KOMMENTĀRI • PIEZĪMES • AKTUĀLITĀTES • REPLIKAS • ĪSRECENZIJAS

 

 

BALTIJAS STUDIJU 6. KONFERENCE UN BALTIEŠU SKULPTŪRU IZSTĀDE TORONTO

 

Baltijas Studiju Apvienība, kuŗas mērķis ir veicināt šejienes universitātēs studijas par Baltijas valstīm un tautām, šogad rīko savu sesto konferenci Toronto universitātē, Kanadā, no 11.-14. maijam. Konferences darbs risināsies 10 nodaļās: archaioloģija un senvēsture, viduslaiku vēsture, modernā vēsture, literātūra, lingvistika, folklora un mītoloģija, izglītība un psīcholoģija, tautsaimniecība un demografija, polītiskās zinātnes un tieslietas un bibliografija. Vairāk nekā 100 referāti paredzēti šais 10 nodaļās. Būs arī speciālas grupas par sekojošiem tematiem:

11. maijā: Zinātniskie līdzekļi Baltijas studiju pētniecībā.

12. maija rītā: Žīdi Baltijas valstīs.

12. maija pēcpusdienā: Globālā sadarbība Baltijas studijās.

13. maija rītā: Baltiešu kultūras eksistences iespējas ārpus savām zemēm.

13. maija pēcpusdienā: Baltiešu valodu eksistences iespējas ārpus savām zemēm.

Katrā konferences dienā notiks koplekcija:

11. maijā: Prof. Tereza Rakovska-Harmstone runās par „Nacionālismu Padomju Savienībā un Baltijas valstīs”,

12. maijā: prof. Toivo Miljana un Tonu Parminga pārrunas par Baltijas valstu suverenitātes iespējām pagātnē un nākotnē,

13. maijā: prof. Valters Nollendorfs, atzīmējot Baltijas studiju apvienības desmit gadu pastāvēšanu, runās par „Baltijas studiju nākamiem desmit gadiem”.

No latviešu zinātniekiem uz konferenci jau ir pieteikušies Andrievs Ezergailis (vēsture), Rolfs Ekmanis, Jānis Svilpis (literātūra), Vaira Vīķe-Freiberga (folklora), Jāzeps Lelis, Aleksandra Steinberga (lingvistika), Solveiga Miezīte (psīcholoģija), Juris Dreifelds (polītiskās zinātnes), Andrejs Šedriks (drāma) un vēl citi. Konferences galvenā rīkotāja ir latviete − Ilze Kalniņa. Konferencē piedalīsies arī cittautu pazīstami zinātnieki.

Konferences laikā būs noorganizēta arī baltiešu skulptūru izstāde Toronto universitātes „Hart House” telpās. Izstādi rīko Toronto igauņu mākslas centra komiteja. Izstādei ir jau izmeklēti Zigfrīda Jurševska, Visvalža Reinholda, Augusta Kopmaņa, lietuvieša Dagisa (Dagys) un citu skulptoru darbi. Šo izstādi rīko sakarā ar pasaules skulptoru konferenci, kas notiks Toronto 1978. g. maijā. Izstādi atklās 10. maijā „Hart House” galerijā.

Tuvāku informāciju par Baltijas studiju konferenci un baltiešu skulptūru izstādi var saņemt no Ilzes Kalniņas, 172 Church Ave.; Willowdale, Ontario, Canada M2N 4G5.

Ilze Valdmane

 

 

 

DERĪGS IEROSINĀJUMS

 

Žurnālā East European Quarterly (Vol. XI, No. 2) Rolfs Ekmanis publicējis rakstu „Latvian Communist Writers in the Soviet Union, 1941-1945”, kuŗā aplūko to latviešu rakstnieku darbību Padomju Savienībā, kuŗi, vācu okupācijas kaŗaspēkam ieņemot Latviju, 1941. g. vasarā aizbēga uz Krieviju. To starpā kā redzamākie minami Vilis Lācis, Jānis Sudrabkalns un Andrejs Upīts. Referēdams par šo Ekmaņa rakstu sociāldemokratu mēnešrakstā Brīvība (nr 9:1977) Uldis Ģērmanis norāda, ka būtu bijusi pieminama arī Mirdza Ķempe.

