Laimonis Mieriņš

TĒLOTĀJA UN LIETISKĀ MĀKSLA PADOMJU LATVIJĀ 1976. GADĀ
 

Tik mērķtiecīga aistētiskā audzināšana, kāda tagad veido daļu no Padomju Latvijas mākslas vispārējiem vaibstiem, tomēr nespēj tikt galā ar specifiskām problēmām, kas pazīstamas arī citās zemēs, Rietumus ieskaitot. Mākslas Akadēmijas jaunais rektors, grafiķis Valdis Dišlers kārtējo mākslas dienu ietvarā Literātūrā un Mākslā (15. num.) publicētā intervijā sūdzas par zināmu kautrību dažādos padomju sabiedrības slāņos:

... ne mazums rūpnīcu vadītāju, kam tieši ražošanas pilnveidošanai un produkcijas kvalitātes uzlabošanai būtu nepieciešama tuvināšanās mākslai, tās izpratne, sadarbība ar dizaineriem, interjeristiem, architektiem, mākslinieka līdzdalība rūpnīcas ikdienas darbā, neizrāda ne mazāko vēlēšanos nodarboties ar šiem jautājumiem. Un šīs tuvredzības rezultātā tautas saimniecība cieš lielus zaudējumus, gan materiālas, gan nemateriālas dabas. Diemžēl arī par vienas otras skolas attieksmi pret mākslu neko labu nevar teikt, ir skolas un pat veseli rajoni, kur mācību iestādēs mākslas darbus vispār neatrast, bet pats galvenais − nav arī pieprasījuma pēc mākslas.

Kāda tad ir Latvijas mākslas vispārējā panorāma, kur praksē tēlotājas un lietiskās mākslas tiek joprojām dalītas?

Padomju mākslinieku primārais uzdevums ir risināt sabiedrības „psīcholoģiskās, tikumiskās un sociālās problēmas” mākslinieciski komunikatīviem līdzekļiem. Tas nozīmē reālistisku, reprezentatīvu mākslu. Uz šāda fona kā viena no visīpatnākām figūrālajām gleznotājām izceļas Biruta Baumane. Viņa necenšas pēc literārā, narrātīvā tēlojuma glezniecībā, drīzāk, subjektīvi sievišķīgā, gleznojot dinamiski, impulsīvi un emocionāli. No šī viedokļa Baumane ir vienā klasē ar otru ļoti apdāvinātu gleznotāju Maiju Tabaku.

Vispārinot jāsaka, ka latviešu gleznotāji „nemīl izlekt”. No aizvadītā gada relatīvi mierīgajām personālizstādēm pāris tomēr pelnī atsevišķu ievērību. Tā Gunārs Kļava, kas līdz šim bija pazīstams kā veiksmīgs grafiķis, grāmatu un žurnālu noformētājs, šoreiz debitēja kā gleznotājs. Kļava vispār ir interesanta personība, kas iekrāso visu viņa jaunradi −. Izstādītās eļļas gleznas nav liela formāta. Tās pielādētas ar asas vizuālās domāšanas rezultātiem, ļoti iejūtīgu kolorīta izpratni, formā svārstoties no vienkāršības, gandrīz tīras abstrakcijas, līdz rēgaina sirreālisma ieskaņām.

Edvarda Grūbes personālizstāde rāda tonāli izprastu, figūrālu glezniecību, kuŗai sakars ar Valdemāra Tones pieeju vizuālām problēmām. Izstādes visefektīvākie darbi ir sērijas ar latviešu veco strēlnieku motīviem.

