Jānis Klīdzējs

REDZĪGS IEKŠSKATS TRIMDAS SĀPĒ

 

Ar redzīgu analizi un secinājumiem par mūsu dzīves izteiksmēm šaidienā Dr. Vaira Vīķe-Freiberga savā apcerē „Trimdas psīcholoģija” (Jaunās Gaitas 112. num.) ir uzzīmējusi mūsu trimdas psīcholoģisko profilu. Ar visām mūsu nastu, sāpju, domu un jūtu līnijām tanī. Autore izteiksmīgi parāda, kā šīs līnijas krustojas, citas sacērtas viena pret otru, reizēm izdzēš viena otru un bieži vien satinas un sajūk neurotiskā, sāpīgā, brēcošā mudžeklī, kas vairs nespēj redzēt ne sevi, ne apkārtni, ne arī šo laiku, kuŗā dzīvojam. Ja mēs to vēl spējam un gribam redzēt un redzēto atzīt, tad šinī Dr. Vairas Vīķes-Freibergas veidotajā psīcholoģiskajā profilā mēs pamanīsim, ka šis zīmējums rāda patiesu, godīgu, faktos un zinātniskā pieejā gleznotu mūsu ievainotās dzīves ainavu. Tanī mēs varam redzēt mūsu attieksmes un attiecības pašiem ar sevi, pret citiem cilvēkiem − saviem un svešajiem. Mēs redzam mūsu jūtas un attieksmes pret šāsdienas Latviju un tautu šāsdienas Latvijā. Reizē mēs redzam sevi kā daļu no visa ap globu izkaisītā latviešu kopuma, kas ir aizdzīts un atšķirts no savas zemes, no savas tautas un līdz ar to no normālās dzīves tecējuma.

Dr. Vaira Vīķe-Freiberga ir varējusi un spējusi pasniegt mums reizē izjustu un izvērtētu mūsu trimdas psīcholoģiskā profila ainavu. Izjustais un izvērtētais papildina viens otru un dod pilnīgumu.

Autore to ir varējusi pasniegt apvienotā ainavā, pirmkārt, tāpēc, ka ir bijusi un ir līdzdzīvotāja mūsu tautas ievainotās dzīves sāpē šāsdienas Latvijā un mūsu šāsdienas trimdā. Otrkārt, tāpēc, ka viņas rīcībā ir zinātniski trenēts redzēšanas, analizēs un izvērtēšanas instruments. Treškārt, tāpēc, ka viņā ir apzinīga atbildība ne vien par mūsu tautas daļu trimdā, bet arī par tautu Latvijā, un viņai ir drosme redzēt mūsu tautas pārdzīvošanu krizes virsotnē, teikt un runāt par totālu īstenību šaidienā, vai tas kādiem patīk, vai nepatīk.

Par šo drosmi un iedrošināšanos viņai tāpat kā daudziem citiem ir jau gadījies „maksāt”. Viņa ir bijusi aicināta teikt runu Latvijas valsts svētkos, bet tad šis aicinājums ir atteikts. Iemesls: it kā „šaubīgā stāja nacionālos jautājumos”! Šeit piezīmēsim, ka īsti apzinīga atbildība nenozīmē iztapšanu un izdabāšanu individuālajām vai arī nacionālajām neurozēm.

Būtu vēlēšanās − kaut visas trimdas avīzes varējušas atrast iespējas pārspiest šo Dr. Vairas. Vīķes-Freibergas apceri savās slejās. Šīs apceres lasīšana visas mūsu trimdas saimes apjomā un tās pārrunāšana palīdzētu vismaz sākt saprast − kāpēc notiek šīs emocionālas eksplozijas pēdējos gados mūsu trimdas sabiedrībā arvien biežāk? Kāpēc mēs viens otru pat bez īsākā apdoma sākam saukt vārdos un apzīmējumos, kas skan it kā tie būtu ar lielu patiku ņemti no kādas Staļina un viņa ideologu vārdnīcas? Un tas tiek darīts „pareizās” nacionālās stājas vārdā! Kāpēc mēs iztērējam tik daudz psīchiskās enerģijas, brēkdami un prasīdami kādu vienīgo un pareizo nacionālo stāju? Kāpēc mēs tik sajūsmīgi nositam un nozūmējam viens otra garu un darbu mūsu tautas ienaidniekiem par prieku? Kāpēc mēs nespējam redzēt un atzīt, ka latviešu kultūras darbinieki rakstos, mākslās un izglītībā šāsdienas Latvijā ar grūtībām un reizēm ar izmisīgu spēku cenšas vēl glābt to, kas ir glābjams?