Ģērmanis atzīmē, ka Ekmanis uzskatāmi raksturojis, kā mainījušies Padomju Savienībā kaŗa laikā latviešu valodā izdoto propagandas izdevumu nosaukumi. „Sabrukuma posmā” no 1941. līdz 1942. g. izdevumi saukušies, piemēram, Mūsu Zeme, Jaunais Latvietis, Par Brīvu Daugavu, sauklis „Visu zemju proletārieši, savienojieties!” tajos nav lietots. Kaŗa laimei pārsviežoties krievu pusē, nosaukumos „atgriezies” padomju vārds: Padomju Strēlnieks un Par Padomju Latviju. Arī pirmo gadu uz cīņu iedvesmotāju „pielūdzamo” (Viestura, Nameja, Lāčplēša, Ausekļa un brāļu Kaudzīšu /sic!/) vietā atkal stājušies Ļeņins un Staļins.

Patencinājis Ekmani par šo rakstu, Ģermānis ierosina:

„Izlasot šo vērtīgo apcerējumu, rodas doma: cik interesanti būtu, ja mums rastos komparātīvs pētījums par vācu propagandu kaŗa laikā un kā tā atspoguļojās mūsu tā laika presē un literātūrā.”

Šis ir ļoti derīgs ierosinājums. Mūsu nelaimes sākuma gadu vienas puses seja, mūsu aktīvo pētītāju intereses trūkuma rezultātā, vēl joprojām − balts plankums. Izliekas, ka tā mums patikusi. Tā tomēr nav. Protams, šodien mums ir aktuālāki temati, bet arī to iztirzājumam var noderēt, vai pat ir nepieciešama, objektīvāka un aptverošāka aina par to, kas notika ar latviešiem periodā no 1940.-1945. gadam.

G.I.

 

 

ANTOLOĢIJA UZ SKATUVES

 

Zviedriski atdzejotās mūsdienu latviešu dzejas antoloģijas vēl joprojām nav. Arī Somijas zviedru literārā žurnālā Horisont 1970. g. 3. (speciāl-)numurā publicētā sešdesmito gadu atlase, (kas tagad tiek minēta vai ikvienas Baltijas valstu tematam veltītas zviedru grāmatas literātūras sarakstā), sāk jau novecoties. Bet dzejas ceļš pie dzejas cienītājiem tagad nebūt vairs nemeklē tikai papīru kā neaizstājamu bruģi. Ir arī citas iespējas.

Iespēja bija radusies IKC (Zviedrijas Ieceļotāju Kultūras Centra darba plāna ietvarā), un to īstenoja uz Stokholmas Dienvidu Teātŗa mazās skatuves (kägelbanan) 1977. g. 10. un 11. novembrī Juris Kronbergs, asistējot režisoram Jurim Rozītim un muzikālo viņešu aranžētājiem un izpildītājiem Jānim Zālītim un Gunaram Zvejniekam. Lövets röst (Lapas balss) bija programmas nosaukums, un to veidoja ne vairāk, ne mazāk kā mūsdienu latviešu dzejas atlase A.G. Irbes, Pāvila Johansona, Juŗa Kronberga, Veronikas Strēlertes, Tomasa Trānstrēmera un Māras Zvaigznes atdzejojumā. Mēreni modernā interpretējumā to pasniedza kā izrādi uz skatuves, kuŗas fonā bija attiecīgajam dzejolim atbilstošas diapozitīvu projekcijas illustrācijas, bet uz krēslā iegremdētas skatuves ritmiskos gaismas lokos dzejas skandētāji: Kristīne Bergholce, Guna Ģērmane, Aija Cīrule, Pāvils Johansons, Juris Kronbergs un Pēteris Šmitmanis. Atskatoties un pārdomājot, jāsecina, ka tas bija noskaņām bagāts, izsvērts un no inscenējuma viedokļa turpat vai profesionāls sniegums.

Dzejoļu ciklā bija Friča Bārdas, Vizmas Belševicas, Māŗa Čaklā, Aleksandra Čaka, Andreja Eglīša, Margitas Gūtmanes, A.G. Irbes, Astrīdes Ivaskas, Pāvila Johansona, Baibas Kaugaras, Juŗa Kronberga, Laimas Līvenas, Juŗa Rozīša, Gunara Saliņa, Knuta Skujenieka, Veronikas Strēlertes, Linarda Tauna, Ojāra Vācieša un Imanta Ziedoņa darbi, tātad mūsu dienu dzeja bez robežzīmju diktāta.

