TEĀTŖA KRITIKA TOREIZ UN TAGAD

 

Jāņa Raiņa Valsts Akadēmiskā Dailes Teātŗa jaunā ēka Rīgā. Šai ēkā 1977. g. rudenī sākās teātŗa izrādes. (Foto: Jānis Kreicbergs)

Ieeja Nacionālajā (tagadējā Valsts Akadēmiskā Drāmas) Teātrī. Ēka celta 1902. g. vēlīnā ampīra stilā. (Foto: J. Strautnieks)

 

Publicējam mēnešrakstā Sējējs 1939. g. 4. numurā ievietoto Kārļa Strauta rakstu „Kam ir atbildīgs teātŗa kritiķis?” Esam aicinājuši trimdā dzīvojošos teātriniekus − Ņinu Luci (Austrālijā), Jāni Gulbīti (Zviedrijā), Rasmu Birzgali (ASV), Osvaldu Liepu (Kanadā) un Emmu Kalniņu-Znotiņu (Kanadā) izteikties par Strauta pirms 38 gadiem publicētā rakstā skartajām problēmām mūsdienu skatījumā ar nolūku izraisīt pārdomas, pārrunas un diskusijas.

 

Kam ir atbildīgs teātŗa kritiķis?

Teātŗa recenzenta postenis ir laikam viens no nemierīgākiem visā mākslas kritikas novadā. Gandrīz lielākā pārrunu daļa, kas veltīta kritikas jautājumiem gan sabiedrībā, gan arī laikrakstos, attiecas tieši uz teātŗa kritiķiem.

Par nemierīgu šo posteni galvenokārt pataisa teātŗa kritiķi, piem., ar literātūras oficiālo vērtētāju, tad te jau pirmā izšķirība ir tā, ka teātŗa kritiķim parasti nākas runāt gandrīz par visām izrādēm, kurpretim literātūras kritiķis var izvēlēties to grāmatu, par kuŗu viņš vēlas rakstīt.

Otrs iemesls, kas teātŗa kritiķim neļauj „atvilkt elpu”, atrodams to personu daudzumā, kuŗas skaŗ viņa kritika. Uz kritiķi ar neuzticību un jautājošu skatienu lūkojas direktors, drāmaturgs, rakstnieks, daudzie aktieŗi, režisors, dekorators, deju iestudētāji, komponists un apgaismotājs un pat statisti. Ja arī kritiķim visumā izrāde patīk un viņš par to ir izteicies atzinīgi, tad no ienaidniekiem viņš vēl tomēr nav pasargāts, jo viens otrs var uzskatīt, ka atzinība nav izteikta pietiekošā mērā. Bet ja nu nākas rakstīt par vāju uzvedumu (tādus šad tad tomēr nākas redzēt), tad var gan iedomāties, cik daudz rūgtuma un naida šeit ar gadiem neuzkrājas.

Šīm domstarpībām vēl ir tā nelāgā īpašība, ka šeit nav tā kā citos dzīves gadījumos, kur iespējama izlīgšana. Ja recenzentam ir savi noteikti uzskati par mākslu, tad viņš no sava izteiktā vērtējuma nevarēs atkāpties, ja mākslinieks nebūs audzis vai mainījies.

Paturot acīs šos apsvērumus, ir arī skaidri saprotams, kāpēc teātŗa kritiķim ir jādzird nemitīgi pārmetumi ikdienas dzīvē un laiku pa laikam jālasa arī presē pret teātŗa kritiku vispār vērstus rakstus, kuŗi nāk galvenokārt nevis no publikas, bet gan no teātŗa darbinieku aprindām.

Sajās diskusijās ir bijis jādzird balsis, kas prasījušas pat teātŗa kritikas institūta likvidēšanu vispār. Šādas spontānas, kategoriskas prasības uzstādīšanas iemesls ir meklējams arī pa daļai tajā apstāklī, ka oponenti ir ieinteresētas personas un reizēm aizmirst, kādu īsti vietu teātŗa kultūras sistēmā ieņem kritiķis, kādi ir viņa uzdevumi un kam viņš ir atbildīgs par savu darbu.

