SKOLAS DVĒSELE

Latvijas skolas, I sējums: Jānis Kriškāns, Tautskolu vēsture. No 13. gadsimta līdz 1905. gadam. Rediģējis Jānis Kronlins. Latvju Grāmata, 1972, 162 lp. $7.80.

Latvijas skolas, II sējums: Jānis Kronlins, Baltās un nebaltās dienās. No 1906. gada līdz jaunākajiem laikiem. Latvju Grāmata, 1973, 242 lp. $12.60.

Hercoga Pēteŗa ģimnazija Academia Petrina 1775−1975. Rakstu krājums. Redaktors Arturs Veisbergs. Ziemeļblāzma, 1974, 263 lp. $15.00.

Pirmā grāmata ir − kā tas tajā apliecināts − Jāņa Kriškāna rakstu pārspiedums no 1908. gadā iznākušās Konversācijas vārdnīcas. Šī grāmata ir "piemiņas zieds" latviešu skolotājam, skolu vēsturniekam un publicistam Kriškānam, norāda tās rediģētājs Jānis Kronlins.

Otra grāmata ir paša Kronlina pārskats par Latvijas skolu vēsturi pēc tam, ietveŗot arī latviešu skolas emigrācijā.

Trešā grāmata, kam arī sakars ar latviešu skolu vēsturi, ir Jelgavas klasiskās jeb Hercoga Pēteŗa ģimnazijas bijušo skolotāju un absolventu "atmiņu krājums," − kā tas apzīmēts ievadvārdos.

Dziļāku vēsturisku perspektīvu šim rakstu krājumam pieškiŗ Juŗa Leča "Hercoga Pēteŗa ģimnazijas priekšvēsture" − sākot ar 13. gadu simteni. Plašāks vēriens ir arī agrākā skolas direktora Artura Veisberga tēlojumam, aprakstot ne vien skolas dzīvi, bet arī sava laika polītisko gaisotni un notikumus padomju un vācu okupācijas laikā. Literārām problēmām dzejiskā rakstā pieskaŗas Edgars Sūna, izejot no literātūras stundām ģimnazijā. Tēlainībā bagāti arī Noras Klīves un Mārtiņa Zīverta atmiņu skicējumi.

Ir labi saprotami un, droši vien, arī dibināti dažu autoru īpašie pateicības apliecinājumi un cildinājumi savai skolai (153: "...tā bija mana skola, kas bija devusi šīš zināšanas"). Vai piemiņas krājumā kādai citai skolai tas varētu būt citādi?

Bet ja ir tā, kā Kriškāns uzsveŗ, ka "skolotājs ir skolas dvēsele" − tad vairākos rakstos pavīd arī kritika. Tā Nora Klīve saka: "Ar katru jaunu dienu kollēgu vārdiem līdz atausa personas īpatnības: atturība, sirsnība, pašapziņa, reti kad patiesa laipnība vai šarms." (90). Un par kādu atsevišķu kollēgu: "Sevišķi neskaidras bija viņa gaŗās runas skolotāju sēžu laikā. Kājās piecēlies, viņš vienmēr kaut ko gudri runāja." (91).

Protams, attiecības ar klasi, ar skolēniem, varēja būt arī citādas nekā skolotājiem savā starpā. Ko sagaidīja no skolotājiem vadība (un, laikam, arī skolēni), pasaka kādreizējais ģimnazijas direktors (1919-1932) Jānis Lapiņš: "Klasē galvenais ir paidagoga dzīvais, radošais gars, dzīva personība," (220). Lasot šo glīti izdoto, saturā bagāto atmiņu grāmatu, šķiet, ka Latvijas neatkarības laikā tādu skolotāju Hercoga Pēteŗa ģimnazijā bija laba tiesa.

Dīvaini, ka krājuma autoru īsbiografijām, kas ievietotas pēc Normunda Hartmaņa raksta, atkal seko citi raksti − Lapiņa "Atskats", Veisberga "Pastaiga pa vecās Jelgavas ielām" u.c. Grāmatā atrodam gan ģimnazijas skolotāju sarakstu 1919-1944, bet nav vispārēja personu rādītāja.

