|
Imants Ziedonis
|
|
|
NO POĒMAS PAR PIENU
|
Svētu rītu ganos dzinu, Miglu tinu kamolā; Kā ieraugu svešus ļaudis, Ar migliņu aplaidos. L.t.dz.
es tev savu dvēseli atveŗu, mās tīra mana dvēsele slēpdamās
es tev savas acis atdodu, brāl nelaid viņas saulē lai neizbāl
karsta mana roka svešais tē’s karsta roka – tāpēc spiediens vēss
sargā priedi miza sargā bērzu – tāss baltu baltu dvēselīte ar migliņu aplaidās.
|
| * * * |
Kartupeļi zied. Un bumbuļi apakšā nekad nav savus ziedus redzējuši. Vai arī mēs kā kurmji te nedzīvojam?
|
|
Māra Kalmane
|
|
| KĀDAI PILSĒTAI |
Šalc tavos torņos senas melodijas un gadu simteņi kā sargu rindas stāj tie bargām acīm tavas gaitas vēro: vai brīvība, vai dārgā brīvība ir dzīva vēl?
Kad vecais doms jau vēstī pusnakts stundu un mēness pienā šaurās ielas mirkst no Zviedru vārtu klusējošās tumsas draud manu senču bruņu mirgojums... Dvēseļu puteņos asiņu paltīs aizvēlies laika rats dvēseļu puteņos asiņu paltīs dimdēs vēl laika rats – Ak mana pilsēta, es savu sirdi karsto pie taviem akmeņiem un mūŗiem glaužu un ieklausos, kā pusnakts sastingumā kāds klusi klusi zīles vēsti čukst.
|
|
CILVĒCES SPĒKS
|
Cilvēk, tavs mūžs ir par īsu par īsu tavs cilvēka mūžs lai sāktu domāt par jaunu to ko citi pirms tevis jau izdomājuši Netērē stundas, cilvēk – pat akmeņus drupina laiks: ej paņem jau citu izdomāto domu citu paveikto darbu paņem un tālāk ej aiznes to pasaules telpā aiznesdams p i e l i e c s a v u t i e s u jo cilvēces spēks ir turpinājumā
|
| IR VĒRTS |
...un vilnis nejautā, vai sašķels tas reiz klinti kas krūti vareno ikreiz tam pretī griež vai sabrukt nāksies nevarīgos šļakstos un atkāpties – no gala visu sākt
Vai putni zina lidojuma briesmas kad sena dziņa spārnos celties liek? Lai daudzi nesasniegs vairs iecerēto krastu bet citi – citi tālo ceļu veiks
Ja reizēm, rindas rakstot, pagurst roka tu jautā sev: vai tas kam vajadzīgs ... Ir vajadzīgs, kamēr vēl kaut vai viena kaut viena sirds no tā sev prieku smeļ.
|
| SĀPE |
Es nesūdzos par sirmiem matiem par gaitu gurdenu un lēnu par to, ka nemirdz manos skatos vairs sapņu uguns zilganā –
es nesūdzos par gadu virkni kas zemāk zemāk plecus liec nav vecums ienaidnieks man, dzirdiet, es laimīgs esmu, ka tas dots –
man sāp par visām jaunām sirdīm ko dzīves ceļā paņem nakts man sāp ka sirmo matu mirdzums tiem mūžam paliek nedzīvots
|
|
Irma Bērziņa
|
|
| PĀRMETUMS |
Tavi brāļi un māsas – mēmi. Viņu pēdas vientuļas pazūd.
Gadu no gada no krasta uz krastu atstatums brien.
Es, tu, mēs visi bez tīkla bez āķa stāvam malā,
pat nekliedzam.
Ķelnē, 1976.g. septembrī |
| TIK TIEŠĀM |
Afriku, melnos, tos pazīst. Kā nu – ne! Vesels kontinents nepazūd negaisa mākoņos.
Ar stingru roku pasaules kartē iezīmēts lielums nav izdzēšams,
lai saule met kad, kur, kā un kādu ēnu grib,
kontūras paliek.