Neielaižoties dziļākos teorētiskos iztirzājumos, var tikai aizrādīt, ka šāda draudīga pozīcija pret kritiķa posteni vispār var rasties tikai tad, ja par visas teātŗa mākslas nesēju tiek uzskatīta vienīgi skatuve, resp. aktieris. Bet teātŗa māksla nu reiz ir pieskaitāma tādām, kas nevar ne rasties, ne arī eksistēt bez publikas. Un ja nu pieņemam, kas visvienkāršākā dzīvā radošā teātŗa organismā jau ietilpst divi elementi − aktieris un skatītājs, tad nav grūti saredzēt arī to nepieciešamo vietu, kuŗu teātŗa dzīvē ieņem kritiķis.

Kā aktieŗu ansamblis, tā arī teātŗa publika ir katrs par sevi kolektīvi organismi. Un kolektīvs ir tikai tad radošs kultūras faktors, ja viņam ir savs organizētājs.

Ansambli organizē režisors, bet publiku kritiķis. Neaizskaŗot šeit jautājumu par režisora uzdevumiem, īsumā varam sacīt, ka kritiķis ar savām recenzijām ir ne tikai publikas audzinātājs vispār, bet arī deklarē publikas vai atsevišķas skatītāju grupas gaumi un prasības, kuŗas viņš pirms recenzijas iespiešanas saskaņo ar valsts un tautas interesēm. Līdz ar to kritiķis ir arī skatuves mākslinieku audzinātājs un zināmā mērā viņu mākslinieciskās darbības virzītājs.

Protams, ka te ir arī zināma fikcija, jo kritiķis, ja viņš tiešām ir lietpratējs, bet ne reportieris-intervētājs, taču nevar izteikt visu skatītāju domas, bet gan tikai savas. Bet no otras puses tas fakts, ka kritikas novadā no svara ir personība, kas spēj būt par publikas vai tās grupas domu izteicēju un valsts un tautas interešu aizstāvi, pašu kritiķa stāvokli paceļ par vienu no teātŗa kultūras nepieciešamiem līdzradītājiem. Cik liela ietekme viņam teātŗa kultūras līdzradīšanā būs, atkarāsies no viņa paša personības, un protams arī no tās grupas nozīmīguma mākslas dzīvē, kuŗu viņš pārstāv.

Tādā kārtā visā šajā kritikas apkarošanā no teātŗa puses ir viena liela kļūda, kas anulē visa šā uzbrukuma spēku. Un proti, sūdzības iesniedzējs rīkojas bez pilnvaras. Viņš ir aizmirsis, ka kritika nepastāv skatuves dēļ, bet gan publikas un valsts un tautas interešu dēļ. Kā skatuves darbinieks, tā arī kritiķis ir tikai publikas resp. valsts kalpi, kuŗi gan kā tādi var sūdzēties viens par otra personīgām kļūdām, bet nevar prasīt kāda institūta likvidēšanu. Tātad runa var būt tikai par personu atvietošanu un nevis par pašas kritikas iestādījuma iznīcināšanu, jo kritika teātŗa kultūras augšanai ir ne vairāk un ne mazāk vajadzīga kā pati skatuve.

No visa minētā skaidrs ir arī tas, ka kritiķis nebūt nav patvaldnieks, kuŗš par mākslas darbu saka pēdējo nepārsūdzamo vārdu. Pēdējais vārds, protams, arī nebūs ne aktierim, ne režisoram, ne teātŗa direktoram, bet gan recenzijas lasītājam − izrādes skatītājam. Un ja nu recenzijas lasītājs atzīs, ka kritiķis ir bijis patiess − t.i. rakstījis tiešām to, ko pats domājis, objektīvs − t.i. savos spriedumos nav ietekmējies no personīgām simpātijām vai antipātijām pret mākslinieku kā cilvēku, un uzmanīgs − t.i. uzrakstīto ir iepriekš vispusīgi apsvēris, tad saprātīgs lasītājs kritiķim nekā nepārmetīs arī tad, ja viņa spriedumi un gaume pilnīgi nesakristu ar lasītāja paša uzskatiem un pieeju vērtējamai vielai. Ko turpretim par recenziju domā skatuves mākslinieki, tas ne mazākā mērā nedrīkst ietekmēt kritiķi, jo pretējā gadījumā tā būtu negodīga sazvērestība pret to, kas kritiķi atzinis par savu uzticības personu, proti, pret lasītāju.