Dzejoļu cikla skandējums iesākās ar Regīnas Kronbergas latviski lasīto Māŗa Čaklā dzejoļa vārsmu „Uz zemeslodes zem saules / mūs trīsarpus miljardu. Tajos / latviešu pusotra miljona tikai...”, kam tūdaļ pieslēdzās Šmitmaņa lasījumā tā paša dzejoļa versija zviedru valodā. Cikls turpinājās zviedru valodā, un tajā dabas lirika mijās ar sabiedriskiem tematiem. Būs grūti noliegt, ka latviešu pieeja dzejai kā jūtu un pārdzīvojumu izteiksmes līdzeklim ir emocionālāka, akcentētāka nekā tas parasti ir, klausoties zviedru dzeju; latvieši dzejā jūt un saskata kaut ko būtisku, nozīmīgu. Šī „temperamenta iezīme”, kā jai minēts, vietumis pietuvojās pārspīlējumam. No otras puses, uzveduma veselumā pārdzīvojuma tiešums tam piešķīra kāpinājumus kas pilnā mērā attaisnojās „antoloģijas uzveduma” skatuviskās ieceres ietvaros. Starp skandētajiem, kas visi bija „uzdevuma augstumos”, īpašāk gribas atzīmēt Kristīni Bergholci − skandējot Knuta Skujenieka un Vizmas Belševicas dzejoļus un fragmentus

Gunars Irbe

 

 

 

MARGINĀLIJAS

 

0.

Laika rats nepārprotami griežas. Mazliet pārveidots, no jauna aktuāls kļuvis Dzintara Soduma vienīgā publicētā romāna virsraksts Taisām tiltu pār plašu jūŗu (1957); Septiņus gadus agrāk Sodums jau bija paguvis dainot (Trīs autori, 1950):

Tur, kur zaļo trekni meldri
Un kur pūslenes krīt veldrē,
Klusa dīķa staignā malā,
Vecas cūkkūtiņas galā, −
Mēness sāk kad viesizrādi,
Varde koklē serenādi...

Kokļu renesanse mums jau veca lieta. Bet, kā to arī vēstī sena dziesmiņa: Notiks lietas trakākas...

 

 

1.

Taisīšu tiltu pār plašu jūŗu, bez kādiem aplinku vārdiem apsolījusi Pasaules brīvo latviešu Dziesmu dienas rīcības komiteja, kas pērnruden nodibinājusies Briselē − ar sēdekli Stokholmā un piedzīvojušo izrīkotāju Jāni Muchku priekšgalā. Komitejas adrese ir šāda, un to der paturēt, prātā visiem un visām:

Box 40157
S-103 43 STOCKHOLM
Sweden.

Jo −

lieta ir šāda: Kā ar mēnesi un tā viesizrādēm, topašbrīd nezinām, bet nule minētā rīcības komiteja rīko LATVIEŠU DZIESMAS viesizrādi Gotlandes salā Zviedrijā no 19.-22. jūnijam 1979. gadā.

 

 

2.

Vietējo apstākļu pazinēji ir informējuši Marg. red., ka šī dziedāšanas viesizrāde (t.i. „Pasaules Brīvo Latviešu dziesmu dienas”) notiks Gotlandes pilsētā Visbijā (Visby), kas ir ļoti skaista, īpatna un Rīgas radiniece, jo abas saradojuši Hanzas tirgoņi. Cūkkūtiņas galā gan dziedāšana nenotiks, jo gotlandiešu specialitāte nav cūkas, bet aitas (tur pa vasaru vaļojas arī zviedru sociāldemokratu līderis Ulofs Palms un palaikam strādā filmu režisors Ingmārs Bergmans).

Dziedās pie pilsētas vecā vaļņa, ko visbijieši uzcēluši, lai tiktu vaļā ar niknajiem zemniekiem, kam neatkarība likusies mīļāka par hanzeātu rebēnu Pelēkais kaļķakmens valnis rūpēsies par akustiku un pasargās no jūŗas vējiem. Un Dzintara Soduma trekno meldru un pūsleņu veldru illūziju aizstās un papildinās ap Jāņu laiku ziedaugiem pārbagātā Gotlandes daba.

