JG116 Gunars Saliņš. Jēga un bezjēga mūsu jaunākajā dzejā

Tas ir veids, kādā Kronbergs „atklāj jaunas teritorijas” − paradoksāli − kāpdamies no tām atkāpis prom − kāpdamies prom no pašsaprotamā.

Kā vienu no dīvainībām Rokpeļņa jaunatklātajā pasaulē Kravalis min rozi, kas ar toņdakšām tīra kūti. Uzšķiŗot attiecīgo dzejoli grāmatā, redzams, ka par šo darba rīku roze izšķīrusies pēc tam, kad dzejnieks pats tai ieteicis lietot cirvi:

Roze, ņem cirvi rokā,
ej izcērties cauri mēsliem,
cauri liktenim, liktenim kokainam,
pirms krēslo...

Jūs redzat rozi,
to rozi skaisto,
kuŗa ar toņdakšām tīra kūti? („Roze”, 60. lp.)

„Bet,” kommentē Kravelis, „šīs un citas ekstravagances, kas patiešām bieži robežojas ar feļetonu, nekad nekļūst piedauzīgas... tāpat kā skumjas un pat traģika Rokpeļņa dzejoļos nespēj pārvērsties pesimismā...” Kravelis apceŗ paradoksa būtību un postulē, ka „bez iedziļināšanās poētikā neiztikt.”

Palaižot acis apkārt, jākonstatē, ka līdzīgu prasību tieši sakarā ar paradoksu dzeju pašreiz par jaunu atgādina arī ievērojami kritiķi Rietumos. Piemēram, Stenlijs Plamlijs (Stanley Plumley) no Aiovas Universitātes nupat to adresējis jaunajam „dubultatbalss, dubultdomas ģēnijam” (7) amerikāņu dzejā Džeimsam Teitam (James Tate). Recenzijā par Teita jaunāko krājumu (Viper Jazz, Wesleyan University Press 1976). Plamlijs citē tādas Teita rindas kā „Tumsa, ko tu atmet, tā meklē mani, / ēd caurumu šokolādes mežā, kas mūs šķir...” Vai arī „Par tavu dziedāšanu labāk nerunāsim. / Tev balss līdzīga sarkanām skudrām.” Vai arī

Zebras vēlētos apciemot Čikāgu:
saka, ka viņām ir atmiņas, bet tas tā nav.
Viņas saņem savu enerģiju
no galīgi nezināmiem avotiem,
viņas vada kāds ļaundabīgs spēks.

Plamlijam liekas, ka Teits šeit raksta kā pusaudzis − kā Rembo 13 gadu vecumā. „Viņš amizējas uz dzejas rēķina”, pukojas Plamlijs un savu tēvišķo pamācību nobeidz ar to pašu piekodinājumu, kādu jau dzirdējām no Kraveļa: „nekad nedrīkst pieļaut, ka komēdijai par godu ciestu intensitāte.” (8)

Es dzirdu, ka amerikāņu kritiķim Rīgā sirsnīgi aplaudē, tikai aizdomas, ka tas notiek uz komēdijas rēķina − pat ja ar „komēdiju” Plamlijs te domājis „nonsensa humoru”. Arī tam var būt krietni augsta intensitāte! Kā to aprādījis ungāru cilmes britu humorists Džordžs Maiks (George Mikes), ir gauži aplam nonsensa humoru uzskatīt gluži vienkārši par nekaitīgu vella dzīšanu. Īstenībā, saka Maiks, tas ir izaicinājums pastāvošai iekārtai: „nonsensa humors ar savu biklo un šarmanto smaidu ir agresīvāks, jā, destruktīvāks nekā jebkuŗa cita veida humors.” (9)

Vai varētu būt, ka ar saviem „pusaudžu jociņiem” Teits (un citi viņam līdzīgi) trāpa un izaicina” „no-nonsense skolas” literātus, kas patlaban toņa noteicēji amerikāņu un britu kolledžās un universitātēs? (Teits pats, kā zināms, vada dzejrades programmu Masačuzetas Universitātē.)

Un Rokpelnis? Viņš „pastāvošai iekārtai” pieņemams tikmēr, kamēr nekļūst „piedauzīgs”, t.i. nesāk dzīt velnu, t.i. neraksta nonsensu? Citiem vārdiem, kamēr nezūd pārliecība, ka − vienalga, kā viņš smejas un smīdina − savos dziļumos dzejnieks paliek līdz nāvei nopietns un ir visās lietās pilnīgi vienis pratis ar Marksu, Engelsu, Ļeņinu, un Leonīdu Brežņevu?