Kārlis Strauts

 

 

 

ŅINA LUCE

Kam atbildīgs teātŗa kritiķis? Jautā Kārlis Strauts 1939. gadā. Viņa atbilde ir lasītājam. Tā kā tas gluži nesaskan ar manām domām, salīdzināsim Kārļa Strauta pirms 38 gadiem izteiktās atziņas ar 20 trimdas gados gūto kritiķa pieredzi. Pirmkārt, divas trešdaļas raksta Strauts veltī teātŗa kritiķa sarežģītai situācijai, pie tam lietodams jēdzienus kritiķis un recenzents kā sinonīmus. Tie nav sinonīmi, jo jēdziens „recenzents” cēlies no latīņu vārda recenseo un, runājot tieši par teātŗa izrādi, nozīmē to pārlūkot, pārbaudīt, sniegt informāciju kas, kur un kad izrādīts, bet bez personiska vērtējuma. „Kritiķis” cēlies no grieķu vārda krīno ar nozīmi − spriežu. Tāpēc kritiķis ir izrādes vērtētājs. Tālāk Strauts atzīmē, cik svarīga toreiz bijusi kritikas saskaņošana ar valsts un tautas interesēm. Tagad šāda situācija iedomājama tikai okupētajā Latvijā. Trimdā kritiķis tai ziņā ir brīvs savu atziņu paudējs, bet gluži patvaļīgs viņš tomēr nav, jo darba devējs ir kāda iespiestā vārda redaktors, kuŗam ir sava kultūras polītika, sava „līnija”, kuŗai kritiķim ir jāpakļaujas. Labi, ja pēdējā viedoklis saskan ar redakciju, ja ne, tam jāiet, un nāk jauns izrāžu vērtētājs. Par kritiķa tiešo uzdevumu Strauts izsakās: „... kritiķis ar savām recenzijām ir ne tikai publikas audzinātājs vispār, bet arī deklarē publikas vai atsevišķas skatītāju grupas gaumi un prasības. Līdz ar to kritiķis ir arī skatuves mākslinieku audzinātājs un zināmā mērā viņu mākslinieciskās darbības virzītājs.” Rakstu Strauts nobeidz: „Ko turpretim par recenziju domā skatuves mākslinieki, tas ne mazākā mērā nedrīkst ietekmēt kritiķi, jo pretējā gadījumā tā būtu negodīga sazvērestība pret to, kas kritiķi atzinis par savu uzticības personu, proti pret lasītāju.” Manuprāt, kritiķis ir nevis lasītāju, bet gan redakcijas uzticības persona. Un te ir teātŗa kritiķa lielā dilemma − darba devējs kāda izdevuma redaktors, bet tam jākalpo teātrim. Ar teātri es te domāju izrādi un skatītājus kā vienību, jo tie nespēj viens bez otra eksistēt. Lai savam kungam „teātrim” labi kalpotu, kritiķis drīkst uzklausīt tikai savu sirdsbalsi un tāpēc tam jāraksta tā, kā viņš patiesi domā. Pats svarīgākais − jāraksta tā, lai spētu pārliecināt lasītāju (izrādes dalībniekus un skatītājus), ka kritiķim ir kāda vērtību mēraukla.

Strauts atzīst, ka kritikai jābūt objektīvai, ko nav ietekmējušas kritiķa personiskās simpātijas vai antipātijas. Jānis Grīns grāmatā Redaktora piezīmes 185. lp raksta: „Strauts pierādīja pat izcilas spējas rakstos par ārzemju un tāpat Rīgas teātŗiem, kaut gan kļuva arī vienpusīgs, pārlieku cildināja formas teātri (Dailes teātri), arī partejisks − pāri mēram slavināja režisora A. Alkšņa gatavotās izrādes.”