Būtu nevietā rakstīt recenziju par Jāņa Kriškāna latviešu tautskolu vēsturi kādus 70 gadus pēc tās klajā nākšanas. Bet tas nenozīmē, ka "Latvju Grāmatas" izdotais pārspiedums no Konversācijas vārdnīcas būtu lieks. Tagad, kur mums nav pieejama ne Konversācijas vārdnīca, ne arī kāda cita plašāka latviešu skolu vēsture, ir vērts palasīties Kriškāna darbu, kas joprojām ir interesants. Kādā ziņā? Ar kodolīgiem un spēcīgiem formulējumiem. Piemēram: "Laiks no piecdesmit gadu otrās puses līdz septiņdesmitiem gadiem pagāja svārstoties un meklējot pēc noteiktām normām. Pamodusies tautiskā apziņa rāvās uz augšu, stādīja tautas skolai lielas prasības un augstus uzdevumus". (81). "Un vislielāko svaru pirmie tautībnieki lika uz tautas izglītību ar skolām, biedrībām, grāmatām un laikrakstiem." (96). "Laika gars tajos možajos gados, neskatoties uz ... mācītāju pūliņiem audzēt skolotājus pazemības garā, − mita skolotājos un darīja tos par centīgiem gaismas kaŗotājiem..." (97). ...Līdz 1887. gadam skolu liktenis bija muižniecības rokās (garīdzniecība, kā no muižniecības atkarīga, patstāvīgas lomas nespēlēja, − un tad arī abu šo šķiru polītika it labi saderēja kopā)." (97).

Latvijas skolu II sēj. autors Jānis Kronlins, agrākais Latvijas izglītības statistikas biroja vadītājs, labi apzinājies skolu problēmas un audzinātāju ietekmi uz tautas attīstību. Viņa grāmatā ieguldīts milzu darbs, it īpaši savācot avotus. Bet reizē arī jākonstatē, ka šai grāmatā sakopotos avotus un datus autors nav centies pārkausēt viena lējuma vēsturē. Tie bieži palikuši tikai materiāli latviešu skolu vēsturei, gan iekļauti autora kommentāros un stāstījumos. Autors, manuprāt, nav pietiekami izmantojis iespēju raudzīties uz savu vielu vairāk no "putna lidojuma" perspektīvas, bet gan atzīstami raiti attēlo faktus to dzīves konkrētībā, detaļās, arī iestarpinot dažādu publikāciju tekstus. Skolu polītikas lielās līnijas viņu interesējušas mazāk.

Šie secinājumi nemazina specifisko grāmatas vērtību, kas parādās faktu sakopošanā. Vērtīgi kā vēstures avots visi grāmatā pārspiestie valdības noteikumi un likumi, skolu pārskati un ziņojumi un jo plaša statistika. Tas viss, šķiet ir veikts ar lielu rūpību un precīzitāti, Trūkums tikai tas, ka grāmatas beigās nav ne lietu, ne personu rādītāja: līdz ar ko grūtāk šai rokas grāmatā orientēties.

Kas attiecas uz Kronlina paša tekstu, tad viņš jau laikrakstā Latvija Amerikā ir protestējis pret viņa darba "publicēšanu neatļauti pārstrādātā veidā" (1974. g. 23. marta numurā). Un 1975. g. 14. februāŗa vēstulē šo rindiņu rakstītājam Jānis Kronlins norāda, ka "neviens no grāmatā izdarītiem, no manuskripta atšķiŗīgiem tekstuāliem grozījumiem vai papildinājumiem nav darīts ar manu piekrišanu, bet manuskripts visādi 'sameistarots' man nezinot."

Bet skaitļos netveŗams ir skolotāju ideālisms, ar kādu viņi nodevās savam darbam. Arī mana pieredze Latvijas skolās liecināja, ka skolotāji, viņu lielākā daļa, kalpoja jaunatnes izglītošanai un audzināšanai ar pastāvīgu dedzību, atdodot savu dvēseli.

 

Benno Ābers