Džemma Skulme glezno ekspresīvi, vienkāršoti, spēcīgi. Būdama figūrātīva gleznotāja, viņa nepaļaujas uz formas un krāsas vizuālo specifiku vien, bet izmanto arī narratīvus aspektus, pat illustrātīvu zemtekstu. Pēteris Postažs savā pirmajā personālizstādē rādījis pēdējo desmit gadu veikuma izlasi. Arī viņš ir figūrātīvs gleznotājs ar izteikti dekoratīvu formu vienkāršojumu. Ļoti plaša izstāde bijusi tradicionālā reālisma pārstāvim Alfejam Bromultam. Mākslinieku namā izstādītajos ainavista Kārļa Veitnera darbos, kas uzskatāms par Purvīša, Ubāna un Liepiņa skolnieku, pavīdējušās ieskaņas atgādina franču gleznotāja Matīsa iespaidu. No vidējās paaudzes māksliniekiem laikam viskonsekventākais vizuālās specifikas praktizētājs ir spējīgais Ojārs Ābols. Viņa darbi ir pilni uzdrošināšanās, aktuāli un moderni.

Mākslas dienu ietvaros Centrālā poligrafiku kluba telpās savus darbus rādīja, grupa jauno mākslinieku − gleznotāji J. Baklēns, V. Maldupe, J. Tīfentāls, L. Eglīte un batiķis A. Pumpurs. J. Tīfentāla gleznas tumšos logātos rada viengabalainu iespaidu. Laikam jaunais mākslinieks nemīl steigu; viņa darbi neuzkrītoši mierīgi kā noskaņā, tā apdarē un sižetā. M. Maldupe izkopj zilās un zaļās krāsas nianses, tomēr viņas gleznas visumā rāda gaišu, pat impresionistiskas ņirboņas iespaidu. L. Eglīte aizraujas ar cilvēku plastiku un tā psīcholoģiju, bet J. Baklēna sniegums uzrāda, jādomā, gribētu naivumu, primitīvu tiešuma izjūtu. Batiku mākslinieks A. Pumpurs efektīvi lieto šo relatīvi maz pazīstamo techniku, ar spilgtu kolorītu dekoratīvu laukumu kombinācijās.

Aizvadītais mākslas gads vispār bijis bagāts ar tematiskas dabas izstādēm. Ārpus Rīgas, kas ir Latvijas mākslas dzīves metropole, atsevišķi mākslinieku centri vēl ir Liepājā, Jelgavā un Daugavpilī.

4. Baltijas akvareļu izstāde Valsts mākslas muzejā vēl reizi apliecinājusi šīs spontāni mākslinieciskās izteiksmes disciplīnas ārkārtīgi lielo popularitāti un techniski nevainojamo gatavību, saglabājot īpatnējo akvarelīgumu. Par Latvijas akvareļa vispārējo situāciju G. Tidomane (LuM, 43) rezumē:

Ja runā par meistarības pakāpi, tad latviešu akvarelisti joprojām stāv stingrās, pat varbūt pārlieku stabilās pozīcijās, tādēļ arī šeit atklājas zināma sasnieguma negācija. Tādu domu izteikt pieļauj „nemainīgums”, kas nostiprinās no izstādes uz izstādi. Mūsu akvarelisti var pārsteigt un dziļi saviļņot tikai tos, kas viņus redz pirmo reizi, bet ne tos, kas seko viņu sniegumam gadu no gada.

No atsevišķu akvarelistu personālizstādēm uzmanību pelnī pazīstamā gobelēnista Heinricha Vorkala skate Zinību nama telpās. 20 izstādītie darbi bijuši bezkompromisa paraugi, mēģinājumi izrauties no „reālitātes atspoguļošanas” konvencijām, daudz ko aizņemoties no Kandinska, Pikabijas un citu modernistu meklējumiem. Šāda rakstura tēlotājas mākslas izstādes padomju apstākļos pēdējā laikā sastopamas bieži, būtiski minot to pašu taku, pa kādu jau gadiem iet lietiskās mākslas un dizains. Mākslinieku namā eksponētā E. Jurķeļa akvareļu izstāde apliecina viņu kā konsekventu ainavistu, ar poētisku dabas uztveri. Būdams apskaužams techniķis, gadu tecējumā Jurķelis tiecas pēc piesātināta kolorīta.