Manuprāt, kritikas objektivitāte nozīmētu, ka tā ir brīva no aizspriedumiem pret kādu atsevišķu mākslas virzienu, bet tā nekad nebūs brīva no kritiķa personiskā skatījuma. Nav bezpersonisku cilvēku, tāpēc nevar arī būt bezpersoniski kritiķi.

Beidzot gribu piezīmēt, ka mūsu teātŗa mākslas sekmēšanai svešumā, nozīmīgāki par teātŗa kritikām ir tā saucamie pirmsizrāžu raksti, kas informē skatītāju par gaidāmās lugas autoru, režisora nodomiem, izrādes stilu utt., jo izrādes kritika sasniedz lasītāju tikai tad, kad izrāde sen jau notikusi un daļai skatītāju tā pat aizmirsusies.

 

 

 

JĀNIS GULBĪTIS

Atbildot uz jautājumu, kas ir teātŗa kritiķis jāsaka ka tas ir cilvēks, kas sistemātiski analizē un apraksta teātŗa izrādes, savas atziņas un spriedumus sakņojot praktiskā un teorētiskā ceļā iegūtās zināšanās par aktieŗa mākslu, režijas principiem, teātŗa vēsturi, skatuvisko aparatūru un tās pielietošanu, scenogrāfiju un pasaules skatuves literātūru, kā arī drāmas techniku. Šeit izteiktās prasības attieksmē pret teātŗa kritiķi der atgādināt, pārlasot nelaiķa Kārļa Strauta raksta rindas pirms turpat četrdesmit gadiem. Jo tāpat kā toreiz, arī tagad kritiķa pienākumos ietilpst, lietojot Strauta terminoloģiju, organizēt publiku, sniedzot tai vadlīnijas izrādes izprašanai un izvērtēšanai. Nezvai daudzi no tiem, kas raksta par teātŗa izrādēm trimdā, drīkst sevi dēvēt par kritiķiem. Liekas, ka pareizāk būtu apmierināties ar pieticīgo, bet ļoti nepieciešamo, aprakstītāja-informatora godu. Informācija par izrādi ir nepieciešama abām pusēm: skatuvei kā atpakaļ virzīta korrektūra un uzmundrinājums, publikai kā pieturas punkti. Bez tam − un to nedrīkst piemirst! − teātŗa un kultūras vēsture vispār nevar rasties bez laikmetīgas informācijas, tā ir tām dzīvības elpa.

Izrādes aprakstītājam, uzņemoties sakarnieka lomu starp skatuvi un publiku, vispirmām kārtām jāizvēlas sava darba kritēriji. Kārļa Strauta sludinātās valsts un tautas intereses, kuŗas varētu saprast kā polītisko mērauklu ieaušanu kopējā vērtējuma rakstā, atstāsim pagātnei, prasot no šāsdienas aprakstītāja izrādes veidošanas pamatprincipu izpratni un spēju tos aprakstīt un novērtēt skatītājiem saprotamā valodā. Tā būs tad arī kalpošana teātŗa mākslai − šim augstākam kritērijam. Diemžēl liela daļa izrāžu apraksti trimdas presē neliecina, ka rakstītāji saprastu skatuviskā uzveduma tapšanas gaitu. Bieži vien tiek aizmirsts pats galvenais faktors − režisors, vai arī tam veltītas tikai dažas klišejiskas frāzes. Pret šādām paviršām recenzijām savā laikā cīnījās Jēkabs Duburs un, ņemdams spalvu pats savā rokā, ievadīja jaunu posmu latviešu skatuves uzvedumu izvērtēšanā, liekot pamatus īstai teātŗa mākslas kritikai. Tagad esam gandrīz turpat, kur bijām pirms Pirmā pasaules kaŗa. Ir laiks audzināt trimdas teātŗa skatītājus un atgādināt viņiem režisora nozīmi ne vien izrādes saliedējumā, bet arī atsevišķo tēlu izveidojumā. Par atsevišķa tēla mākslinieciskām uzvarām un pametumiem atbildību nes kā aktieris tā režisors. Vispār jāatgādina režisora esamība, lielākā daļa skatītāju tādu nemaz neievēro.

