Operas Spēlēju, dancoju komponists Imants Kalniņš un libreta autors Imants Ziedonis. (Juŗa Krieviņa uzņēmums)   Beigas no gaŗākas Imanta Ziedoņa esejas „Spēlēju, dancoju”... Vai tāpēc Tots uzvar, lai žēlinātu? Un vai tad tikai Tots te aiziet kā jauneklis? Katrs cilvēks, katrs sevi radošs cilvēks aiziet ka jauneklis (vēl ne pusi mūža). Mēs nezinām, kad viņš novecosies un vai vispār novecošanās ir iespējama. Nav vecuma vārdu. Ir atjaunošanās lielais brīnums.

Atkal un atkal jāpiemin Latvijas dzejnieku un komponistu mīla un cieņa iepretī folklorai resp. tautasdziesmai. Brīdi likās, ka komponists Imants Kalniņš dzīvos un strādās citā pasaulē, Padomju jaunatnes 1977. g. 21. augusta numurs tomēr apliecina, ka arī Imants Kalniņš strādās šajā jomā. Vēl vairāk − viņam ir arī sava īpatnēja, vēl līdz šim nedzirdēta iecere. Te sniedzam izvilkumu no minētā izdevuma gaŗākas intervijas „Mācīsimies.”

Jautājums: − Jūs rakstāt darbus, kuŗus izpilda vokāli instrumentālie ansambļi, esat radījis simfonijas, orātorijas, jūsu mūzika skan gan teātŗa izrādēs, no kino un televīzijas ekrāniem, koŗa dziesmām aplaudējuši tūkstošiem klausītāju Mežaparka estrādē. Bet kāda mūzika jūs pašu ietekmējusi visvairāk?

Atbilde: − Esmu daudzkārt pārdomājis, vērtējis un salīdzinājis visu dzirdēto. Esmu pats sev jautājis, kāda mūzika uz mani atstājusi vislielāko iespaidu. Kuŗa ietekmējusi, likusi domāt, vibrēt? Un tāpēc jāatgriežas bērnībā. Ir taču interesanti atkal un atkal domās pārcilāt tajos gados krātos iespaidus, vai ne? Pārskatot bērnības atmiņas, visu laiku un visas pasaules komponistus, esmu nonācis pie viena secinājuma:

vislielāko iespaidu manī radījusi latviešu tautasdziesma. Tā mani saviļņojusi emocionāli, devusi vislielāko gandarījumu un atstājusi vislielāko ietekmi. Tātad − latviešu tautasdziesma, latviešu tautas mūzika.

Jautājums; − Taču jūsu latviešu tautas mūzikas saistība neaprobežojas tikai ar bērnības iespaidiem un to konstatēšanu?

Atbilde: − Nē ... Ir viena tāda ideja, viena iecere. Es tikai nezinu, kā tā būtu realizējama.

Tas būtu aicinājums, novēlējums maniem kolēģiem − komponistiem.

Man šķiet, ka noteikti vajadzētu iedibināt tautasdziesmu kā mūzikas žanru. Mēs taču runājam par simfonisko mūziku, par vokāli instrumentālo mūziku, par operu. Bet vajadzētu radīt tikpat līdzvērtīgu žanru − tautasdziesmu. Un, domājot par šā žanra attīstību, šķiet, katram komponistam vajadzētu regulāri rakstīt dziesmas, izmantojot tautasdziesmu, latvju dainu tekstu. Pēc tam būtu nepieciešams noorganizēt šo krājumu izdošanu, jo tautasdziesmu fonds jāpapildina nemitīgi. Bet kas cits to darīs, ja ne mēs − komponisti? Un vēl − es domāju, ka komponistiem šīs dziesmas jāraksta anonīmi, nenorādot, kuŗš kuŗu veidojis. Tas taču būtu lieliski − dot savai tautai, nesaņemot nekā pretī. Ne slavu, ne atzinību, ne balvas. Lai šī atzinība tiek izteikta par krājumu kopumā! Vispār es domāju, ka visus mākslas veidus vajadzētu pataisīt anonimus.

Iedomājieties, kas tas būtu par kolosālu efektu, ja katru gadu tiktu izdots viens tautasdziesmu krājums! Bet tā diena, ka iznāks pirmais šāds izdevums, būs patiešām laimīga diena manā mūžā.

Jautājums: − Vai jums šķiet, ka atrastos daudzi entuziasti, kas rakstītu melodijas latviešu tautasdziesmu krājumam?