Starp citu, varbūt pamanījāt, ka Teita „šokolādes mežiem” netrūkst līdzības ar Rokpeļņa „mēsliem”, sevišķi ja iegaumējam atšķirības pieejamās „dabas bagātībās”. Vai būtu iespējams, ka Teits nebūt tik non-senisks nav? Tas būtu bēdīgi. Un kamēr vēl kavējamies pie salīdzinājumiem, nevaru noturēties necitējis kādu „dzejiskas atjautas” piemēru arī no jaunākās angļu dzejas − atjautas, kas angļu scholāra Kalvina Bedienta (Calvin Bedient) uztverē ir „universālas patiesības caurstrāvota”. (10) Tas ir pants no Filipa Lārkina krājuma Vēlreiz pie krupjiem : [Philip Larkin. Toads Revisited. London; Faber & Faber.]

Kālab atļauj krupim pakšķēt
Tupus uz savas dzīves?
Grāb atjautu rokās kā mēslu dakšas
Un triec to rupuci prom!

Lārkina mēslu dakšas man acumirklī atgādināja Rokpeļņa toņdakšas un lika ilgoties pēc kūts, kuŗā Rokpeļņa roze tās lietoja. Ja Bedients apgalvo, ka Lārkinam piemīt „civilizēts vieglums”, tad Rokpelnim, paldies Dievam, piemīt „kūt-izēts” vieglums.

Šim vieglumam varbūt sakars ar pārorientēšanos uz relatīvāku aistētisku stāju Rīgā vispār. Literārās aprindās tur kopš 70.-to gadu vidus runā par „polifonisko pasaules uztvērumu”.

Tāpat kā komponists polifoniskā mūzikā, rakstnieks reizē lūko izsekot vairākām, bieži pretrunīgām balsīm. Šīs balsis var pārstāvēt ne vien dažādus uzskatus, bet arī dažādas noskaņas, dažādus sociālos slāņus, dažādas valodas idiomas, pat dažādus žanrus.

Tas viss jau labi pazīstams pasaules literātūrā, un „polifonisku techniku”, ja arī ne ar šādu nosaukumu, lietojuši latviešu dzejnieki jau 20.-tos un 30.-tos gados, viskrāsaināk Aleksandrs Čaks. Jāpiebilst arī, ka termins „polifonija” trimdas literātūras kritikā parādās jau 1960. gadā. (11) Taču pašreiz tā ir Rīga, kur, par jaunu atklāta, polifonijas ideja piedzīvojusi īstu renesansi un atraisījusi un spārnojusi tiklab rakstniekus, kā kritiķus. Piemēram, polifonijas zīmē dzimusi jauna veida „polemiskā dzeja”.

Tradicionālā polemika, saka Kravelis, vēršas uz ārpusi − vēršas pret kādu citu viedokli, kas paliek vismaz rokas atstatumā. Jaunā veida polemisko dzeju rakstot, autors turpretī argumentē pats sevī − itin kā nebūtu par savu poziciju drošs, itin kā meklētu alternatīvas, itin kā vairītos no „nepārsūdzamiem spriedumiem”.

Tā patiesi ir svaiga pieeja lietām vispār − īpaši iepretī tradīcijai, kur „nemaldīgus spriedumus” pasludina „nemaldīgi vadoņi”. Kā paraugu šai jauna veida polemiskajai dzejai Kravelis citē šo Rokpeļņa vārsmu:

ai vasara vasara
dej tavi pāvi

paldies ka zvirbuli nepārzīmēji
ar zaļu vai oranžu zīmuli

paldies ka pelēko zvirbuli
neaizskāri

varbūt tā ir mana slimība −
pelēkā nepieciešamība!

pelēkas asinis − krāšņajā kņadā!
tas jāpierāda tas precīzi jāpierāda

bet nav rētu
lai saredzētu

ai ziemeļpelēkais zvirbuli
tu esi klusums šai krāsu tirgū (10. lp.)