Katrs vērtējums par teātŗa izrādi protams, ir aistētiskās subjektivitātes izpaudums. Objektīvas kritikas sprieduma nav un tādu nevar arī prasīt. Vienīgais, ko varam vēlēties, ir, lai subjektīvo vērtējumu pamatus neietekmētu sveši, ārpusskatuviski apstākļi, piemēram − radniecība, draudzība, „es viņam/-ai parādīšu!” un tamlīdzīgi.

Iespējamai objektivitātei, atklājamai patiesībai tuvoties varam, tikai sakopojot iespējami daudz subjektīvu spriedumu. Jo lielāka šī spriedumu summa, jo drošāka liecība par izrādi attiecīgā laikā un vidē.

 

 

 

RASMA BIRZGALE

Debates par kritikas uzdevumiem ir tikpat neizsmeļamas kā strīdi par mākslu. Tāpat, kā katra mākslinieka darbam būs savi atzinēji un pēlēji, arī katra kritiķa uzskatam būs savi piekritēji un noliedzēji. Attieksmē pret Strauta rakstu, varam runāt nevis par pareizu vai nepareizu, bet gan tikai par atšķirīgu pieeju teātŗa izrāžu vērtēšanā.

Kaut arī Strauts piemin, ka atbildīgs kritiķis spēj ar savām recenzijām audzināt ne tikai skatuves mākslinieku, bet arī teātŗa publiku, liekas tomēr, ka viņam svarīgāks skatītāja viedoklis un tā pavēstīšana izrādes radītājiem. Kāds cits ieskats, turpretī, prasa, lai kritiķis tikpat nopietni darbojas arī otrā virzienā, t.i., palīdz izskaidrot autora, režisora, aktieŗu un dekoratora nodomus izrādes skatītājam.

Saka, ka īstai mākslai starpnieku nevajagot. Tomēr gribas apgalvot, ka, izkopjot mākslas izpratni, baudīšanas prieku iespējams padziļināt. Un te talkā var nākt lietpratējs-kritiķis ar aprādījumiem, kas noskaidro mazāk erudītam skatītājam izraudzīto izrādes stilu un žanru, tempu izkārtojumus, autora domu īpašus izgaismojumus vai notušējumus, varbūtējas simbolikas iestrāvojumus, lomu uztveri un tēlu oriģinalitāti, raksturu attiecības utt. Tūlīt arī jāpiemetina, ka kritiķis nedrīkst pārstāvēt vai atzīt tikai kādu atsevišķu mākslas novirzienu. Izrādi vērtējot, kritiķim vispirms jāsaredz izrādes veidotāju ieceres un jāspriež, cik sekmīgi izdevies tās īstenot.

Otrkārt, kritiķim jāapsver, cik lielā vai mazā mērā izrādes kopiespaids atbilst izrādītās lugas autora idejām un raksturībām. Pastāv uzskats, ka teātris nav literātūra. Ir jau tiesa, ka teatrāli saistīgas izrādes panākamas arī bez „literātūras”, kamēr laba luga nebūt nenodrošina augstas kvalitātes izrādi. Bet, no otras puses, var arī jautāt, kāpēc vispār iestudēt, piem., Blaumani, ja režijai nav padomā izcelt tipiski blaumaniskās vērtības? Kāpēc izrādīt Raini, ja viņa idejas jāsagroza līdz nepazīšanai, kā tas palaikam notiek okupētās Latvijas teātŗos?

Strauts vēl pasvītro, ka kritiķim „jāaizstāv valsti un tautas intereses”. Taču pašlaik, kad zinām, kā valsts un tautas interešu vārdā padomju vara žņaudz savu mākslinieku radīšanas procesu, būs grūti atrast kādu rietumzemju kritiķi, kas atbalstītu šo Strauta pārliecību.

