DIVAS MĀRTIŅA ZĪVERTA LUGAS

Mārtiņš Zīverts, Nafta, Luga 7 ainās, Austrālijā: Salas apg., 1976. 66 lp, $2,- ; Melngalvji. Senās Rīgas komēdija, Austrālijā: Salas apg., 1976. 107 lp, $ 2.

 

Par savu lugu Nafta Mārtiņš Zīverts paskaidro, ka tā rakstīta 1931. g., vēlāk pārstrādāta un ka "Šai redakcijā luga mazliet atšķiŗas no pirmā varianta" (65). Tātad varam pieņemt, ka arī šis variants lielos vilcienos rāda vēl toreiz jaunā rakstnieka intereses un rakstīšanas paņēmienus, Zīmīgi, ka jauno Zīvertu saistījusi, piem., tādi raksturi kā inženieris Māriņš Naftā − zinātnieks, kas fanātiski iededzies par kāda sava atklājuma īstenošanu un kas neņem vērā to, ka visi apkārtējie šaubās un pašu zinātnieku tur par neprāti, par pustraku fantastu. Inženieŗa Māriņa "radinieki" Zīverta vēlākos darbos ir, piem., profesors Kristofers Rūdā vai flicēns Raķetē...

Tāpat ne vien Naftā, bet arī vēlākos rakstnieka darbos šiem fanātiķiem un pētniecības darba vientuļniekiem vienīgā ticētāja, kas nostājas blakus, ir kāda sieviete, kas intuitīvi apjauš šī vīra garīgo pārākumu un mīlestības nesavtībā gatava viņam kalpot un ziedoties.

Vēl kādu citu paņēmienu, ko arī dažādos variantos rakstnieks izlieto vēlāk, sastopam jau Naftā: tas ir simbolisks dabas spēku personificējums. Naftā tas ir Purva velns, Rūdā − kalnu gars Trollis. Šis nereālais, fantastiskais tēls noder rakstniekam gan par galvenās personas pašsarunu partneru, gan par rakstnieka paša uzskatu paudēju. Kaut arī Zīverts lugu saturam un ierosmei it bieži izmantojis reālus faktus − par kuŗiem autors ļoti vērtīgus paskaidrojumus pievienojis lielai daļai savu lugu − tomēr šīs lugas kaut kādā ziņā šķiet teiksmainas, tās ir jūtami ar paša autora izdomu konstruētas un apvītas, un tādēļ šādas it kā nereālas un simboliskas būtnes itin labi iekļaujas lugu šķietami teiksmainajā noskaņā un vidē. Ja ne citādi, tās var pārstāvēt arī zināma veida psīchisku reālitāti − ārkārtīgos apstākļos redzētas hallucinācijas.

Naftas uzbūves viengabalainību, manā uztverē, traucē pāreja no psīcholoģiskā nostādījuma lugas sākumā un sociāliem un ekonomiskiem konfliktiem turpinājumā. Māriņa izturēšanās pirmajā ainā atklāj viņa raksturu, viņa nešaubīgo ticību naftas atradnēm, viņa gatavību kaut vienam palikt purvā un turpināt darbu, kam citi vairs netic; bet turpinājumā Māriņam, kas par sava mūža darbu iecerējis izveidot plašu un bagātu naftas uzņēmumu, jācīnās ar amerikāņu bagāto koncernu kapitālistiskajiem spaidiem un draudiem no vienas puses un ar strādnieku prasībām pēc lielākām algām un labākiem dzīves apstākļiem no otras puses. Viņš noraida abus. Rodas ass sociāli ekonomisks konflikts, kas strauji kāpinās līdz pat strādnieku dumpim. Sākas vardarbība, jo "vardarbību pūlis uzskata par taisnības aktu" (54).

Kļūmīgs šajā lugā − pēc manas izpratnes − ir tās nobeigums, kuŗā drāmatiskā kulminācija ar strādnieku aizdedzinātās naftas liesmu un dūmu mutuļiem un ar neizbēgamo nāves tuvošanos tiem, kas palikuši no ārpasaules izolētajā pārvaldes ēkā, izrādās − tikai Māriņa sapnis! Tas kaut kā "izsit no sliedēm", tas rada gandrīz vai vilšanās sajūtu, un iešaujas prātā: nez vai nebūtu bijis labāk nobeigt šo darbu bez pēdējās VII ainas...

Arī Melngalvji, ko autors nosaucis par senās Rīgas komēdiju, ir jaunības laiku lugas Trakais Juris pārstrādājums. Atšķirība no Naftas, te autora vārdiem runājot − "vecā luga bija jāraksta pilnīgi no jauna. Ar Trako Juri šai nav nekā vairāk kopēja kā tikai pārdesmit dialoga rindu" (107).

Melngalvji ir viena no ļoti nedaudzajām Zīverta lugām, kas rakstīta saistītā valodā − četrpēdu trochajos, tikai retumis te īsi prozas iestarpinājumi. Zīverta pantiem raksturīgs īpats pasauss stūŗainums, "lietišķība", tie ir diezgan tuvi prozas stilam. Tomēr dzejas ritmos ieturētā valoda palīdz piešķirt šai vēsturiskos notikumos bazētai lugai senlaicīga un it kā fantastiski teiksmainu noskanu.

Melngalvjos, salīdzinot ar citām Zīverta lugām (arī ar Naftu), krietni mazāk autoram raksturīgās dažādu ideju interpretācijas, psīcholoģiska vai filozofiska nostādījuma līdz ar asi formulētiem, spožiem aforismiem. Toties šī luga šķiet ļoti "skatuviska" tās uzvedums prasa krāšņu dekorātīvo ietērpu un 15. gs. kostīmus, te raibi un raiti notikumi, spilgti raksturi, kuŗu centrā vīrišķīgi parupjais dēkainis un drošsirdis Velliņu Juris. Lugā tikai divas sieviešu lomas − no tām pēc Zīverta iemīļotās formulas lepnākā, gudrākā, visādi pārākā ir ne kundze, bet viņas kalpone.

Zīmīgi, ka arī šajā lugā ir darīšanas ar "trakajiem" un trako namu: autors vairākos savos darbos atkārtoti pauž uzskatu, ka visa dzīve bieži līdzinās trako namam un ka dažs "trakais" īstenībā ir normālāks par tā sauktajiem "veselajiem". Luga nobeidzas ar Zīvertam tipisku ironiju par dzīvē vērojamām ačgārnībām: šeit Rīgas birģermeistars, kam cīņās ar mestru un landmaršalu nav ne mazāko nopelnu, tiek "tautai" pasludināts par īsto cīnītāju un varoni, un "tauta" resp. pūlis tūlīt viņam skaļi un jūsmīgi uzgavilē...

Īpaša atzinība pienākas Austrālijas un Jaunzēlandes Latviešu Apvienības Kultūras fondam, kas uzņēmies pūles publicēt veselas trīsdesmit Mārtiņa Zīverta lugas. Abas apskatītās ir jau 28. un 29. − tātad paredzēta vēl viena, tad lielais un ļoti vērtīgais darbs būs sekmīgi un godam novests galā.

 

Nora Valtere