Visa šī brēkšana un savstarpējā apvainošana zināmā mērā ir sadalījusi latviešu trimdas sabiedrību − „jaunākajos” un „vecākajos”. Bieži vien šie „vecākie” sauc savu domu pretiniekus par − „kultūrsakarniekiem”, reizēm pat par „aģentiem”. „Jaunākie” aizvainoti un noskaitušies cērtas pretī un savus pretiniekus sauc par „senīliem sēdētājiem” un „diktātūras produktiem.”

Dr. Vaira Vīķe-Freiberga savā mūsu trimdas analizē nav meklējusi, ne arī atradusi šo emocionālo eksploziju cēloņus ne „jaunākajos”, ne ari „vecākajos.” Viņa šos cēloņus ir saredzējusi un izskaidrojusi ar mūsu nacionālās nelaimes, ar mūsu dzimtenes okupācijas un mūsu visu ievainotās dzīves svešumā turpināšanos. Savā pētījumā viņa ir atradusi, ka mūsu pieviltās cerības, mūsu ievainotās jūtas nav ļāvušas mums saprast sevi un savu īstenību šaidienā. Mēs dzīvojam vakardienās. Un visus tos, kas iedrošinās meklēt mūsu tautai pārdzīvošanas atbildes šaidienā un rītdienās, saucam par tādiem, kam nav īstas nacionālas stājas.

Savā mūsu trimdas psīches zīmējumā autore vaicā ļoti akūtu jautājumu: „Kā tad lai izskaidrojam, ka trimdas sabiedrībā nacionālās stājas jautājums ir varējis kļūt par savstarpējās agresijas ieroci?” (Jaunā Gaita, 112, 51. lp.) Šim jautājumam savā analizē viņa ir devusi atbildes. Man ir vēlēšanās pievienot dažas savas domas.

Latvijas brīvības zaudēšana, aiziešana un dzīve svešumā vissmagāk ir liekusi uz leju un ievainojusi divas grupas, no visas mūsu trimdas saimes visdziļāk. Viena ir − mūsu vecākā paaudze, otra − mūsu kaŗavīri. Viņu vilšanos, viņu sarūgtinājumu, viņu sāpes, viņu nelokāmību varam saprast. Un tas arī ir jāsaprot. Mūsu šāsdienas vecākā paaudze ieradās svešuma zemēs ar ģimenēm, ar maziem bērniem. Tiem nebija ne laika, ne iespēju turpināt, vai atjaunot izglītību, noderīgu jaunajās mājvietās. Bija jāgādā par izglītību bērniem, jāsagādā pajumte, jāmetas darbā, kāds gadījās un reizē jāmācās svešā valoda un kaut cik jāiekļaujas jaunajā kultūrā. Neskatoties uz visu, šie „vecie” ar savu algu līdzekļiem un darbu latviešu sabiedrībā izveidoja draudzes, biedrības, kultūras namus, avīzes, dziesmu svētkus. Ar vārdu sakot − radīja mazo Latviju svešuma zemēs. Dēliem un meitām deva iespēju kolledžās un universitātēs iegūt B.S., M.A. un Ph.D. gradus. Paši tēvi un mātes bieži vien iztika ar viena paša latviešu laikraksta palasīšanu. No tā tad nāca viņiem izglītība, kā arī informācija par latviešu dzīvi svešumā un Latvijā. Arī par notikumiem pasaulē.