Vēl jāatzīmē kāda kritiķa funkcija, kas varbūt nebija tik aktuāla Strauta Rīgā, kur rosījās tikai daži teātŗi, bet ieņem jo nozīmīgu vietu, piem., Ņujorkā vai Londonā, kas ar savu teātŗu pārpilnību mulsināt mulsina gadījuma izrādes apmeklētāju. Šādam apmeklētājam vajadzīga izvērtēta informācija, un kritikas uzdevumos tad nu ietilpst to sagādāt, lai interesents spētu izšķirties par event. apmeklējamo izrādi saskaņā ar savu gaumi un prasībām.

Strauta apceres nobeigumam var tikai pievienoties. Cik zināms, arī pats Strauts bija patiess, objektīvs un uzmanīgs kritiķis. Teātŗa darbinieku aprindās Strauts arvien bijis loti iecienīts.

 

 

 

OSVALDS LIEPA

Kārli Strautu atceros kā teātŗa kritiķi, recenzentu un apceŗu autoru par teātŗa mākslas un kritikas jautājumiem. Savā laikā lasīju viņa rakstīto ar interesi gan Daugavā, gan citur. Toreiz man likās, ka viņa domas par teātŗa kritiku atrodas uz viena līmeņa ar Jāņa Rudzīša domām literātūras kritikas jautājumos − profesionālas kritikas nozīmē, teorijās. Bet līdzība tur arī beidzās. Abi gan producējās kā „visprofesionālākie” kritiķi, bet − neviens nespēja pateikt, kur kritikas sākums, kur gals. Abi sevi tieši vai netieši atzina tikai par „recenzentiem”. −

Kārļa Strauta toreizējā raksta virsrakstam gribētos pievienot divus vārdus: „...autoritārā iekārtā.” Raksts uzrakstīts K. Ulmaņa autoritārās iekārtas „labākajos gados”. Protams, tikpat labi tas varētu būt uzrakstīts un publicēts vēlāk − krievu okupācijas gadā, vācu okupācijas gados vai tagadējā Padomju Latvijā. Būtībā tas nav nekas cits, ka kāda paškvalificēta ierēdņa vai, kā tagad dažkārt mēdz teikt − funkcionāra darba un „aizmugures” meklēšanas sludinājums. Autoritārajās iekārtās „aizmugure” nepieciešama, bez tās dažreiz pietrūkst drosmes ko kritizēt. K. Strauts gan negrib būt „patvaldnieks, kas par mākslas darbu saka pēdējo, nepārsūdzamo vārdu.” Šī privilēģija atstājama vadoņiem, ģenerālsekretāriem utt. Viņš tomēr grib būt „uzticības persona”, „publikas kollektīva organizētājs”, „skatuves mākslinieku audzinātājs un zināmā mērā viņu mākslinieciskās darbības virzītājs”. Savas recenzijas pirms iespiešanas viņš grib „saskaņot ar valsts (toreiz tas bija jālasa: valsts varas) un tautas, resp. publikas interesēm” (bija jālasa: ko šī vara pārstāv.)

Zemēs ar demokratisku iekārtu šāds „uzticības un darba meklēšanas sludinājums” būtu bezjēdzīgs: neviens uz to neatsauktos. Zemēs ar autoritāru iekārtu tāds dažos gadījumos atstāj pie dzīvības... Labākajos − palīdz iekārtoties. K. Strautam, to rakstot, liekas, prātā būs bijis pēdējais. Par kvalitāti toreiz maksāja. Par kvalitāti un paklanīšanos dažreiz − ļoti labi...

Izrāžu un kritikas ir pietiekami, bet kritiķu nav. Dažreiz gribas teikt − arī recenziju ir pietiekami, bet recenzentu nav. Jo tas, kas ir − ir vai nu propagandas vai pateicības un atzinības raksti. Un kam atbildīgi to rakstītāji, bieži grūti noskaidrot. Tikpat grūti, kā kritiku ietilpināt sabiedriskās uzvedības normās.