Atbilde: − Es domāju, ka būtu gan. Manuprāt, to vajadzētu darīt visiem, jebkuŗam mūziķim. Pēc tam, kad šo krājumu saņems dziesmu draugi, protams, sāksies dabiskā atlase: viena melodija iepatiksies, otra − ne. Bet tāpat bija ar senajām tautasdziesmām.

Šobrīd visumā komponistu devums tautas mūzikas žanrā (es jau sāku to tā saukt) ir ļoti nabadzīgs, trūcīgs. Kādi tam iemesli? Cēlonis laikam ir tas, ka tautas mūzikas tālākās attīstības nepieciešamība nav īsti apzināta. Ja tā būtu apzināta, domāju, tam sekotu darbs. Obligāts pienākums gan komponistiem, gan pārējiem māksliniekiem, gan ikvienam cilvēkam − visiem − taču ir attīstīt tālāk savas tautas kultūru. Un, ja tu, cilvēks, sāc nodarboties ar to, veicamais tev tiek uzlikts par pienākumu, kuŗu nedarīt nedrīkst. Tā ir it kā tāda ģilde, kuŗas statūtos ierakstīts − jādara!

Jautājums: − Bet vai līdzšinējā komponistu pasivitāte nav izskaidrojama tādējādi, ka viņus nesaista šķietamā vienkāršība, kuŗa rodama tautasdziesmas rindās? It kā labāk taču ir pievērsties kam sarežģītākam?

Atbilde: − Vienkāršība? Tas ir slikti! Man šķiet − tautasdziesmās nav nekā vienkārša. Tautasdziesmu vērtība jāuztveŗ, jāapzinās, jāsaprot. Vienkāršība, kā jūs sakāt, patiešām ir tikai šķietama. Tur nav nekā vienkārša. Vai tad uztvert, apgūt un izprast tautas mākslu, tautas kultūru − tas ir vienkārši? Nē! Tā taču ir gadu tūkstošiem, ilga tradīcija, kuŗu aptvert nevar viegli un ātri. Tādus cilvēkus, kuŗi droši par sevi var sacīt, ka viņi apguvuši visu mūsu tautas kultūru, mēs varam saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem. Un, ja viņiem liekam pretī tos, kuŗi apgalvo, ka tas esot vienkārši, iznāk nedabiski augsts procents. Šāda izpratne nav pareiza. Žēl, ka arī skolu mācību programmās pārāk maz vietas tiek ierādīts tautas mākslai, tautas kultūrai. Tāpēc nepieciešams apzinīgs, pamatīgs darbs tautas gara vērtību apguvē.

Tiktāl par tautasdziesmu, un viss minētais liek ļoti daudz ko pārdomāt. Pagaidām ar ļoti lielu interesi gaidām Imanta Kalniņa operas Spēlēju dancoju (Rainis - Imants Ziedonis) uzvedumu. Šī nebūs pirmā lielo Imantu sadarbība. Pagātnē skatām Dailes teātŗa iestudējumu Motocikls, tāpat filmu Pūt, vējiņi. Lai viņiem labi paveicas ar Spēlēju, dancoju!

 

*

Runājot par Ročesteras latviešu jaunatnes diesmu svētkiem, jāpiemin jauna parādība trimdas mūzikas dzīvē − jaunatnes koŗi un bērnu koŗi. Pirms pārrunājam šos dziesmu svētkus, dosim vārdu vienam no visjaunākajiem Latvijas komponistiem. Liesmas 1977. g. 8. num. Pēteris Vasks runā par nopietno mūziku. Te jautājums un atbilde.

Jautājums: − Jūs rakstāt mūziku korim. Un šeit jūs arī interesē skaņa ļoti plašā diapazonā − čuksts, svilpiens, kliedziens...

Atbilde: − Pierasts, ka koris dzied četrbalsīgi, bet korī taču dzied pat simt cilvēku. Katrs no šiem cilvēkiem ir savdabīgs, katrs ar savu raksturu, ar savu skatījumu uz lietām un dzīvi. Rakstot mūziku korim, es gribu domāt par katru no šiem dziedātājiem. Piemēram, es dodu dziedātājam 16 taktis brīvu laiku, un šajā savā laikā viņš var būt tas, kas viņš ir, viņš var darīt to, ko viņš grib. Bet visu muzicēšanas laiku katrs dziedātājs un līdz ar to visi kopumā tiek muzikāli organizēti. Tā ir kopa ar vienu mērķi un uzdevumu. Es domāju, ka šobrīd vissliktāk ar dziesmām ir bērnu koŗiem. Tās ir neiedomājami stīvas un bērnu uztverei nepiemērotas. Un kāpēc gan nevarētu būt tāda dziesma, kuŗa pieļautu bērniem klaigāt, svilpot, brīvi kustēties... Instrumentālajā mūzikā es tomēr jūtos spēcīgāks, bet ļoti gribu izmantot koŗa kolosālās iespējas un padarīt kori par savu instrumentu.