Jāpievienojas Kravelim, ka dzejoļa risinājumā it kā iznirst kāda „otra balss” − balss, kas apšauba vajadzību pēc pelēkā. Atbildēdams dzejnieks tūdaļ atzīst, ka viņš šai ziņā varbūt vienkārši pataloģisks. (Ne velti Rokpelnis studējis psīcholoģiju...) Taču otra balss neatstājas: vai iespējams pierādīt, ka eksistē tāda lieta kā pelēkas asinis? Nevar nepamanīt ironiju vārdu izvēlē, ar kuŗiem šai otrai balsij likts runāt „zinātniskā”, „nedzejiskā” prasībā pēc precīziem pierādījumiem. (Vai dzejnieks te zobojas par kritiķiem? Kritiķiem, kas visu izķīckā? Tādiem kā, piemēram, Kravelis? Taču Kravelis savā analizē pārliecina, ka viņš ne vien apsūdzību pret kritiķiem apzinās, bet pats jau rehabilitējies. Citiem vārdiem, ne vien dzejnieks, bet arī viņa kritiķis runā ne ar vienu balsi vien. Rakstīdams par jauna veida polemisko dzeju, Kravelis raksta jauna veida polemisko kritiku.)

Bet atgriezīsimies pie dzejoļa: jautāts, lai pierāda, ka asinis pelēkas, dzejnieks jezuītiski izlokās: „bet nav rētu / lai saredzētu”. Krietna šķipsna sarkasma jūtama jau pašā novērojumā, ka „nav rētu”: kā gan lai tādas rastos, ja mūsu saskare ar cilvēkiem − un tiklab ar vārdiem un idejām − kļuvusi tīrā rutīna, tik bezpersoniska, ka nekas mūs īstenībā neskaŗ, − par rētām un ievainojumiem nemaz nerunājot. Tālab vairs neesam īsti droši, kādā krāsā mūsu asinis − un dzejniekam tiesības iedomāties, ka tās ir pelēkas. Taču pēdējās divās rindās viņš visu sofistiku atmet pie malas (it kā teikdams: − Nu esam izpaukojušies − un nelabums izsvīsts...) un tad bez aplinkiem − tikai vēl ar smaidu atskaņā − atklāj īsto iemeslu savam cīniņam par pelēko:

ai ziemeļpelēkais zvirbuli
tu esi klusums šai krāsu tirgū

Ir skaidrs, ka viena no lietām, ar ko Rokpelnis šai dzejolī norēķinās, ir pārmērīga krāsainība modernajā mākslā, modernajā literātūrā, modernajā žurnālismā, modernajā ikdienas valodā. Visu, kas vien kaut kas ir, Rīgā sauc par „kolosālu”. Propagandas žargonā meži vairs nav meži, bet zemes „zaļais zelts”, jūrnieki nav jūrnieki, bet „jūras arāji” utt., utt. Kādu jauku dienu Rokpelnis pamodīsies un ieraudzīs, ka citām tūristu atrakcijām pa vidu viņa „pelēkais zvirbulis” izreklamēts par „ziemeļu pāvu”. Kā priekšizrādi tam, kas nākotnē sagaidāms, Rokpelnis publicējis jau pats savu „Atskaiti” par padomju sasniegumiem saimnieciskajā un kultūras dzīvē:

1. Liepu sasniegumi lapu audzēšanā
ir ievērojami, tāpat
nevar neatzīmēt kļavu un bērzu;
ja runājam par trūkumiem, tad
jāpiemin akmens, kuŗš joprojām nezied.

2. Kaķu apmācīšana dziedāšanā ir stipri
pavirzījusies uz priekšu, gan vairāk
kvantitatīvā ziņā, tomēr
nevar neatzīmēt mūsu varonīgo jumtu arāju
pašaizliedzīgo darbu nakts stundās.

3. Baltā zelta ieguvē decembris ir spēris
milzu soli uz priekšu, šajā ziņā apsteidzot
pat tādus attīstītus mēnešus kā maijs un jūlijs.

4. Pavisam nav izpildīts plāns spārnu audzēšanā zirgiem. (40. lp.)

Rokpelnis jūt, ka vispirms jāizmēž valodas Augeja staļļi − un tikai tad varēs ieraudzīt, kāda katra lieta īsteni izskatās − padomju saimnieciskā dzīve, pelēkais zvirbulis, paša identitāte. Dzejniekam arīdzan rūp, kāda pašreiz izskatās „romantikas zilā puķe”, bet to gribu pataupīt beigām.