Jāievēro vēl otrs dalījums: kādā iekārtā īsti dzīvojam? Ja arī iekārtas ASV, Kanadā, Austrālijā, Vācijā utt. atzīstam par demokratiskām − latviskā sabiedrība tajās dažreiz veido pati savas „ranga tabulas”: tur ir vecie, tur vidējie, tur jaunie... Latviskai sabiedrībai daudz „svēto govju”. Notiek pat tāda kā kukluksklanošanās. Par kādu kopēju latvisku teātri vairs nevar būt runa. Kritiķim vai recenzentam tāpēc jālieto tik dažādas mērauklas, ka arī par kopēju kritiku vairs nevar būt runa. Citiem vārdiem, notiek vērtību pārvērtēšana, vērtētāju pārvērtēšana un pārvērtēšanu pārvērtēšana. Un neviens negrib palikt pēdējais bēru fondā: visi cenšas pēc iespējas ātrāk saskatīt nulli.

Visu māksliniecisko pasākumu darbs un uzdevums demokratiskās zemēs, liekas, ir − ražot un pārdot aistētisko pārdzīvojumu. Varbūt tas izklausās pēc degradācijas, bet māksla un aistētiskais pārdzīvojums ir gandrīz identiski jēdzieni. Kritikas uzdevums paliek saskaitīt un pierakstīt saražoto, pārdodamo, pārdoto un nepārdoto, atrast kļūdas un trūkumus ražošanā, sadalē un kommentēt vainas neveiksmēs. Tāpat kā saimniecībā, saimnieciskos pasākumos. Māksla demokratijās ir brīva. Tai jābūt brīvai − brīvai no ierobežojumiem un aizbildniecības, brīvai no „uzticības personām” un no cenzūras. Mākslai jākalpo tautai, katram tās individam atsevišķi, jo arī aistētisko pārdzīvojumu spēj „pirkt” un izjust tikai katrs indivīds atsevišķi. Mākslai nav jāveic „masu audzināšanas darbs” − tas polītiķu uzdevums − nav jākalpo valstij vai valsts varai. Kur māksla nav brīva, tur nav demokratijas vai arī − nav mākslas.

 

 

 

EMMA KALNIŅA-ZNOTIŅA

Vairāk nekā 15 gadus rakstu Kanadas un dažreiz ASV latviešu laikrakstos par vietējām un arī ceļojošām teātŗa izrādēm. Esmu iemantojusi lasītāju atzinību, pat cieņu. Tēlotāji? Tie mūsu dienās klasificējami dažādi. Man laimējies gūt atziņu, ka jāzina, kas atrodas skatuvē un lomā, nevis tikai turēt prātā to, kā viņš to dara. Es vēl neesmu aizmirsusi, kā es pati tēloju drāmas skolas pirmā kursā. Es arī nekad neaizmirsīšu, ka teātŗa māksla ir viena no grūtākām; tajā dominē galvenokārt tikai pats cilvēks. Viskomplicētākais radījums pasaulē. Varbūt mana lojalitāte pret negataviem tēlotājiem ir man palīdzējusi tik ilgi rakstīt šīs recenzijas. Par kritikām tās nevar saukt, jo tai jālieto cita mēraukla.

Gaŗo teorētiķa-kritiķa Kārļa Strauta rakstu analizēt un attiecīgi piemērotu dot šāsdienas skatījumam − nebūtu nozīmes. K. Strauts bija jurists, un savus kodolīgos vērojumus bija sakomplektējis kā vērtīgs vērotājs arī Vakareiropas zemēs. Bet teorija teātŗa darbā ir tikai palīgs, dažreiz pat derīgs tikai kā „mazais vienreizviens”.

Latvijā tajā laikā, kad mācījos un sāku spert pirmos soļus lomās, par laimi bija vairāki vērtīgi teātŗa paidagogi. Tie bieži par teoriju nemaz ar aktieri nerunāja, bet lika darīt. Viss tad nu atkarājās no tā, kā tu to darīji, vai par cik tu ierosināji režisora interesi: ko vēl tu varētu darīt. Tas bija labi. Tādēļ arī varbūt varu lasītājus ieinteresēt savos izklaidus rakstiņos mūsu mazajā presē par notiekošajām latviešu izrādēm. Es skatuvē uzkāpu skolas laikā 10 gadu vecumā. Profesionālā izglītība, labie paidagogi, 4 zemju un tautu teātŗu skatījumi man palīdzējuši. Palīdzējis arī tas, ka savos gados esmu guvusi atziņu: aktieri audzina tikai pati teātŗa māksla, ja uzmanīgi ar prātu un intuīciju un neatlaidību tai seko.

