BEZ SOMU TĀLREDZĪBAS UN AR KRIEVU MUNICIJAI DERĪGIEM IEROČIEM

Pāvils Klāns. Kadet, uguni! Bruklinā: Grāmatu Draugs, 1975. 365 lp. $11,−

 

Šis autobiografiskais vēstījums ietveŗ laika posmu no 1938. g. pavasaŗa līdz 1941. g. februāŗa puteņiem, kad autors kā kareivis Kovaļevskis, nokārto savu studējot atlikto obligātās kaŗaklausības pienākumu Vidzemes artilērijas pulkā. Nobeidzot instruktoru kursus, viņš izšķiŗas par virsnieka karjēru. Seko kadeta gaitas Kaŗa skolā. Tās ieilgst, autoram izvēloties speciālista kursu, un tāpēc viņš ar saviem deviņiem kollēgām − speciālistiem − leitnanta zvaigzni, bez zobena, saņem tikai Padomju Savienībai pievienotā Latvijā. Ar jaunā polītiskā priekšnieka ģenerāļa Bruno Kalniņa gādību. Grāmata nobeidzas ar Klāna izbraukšanu uz Vāciju, kas draudīgos apstākļos un pēdējā brīdī iespējama ar vācu repatriācijas komisijas izkārtojumu. −

Tāds īsumā ir notikumu ietvars, kuŗā autors ieved skaitā kuplu un īstos vārdos sauktu personāžu. Sacītais un darītais apvīts ar rakstnieka pārdomām un dažviet ar visai plašu pieminēto faktu vēsturisko izgaismojumu. Tas ļoti palīdz lasītājam visu iznest skaidrākā kopsakarībā, jo par Latvijas armijas dzīvi − visai specializētu temu − nav pārāk plaša literātūra, un tikai pēdējā laikā vērojama tieksme šo robu aizpildīt. −

Atjautīgais stāstījums viegli paņem lasītāju savā plūdumā un ienes Latvijas brīvvalsts norieta ainavā. Kā visiem citiem, arī tai daudz zeltaina mirgojuma, gaŗas ēnas un apcerīga noskaņa. −

Autoru visnotāļ pavada tieslietu mūza, kas ļauj vērojuma loģisko atziņu savienot ar rīcības kompromisu. Grāmatu tālāk lasot, tas rēgulāri uzrādās un piedod vēstījumam zināmu divdabību. Autors nevairās rādīt nevēlamas patiesības, bet tām mēģina dot attaisnojumu ar izskaidrojumu. Reizēm tas noved pretrunās. Klāns, piemēram, mīl apzīmēt Latvijas armiju kā demokratisku. Vispirms jau neviena nopietni ņemama armija tāda nekad nav bijusi un nevar būt. Otrkārt, aprakstītajā laikā Latvijā valdīja autoritāra valsts iekārta. Ar Vadoni. Tāpēc ar jo lielu interesi lasām, kā kapt. Grāvelis 2.Cēsu baterijai izskaidro, kas ir demokratiska republika un runā par Latvijas satversmes galvenajiem pantiem. Vai lasītājs te liecinieks informācijai, propagandai vai subversijai pret pastāvošo iekārtu? Kareivji paši neko nejautā. Vienīgi pa gaisu aizplīvo pāris nodevēju ēnas. Jauniem ļaudīm jau polītika gaužām maz interesē, it īpaši vadonības laika pozitīvisma gaisotnē augošai. Tāpēc reizēm gadās sajaukt vēlamo ar faktiski esošo. Nakts apmācībās uz municijas ratiem autoram nostiprinās pārliecība, ka latviešu tautā nepastāv šķiru cīņa, jo ļaudis pēc italiešu fašistu parauga glīti organizēti aroda un interešu grupās.

No drusku naīviem, bet godprātīgā uzticībā ieaugušiem krietniem puišiem komplektējas arī jauno virsnieku sastāvs. Nevis kā šķira, bet kā sabiedrības elementi. "To tapšanā varēja piedalīties visi, neviens nebija izslēgts (kursīvējums mans. I.B.), izņemot polītiski neuzticamus ļaudis, un tai laikā tie bija ne tikai komūnisti, bet ar aizdomām lūkojās arī uz sociāldemokratiem un pērkonkrustiešiem, īpaši Kaŗa skolā. Tie (..), kaut kad, pašiem nezinot, vēl pirms ienākšanas šajā pajumtē bija tikuši rūpīgi izpētīti," (118-119). Tā tad − šaura izlases grupa. Režīmam uzticīgi kadri. Virsniecība. Taisni, kā kompartijas rakstos sacīts!

Klāns savā vēstījumā ievērojamu telpu atvēl pārdomām. Bet tā laika notikumus rādīt, tagadējo pārdomu apvītus, ir maldinoši, ja nav tieši pateikts, ka pārdomas radušās nevis notikuma laikā, bet vēlāk, − no laika perspektīvas uzprojicētas. Tur ir liela starpība. Ja Klāns toreiz būtu domājis tā, kā dažviet grāmatā rakstīts, tad jau viņam būtu nācies rīkoties citādi, − lai būtu loģisks un konsekvents. Taču autora pārdomas rosina lasītāju domāt savu domu, ar saviem secinājumiem.

Latvieši, piem., toreiz nezināja, ka 1939. g. Maskavā iespiež Baltijas padomju republiku kartes. Tāpēc vēl jo mazāk ticams, ka rakstniekam bija zināms datums un stunda pulkveža Vācieša saļimšanai. Vai te nav gadījies piesist populāru akordu, lai vēstītu par savu liberālo domāšanas ievirzi? Pulkvedis Vācietis jau labu laiku kā modē.