Mūsu kaŗavīri, kaut arī Latviešu leģionā bija iesaukti ar vācu valdības pavēli, tomēr ticēja un cerēja, ka viņu cīņas un kaujas reiz nesīs brīvību Latvijai. Šī mūsu trimdas grupa ir pacietuši un upurējusi vairāk nekā visi pārējie. Pazemotiem viņiem bija jāiet Rietumu valstu armiju gūstā. Vēl vairāk pazemotiem viņiem bija jāatrod „tiesības” uz pajumti „pārvietoto personu” nometnēs Vācijā. Arī vēl tagad pār viņu galvām Amerikā un citās zemēs nolīst publiski apvainojumi, ka it kā Daugavas Vanagu organizācija būtu kaut kāda hitleriešu draugu un simpatizētāju organizācija. −

Bieži vien „jaunajiem”, mūsu vecākās paaudzes un mūsu kaŗavīru bērniem nav ne maņas, ne jēgas, ne zināšanu, ne arī īstas vēlēšanās uzzināt un saprast savu tēvu pārdzīvojumus, jūtas un tās motivācijas, kas rāda šo tēvu nemainīgo stāju sakarā ar visu, kas skaŗ latvietību un Latvijas valsti. Ne reizi ir manīts, ka šos „vecos” aizvaino, atgrūž un iedzen spītīgā stūrgalvībā ne vien tas, ko jaunie saka, bet vairāk tas, kā viņi to dara un pasaka. Skolu gradus ieguvušie jaunie bieži vien runā ar un par vecajiem gan pārrunās, gan presē tā ar pārākuma apziņu, tā gudrelīgi − no „augšas”: sāk, ko jūs tur, sencīši, pļurinājaties pa savu latviešu dīķi... Mēs , jaunie, ar savām domām un idejām piederam pie lielās un plašās pasaules...

Tēvu, māšu un bijušo karavīru smadzenes un jūtas arī nav no koka taisītas. Viņos sasāp tāda paņirgāšana no gudrelīgajiem un viņu „augšas”. Zemapzinīgā reakcija cērtas jaunajiem pretī ar visu asumu. Gan privāti, gan publiski „vecie” sāk runāt un prasīt komandieŗu balsi jaunajiem − mīlēt no visas sirds to Latviju un to laiku, kuŗa vairs nav. Viņi prasa jaunajiem ieturēt tādu latvisko stāju, kāda jaunajiem liekas nereāla, nedemokratiska, reizēm pat teatrāli komiska.

Privātās pārrunās kā vecie, tā arī jaunie bieži vien ir gluži citādāki nekā publiskās sanāksmēs, vai rakstos, vai bargajās lasītāju vēstulēs. Tādās klusākās pārrunās kā vieni, tā arī otri atzīst, ka nav jau viņiem visa taisnība un pareizā pieeja lietām, ka arī daudz patiesības tanī, ko saka un raksta šie − „otrie”. Bet kad nāk publiskā savu domu un uzskatu apliecināšana, tie paši cilvēki kļūst gluži citādi − viņi uzvelk bokseru cimdus, runā un rakstā tā, ka tie pretējo domu un ideju aizstāvji būtu ar troksni jānosit gluži pie zemes! Tā ir skaidra cenšanās saviem domu biedriem pierādīt, ka šo runātāju un rakstītāju stāja ir vienīgā pareizā un nav nekāda mīkstā. Mūsu apziņas un zemapziņas izteiksmju „pogas” šeit sāk nospiesties pašas no sevis, jo kā-nekā gribas būt labiem aktieŗiem, kad publika klausās.

Jādomā un jāpieņem, ka mierīga iekšskata brīžos to apzinās mūsu „vecie” un „jaunie”, ka, liekot pretējo domu izteicējam ar koku pa galvu, ne mīlestību, ne saprašanu, ne arī aizstāvētā viedokļa respektēšanu brīvā, demokratiskā sabiedrībā nevar panākt.

Cīnoties par un ap kopējā nacionālā ideāla, vai ideoloģijas atrašanu, mēs esam pazaudējuši īstenības, reālitātes sajēgumu pašiem par sevi, par savām varēšanām un iespējām. Esam pazaudējuši skaidru skatījumu mūsu tautas dzīvē un iespējās Latvijā, tāpat arī pasaules notikumos, lielvalstu polītikā un viņu interešu saprašanā. Pilnīgi ārpus mūsu redzes aploka ir palikušas pasaules konvulsijas tautu ekonomiskā un sociālā, līdz ar to polītiskā laukā.