6. republikas stājgrafikas izstāde esot bijusi bez pārsteigumiem un relatīvi tradicionāla. Laba daļa grafiķu sniedz tieši to, ko skatītājs vislabāk vēlas saņemt. Citi turpina pilnveidot savu izteiksmes arsenālu. No jaunākās paaudzes izstādes autoriem minama L. Zikmane, viņas darbiem piemīt smeldzīgi liriska noskaņa; interesanta formā ir M. Rikmane.

Par panākumu ir jāuzskata Latvijas grafiķu darbu uzņemšana prestiža skatē, internacionālajā grafikas bjennālē Bradfordā, Anglijā (skat, atsauksmi JG 110).

 

 

Republikas 5. plakātu izstādē eksponēti darbi ar ļoti dažādām padomju sadzīves aktuālām temām, kā dabas aizsardzību, notikumiem kultūras plāksnē, sasniegumiem zinātnē utt. Plakāts visumā ir kļuvis vienkāršots, krāsās košs, komunikatīvi iedarbīgs, ar labi izprastu vēstījuma jēgu. Laikam profesionāli visaugstāko līmeni ir sasnieguši tā saucamie reklāmu plakāti (I. Blumbergs, J. Dimiters) ar asprātīgu formu un temas risinājumu. Samērā maz tādu plakātu, kur dominē teksts. Patlaban redzamākie plakātisti ir G. Kirke, J. Borgs, P. Joksts, M. Klusa.

Mūsdienu Latvijas tēlniecība iezīmējas ar stingru konstruktīvu uzbūvi, tēlnieciskās formas vispārinājumu, lakonismu un zināmu atturību virsmas apdarē. Spriežot pēc kārtējās Rīgas tēlniecības kvadrināles izstādes, latviešu tēlniecībā pastiprinās interese par individuāli raksturīgāko, intimo, parallēli noturoties proziskās pozicijās. Joprojām jūt klasicisma iespaidu, bet pavīd arī lielāka mākslinieciskā individualitāte, nevairoties no technisku paņēmienu dažādības. Nejūt īstus izrāvienus, virzīšanās uz priekšu notiek vienoti, uzmanīgi, gluži kā seno maķedoniešu falangā...

 

 

Ar pirmo personālizstādi sabiedrības priekšā ir stājusies Gustava Šķiltera skolniece Ella Leimane rādīdama daudz gadu meklējumu izlasi. Strādādama vai visos tēlniecības žanros, Leimane ir vienmēr vitāla, plastiska. Viņas portreti ļoti niansēti.

Tēlniece Līvija Rezevska personālizstādē sevi atestē kā solīdu tradicionālās skolas pārstāvi, izvairoties no jebkādām novatorisma ieskaņām. Ritmiska, stingra formas izjūta ir viņas stiprā puse.

Tās pašas Rīgas tēlniecības kvadrināles ietvaros iekārtotā rotas lietu nodaļa esot bijusi relatīvi neinteresanta tai ziņā, ka trūcis jaunu impulsu, meklējumu. Vietām vērota dzintara apdares un specifisko īpašību neizpratne, to nesaderīgi lietojot kopā ar citiem materiāliem kā koncepcijā, tā stilā. Vispār tiek maz domāts par pilnīgi jaunām rotu formām. Izstādes vienīgais izņēmums ir V. Lenkes pievilcīgās upju gliemežnīcu perlamutra inkrustācijas.

Pazīstamās rotkales L. Andrjukaitītes rotām piemīt izteikti romantiska nosliece, tās nekad nekļūst konkrētas, stāstošas. Viņai pretstats ir otras spējīgās rotkales M. Krastas (tagad Mākslas akadēmijas studente) pieeja, sevišķi Čīlei veltītā sērija. Krasta piedāvā efektīvi sižetiskas rotas − raudošu aci vai caur restēm izbāztu roku, kā teikt sirreāli naturālā garā, ar tendenci uz dramatiski stāstošo elementu.