Ķelnē, 1976.g. augustā
|
|
Roberts Mūks
|
|
| ZIŅĢES PAR ĀDU |
La condition humaine
Ja padomā – cilvēks ir gandrīz lieks šai kosmā iemītnieks: Izstumts no dabas un savas ādas, Balts, degošas gaismas kūlis no nekurienes Tukšumā pakārta nots, Pats sev jautājums ― kālab arī no sākta gala galīgi, burvīgi samākslots. Bet mums ir dota Schwärmerei... Mūsu ādās Ir iegravēta atblāzma no vistālākiem stariem, Lai, paceltām galvām rāpodami pa zemes virsmu, Mēs neiekultos līdz ausīm cūcībās kaut kādās.
Kosmiskā āda
Cik ilgi, cik ilgi vēl mēs nelietīgi valkāsim savas ādas? Vai tad nav tā, ka Vēji un gaisma, rīti un vakari, Kustoņu balsis un zvaigžņu ritmi Ir tikai turpinājums, ādas kā tādas Cēla ieiešana Neaprobežotībā? Vai tad mēs valkājam savas ādas lai Nebūtu pliki?
Atjaunosim ticību
Ak, daiļavas, jūsu ādas varētu būt svēti raksti, Ja tik mēs būtu ticīgi. Atjaunosim tālab ticību ādai. Nesīsim upuŗus pie šiem aizmirstajiem altāŗiem: Rīta blāzmu Bērzu tāsis Svaigu pienu, Nesīsim zivju acis un zvīņas it kā tās būtu zvaigznes. Apgaismosim ādas.
|
|
Inārs Brēdrichs
|
|
| MĀJĀS |
Kāds rakstnieks reiz teicis, Ka cilvēks nekad nevar Atgriezties mājās, Jo nekad vairs tās nebūs Tās pašas, un laiks Arī būs cits un svešs. Arī es zinu, ka Vairs nekad Neatgriezīšos dzimtajā Vietā, kaut varbūt Kājas vēl kādreiz Mītu vecos akmeņus Priekšpilsētas ielās. Bet tik pat labi varbūt Arī nekad vairs. Būtībā tas nav svarīgi. Jo es vairs nekad Nepārnākšu tais mājās. Toties tā zemes rubrika, Kurā kādreiz gulēšu Kaulains kā mērglis Un kurā būs kususi miesa, Caur tās metamorfozi Kļūs daļiņa Latvijas, Vienalga, kaut arī Tāltālu tālumā Saules kaltētos klajos Zem Dienvidu krusta. Tad būšu pārnācis mājās Vienīgās, kuŗās var pārnākt.
|
|
TIEM GODĪGIEM
|
Jūs vaicājat – Kā gan lai braucot uz Latviju, Kā prasot atļauju laupītājam Ciemoties pašiem laupītā mājā Un kā gan to visu izskaidrot dēliem? Ak vai, cik mēs brīvībā dzīvojot, Varam smalciņi atļauties būt (It sevišķi, ja par to nekas nedraud)! Cik mums cēlas goda jūtas, Ka par laupītām mantām un mājām Varam stenēt un pūst, Kamēr tie tur Latvijā Ar savām var stāvēt pie ratiem. Jo tie jau tik mēs, Kas varam sev atļauties uzlikt godu Kā sakas zirgam, Kam tad neļaut pieskarties pirkstiem, Toties paši sev nēsāt par sodu. Tas jau nekas, Ja no desmit brāļiem deviņi Spiesti ar laupītāju zem tā paša jumta mist. Tas jau nekas, Ja no desmit māsām deviņas Spiestas laupītāja klaušās brist. Tas viss nekas – Galvenais Ka tikai mēs savas ķepiņas Ar to pusi kaut kā neapķēpājam (Nu tā vispār un konkrēti un principā).
Jo mēs jau tie jūtās smalkie, Kam gods paliek gods un brāļus cietumā satikt – fui. Kas zina, ka tikai pašiem arī Nepielīp kas No tā bui dui! Un kur nu vēl Cietumsargam atslēgu prasīt un lūgt! Tad jau mūsu godam, Mūsu godīgajam Svētajam godiņam Tik daudz ērtāk Pieņemšanās ar polītiskām nonentitātēm Sulīgu kokteili sūkt. Jā, ko lai dara. Tādi mēs esam, Un ne jau kā tur viņi. Mūsu gods (gods kam gods) Nav palicis Sibirijā, Cietumu mūŗos, Uz pratinātavu grīdām Vai vienkārši auksta stobra galā, Kas piespiests pakausim. Kā daudziem viņiem. Nē, mūsējais nav! Un kamēr nav, tikmēr neredzam To otru, daudz lielāko, Ko saredz viņi – Savas un savas cilts Dzīvības likuma Godu. To visu pārāko.