Un naktis būs latviski gaišas.

Rīcības komiteja savā uzsaukumā raksta arī, ka „no Gotlandes līdz Kurzemei ir tikai 150.000 soļu”. Tas nu tā − Jāņos Baltijas jūra nav aizsalusi... No dziesmu svētku plača klāt jāpieskaita vēl arī kādi 53.000 pamatīgi soļi līdz salas austrumu krastam.

 

 

 

3.

Neoficiāli Marg. red. saņēmusi attiecīgās nozares aprūpētāja ieteikumu mudināt visus, kas raksta dzeju vai prozu, braukt uz Gotlandi un neatstāt mājās lasāmus manuskriptus, jo par „tikšanu pie vārda” rūpēšoties.

Lasīsim uz Rīga Gränd stūra, jo tāda ieliņa Visbijā ir!

 

 

 

4.

Žirgtuma ziņā lasītāju vēstuļu nodaļa Kanadas latviešu laikrakstā Latvija Amerikā krietni vien pārspēj ne tikai citu preses kaimiņu atbilstošās slejas, bet arī pašu „algoto līdzstrādnieku” profesionālos (?) sacerējumus. Nodaļā pulsē tautas gudrība un muļķība kā demokratiski līdztiesīgas māsas. Dzīvi un intensīvi, biželes vien kust.

Marg. red., kas citkārt ne vienmēr bijusi iepriecināta par kollēgas V. Irbes izteikām, šoreiz no sirds pievienojas viņa profesionāla līmeņa lasītāja vēstulei LA (24.12.77.), kuŗā V. Irbe ieteic apgādiem atmest „netikumu” izdot tikai iesietas grāmatas. „Ar brošētu grāmatu parādīšanos tirgū varētu apmierināt arī mazāk turīgos grāmatu lasītājus,” raksta V. Irbe un kā labi izdevušos „eksperimentu” min „Eduarda Freimaņa vērtīgo romānu Divas pasaules”.

Protams, runa nevar būt par „grāmatām mazturīgiem”, bet par grāmatu kvalitāti vispār, kas nebūt nav identiska ar cietiem vākiem − ne satura, ne grāmatrūpniecības produkta kvalitātes nozīmē.

 

 

 

5.

Dažs labs būs ievērojis, ka pazīstamais un vēronīgais spalvas kalps Dr. Ulafs Jāņsons ir sirdīgs koeksistences principa praktiķis un dziļā nopietnībā par pillu ņem kā melnu, tā sarkanu, pats vienmēr palikdams balts kā zvirbulis.

Dr. U.J. koeksistences principa pēdējā laika iemiesojums ir dvīnīši: „Meklējiet rakstos un sērijās” (sociāldemokratu mēnešrakstā Brīvība) un „Dr. Ulafa Jāņsona piebildumi” (latviešu laikrakstā Amerikā Laiks). Kā dvīņiem pieklājas, abus var atšķirt vienīgi no apģērba, t.i. tipografijas.

Vienā no pērnā rudens meklējumiem resp. piebildumiem Dr. U.J. ieskats iedūries JG 115. numurā, kuŗā Velta Toma, pēc piedalīšanās Jāņa Jaunsudrabiņa simtgades izrīcībās Latvijā, raksta, ka Vācijā Kerbekas kapsētā Jaunsudrabiņa „trūdi vēl gaida atceļu uz smiltaini dzimtenē”.

Dr U.J. par to šāds kommentārs: „... jāpiebilst: trūdi, protams, neko negaida, un tiem ir pilnīgi vienalga, kur tie atrodas.”

No tīra zinātniskuma viedokļa Marg. red. ir pilnīgi vienisprātis ar Dr. U.J. kommentāra pirmo pusi, bet piebilst, ka trūdiem, turklāt, nav arī „pilnīgi vienalga”, kur tie atrodas. Kā gaidīšana, tā vienaldzība ir dzīvo, ne mirušo daļa.

Abiem koeksistences cīniņā iesaistītajiem Marg. red. draudzīgā mīlībā atgādina, ka dzīvajiem latviešiem Jānis Jaunsudrabiņš vēl nav miris. Tāpēc jau arī tā simtgade.