Vienalga, cik viņa temati šķietami dažādīgi, savā pieejā Rokpelnis apbrīnojami vienāds − allaž atjautīgs, allaž jūtīgs un allaž šaipus bezjēgas, šaipus nonsensa robežas. Lai cik viņa dzejolī balsu, neviena no tām nav „līdzīga sarkanām skudrām”, kādas reizēm sakās dzirdējis Džeimss Teits.

Tikdaudz par Rokpeļņa dzejisko jēgu un bezjēgu iepretī anglosakšu dzejiskam
sensam un nonsensam. Bet kā ir ar Kronbergu − uz kuŗu pusi jēgas un bezjēgas,
sensa un nonsensa svari sveŗas viņam? Kronbergs pats šai lietā izsakās šādi:

ka viņa dzejā vairs nebija jēgas
varētu piedot
bet vēl trakāk:
tajā pat nebija nejēgas (98. lp.)

Jāievēro, ka vārds „nejēga” [Nākamajā Biszāļu izdevumā tā vietā būtu ieteicama „bezjēga”.] te lietots kā sinonims vārdam „asprātība”; bet, ja „nejēgu” patiesi aizstātu ar „asprātību”, tad asprātība dzejolī zustu. Tieši vārdu rotaļa ir tā, kas šai četrrindei piešķir tās paradoksālo grimasi. Bet, kā to jau formulējis asprātis Freuds, „... asprātīgā bezjēgā... slēpjas jēga un... šī jēga bezjēgā pārvērš bezjēgu par asprātību.” (12)

Tātad − vai Kronberga dzejā ir īsta bezjēgā, īsts nonsenss? Es domāju, ka ne. Kronbergs šai pasaulē nenojēdz kādu augstāku Jēgu (ar lielo „J”), ne viņpus „galapunkta” („Šis ir galapunkts / Vai tālāk nevar/ Nē / Un atpakaļ / Diemžēl − ceļš iet tikai vienā virzienā” 118). Bet ceļā uz šo „galapunktu” Kronbergs visā cilvēciskajā − un necilvēciskajā − bezjēgā ap sevi apņēmies ieviest, cik vien iespējams, kādu cilvēcīgu − un humorīgu − jēgu. Tāda, blakus minot, šķiet arī Rokpeļņa nostāja, tikai „galapunkta” vietā viņš beigās redz ceļinieku pašu kļūstam par „ceļu” (90) − acīmredzami par ceļu tiem, kas vēl nāks. Apliecinādami cilvēcisko dzīvi un cilvēcīgas norūpes par spīti visu lietu galējai bezjēdzībai (vai kā to mēdza teikt Pauls Tilichs: − Mēs nākam no nebūtības un nebūtībā pazudīsim, bet mēs sakām dzīvei savu „Jā!”) (13), Kronbergs un Rokpelnis norobežojas no absurdās literātūras. Mākslinieciskā ziņā tas ir ierobežojums, kas šķiŗ no „jaunām izjūtu un uztveres teritorijām” (salīdzinājumam lai atceramies kaut vai Ilzes Šķipsnas romāna moto, ka „šī pasaule ir brīnišķīga tieši tāpēc, ka es zinu, ka nekam nav jēgas!” ) (14).

Bet šī norobežošanās Kronberga un Rokpeļņa pozīcijas padara stabilākas un indentificē viņus ar vispārējo „no-nonsense tradiciju” latviešu dzejā − par spīti viņu smiekliem. (15) Un par spīti pat sarkasma un „melnā humora” zibšņiem − kā, piemēram, Kronberga dzejolī „Karjēra”:

mēs piedzimstam tepat uz zemes
un sākam kāpt uz augšu

1. stāvā kādam iesāpas kāja
un viņš tālāk nevar turpināt −
viņu mēs pametam

2. stāvā kādam jau ir chroniskas
galvassāpes −
mēs viņu pametam

3. stāvā kādam uznāk sirds lēkme
viņu mēs dzīvu aprokam kādā spraugā
jaunās mājas betona sienā

4. stāvā mēs nogrūžam tos
kas tik nekaunīgi
turējušies mums līdz

5. stāvā būsim beidzot vieni paši
mīļākā
un nevienam nemanot
varēsim viens otram izplēst acis (90. lp.)

Domāju, ka tik krokodīliski kraukšķi mūsu dzejā sen nav dzirdēti, ja vispār.