|
|
SALUD, FEDERICO! (manam dārgajam meistaram)
|
Es dziedātu tev Kā Dāvids Savas dziesmas caur sērām un raudām, Ja zinātu, ka Tev vēl gana Nav pakaļpalicēju gaudu. Nē, nevarētu tā būt, Ka nāves un dzīvības burvis, Mūžības mīklu nu atminējis, Vien bēdām Uz sevi veŗ durvis. Un tamdēļ, maestro mans mīļais, Tev šonakt sudrabā vecā Saules asini sarkano lējis, To uzdzeŗu tavai mūžīgai Dzīvei Dzejas zvaigznājā zvīļā!
|
|
Jānis Peters
|
|
| GUNĀRA PRIEDES MOTĪVS |
Zila, zila man gotiņa Kā zilā cielaviņa Pie avota dzirdīt dzinu, Upē kājas nomazgāt.
Juris: „Mammu, vai tu esi dzirdējusi par tādu govju sugu – ‘Latvi jās zilā’?” Rasma: ... Vienā Jūrmalciemā es pat tiku manījusi veselu ganāmpulku, tur viņas sauca par jūras govīm...” No G. Priedes lugas „Zilā”
Maus zila govs. Un uguns plandīs. Zils zibens dzelmi augšup vandīs. Un uznirs sudrabainas zivis. Un nogrims nodzīvotās dzīves. Maus zila govs. Un senču kauli zem zemes stabulēs par sauli. Maus zila govs. Un durvis čīkstēs, vējš durvis aizvērt neuzdrīkstēs – tās durvis vedīs sirmā klēti, kur tava roka vētīt vētīs, kur kopā jauksies daina veca ar gadsimtu uz tava pleca, ar šīmdienām, ar elektrībām, ar mēness ēnuspēlēm slīpām. ...Mauj zila govs, un katru nakti tāds māviens tumsai nozog takti. Un gaismas dziesmai nebūs beigu – iet zila govs caur vecu teiku, mums rokas nošļakstot ar pienu, kā tronī ragos nesot dienu. Lai krustcelēs tā nepazustu, velc zilās pierē ugunskrustu!
1973
|
|
Eduards
Patvaldnieks
|
|
| NERADĪBU MOKAS |
Ir tikai tumsa visapkārt dziļāka un melnāka par kosma melno bedri, dziļāka un melnāka nekā jebkas, ko kliedēt spētu manas domas un vārdi.
Kam un kālab?
Zibenīgi netveramas domas un vārdi kā strūklu lidmašīnas, brāzdamās viena otrai pretim, kā auļojoši katafalki joņo manā piepūlē pampstošā galvā, traucoties piedzimt par dzeju, kas varena kā ugunīgi žilbinoša apdullinātajā raķete darītu aklos redzīgus un redzīgos aklus, kurlos dzirdīgus un dzirdīgos kurlus.
Bet dzemdību murgu delīrijā manu smadzeņu trīsapļu cirkā tūkstoš klaunu dzenā cits citu un kūleņo mežģīdamies trakā jūklī, un manas nedomājamās domas kā daudzgalvainas čūskas, kozdamas savās astēs, mani nerodamie vārdi kā kūtri rupuči ļenganām kājām kūņojas un jaucas nejaukā neminamā mīklā, grimstot un noslīkstot tumsā, kas ir dziļāka un melnāka par kosma melno bedri, dziļāka un melnāka nekā jebkas, ko tie spētu kliedēt.
|
|
Guna Ikona
|
|
| APRAUTS DZEJOLIS |
Bez saulainām aijām, lapkrita dejas, tauriņu lidojuma neierobežotā telpā. Kantains kā metamā kauliņa kubs, ar laimes punktiem sānos – pasvied un apripo uzvaras sešnieks pret pretinieka metiena trīs. Noslēgumā spirālīga danča soļiem ievirpuļo nākotnē.
|
|
Andrejs
Vozņesenskis
|
|
| RUDENS SIGULDĀ |
Izliecies tālu no vilciena, māju ardievas vēl arvien:
ardievu, mana vasara, mans laiks ir apkārt! Atbalso cirvis laukos. Nu būdā aiznaglots ar dēļiem viss ir – ardievu!
