Tupēšu Jānis
VĒLREIZ PAR LATVJU DIEVESTĪBU
Nenoliedzams fakts, ka pēdējos gados latviskā dievticība ir pacēlusi savu tikumisko galvu. Tā likusi runāt ne tikvien mācītājiem un skolotājiem, bet šķiet ieinteresējusi, pat aizrāvusi, mazu daļiņu no mūsu domājošās audzes. Arī es esmu viens no šiem ‘latviskuma apsēstiem’, kaut gan savu latvisko izglītību guvu gaisotnē, kuŗas kodolā ir kādas svešas tautas un ticības pasaules uzskats. Man kā skolotājam un audzinātājam arvien biežāk tiek prasīts par mūsu senču ticību un dzīves ziņu − bieži gan nicinošā un zobgalīgā veidā. Kāpēc?
Es, bāliņ, skumstu par savu tautu. Skumstu ne tikai par ļaunumu, ko tai nodarījuši trīs lielie -ismi − komunisms, kristiānisms un apatisms − , bet, it sevišķi, par klaidas latviešu nespēju aptvert to, kas tiem būtu jādara latviska latviskuma saglabāšanā.
Manuprāt, latvietības jēdziens sevī ietveŗ trīs neatsveŗamus elementus: valodu, dievestību un tradīcijas. Pēdējos divus mēs varētu apzīmēt par latvisko dzīves miņu, kuŗā latvietis gūst ne tikai dvēselisko spēku un atbildes dzīves sarežģītākiem jautājumiem, bet arī noteicējnormas ikdienas sadzīvei un norisēm.
Neviens nenoliegs latviešu valodas primāro svarīgumu latvietības saglabāšanā, bet ko gan teiktu Kronvalda Atis, ja viņš zinātu, ka valodai tagad latviešu skolās stundu ziņā jāsacenšas ar ticības mācību? Un ka bībeles stāstus ir atļauts lasīt angļu valodā. Redzi, bāliņ, mums jāmīl visi citi, jāizturas pazemīgi, lai arī mums debesu valstībā svēto pulkā klātos labāk nekā citiem.
Valoda ir tikai daļa no latvietības cementa. Vairums no tiem 70%-90% latviešiem, kas jau asimilējušies vienā paaudzē, prata latviski runāt, liela daļa pat teicami. Arī čigāni un žīdi Latvijā iemācījās runāt latviski, nemaz nerunājot par vāciešiem un krieviem.
Tikai valoda, dievestība un paražas varētu saturēt tautu kopā tās ilgajos svešuma gados. Ignorējot šīs trīs latvietības cementa sastāvdaļas, visas mūsu apellācijas, raksti un patriotiskās runas nesasniegs iecerēto tautas saglabāšanas mērķi. Diženi skan devīze Dievam (kādam?) un Latvijai (kādai?).
Man, bāliņ, augot un veidojoties neviens nepastāstīja par latvju dievestību un tās nesalīdzināmi burvīgo ētiku, kas izveidojusies pēdējo 4000 gadu laikā uz Latvijas zemes, Latvijas dabas, dzīves un darba apstākļos. Man māte un pirmie audzinātāji nedziedāja senatnīgās Dieva dziesmas, bet lika iegaumēt svešā vidē izveidojušos baušļus. Mani tēvs neveda uz daudzinājumiem un svētrītiem, bet uz 18. novembŗa, 11. novembŗa un 14. jūnija atcerēm. Atceres un atgādinājumi, atceres un atgādinājumi, bet kā ar manu latvietību? Kāpēc man neviens nestāstīja, kā Garoziņu Pēteri bendes nonāvēja, kad viņš negribēja atsacīties no tēvu tēvu Dieva un paražām; kā Viestartam piespieda pieņemt Kristus mācību šķēpa galā? Kāpēc gan Brastiņu Ernests bija viens no pirmajiem, kuŗu aizveda Baigajā gadā (laikam arī pāris mācītājus aizveda), un gandrīz visos lielos kaŗos ap Latvijas territoriju latvietis ir cīnījies pret latvieti? Kāpēc? Kāpēc? Bet es taču zinu, cik pagastu bija Latvijā, − zinu arī par partiju ķildām Saeimā un luterismu kā ‘attīrītu’ kristiānismu.
Kāda tad ir tā latviešu dievestība, par kuŗu sapņoja Auseklis, par kuŗu sava mūža pēdējos gados sludināja Kronvalda Atis un par kuŗu jūsmoja Rainis? Atbilde ir valdzinoši vienkārša. Mēs latvieši turam savās rokās pasaules daiļāko domu un dzīves ziņu − mācību, kas veido raženu, daiļu cilvēku, un dara to bez draudiem, sodiem un bīšanās. Te nav ne dogmas, ne mācītāju. Te dievatziņa, tikumība, daile un tautiskums savijas vienā daudzžuburainā Austras kokā. Te ir tūkstoš gados pārbaudīta dzīves mācība un atziņa, kas ir tikpat noderīga modernam cilvēkam, kā tā bija Pēterim no Garozas. Mūsu tautas gara mantās redzams cilvēka dzīves ceļš no dzimšanas līdz kapam. Šis dzīves ceļš nav sastindzis tūkstošgadīgos akmeņainos kodekos. Tas ir atskārsmes un atklāsmes ceļš pie Dieva, kuŗa dzīvotspēju un noderību ir pārbaudījušas neskaitāmas paaudzes. Ejot šo ceļu, un tikai šo ceļu, kopjot valodu, latvju dievestību un paražas, mūsu tauta nezudīs nākotnes mijkrēslī.