Republikas 2. medaļu izstādē reprezentējušies 14 jauni mākslinieki, ienesot apsveicamas svaigas vēsmas. Lielais vairums izstādīto darbu ir portretu, arī sporta medaļas. Izstādē uzņemts I. Gulbes izteiksmīgais augstcilnis „Jūlijs”; V. Zeiles plakešu cikls B. Kuņajeva dzejoļu krājumam Uzticība un V. Mikānes „Tautas ticējumu sērija”. Pēdējiem gan trūkst medaļām tipiskā dokumentālā momenta, kas ir tikai daļa no šīs izteiksmes disciplīnas apjoma. Vēl atzīmējams Pīgoznis, R. Adlers, M. Siliņa u.c.

Latvijas interesantākie keramiķi ir spējuši pilnīgi atbrīvoties no rūpēm par savu darinājumu praktisko lietderību, it sevišķi attiecībā uz traukiem, kas, zaudēdami utilitāro nozīmību, pēkšņi kļūst par efektīvu grupas ansambli, emocionāli iedarbīgu vides veidotāju elementu. Nenoliedzami keramikā ir pieaugusi dekoratīvās funkcijas patstāvība, galvenokārt dārza un interjera keramikā, ar tieksmi uz lakonismu, emociju un arī racionālismu. Tieši šai ziņā ļoti interesanta ir mākslinieku pieeja materiāliem un formas uzbūvei. Liekas ne materiālu ārišķīgums, bet gan tā plastiskā viela ar neizsmeļamām niansēm; kustības iedzīvināšana materiālā vai emocionālais zemteksts visvairāk piesaista vērotāja uzmanību. Tas pats sakāms par centieniem interpretēt nemateriālizējamus jēdzienus priekšmetiski konkrētās formās. Arī tie keramiķi, kas domā par savu darbu lietojamo vērtību (ne tik daudz dekoratīvo) un iespaidojas no tradicionālās tautas keramikas mantojuma, neveic to kā verdzisku atdarinājumu, bet gan īsti mūsdienīgā un personiskā koncepcijā.

Laikam visinteresantākā organizētā Rīgas avangarda keramikas mākslinieku grupa būs t.s. ķīpsalieši, savā ziņā īsts padomju mākslas dzīves paradokss. Fiziski ļoti šaurie darbnīcas apstākļi tikai veicina viņu apņēmību un mērķtiecību. Nepārsteidz šīs koalīcijas māksliniecisko meklējumu dažādības biedriskā saskaņa. Piemēram, P. Martinsons ir abstraktists. Varētu teikt, ka architektonisms un emocija ir viņa stila galvenā iezīme. Fascinējošs pretstats ir sīkplastiķis Valdis de Būrs, kas savas jaunrades gaitas pēc Mākslas akadēmijas beigšanas sāka porcelāna rūpnīcā. Viņš ir veikls atveidotājs, un viņa māksla ir literāri stāstoša ar tendenci uz komisko, grotesko. Šie sīkplastikas darbi ir tik detalizēti, kas liek apbrīnot de Būra neizsmeļamo pacietību un amata prasmi. Aija Nodieva (LuM, 19) pareizi vērtē šo sniegumu, konstatējot, ka Valža de Būra darbos „... dominē doma, un māls ir vienīgi tas visērtāk pieejamais materiāls, kuŗš pietiekami pakļaujas autora gribai šīs domas realizācijas procesā.”

Porcelāna izstrādājumu izstādē Zinību namā eksponētie paraugi nav bijuši organizētas rūpniecības rezultāti. Z. Ulstes sniegums izceļas ar ļoti smalku formas izjūtu un tai pilnībā atbilstošu dekoratīvu apdari un izjustu kolorītu. I. Dreibaltes daiļrade iezīmējas ar daudz atturīgāku kolorītu un grafiskāku rotājumu, vienmēr apvienotu ar trauka pamatformu. Etnogrāfiskā ornamenta iespaidā strādā B. Kārkliņa. Interesantas vāzes izstādījusi M. Pankova.