Strauta raksts .ir .interesants, bet − neticu, ka visās vietās var pievienoties viņa uzskatiem. Vismaz aktieris vismazāk.

 

 

 

TĀ VIŅAS SACĪJA...     „Lai mūsu kultūras dzīve svešumā varētu turpināties, jācenšas kopējā darbā iesaistīt jauno un vidējo paaudzi. Ir svarīgi ievērot un ļaut izpausties šo paaudžu vēlmēm un interesēm. Līdz šim, sevišķi jaunākā paaudze nav izrādījusi lielāku interesi par vispārējiem pasākumiem, kas saista vecāko paaudzi, izņemot tautas dejas, teātŗi un daļēji dziedāšanu koŗos: Jādarbojas mērķtiecīgi ne tikai kopējo interešu virzienā, bet arī jāmēģina kaut ko dot atsevišķo interešu grupām. Latviešu kultūra jauniešiem jāpadara tuva, saprotama, jāceļ sarīkojumu kvalitāte. Jāatrod spējīgi jaunās paaudzes darbinieki un mākslinieki, jādod tiem iespējas darboties.” ALA Kultūras biroja vadītāja, Dr. Līga Ruperte, „Kas jādara, pirms nav par vēlu,” Laiks, 1.10.77.     „ASV, Austrālijas un Kanadas universitātēs esam ieguvuši jēdzienu, kas ir īsta demokratiska personīga brīvība. Un šāda brīvība ir tā, kas ne tikai dod mums tiesības savus uzskatus izteikt, bet prasa arī, ka aizstāvam citu tiesības izteikt viņu uzskatus, vienalga, vai mēs paši šiem uzskatiem pievienojamies vai ne.” Kritizēsim, strīdēsimies, bet latviešu lietas vērtēsim ar sirdi!” Šie Reinfeldes-Micheles runas nobeiguma vārdi izraisīja klātesošo ilgus aplausus. Dr. Gundega Reinfelde-Michele, akadēmiskā runā Milvokos. Laiks, 1.10.77.       Kad stiprs un liels būsi tu, Bet es jau vārga un veca, Atnāks sieviete sveša Un atņems man tavu plecu. Varbūt ne svešnieces seja, Ne daba man nepatiks, Bet viņa kā uzvarošs kaŗaspēks nāks Un visam atkāpties liks... Mana saulīte saulainā, Kā es to pārcietīšu: Sēdēšu, atmiņas diegā vēršu Un asaras rīšu... Ārija Elksne, DĒLAM       „Gandrīz visi svētki, arī Vecā gada vakars, paiet izbraukumos. Saņemu tikai nelielu atklātnīti, kur pirmā vieta ierādīta meitai, un tikai pēc tam sievai. Tāpēc ar nepacietību gaidu katru ziņu no pilsētas, kur notiek spēle. Klausos radio, skatos televīziju, gaidu rīta laikrakstus... Un nekas cits neatliek, kā gaidīt atvaļinājumu. Jūniju. Vienu mēnesi gadā. Bet jau tad Helmuts nevar mierīgi nogulēt Rīgas jūrmalas liedagā. Viņš tikmēr vēro futbola draugus, kamēr pats ceļas un iet, kā saka, „izvingrināt locekļus”. ... Tiesa, sievas nav pārāk apmierinātas, bet es domāju, ka vīriešiem tādā vecumā ļoti nepieciešams kārtīgs režīms. It sevišķi komandas spēlē, kur katra individuālais sniegums ietekmē visas komandas kopējo sniegumu. Lai arī iznāk ilgi gaidīt, bet katra tikšanās tad ir kā iepazīšanās no jauna.” No Anitas Balderes stāstījuma žurnālā Zvaigzne.