Latviešu dievturība savos pamatos satur vislielākās dievestības atziņas nesabojātā veidā. Dievs − pasaules doma, Māra − matērija un Laima − cēlonība un liktenis nekad latvietim nav aizēnojuši esamības pamatjēgu. Proti, cilvēks, viņa dzīve un visas dabas parādības un radības noslēpumi savijas kopā un ir nešķirami. Varam arī jautāt, kāds sakars ar mūsu dievturību un moderno, nākotnes neziņā atstāto, technoloģisko laikmetu? Visapkārt dzirdami trauksmes signāli par piesārņoto atmosfairu un trokšņaino sadzīvi. Atbilde atkal vienkārša. Mūsu senči ar dainu palīdzību mums piedāvā gudrību pēc gudrības, kā radību, sevi un pārējo dabu iesaistīt harmoniskā vienībā. Turoties pie mūsu senču atstātā mantojuma un tā atziņām, arī mēs iegūsim veselīgu dzīves uzskatu − pat atradīsim mūsu laikos tik nenotveŗamo dzīves jēgu.
Divdesmitā gadu simtenī laiks nav latviešu tautas sabiedrotais, bet vēl nav par vēlu. Mums ir jākļūst pragmatistiem arī ticības un tautas pastāvēšanas jautājumos. Latviešu tautai, kuŗai ir īpaša dvēsele un dzīves ziņa, atkal jāuztveŗ dievišķais un jāatrod dievturīgā patiesība pašā tautā. Tas ir jādara bez bailēm un pazemošanās. Nemācīsimies un nemācīsim mūsu senču pagātni aiz ziņkārības vai godkārības. Apzināsim mūsu mantojumu, lai tas noderētu tagadnei un nākotnei.
Uz ko mēs audzinām mūsu jauniešus? Vai zināt, ka ALA-s un LNAK latviešu skolu programmas ģimnāzijas klašu stundu plānos ir paredzētas vairāk vai tikpat stundas ticības mācībai un baznīcas vēsturei kā latviešu valodai? Vai zināt, ka jaunieši, kas izvēlētos mācīties tēvu tēvu dievatziņas, nevis ar uguni un zobenu atnestos baušļus un dogmu, nemaz nevarētu nobeigt trimdas latviešu skolu? Varbūt, ka tā labāk, jo šīs skolas ātrāk vai vēlāk nobeigtu viņus! Mēs bērnus un jauniešus indoktrīnējam dzīves atziņās, kuŗas izveidojušās Tuvos Austrumos starp pusnomadiskām ciltīm cietsirdīgā dabā. Tās nav cilvēku sijātas nemitīgā saskarē ar dabas norisēm, bet gan koncilos, konventos un rakstu rakstos. Te lūk, bāliņ, ir mūsu vērtības.
Bet polītika, bāliņ! Polītika. Mums taču ir jāstrādā, jāziedo, jāpārliecina un jākrāj, lai Latvija reiz atkal kļūtu brīva. Brīva no komunisma? Brīva no svešām ticībām? Brīva no apātijas? Brīva no kosmopolītisma? Brīva, brīva; pat 50% vēl runāšot latviski. Un kur nu mūzejos un senmantu krātuvēs saliktie tautas tērpi, kokles, un podi. Esot pat kopija no Barontēva dainām un Brastiņu Ernesta Latviskās Latvijas labad!
Kur, Dieviņ, tu paliksi, kad mēs visi nomirsim?
Apceres autors par sevi:
Savā pašreizējā ķermenī sāku uzturēties 1937. g. vilku mēneša 26. dienā, un visā visumā esmu bijis tam uzticīgs līdz šai baltai dienai. Kad ‘spožā zvaigzne notecēja pie līgavas namdurvīm’, mani vecāki mani nokristīja (lai atpirktu viņu grēkus, es savus krustīju) par Jāni Ārvaldi Tupesi. Vai latviskai mēlei gan nebūtu bijis piedienīgāks Tupešu Jānis! Kā jau visi zinām, par tupesi Kurzemē dēvēja siena vai labības kaudzi.
Nākošie trīsdesmit gadi bija tipiski pirmās paaudzes letiņu emigrantam. Bērnība, kaŗš, nometnes, izceļošana, skola, daudzie 18. novembŗa un 14. jūnija sarīkojumi, studijas (diplomi filozofijā, paidagoģijā un matēmātikā), korporācija, sporta izlases, tautas dejas utt. Tad pēkšņi un neizprotami kļuvu par latvieti. Varbūt, ka dainas vainīgas, varbūt − Garoziņu Pēteris. Vai Brastiņu Ernesta Mūsu dievestības tūkstošgadīgā apkarošana? Iemeslu nezinu, bet nav jau arī vajadzīgs to zināt.
Tagad aktīvi darbojos ALA-s revīzijas komisijā, tautas deju grupā „Dārziņš pa kreisi”, Gaŗezera vasaras vidusskolā, latvju dievtuŗu sadraudzes Piemares draudzē, ALĢ plānošanas komisijā, un kad iznāk laika, palīdzu Mārai audzināt divus tupesīšus − Jānīti un Aijiņu.
Lai visu to varētu paveikt, ir jāstrādā arī tai otrā darbā. Proti, vadu matēmātikas departamentu nelielā vidusskolā Viskonsinā.