Efektīva bijusi divu vitrāžistu Luža Bērziņa un Gundegas Strautas personālizstāde Aizrobežu mākslas muzeja Velvju zālē. Droši risinādami figūrātīvas tēmas, viņi nebaidās ne no dekoratīva spožuma, ne stilizētām, izteiksmīgām formām.

Pēterbaznīcas gobelēnu skatē dominējuši „plakanie” pretstatā telpiskajiem gobelēniem. Tekstilmākslinieku izteiksmes diapozons ir loti plašs, sākot ar gobelēna techniku līdz dažādiem pinumiem, mezglojumiem un visādām jauktām technikām. Krāsas izpratne vienmēr ir ekspresīva, izjusta un niansēta; formas ornamentāli dekoratīvas, bieži racionāli pielietotas. Varbūt šīs izstādes labākais sniegums ir vēlreizēja krāsu mijiedirbes spēka demonstrēšana lieliski skanošā simfonijā (A. Baumane, E. Vīgnere, M. Zvirbule). Tīri figūrātīvi sižeti parādās samērā reti. Piemēram, E. Rozenbergas gobelēns „Spēle”, kur „... figūru dinamika un laukumu kontrasti attiecīgā izgaismojumā rada vizuāli plastisku, reālu iespaidu. Šāda realitāte ir jaunums mūsu tekstilmākslā.” (LuM, 19).

Mākslas dienu lietisko mākslu izstādē Velvju zālē Aizrobežu mākslas muzejā ādas plastikā pārstāvēti arī jauni autori, kuŗi gan varētu izrādīt lielāku patstāvību, jo pārāk bieži tiek ignorētas pamata materiālu pašvērtības. Taču patīkami atšķirīga esot bijusi A. Līce, kuŗas grāmatas izdalījušās ar efektīvu koloristisko un plastisko risinājumu. Ja ādas plastikas meistaru darbu vienīgā funkcija ir ekspresīvs dekoratīvisms, tad tagad tam pievienojas arī lietiskais moments (I. Preisa, V. Baltova): grāmatu apvāki, kārbas, dažādas lādītes utt. Te var pamatoti runāt par krāsu un formu saskaņotu virtuozitāti.

Vispārinot jāsaka, ka lietiskai mākslai ir tendence izteikties monumentālās formās, tai pašā laikā sapratīgi līdzsvarojot lietisko ar tīri dekoratīvo, šos bieži nesamierināmos pretstatus. Monumentālitāte varbūt visizteiktākā ir telpiskos ansambļos, interjeros, kur tā skanīgi sabalsojas ar architektūru.

Mērķtiecīgs dizains Padomju Latvijas mākslas fonā ir samērā jauna, tikai apmēram 20 gadus veca parādība, pārvarot toreiz visā Padomju Savienībā valdošo sastingušo kultūras dzīves regulēšanas sistēmu. Tagad par dizaina nozīmību vairs nestrīdas. Tam vispār ir paliekama vieta modernajā sabiedrībā; tā izpratni un principus māca mākslas vidusskolās, akadēmijā. Šie aspekti ir laiduši dziļas saknes, pozitīvi apaugļojot visu lietisko mākslu un industriālā dizaina apvārsni. Padomju apstākļos dizains ir brīvs no dažādiem komerciāliem apsvērumiem, spiediena, ar kādiem ir spiesti rēķināties kapitālistiskās pasaules dizaineri. Taču šīs īpatnības paliekošu vērtību izvērtēšana jāatstāj vēlākam laikam. Tomēr dizaina emocionālās ekspresijas akcentēšana nav spējusi nojaukt nevajadzīgās robežas starp dizainu un tēlotāju mākslu, kas izskaidrojams ar kompartijas teorētiķu dogmatismu. Te eventuāla liberalizācija ir nenovēršama.