GRĀMATA PAR NEKRIEVU LITERĀTŪRĀM PADOMJU SAVIENĪBĀ

George S.N. Luckyj, Editor, Discordant Voices: The Non-Russian Soviet Literatures, 1953-1973. Oakville, Ont.: Mosaic Press, 1975. 149.lp. $4.95 ($9.95 iesieta)

 

Cik ļaudis Rietumu pasaulē tā īsti apjēdz, ka Padomju Savienībā nedzīvo tikai krievu tauta vien? Cik reizes katrs neesam piedzīvojuši, ka avīzēs, žurnālos, radio un televīzijā dažādu Padomijā iekļauto tautu pārstāvjus nodēvē par krieviem? Dažreiz liekas, ka labi, ja retais pētnieks vai speciālists ko īsteni zina par Padomju Savienību, kas kā polītiska lielvalsts tik bieži ir pasaules ziņās pieminēta. Bet kas attiecas uz šīs plašās territorijas literātūru, tad, šķiet, pat Rietumu speciālisti par to nekā nezina.

Šai bezdibenīgās ignorances kontekstā tad nu arī prof. Luckija rediģētā grāmata par nekrievu literātūrām Padomju Savienībā uzskatāma par pozitīvu pienesumu. Tā ir grāmata, ko varam dāvināt saviem nelatviešu draugiem, kas interesējas par literātūru, pilnīgā pārliecībā, ka viņi no tās iemācīsies daudz, ko agrāk nezināja.

Redaktors savos priekšvārdos norāda, ka puse no Padomju Savienības iedzīvotājiem ir nekrievu tautības un reprezentē kopā 72 dažādas valodas. Savā būtībā šeit tātad ir runa par multinacionālu literātūru. Taču no komūnistu oficiālā viedokļa šai literātūrai galvenā sūtība ir būt supranacionālai jeb "sociālistiskai pēc satura un nacionālai pēc formas".

Praksē tas ir izpaudies tā, ka nekrievu literātūras padotas ne tikvien sociālistiskās ideoloģijas prasībām, bet arī vēl lielkrievu šovinisma žņaugiem, t.i., prasībām verdziski sekot krievu literātūras paraugiem. Grāmatas nolūks tad nu šķiet būtu izvērtēt, kā šie dotumi iespaidojuši literātūras attīstību nekrievu tautās pēc Staļina nāves.

Šai sakarībā rodas pirmais jautājums par grāmatas saturu. Kāpēc no 72 nekrievu tautām redaktors izvēlējies piecas: armēņu, baltkrievu, latviešu, tatāru un ukraiņu? Kādi aistētiski, vēsturiski vai polītiski apsvērumi ir vadījuši šo izvēli? Par to grāmatā nekādas atbildes nesaņemam.

Grāmata arī sniedz pārāk trūcīgas ziņas par līdzdarbiniekiem, kas sarakstījuši atsevišķas nodaļas. Par katru iespiesta viena vai pusotras rindiņas personiskas informācijas. Tas ir daudz par maz. Savos ievada vārdos redaktors gan piemin, ka visi ir speciālisti savā laukā un attiecīgās literātūras un valodas labi pazinēji. Bet tad seko pavisam dīvains teikums: "Viņi visi var runāt autoritātīvi, kaut arī viņu pieeja literātūrai varbūt dažkārt kaitinās Rietumu lasītāju." Ko gan ar šādu apgalvojumu grib pateikt? Kāda tad īsti ir grāmatas līdzstrādnieku pieeja literātūrai? Vai tad redaktors nav par to ar viņiem runājis? Un kas tieši šai pieejā ir tas, kas varētu kaitināt Rietumu lasītāju? Atbildi uz šiem jautājumiem pacietīgs lasītājs iegūs tikai grāmatas pašās pēdējās lapās − redaktora pēcvārdos. Tur atklājas, ka visu atsevišķo nodaļu autori uzskatot literātūru kā kognitīvu, drīzāk nekā aistētisku fainomenu, un analizējot to no nacionālā attīstības viedokļa. Tas ir svarīgs punkts, kas būtu bijis jau pašā ievadā noskaidrojams.

Savās ievada un nobeiguma nodaļās redaktors pieskaŗas vismaz trim dažādām plaša apmēra temām. Tur rodas teorētiskie jautājumi par attieksmēm starp saturu un formu, par attieksmēm starp ideoloģisko dogmu un māksliniecisko kvalitāti un par nacionālo un vispārcilvēcīgo mākslā. Šie "mūžības jautājumi" jau gandrīz katrs par sevi būtu pelnījis veselu grāmatu. Diemžēl, atsevišķās grāmatas nodaļās neatrodam īsta mēģinājuma, attiecīgās tautas literātūras attīstību izlietot šo teorētisko jautājumu noskaidrošanai. Autori visumā mēģina sniegt tādu kā katalogu par savas tautas literātūru attiecīgā laika posmā. Nelaime ar katalogiem ir tā, ka tie riskē būt tikpat saistoši kā telefona grāmatas lasīšana. Kas izglābj grāmatu no šāda herbārija sausuma ir apraksti, kas parāda, kādos ideoloģiskos žņaugos un kādos praktiskos dzīves apstākļos ir strādājuši un turpina strādāt nekrievu autori Padomju Savienībā. Šie apraksti ir visiem autoriem saskanīgi un rada pēc Rietumu standartiem tik satriecošu ainu, ka neviens godīgs lasītājs nevar pret to palikt vienaldzīgs. Viss, ko autori dara, ir aprakstīt notikumus, citēt padomju direktīvas un kritikas. Bet šādi vēsi un objektīvi parādītā aina savā bezjēdzībā un netaisnībā izsaka vairāk nekā jebkuŗa skaļi brēcoša pretpadomju propaganda.

Latviešu lasītājiem it sevišķi varēs interesēt dažādie argumenti, ar kuŗiem partijas vīri Staļina un Ždanova laikos uzbrukuši savas tautas rakstniekiem un intellektuāļiem. Tur redzam pārmetumus par jaunatnes mulsināšanu, par dekadenci, par ideoloģisko negatavību, par kaujinieciskās stājas trūkumu, par nesekošanu vadoņiem... Gandrīz vārdu pa vārdam tos pašus pārmetumus rakstniekiem, intellektuāļiem vai jaunatnes audzinātājiem atradīsim arī pēdējo mēnešu latviešu trimdas avīzēs! Taisni šermuļi iet caur kauliem, redzot šīs parallēles.

Nobeigumā gribētos vēl sevišķi izcelt Rolfa Ekmaņa nodaļu par latviešu literātūru, kas ir visgaŗākā un vispamatīgāk izstrādātā visā grāmatā. Ekmanis lieku reizi pierāda ne tikai izcilu ekspertīzi savā laukā, bet arī spēju ilgstoši saistīt lasītāja uzmanību un atdzīvināt diskursīvu tekstu ar atjautīgiem citātiem un dzeju paraugiem. Ekmaņa nodaļā arī atrodam visnopietnāko mēģinājumu vienkārši deskriptīvu literārās produkcijas pārskatu padziļināt ar pieskaršanos literātūras teorētiskiem jautājumiem.

 

Vaira Vīķe-Freiberga