Pie smiekliem kā pie pēdējā glābiņa Kronbergs ķeŗas situācijā, kur viņš apjauš , ka ierakstījies pats savā gremošanas kanālī un tamlīdz izredzes vai nu krist par upuri sava veida autokanibālismam, vai arī, tam paveicoties tikai daļēji, nosmakt. Kļūmīgā situācija attīstās tā te:

esi mierīgs, nesteidzies
esi mierīgs, sagremo sevi lēnām
sagremo sevi pamatīgi uzmanīgi saprotoši −
svarīgi, ka saprotoši
jo cits tavā vietā to nedarīs

sagremo sevi visu
vienīgi skeletu un uzacis saudzē

jo skelets tevi satur
un ar uzacīm tu izsaki savu izbrīnu (123. lp.)

Mazāk nopietns dzejnieks − tāds, kas mazāk nopietni uztveŗ vārdus − būtu šo pašsagremošanas procesu sniedzis vienkārši kā dzejas tropu un ļāvis tam risināties līdz galam, nejuzdamies apdraudēts fiziski; turpretī Kronbergam vārdu radītā īstenība būs šķitusi pietiekami bīstama, lai pats sev mestos palīgā. Un viņš paspēj no sevis saglābt vēl tieši tik daudz, lai beigās iznāktu tvirti skicēts pašportrets: skelets ar izbrīnā izliektām uzacīm. Kravelis Rīgā šādā dzejolī laikam gan konstatētu „smejošus kontrastus”.

No „smejošiem kontrastiem”, kas orķestrēti ar disonantām polifoniskām balsīm, ar „aplamiem” epitetiem un atskaņām un vēl citiem pārsteigumiem, Rokpelnis veidojis savu opusu par „laikmeta kumēdiņiem” poētikas arēnā. Labākās vodeviļas tradicijās dzejnieks šo exposé pieteic kā „Dziesmiņu par romantikas zilo puķi”:

Panāc priekšā, daiļā ute,
Panāc priekšā, puķe zilā!
Saldām ilgām jāizput ir.
Jāšu naigā krokodilā
Pa šo laikmetīgo upi,
Kurā peldam visi mēs.
Jo tā krastā nevar tupēt,
Vērties neaizmirstulēs.

Ak, nevar, nevar, nevar tupēt
Panāc priekšā, daiļā ute. (39. lp)

Šai „dziesmiņā” pa pilnam var izbaudīt Rokpeļņa semantikas un skaņu komiskās fineses, īpaši atskaņotajās rindgalēs. Rokpeļņa valodas mūzika bieži atgādina 20.-to gadu Šostakoviča, Stravinska un Prokofjeva amizanti piešķiebtos akordus un melodiku.

Un beidzamajam numuram šai rēvijā lai atļauts vēlreiz atgriezties pie Kronberga un paklausīties, kā viņš savukārt aranžējis „smejošus kontrastus”, kombinēdams kopā − kā dziesmā, kā balles dejā − šūpīgus „pilsoniskus” ritmus un melodiku ar nesaderīgu, provokatīvu, „nepilsonisku” tekstu. Šī technika vislabāk padodas ar īstas mūzikas palīdzību − kā Brechta − Veila Trīsgrašu operā. Bet daudz var panākt arī ar valodas muzikālajiem elementiem vien − ar ritmu, ar skaņu nokrāsām, ar leitmotīviem, ar atkārtojumiem utt. 60.-tos gados Amerikā ar šādu brechtisku divsejību smīdināja Jāņa Krēsliņa satira, īpaši viņa paša toreiz vēl straujajā staccato lasījumā.

Pazīdams ir Brechtu, ir Rembo un Vijonu, no kuŗiem Brechts zaga, Kronbergs šo techniku kronberģizējis savā populārajā grāvējā „Valsis”:

stāvu sapņu durvīs
un vēroju vergus aiz stikliem
nedraud vairs pagātnes dūrieni
vai nākotnes uzdevumi

greznās telpās valsis sit
                                viens divi trīs
                                viens divi trīs
                                viens divi trīs

palekties sasisties
pagriezties apvelties
viens divi trīs
viens divi trīs

jo zinu nav tiesa
tu tik gribi man iestāstīt ka es esmu
                                    es divi trīs
                                    es divi trīs
                                viens divi trīs
                                viens divi trīs

piekabini mani pie vilciena
tad redzēsi kas notiks
bet negaidi brīnumus
jo būšu spiests skriet līdzi
citādi paklupšu
mans galvaskauss pārplīsīs
un visas manas iekšas būs redzamas
tad smiešos
                 ha ha hā
                 ha ha hā
                 ha ha hā