 

 

6.

Izmantojot gadījumu, kad laikr. Latvija (Vācijā) redaktors Ervīns Grīns, nelaimes gadījuma dēļ uz laiku aizkavēts veikt redaktora darbu, nav bijis klāt Latviešu Centrālās Padomes sesijā (8.-9.10.77.), tur runāts, ka „avīze sākusi ieņemt pakreisu novirzienu”.

Marg. red., kas, būdama aroda pienākumu augstumos, laikraksta attīstībai gauži rūpīgi sekojusi, ir spiesta konstatēt, ka laikr. Latvija Grīna vadībā tiešām novirzījies − uz profesionāli rediģēta nedēļas laikraksta līmeņa pusi.

 

 

7.

„Gribu vēlreiz atkārtot Andreja Eglīša vārdus: Lai kliedz vētras putns! Esi karsts vai auksts, draugs vai ienaidnieks, bet parādi sevi! Remdenie ir izspļaujami, raksta Voldemārs Korsts no Čikāgas. (Latvija Amerikā, 10.10.77.).

Govs izspļauj steigā pakamptu karstu kartupeli, vētras putns slāpēs knābā sniegu, bet kas saspļaus remdenos pudelē atpakaļ?

Tas ir − tajā latviskajā pudelē, kur katrs rūgstam pa savam, bet tomēr latviski, ne kā remdenie vācu, zviedru un englenderu mēlē − kur nu kuŗais aizremdinājies. Neaizmirsīsim perspektīvas!

GIR−

 

 

 

LATVIEŠU DZEJA ISLANDISKI

 

Aizvadītā 1977. gada pašās beidzamajās dienās Īslandē, Letur apgādā, iznākusi neliela mūsdienu latviešu dzejas antoloģija Kringum húsið læðast vegprestarnir (Ceļa stabiņi staigā ap māju).

Antoloģiju sastādījis un dzejoļus īslandiski atdzejojis viens no izcilākajiem īslandiešu modernās dzejas autoriem un celmlaužiem Einars Bragi (Einar Bragi, skat. viņa dzejoļu atdzejojumus latviski JG 94. numurā!). Antoloģijai dzejoļus Bragi atlasījis no zviedriski publicētiem latviešu dzejoļiem Andreja Irbes, Pāvila Johansona un Juŗa Kronberga atdzejojumā; tulkojot atdzejotājam palīdzējis Irbe, iespējamību robežās panākot tuvāku atbilstību latviešu oriģinālam. Antoloģijā ir šādu dzejnieku dzejoli: Vizmas Belševicas (2), Baibas Bičoles (3), Māŗa Čaklā (1), Andreja Eglīša (2), Andreja Irbes (5), Astrīdes Ivaskas (5), Juŗa Kronberga (2), Laimas Līvenas (2), Veronikas Strēlertes (5) un Imanta Ziedoņa (3); antoloģijas nosaukums patapināts no Ziedoņa krājuma Motocikls ievaddzejoļa. Grāmatas beigās lappuse īsu ziņu par dzejoļu autoriem.

Par Einaru Bragi (dz. Eskifjordē 1921. g.) var pastāstīt, ka viņš, zvejnieka dēls, kļuvis par dzejnieku, jo uz jūŗas viņu mocījusi jūŗas slimība. Viņš aizņēmies naudu un iestājies Akureiri pilsētas ģimnazijā, kur viņa dzejas āderi atklājis vēlākais Īslandes prezidents Kristjauns Eldjaurns. Četrdesmitajos gados Bragi studējis Zviedrijā, kur savai dzejai guvis impulsus no Somijas zviedru modernistiem Diktonija, Sēdergrānes un Bjerlinga, pēdējā dzejas atlase īslandiski Bragi tulkojumā iznāca 1975. gadā. Atgriezies Īslandē Bragi rediģējis žurnālu Birtingur − kopā ar dzejnieku Jounu Ouskaru un prozistu Toru Vilhjaulmsonu. Žurnāls bijis īslandiešu to gadu jaunās paaudzes laipa no tradicionāli pārmantotās dzejas uz moderno, meklējošo, no jauna radošo, papildinot tīro aistētiku ar sabiedriski nozīmīgiem motīviem, ar neatkarīgās Īslandes likteņiem.

JG