 

*

Laikraksti ziņo priecīgas vēstis par Bostonas dziesmu svētkiem. Simfoniskās mūzikas koncertā publika varēšot sēdēt pie galdiņiem, pasūtināt un lietot atspirdzinājumus. Tagad nu dažs labs svētku viesis varēs uzdziedāt:

Nu ir piepildījies viss,
Ko es lūdzu klusībā!

Pie pēdējā gabala (Jurjāna „Svētku marša”) jau varēs sist kājas taktī līdz.

Atliek vienīgi kommentēt, ka trimdas kultūras dzīve ASV strauji tuvojas savam nobeigumam − burtiski.

 

*

... un bērni un jaunieši sasēdušies kopā mierīgi gaidīja savu dziesmu vadītājus.

... un tad atnāca jauna meitene džīnās, pacēla mazliet labo roku, un visa telpa ieskanējās. Šīs balsis bija tīras un skaistas.

... un šīs visas dziesmas bija tautasdziesmas.

„Redz, kur ir disciplīna tiem jauniem”, kāds norūca. Bet tā jau nebija disciplīna, jo disciplīna vajadzīga tikai vecajiem. Tā bija savstarpēja saprašanās, uzticība un mīlestība. Šajā zīmē noritēja visi trīs kopmēģinājumi, kuŗus vadīja jaunie diriģenti Ilze Akerberga, Gunta Dreifelde, Pauls Berkolds, Imants Mežaraups. Nezināmu iemeslu dēļ par dārgu naudu bija aicināts arī vecās paaudzes pārstāvis Longīns Apkalns. Viņa „pienesums” izpaudās kārtējā indes izšļācienā pret Latvijas mūziku un trimdas dziesmu svētkiem svētku vadoņa rindās.

Tautas deju uzvedumā jo sevišķi izcēlās mūzikas ansamblis A. Jansona vadībā. Lai gan dejotāji ir pieraduši pie akordeona vai klavieŗu „uzsitiena”, ir laiks tautas deju pavadījumiem pieņemt to labāko un pareizāko. Tāpat šīs dejas parādīja un pierādīja, ka latviešu sabiedrībā jāizbeidz muļķošanās ar polonēzi, jo parādes deju mums tiešām netrūkst. Bija jau pa rotaļai, kur drusku sajuka (vienā gadījumā pamanījām pat sitienu pa degunu), bet visumā tā bija skaista sajukšana, kas neapnika. Uzvedumu rotāja arī dziedātāji un dainu teicēji. Vedību daļā pat atskanēja nerātnās dziesmas par „ veldrē krišanu”. Uzvedumu sakārtotāja bija L. Zariņa, bet atsevišķos vadītājus un solistus visus vārdā nevaru nosaukt.

Pārspīlējums radās jaundarbu koncertā, kas ieilga pie 3 stundām. Te sastapām visdažādākos stilus, daždažādākās kvalitātes, kā arī darbus, kas sniedzās no cildenā līdz smieklīgam. Te bija daži komponisti, kas jau pieauguši kā muzikalitātē, tā technikā, bet bija dažs ar techniku vien. Visumā iepriecināja izpildītāji, piem., tādu trompetes pūšanu nebiju gadiem ilgi dzirdējis. Katrā ziņā šis koncerts bija par gaŗu, kas var iedzīt depresijā pat to uzmanīgāko koncertu klausītāju.

Kā diena pret nakti atmirdzēja svētku koncerts (afišās atzīmēts „Song extravaganza”), kur jauniešu un bērnu augumi, rotāti latviešu tautas godatērpos, piepildīja plašo svētku estrādi. Nav man tik skaistu vārdu, lai aprakstītu šo vienreizējo skatu. To var kommentēt tikai tas, kas pats to redzējis. Tāpat nevar aprakstīt jauno un dzidro balsu svaigumu un elastīgumu. Visi četri diriģenti savu uzdevumu veica teicami. Visiem viņiem krietna muzikāla izpratne, temperaments, tāpat diezgan veikli diriģēšanas paņēmieni. Vēl vairāk dzīva, praktiska darba, un mēs redzēsim drīzi vien mūsu pirmajiem koŗa vadoņiem līdzās viņus kā labākos darba biedrus. Šoreiz jaunie šūpoja dziesmu. Dziesma grib, lai tauta viņu šūpo. Un to tauta grib, lai viņu dziesma šūpo. Te latvju jaunatne, dziesmu gara šūpota, mums nesa savu jauno, skaņo sirdi. Salīdzinot ar vecu veciem diriģentiem, liekas, ka Pauls Berkolds, Imants Mežaraups un Ilze Akerberga staigā Reitera pēdās, kurpretī Gunta Dreifelde pieder pie Ābeles skolas.

