbrīvo pēc nepilniem pieciem gadiem, 1955. g. 4. maijā. „Pie dzimtās uguns” Stērste atgriežas nestuvēs, paralizēta, bez kreisās puses rokas un kājas kustībām. Šo atgriešanos no padomju katorgas viņa atzīmējusi kā savu otru dzimšanas dienu, kad atgūta dzīvība un pārvarēta nāve,” kad atkal radusies iespēja „pagriezties uz jaunu pavasari”. Bet sirdssāpes par savu apkaunoto tautu, kas deg „moku svelmē,” par svešinieku izvaroto tēviju neizzūd: „Laid, lai es tavās rētās roku lieku, vai mana lepnā tauta esi tā, kas vainagoto galvu augsti nesa, bet nu kā Niobe stāv salauzta...” Ļoti ciešā tuvība ar savas tautas likteni, saspringtā kopīgās traģēdijas pārdzīvošana palīdz Stērstei sasniegt jaunas poētiskas virsotnes. Bez jebkādiem palīgmateriāliem, tā sakot, „no galvas”, viņa uzraksta arī savus Atmiņu rakstus, plašus, ļoti detalizētus memuārus, kas glabājoties J. Raiņa Literātūras un mākslas vēstures mūzejā. Pēc atgriešanās no izsūtījuma, daļēji ar Mirdzas Ķempes palīdzību, Stērstei izdodas saņemt nelielu pabalstu no Rakstnieku savienības.

Aiziešana no šis dzīves Stērstes dzejoļos ir kulturāli panteistiska, nereti uz „sapņa un nomoda,” uz nojausmas un īstenības robežas.

Reiz, kad mezgli risīs,
Tumsa tevi segs
Viena saule dzisīs,
Otra jauna leks.

--------------------

Tā projām „aizeju es lēnām,
Arvienu vieglāks solis top,
Starp aizgājušo mīļām ēnām
Man jauna dzīve jāsastop.

Šo „jauno dzīvi”, kur „tikai gaiši dvēsļu ceļi”, kur „ap zemi staigā veļi”, dzejniece sastop 92. mūža gadā − 1976. gada 19. aprīlī. Rakstnieku savienības un J. Raiņa Literātūras un mākslas vēstures muzeja rīkotajās bērēs pie tautiskas segas un amariļu ziedu pārklāta šķirsta dzejnieks Jānis Peters savā atvadu runā izsekojis dzejnieces dzīves gaitai, pieminot arī viņas tēvu, pazīstamo tautas atmodas laika cīnītāju Stērstu Andreju, bet ne ar pušplēstu vārdu Edvartu Virzu, kam dzejniece guldīta blakus. Ar lepnumu Elza Stērste pašās mūža beigās varēja teikt:

Tautas dzīvē
Neesmu lieka,
Nebrīvē, brīvē
Nedzinos prieka.

Jāņu zālēm
Un vainagiem segta,
Eju pret tālēm,
Gaisma kur degta.