Lielu daļu grūtību mūsu trimdas dzīvē, manuprāt, rada arī tas, ka mums tikpat kā nav nekāda filozofiskā ideāla, ne arī pieņemama reliģiskā ideāla. Mums ir tikai bioloģiskais un technoloģiskais ideāls. Un, protams − pāri par visu − ekonomiskais! Tikai šie ideāli vien garīgos avotus atstāj pustukšus.

Beigās − sakot paldies Dr. Vairai Vīķei-Freibergai par redzīgā iekšskata mūsu trimdas sāpē pacelšanu gaismā mūsu visu redzēšanai, gribas izteikt viņai arī vēlēšanos: Lai viņa atrastu iespēju pasniegt mums arī šāsdienas Latvijas un mūsu tautas dzimtenē psīcholoģisko profilu. Būtu interesanti salīdzināt šos divus profilus, kuŗu pamāta līnijas veidojuši gadu tūkstoši un zeme, kuŗu saucam par savu tie, kas dzimtenē un arī tie, kas svešumā − Latvija.

 

 

 

Jānis Klīdzējs dzimis Sakstagala pagasta „Lyužā” 1914. g. 6. maijā. Tēvs − Aleksandrs, māte Virgīna, vectēvs − Donots. Divi jaunākie brāļi krituši, miruši pēdējā kaŗa laikā. Mācījies Rēzeknes valsts komercskolā, studējis lauksaimniecību Latvijas universitātē. 1940. gadā salaulājies ar Emīliju Svilāni. Vācijas gadi vadīti Bavārijā, Altotingas tuvumā. Amerikā ieceļojis 1950. gadā. Studējis Kalifornijas valsts universitātē Berklijā un 1957. gadā ieguvis maģistra gradu klīnikālajā socioloģijā. Kopš tā laika, strādājis jauniešu tiesā un psīchiatriskā slimnīcā. Pēdējos gados bijis puslaika skolotājs tiem Berklijas universitātes studentiem, kas studē cilvēka uzvešanās zinātnes un tiek sūtīti pētniecības darbā uz psīchiatrisko slimnīcu.

Iznākušas 16 grāmatas: 5 − romāni, 9 − stāsti un noveles, 2 − eseju krājumi. Divas grāmatas godalgojis Kultūras Fonds; stāstu krājumu Mīlētāji un nīdēji 1947. gadā un romānu Sniegi 1964. g. Romāns Jaunieši iznācis 5 izdevumos: Latvijā − 2, Vācijā − 2, Amerikā − 1. Šis romāns ir tulkots arī lietuvju valodā un iespiests dienas avīzē Draugas Čikāgā, 1957. gadā.

Grāmatas iznākšanas secībā: Jaunieši − (1942, 1944, 1948, 1950, 1962), Gojputnu dzīsme (latgaļu izloksnē, 1944), Mīlētāji un nīdēji (1946), Pajumte (1948). Cilvēki uz tilta (1948), Grēks uz pusēm (1951), Viņas un viņi (1954), Dženitors (1955), Cilvēka bērns (1956), Zilie kalni (1960), Sniegi (1963), Dzīvīte, dzīvīte (1967), Debešu puse (1968), Tās balsis, tās balsis (1973), Prezidents un Latvijas paaudze (1975), Ievainotā dzīve (1976).

No tām romāni: Jaunieši, Dženitors, Cilvēka bērns, Zilie kalni un Sniegi.

Stāsti un noveles: Gājputnu dzīsme, Mīlētāji un nīdēji, Pajumte, Cilvēki uz tilta, Grēks uz pusēm, Viņas un viņi, Dzīvīte, dzīvīte, Debešu puse, Tās balsis, tās balsis.

Eseju krājumi: Prezidents un Latvijas paaudze, Ievainotā dzīve.