Meži, lapas nometuši, tukši un skumji šodien kā par mūziku pēdējā tušā sēro akordeons kārbā pēc godiem.
Ļaudis, kas esam mēs, arī esam tukši, atstājot (nav mums izvēles) mātes sievietes mājas.
Ardievu, māt pie loga istabā savā caurspīdīga kā pamesta tukša kūna tu stāvi gurda no dienas nēšiem. Šķiroties klusu pasēdēsim.
Draugi un naidnieki, visi ardievu! Vilciena svilpiens, un jums no manis prom doties un man projām no jums.
Ai mātes zeme, ardievu! neesmu ubags, kas asarās tītos. Būšu zvaigzne un pāri straumei vītols. Dzīve, paldies, ka biji.
Šautuvē, kur augstākais punktu skaits desmit, mēģinājos, kaut sasniegtu simteni! Paldies, šo kļūdu ka pieļāvāt. Bet trīskāršs paldies, ka ļāvāt
plecos, kas man ir caurredzami, iedurties ģēnija asmenim – līdzīgi kā sarkana vīrieša dūre gumijas cimdā stumjas.
Vozņesenskis iegrebts būs viendien akmenī aukstā, līdz tam lai Andrejs kā piedien uz silta vaiga tev plaukst.
Kad tikāmies, mežā lapas jau krita. Brīvi tu man ko vaicāji. Pie saites līdzi tev suns: tu sauci, tas rāvās uz otru pusi: paldies tev par to dienas pusi!
Es atdzīvojos: paldies tev par šo rudeni, kas izskaidroja mani sev pašam. Atminos, mudināja mūs saimniece jau astoņos augšā, un nedēļas beigās viņas patafons piesmacis dūca kādu senu revolucionāru dziesmu: es pateicos par šo laiku, par šo vietu.
Bet tu jau aizej, ejot vilcienam projām, aizej iedama citā virzienā; nesadeŗas mūsu sejas vairs kopā, nepieder šai mājai: aiz ko eji?
saku tev, no manis netālu: Sibirija vēl tālu!
Bez miņas projām lapas aizslaukās. Bet jauni miljoni plauks un atvietos tās. Paldies, Daba, par likumiem, ko man devi!
Es zinu, mēs atkal reiz dzīvosim kā draugi vai draudzenes vai kā zāle, netieši šī vai tā vietā atdzimsim „daba tukšumu necieš”.
Bet pa dzelzceļa stigu kāda sieviete skrien, kā liesmojoša rudens lapa vilcienam pakaļ skrien... Glābiet!
Atdzejojusi Aina Kraujiete – pēc Odena (W.H.Auden) un Vilbera (R.Wilbur) –
|
|
Ontons Zvīdris
|
|
|
SVEICĪNS PĀRNEJAM ZĪDAM
|
Es sveicynoju tevi šopavasar Tu bōrineites pārnejais vēl zīds! Kaut garu, soltu zīmu pōrcīts esi, Vēl tūmār tevī dzeivoj laipnais smaids. Nu pagōjeibas sveicīni tu sevī nesi.
Es sveicynoju tevi šūpavasar Tu bōrineites pārnejais vēl zīds! Kaut garu, soltu zīmu pōrcīts esi, Tok nūlīc tevi solna šūpavasar. Uz nōkameibas oltora nyu nūdzīst tovys smaids.
|
|
|
|
| LATGALES MEITENE |
Ezeru skautā Linu laukā, Senču tikumos tērpta, Sargāta Māras lakata bārkstīm Latgales meitene zied.
Sirdi auklē tā ezera spulgu, Rudzpuķu ziedus acīs. Linu baltajās bizēs tai Šūpojas saule Un jaunības prieks.
Galvu, kad atmeti Smieklu čalai, Vējam un man Aizrāvās elpa. Tavās acīs vizēja tā – Visa debesu telpa.