Taču viņš nebija vienīgais. Sarkanās armijas gaisa spēku priekšnieks Jēkabs Alksnis, vai Staļina galvassāpes, Roberts Eiche − "izcils organizātors, augsti principiāls cilvēks", kas ielauztām ribām vēl 1940. g. no čekas cietuma celles apliecināja savu uzticību komūnisma principiem... Un tie daudzie, kuŗiem vai nu bailības, vai apsvērumu dēļ demokratiskā Latvijas valsts ("šī būs taisnības valsts") liedza patvērumu.

Ūsiņš nav seismografs. Cik daudzkārt vērtīgāka toreiz būtu vīzija, kuŗā Ūsiņš, caur trejdeviņiem saulgriežiem, vērotu kolchoza "Tērvete" kumeļus...

Nav iemesla šaubīties, ka Latvijas armijas stābam bijis priekšzīmīgi sagatavots mobilizācijas un aizsardzības plāns. Kaut arī bez somu tālredzības − ar krievu municijai derīgiem ieročiem. Taču notikumi pierādīja, ka neviens nebija domājis, ko darīt, ja viss saiet dēlī. Tas neliecina par labu kaŗa mākslas izpratni.

Krievu ienākšanas laika aprakstā izjūtama pilnīga neziņa, atstātība, neorganizētība. Baltvācu tantei ir savi informācijas avoti. Žīdiem savs džungļu telegrafs. Bet jaunie virsnieki atstāti pilnīgā neziņā. Autors vēlāk no draudīgā stāvokļa, kas arvien ciešāk savelkas arī ap viņu, izkļūst uz Vāciju, daļēji savu "repatriāciju" samaksādams ar biedru sagādātajām lauku kartēm. Nākotnei. Pēdējā brīdī kāda acīga žīdiete, krievu izpalīdze, gandrīz šo nodomu izjauc. Šodien jāpasmaida par Latvijas žīdu ārkārtīgi dedzīgo jūsmu, sagaidot krievus 1940. gadā. Bet arī te redzam − tagad − ka vācu militārie apsvērumi jau tad bija tālu priekšā latviešu virsnieku "repatriācijas" − un atgriešanās − vilcieniem.

Ļaudis, kas vērojuši Kaŗa skolas vai stāba bataljona brašo soli, lasot atsauks atmiņā dziesmas izraisīto noskaņu, Latvijas laika gaisotni. Liksies skumji un netaisni, ka šim cēlienam kā rupju brezenta priekškaru aizvilka noputējusi sarkanarmiešu kolonna, noļukušiem bikšu dibeniem. Bet arī šīs armijas virsnieku kadros soļoja vai kartēs vērās mātes Latvijas labākie dēli − izņemot polītiski neuzticamus ļaudis, kā baltgvardus, trockiešus, melnsimtniekus... Sarkanarmijas vadībā joprojām vēl bija daudz latviešu, neraugoties uz Staļina slepkavībām arī kaŗaspēka rindās.

Grāmatas nobeiguma lappuses skaidri rāda, cik ciešos radu rakstos bija saistītas mūsu austrumu robežas abas puses − robežas, kas šķīra latviešus citu ļaužu interešu dēļ ar dārgi samaksātiem maldiem abās pusēs. Un citādi jau tas arī nevarēja būt. Derētu tikai apjēgt, ka mazās latviešu tautas ieguldījums Padomju Savienības vēsturē ir pārāk nozīmīgs, lai to varētu atļauties ignorēt, ko, diemžēl, darām vēl tagad.

Militāra disciplīna necieš kritiku. Kā visas varas izpausmes. Bet tādēļ sacītais nav jāpārprot kā naidīgs Latvijas armijas noliegums. Domāju, ka latviešu tautas vairums un katrā ziņā skolu jaunatne savus kaŗavīrus cienīja un bija uz tiem lepna. Tā laika noskaņu Klāns rādījis pareizi − par armiju pavīpsnāja kafejnīcu ērtībā sēdošie. Vēstījumā nekas nav slēpts pat tad, ja autoram daža parādība galanti jāaizbildina ar ļoti vāju argumentāciju. Bet ne jau Klāns atbildīgs par tā laika iekārtas raksturu un notikumu cēloņiem. Viņa vēstījums, tāpat kā Orga − velns ķēves veidā, − spiež lasītāju pie steliņģa baļķa un liek domāt. Šī iemesla dēļ grāmatu būtu vērts rūpīgi izlasīt mūsu jauniešiem, lai labāk izprastu mūsu nesenās pagātnes parādības. Tas varbūt atgādinātu arī dažam labam, ka nav sevišķi gudri ar lielu dedzību, bet mazu saprašanu mesties restaurācijas darbos iekšā.

Ernas Geistautes iekārtotais apvāks kārdina tajā rādīto foto attēlu pievienot pie citiem tekstā. Bet tad glītais sūnas nozieda iesējums, kas visai atgādina Latvijas armijas goda tērpa krāsu, prasās pēc kādas zelta zīmes tukšajā laukā. Varbūt pēc tās saulītes kas apvienoja visas ieroču šķiras un dienesta pakāpes tai kopībā, par kuŗu mums, večiem, Sofienvaldē stāstīja mūsu kaujas mācību instruktors − Latvijas armijas virsdienesta kaprālis. Klusi, bet ar dziļu pārliecību viņš apgalvoja: "Puiši, Latvijas armija nebija tik cakīga kā friči, bet tā bija solida, ar krietniem puišiem." Viņš bija baigi lādzīgs bebris un stāstīja mums visu. Tāpat kā Klāns.

 

Imants Bite