ZIEMSVĒTKU ATGRIEŠANĀS
Antons Stankevičs. Šuvējiņa, Romāns. Rīgā: Liesma, 1976. Viestura Granta vāks, 222 lp.
Pūlis spiežas pie nojaucama nama Iekšrīgā. Stāv, skatās, neiet projām, kamēr miliči kļūst uzmanīgi un beidzot ļaudis iztrenkā. Kas tur noticis? Kaut kas ārkārtīgs: atklājusies vesela siena, aplīmēta vecām avīzēm. Ar Jaunākajām Ziņām no Latvijas neatkarības laika! Tādēļ ļaudīm nenolasīties. Tie stāv pie sienas, spiežas tuvāk, viens otrs prasa, lai viņam aizdod acenes. Vai tur kas sevišķs bijis iedrukāts? Ne jau tā katrā ziņā. Tikai mazas, netieši izlasāmas un saprotamas ainiņas no Latvijas pagātnes...
Apmēram līdzīgs efekts ir grāmatai, kas man priekšā. No tās nāk nemākslots iespaids, it kā kāds lauku puisis būtu pārrakstījis savas klades un aizvedis uz Rīgu, lai izdod, tur kāds redaktors mazliet pielabojis un tiešām nodevis iespiešanai. Tas gan tikai pirmā daļā. Uz nobeigumu uztvērums jau grozās − redzams, ka Stankevičam vajag būt no partijas, un viņš arī pazīst pašreizējās vietējās literātūras prasības un paņēmienus. Bet tajās lietās nav svarīgi iedziļināties − mūs vairāk interesē tā siena ar Jaunākajām Zinām resp. Latvija priekš 1940. gada, par ko pirmās loksnēs diezgan atklāti un bez uzbāzīgas polītiskas tieksmes stāstīts.
Darbība risinās Latgalē, diezgan jauktu tautību sabiedrībā, apriņķa pilsētā Krustupē (Rēzeknē?), Ardāmovas pagastā, muižā un sādžā pie Vārkavas kalniem, pagastskolā, kuŗu apmeklē galvenās varones − šuvējas Agneses Laizānes dēlēns, un Rīgā. Šķietami reālistiski attēlota šo bijušo "mazo cilvēku" dzīve, un var pabrīnīties par samērā idilliskajām ainām. Agnese ir dzirnavniece, kuŗas vējenes stāv arī tā nosauktajā Vējeņu kalnā. Viņas vīrs ir krievs (gan polietes dēls) Nikolajs Romanovskis ar dažām labām īpašībām, bet dzērājs. Krievs un dzērājs! Vai agrāk bijāt kaut ko tādu padliterātūrā lasījuši?! Arī vēl ne parastais alkoholiķis, bet tāds, kam dzērumā uznāk trakums! Un šis krievs ir izsūcējs, nomā dzirnavas, kur taču strādā ar algotu darba spēku! Kādreiz delīrijā, vētrai uznākot aizmirsis nostiprināt dzirnavu spārnus, pūlēdamies tos glābt, Romanovskis aiziet bojā, un nu sākas (1931. g.) Agneses šuvējiņas laiks. Kaut arī autors pārspīlē, ka, piemēram, veļas mazgātavā "par latu dienā sievietes strādāja divpadsmit stundas", Agnese ir apmierināta, jo arodu izmācās rūpīgi, un viņai paveŗas izredze pašai kļūt par patstāvīgu šuvēju ar māceklēm. Mēteļu tirgotājam Levinsonam, kam kā jau uzņēmējam vajadzētu viņu izsūkt, izrādās laba sirds, un viņš pat no sevis pārmaksā! Radinieks Jeronims, tikai skārdnieks, staigā ādas cimdos un jaunos šņorzābakos ar "baltām getrām". No sievastēva mantodams Centrālcietuma uzrauga vietu, Jeronīms neizrādās nekāds "necilvēks", kā tas pienāktos Ulmaņa režīmā, bet gluži otrādi − humāni izturas pret ieslodzītajiem! Arī aizsargi nav nekādi briesmoņi, bet tie paši zemnieki, kas tik mīl uz saviem darba zirdziņiem manevros izjāt un taurē iepūst! Bet ar sevišķu prieku vecu laiku lasītājs atradīs svētku un godību, kā ari dāmu (nemaz ne pārāk bagāto) kleitu un rotu aprakstus pie Stankeviča.