jo zinu nav tiesa
tu tik gribi man iestāstīt ka es esmu
                 es ha ha
                 es ha ha
                 ha ha hā
                 ha ha hā

pagaidi vēl dažus gadus
tev kukaini sāks rāpot nāsīs
vēderu tev grauzīs prātu tev aizdzīs
neesi tik pārsteigts
pats tu smiedamies maksā
                              viens divi trīs
                              viens divi trīs
                              viens divi trīs

dzīve ir tukša
elle pārpildīta
pazudi kur gribi
tik nemēģini man iestāstīt ka es esmu
                                             es la la
                                             es la la
                                            tra la lā
                                            tra la lā

(103.-104. lp.)

Naktī, kad biju pabeidzis šo referātu rakstīt, Kronbergs atsāka valsēt manā sapnī. Vispirms likās, ka viņš valsētu pats ar sevi − kā vingrinādamies. Bet tad ievēroju, ka viņš uzkūcis plecos un viņa rokas nostiepušās uz leju līdz pat ceļiem − kā kad dejo ar bērnu. − A, viņš jau valsē ar Egilu, savu pirmdzimto, − es nodomāju. Bet, viņa partnerim pagriežoties uz manu pusi, redzēju, ka tas nav vis Egils, bet kaut kāda veida kukainis. It kā palielināta vabole, tikai bālā, gandrīz baltā krāsā.

Pirms tas atausa mana paša smadzenēs, es izdzirdu kādu no malas saucam: „Turies, daiļā ute, turies! Viens divi trīs − viens divi trīs!” Un dūmakā, migliņā manas acis nu sazīmēja vēl trešo figūru. Tā tupēja tupus − taču ne upes krastā. Nē, tā šūpojās uz augšu un leju it kā lēzenos viļņos, un es atskārtu, ka šis tupētājs tup uz ūdens. Bija pazīstama dvesma − jā, tā bija Baltijas jūŗa. Un nu es aptvēru situāciju pavisam skaidri: Baltijas jūŗas vidū uz ūdens tupot, Rokpelnis noraudzījās, kā pa viļņiem viņa priekšā Kronbergs grieza valsi ar „daiļo uti”.

1)	Jānis Rokpelnis, Zvaigzne, putna ēna un citi, Rīga, Liesma, 1975.
2)	Juris Kronbergs, Biszāles, Stokholma, Daugava, 1976.
3)	Jānis Rokpelnis, op.cit., 7. lp. Arī pārējie Rokpeļņa dzejoļu citāti no šīs grāmatas.
4)	Juris Kronbergs, op.cit., 75. lp. Arī pārējie Kronberga dzejoļu citāti no šīs grāmatas.
5)	Osvalds Kravelis, „Smejošie kontrasti”, Karogs, 1976, 5, 152.-155. lp. Arī pārējās norādes uz Kraveli attiecas uz šo publikāciju.
6)	World Literature Today, Winter 1977, 133. lp.
8)	Ibid.
9)	George Mikes, Laughing Matter, New York, The Library Press, 1971, 33. lp.
10)	Calvin Bedient, Eight Contemporary Poets, London, Oxford University Press, 1974, 87. lp.
11)	Gunars Saliņš, „Rīgas rūjienietis Ņujorkā” jeb Laikmetīga polifonija”. Latvija Amerikā 1960. g. 20.okt.
12)	„Wit and Its Relation to the Unconscious”, The Basic Writings of Sigmund Freud, New York, The Modern Library, 1938, 663. lp.
13)	Un mums tā bija Zenta Mauriņa, kas savā laikā publicēja eseju krājumu Dzīves apliecinātāji, Rīga, Valters un Rapa, 1936.
14)	Ilze Škipsna, Aiz septītā tilta, Ņujorka, Grāmatu Draugs, 1965. 30. lp.
15)	Arī Kronberga draugs un laikabiedrs dzejnieks Pāvils Johansons, kas tāpat kā Kronbergs dzimis un audzis Stokholmā, savā recenzijā par Biszālēm izceļ Kronberga „nopietno pieeju” visam, arī humoram. „Trimdā izaudzis dzejnieks”, Latvija, 1976. g. 23. okt. Un kā jau redzējām, Kravelis līdzīgu nopirtnību izceļ Rokpelnī.