Viņa arī tā smalkjūtīgākā, trauslākā un vārīgākā. Neapšaubāmi pirmie trīs aizrauj visvairāk. Būtu vēlams, ja Dreifelde tiktu pati pie sava koŗa, kur iedzīvināt savu muzikalitāti un spējas. No dziesmu autoriem sevišķu uzmanību pelnī Mārtiņš Aldiņš ar savu dziesmu „Rāmi, rāmi es dziedāju”. Dziesma vienkārša, bet ļoti koriska. Var redzēt, ka autors nekaunās no vienkāršības. Jānis Kalniņš šiem svētkiem ziedojis veselas trīs dziesmas, kas labi piemērotas jaunatnes balsīm. Pēc Alfr. Kalniņa un Graubiņa meistardarbiem Skultes „Dziedot dzimu.” izliekas visai pabāla. Asprātīgs šedevrs bija K. Lietiņa „Seši rīti nedēļā”, tāpat dziedātāji ātri vien iemīlēja D. Štauveres „Aiz kalniņa linus sēju”.

Svētku koncerta vidū dzirdējām 8 dziesmas Kolibrī ansambļa (vadītājs Pēteris Aldiņš) vadībā. Svaigā muzikalitātē un techniskā virtuozitātē it īpaši izcēlās Pētera Aldiņa „Metenītī” un „Bērnu dziesmās”. To pašu varētu teikt arī par Paula Dambja „Ganu dziesmu” un Guntara Geduļa „Laimiņai pavaicāju”.

Svētku koncertu pušķoja arī koklētāji, spēlējot Bruno Skultes „Zemnieku deju” un „Ganiņu deju”. Koncerts nobeidzās ar A. Salaka „Dzied, māsiņa”, ko izpildīja kopkoris un koklētāji L. Apkalna vadībā. Pēc kaut kādām runām sekoja skaists moments: dziedātāji paši gavilēdami atstāja svētku estrādi, vicinādami baltus mutautiņus. Ir gan bēdīga svētku publika! Tā mēģināja atsaukties ar „klīneksiem”. Svētku reizēs jāņem līdz 2 vai 3 mutautiņi „vai vislabāk kārtīgs linu dvielis.

Svētku pirmajā naktī Latviešu Fonda ietvaros notika dzejas vakars ar tēju vai tējas vakars ar dzeju. Tas bija burtiski pārpildīts. Otrā dienā, pusdienlaikā, noritēja L.F. pusdienas, kuŗā šo rindu autors runāja par tautasdziesmām. Iznāca maza domstarpība ar rakstnieku un vēsturnieku Krēsliņu, kas nebija iepriecināts par manu visai romantisko pieeju dažiem jautājumiem. Viņam taisnība, taču es nepalaidos. Bez parastā kristīgā dievkalpojuma notika arī Latvju dievturu sadraudzes svētrīts − tēvzemes daudzinājums, kur dižrunu teica Pērkonu Auseklis, bet dzeju lasīja Medņu Modris. Telpa bija pārpildīta.

Pēdējā rītā bija jaunatnes rakstnieku rīts izveicīgā, bet arī smalkjūtīgā Baņutas Rubesas vadībā. Bet es taču par šo mākslu nekā nezinu. Tātad... Bet dzirdēju, ka Guntars Gedulis komponēs operu un Jānis Beloglazovs savā Otavas korī ievedis militāru disciplīnu. Polītiskā panelī viss gāja mierīgi, jo iztrūka mācītājs Simts. Laiks braukt mājās! Ko sacīt nobeigumā? Lai runā Dr. Ilgvars Spilners.

Latviešu jaunatnes dziesmu svētki liecina par jaunatnes mīlestību latviešu tautas tradīcijām un ticību tautas nākotnei. Tas ir spēks, kas, augdams plašumā, vedīs visus latviešus uz kopēju brīvības ceļu!

Svied savu dziesmu tālē, svied!

 

Imants Sakss