Kur palicis Jaunsgads ar sarkano Sala veci?! Tikai vienā vietā tas vecis minēts aiz pārpratuma kā marcipāna figūra. Citādi valda īsta Ziemsvētku līksme; "Māju logi šonakt ilgi palika gaiši, cilvēki svinēja Ziemsvētkus, dedzināja eglītes, ielas bija tukšas, tikai kāds ormanis vēl aizlaida gaŗām ar saucieniem: 'Hei, hei!'" (41. lp.)
"Baznīcas koŗa delegācija... uz Ziemsvētkiem ieradās pie viņiem ar mazu eglīti, trim svecītēm un sauju bārkstainu konfekšu, un vēl klāt nodziedāja viņiem "Klusa nakts, svēta nakts". (70. lp.). Godības: "Veselu nedēļu Večorekas (drēbnieces. Ref.) kursu audzēknes mazgāja un berza māju, kamēr viss spīdēja un laistījās, bet Olga vēl ar divām pieaicinātām saimniecēm cepa un vārīja trīs dienas un naktis. Agnesei un Skabam (sētniekam. Ref.) uzdeva gādāt par pagalma un ielas tīrību..." (36. lp.) Tā jau bija! − pievienosies lasītāji. Tikai dažs anachronisms, protams, padautoram gadījies − kur tie laiki, kas lai visu sīkumos atceras! Piemēram, zīda zeķu pāris maksājis 800 rubļus, kas, latos aplēšot, būtu 160. Tādas cenas ir varbūt tagad Rīgā, toreiz mūsu dāmas pirka labas zeķes par pāris latiem pārī! Par 3 latiem divi cilvēki varēja paēst restorānā, kā Stankevičs pats apraksta 141. lp. Dīvaini arī, ka Stankevičs brīnās, kad virsniekam Veismanim, paaugstinājumu gaidot, stābs ievāc ziņas par viņa radiem. Krievijā tas taču vajadzīgs pat sētnieka vietas tīkotājam, ne vēl augstākiem virsniekiem! Izrādās, ka priekšniecība Veismaņa lietu vilcina it kā viņa vācisko sakaru dēļ. Kur tad nu redzams, ka Ulmanis būtu piekopis kopīgu polītiku ar Hitleru, kā toreiz apgalvoja proklamācijās! Un "uzknābts" ir armijas stāba priekšniekam ģen. Hartmanim, kas (gan vārdā nesaukts) "tā saucamo brīvības cīņu laiku bezrūpīgi aizvadījis Varšavas kafejnīcās". (60. lp.) Hartmanis 1919. g. bija Latvijas militārais pārstāvis Polijā, bet vai tāpēc pelnīja aizvešanu vergu darbos? Kā būtu, ja tāpat rīkotos ar krievu pārstāvi Polijā maršalu Maļinovski? Un te nu vispār robeža kā ar nazi nogriezta: tiklīdz ienāk krievi Latvijā ar komsorgiem, partorgiem un līdzīgiem varas vīriem, tā parādās pavisam cita mēraukla. Ne vairs idilles, ne humānisma, ne "viegli ievainojamu, jūtīgu" raksturu, kā autors saka par savu dzērājkrievu Nikolaju. Tagad viņš tik sausi konstatē, ka zirgaudzētāji "izsūtīti uz attālākiem rajoniem" (194. lp.), ka kāds "tiklīdz padzirdis par budžu aizvešanu, tūlīt kopā ar sievu un savu veco māti pazudis mežā". (218. lp.) Krieva Romanovska dēls Voldis, izaudzis par aktīvistu, iet bojā tais pašās dzirnavās, atšaudoties no "šucmaņiem". Bet padomju ikdienas lasītājam, liekas, tomēr patīk vērties atpakaļ uz tiem cepešiem, bubertiem, skaistajām modēm un galvenais brīvību, kad bez atļaujas varēja braukt līdz pašai Krāslavai, Daugavpilij vai Rīgai un uzsākt darīt, ko pats grib. Un tāpēc jautājums: vai šī grāmata sekmē sajūsmu par Ļeņina gaišo ceļu? Vai drīzāk nav otrādi?
Olģerts Liepiņš