Šodien kā vakar Zilajos vārtos Savu bērnību redzu; Mīlēt tevi un dzimteni Ilgojas sirds – bez prāta. Latgales meitene, Mana bērnība – Esi sveicināta!
|
|
Juris Mazutis
|
|
| MANA TĒVA ĀBELE |
Kad cilvēks stāda koku tas ir – uz palikšanu jo saknes izdzen lapas, lūk, lai viņa dzīve – zvana
Šalc vējš – un cerībzaros dreb atmiņēnu šifras – bez vainas augļi baros sarkst, bet koks lūdz sapnī iebrist:
vai tās ir Tavas rokas? Šie zari mierīgie pār mūžiem, mājām lokās un aizdzen sirdij miegu –
ir jāpaliek pie ražas un jāstāsta – kāpēc ir laimē, sāpēs, bažās Tavs pumpurs izauklēts |
|
*
|
Laužos es kā ledus uz jūŗu – uz manu nepieciešamību: peldēt
Laužos es kā avots uz straumi – uz manu nepieciešamību: saplūst
Laužos es kā teka uz ceļu – uz manu nepieciešamību: iziet
Laužos es kā vārdi uz ausīm – uz manu nepieciešamību: pateikt
Laužos es kā asni uz sauli – uz manu nepieciešamību: nobriest
Laužos es kā raža uz pļauju – uz manu nepieciešamību: kalpot
Laužos es no sevis uz Tevi – uz manu nepieciešamību: mīlēt
|
|
*
|
Runā par klīstošo holandieti... –
Vēl joprojām es esmu spārnu vergs: tie mani aiznes vienmēr un visur – uz varbūt un kapēcnēzemi. Un es paļaujos.
Nē, nu – kad reiz tu izsprādzēts dzīvē sēdi kad reiz tev tā biļete noplēsta kad reiz tev tā vieta ierādīta – reiz un vēlreiz un vēl vienu reizi – ej nu sarēķini reizrēķinu pareizrakstus ej nu saskaiti sirds atšķaidinājumus ej nu iespraud ticību maršrutos –
Nē, – tu paļaujies: lai nes. Lai nes, tālāk un ātrāk. Lai nes atpakaļ. Lai nes asāk un tīrāk. Lai nes lēni un skumji.
Pūt’, vējiņi!
Es esmu spārnu vergs.
|
|
*
|
Visiem tiem, kam dziesma sirdī visiem tiem, kam vārdi visiem tiem, kam skaidra dzirde visiem tiem, kam bārdas visiem tiem, kam rokas dala visiem tiem, kam rūpes visiem tiem, kam pietrūkst alus visiem tiem, kam lūpas visiem tiem, kam pārspēks plecos visiem tiem, kam šaubas visiem tiem, kam griba izlec visiem tiem, kam jauda visiem tiem, kam acīs sapnis visiem tiem, kam tracis visiem tiem, kam ļaudis apnīk visiem tiem, kam atsists visiem tiem, kam ilgas auro visiem tiem, kam sāpes visiem tiem, kam neder lauri visiem tiem, kam slāpes visiem tiem – es darināšu visiem tiem – šīs rindas visiem tiem – es smeldzi krāšu visiem tiem – šī inde
|
|
*
|
Tumsa nav ārā tumsa sēž iekšā Tumsa nav vakarā tumsa biez priekšā Tumsā Tu grimsti Tu – tumsas kalējs Tumsā Tu dzimsti un tumsā aizeji Šo brīdi dedzini pret tumsu – liesmā Citu Tu nezini: izsvilt Tev dziesmā
|
|
*
|
Nedz zeltdzīparā tērpdamies nedz kadiļaku vesti nedz karjērkāpnes izcērtot nedz kalpu roku nesti nedz mantojumu izstādot nedz sevi – tautas tērpā nedz dzērājdziesmu uzvelkot nedz lūgšanpērles vērpjot nedz brašos rakstos izskanot nedz neticīgos nīstot nedz Jāņu liesmai pārlecot nedz prasot – vai to drīkstot nedz pārtikumā ziedojot nedz slāpēs izmežģīti nedz miegazāles lietojot nedz rindās dienot glīti nedz pašpatikā spārnojot nedz citus mērīdami nedz vienaldzībā izmirkstot nedz trauksmē gulēdami – ...
Briest ceļš un vējš un palikšana kūp saules, mēness maiņas cērt nāve un sit atdzimšana dzied nerakstītas dainas
|
