Oļģerts Rozītis

VALDNIEKS

 

Paaugstinājumā bija novietots...

Nē − sākumā nekā nebija − bija tikai paaugstinājums − pakāpes, vairākas pakāpes.

Tad ienāca divi vīri, smagi nesdami sēdekli, viņi to nolika zem paaugstinājuma, izgāja.

Ienāca tie paši vīri un viņiem līdz vēl divi citi, tie bija palīgi, kuŗus pirmie bija salīguši? Varbūt vergi, kas nopirkti tirgū? Varbūt draugi, kuŗus palūdza talkā? Varbūt kaŗavīri, kuŗiem pavēlēja te pienākumu pildīt?

Visi četri uznesa smagu sēdekli pa pakāpēm augšā. Un tagad: paaugstinājumā bija novietots sēdeklis.

 

*

 

Vīri aizgāja.

 

*

Paaugstinājumā bija novietots sēdeklis.

Tukšums. Nekā nav. Tikai paaugstinājumā novietots sēdeklis.

Tad ienāca četri vīri. Citi četri − ne tie, kas ienesa sēdekli. Vīri bija greznāk ģērbti. Tie soļoja svinīgi, katrs nesa rokā kārti un visas četras kārtis apvienoja ar bārkstīm izrotāta drāna, kas četrās kārtīs iestiprināta viegli plīvoja, četriem vīriem to svinīgi nesot.

Viņi uzkāpa paaugstinājumā un novietoja savu svinīgi nesto kanapeju pāri sēdeklim. Nesēji svinīgi palocījās un, atmuguriski kāpdamies, nosoļoja pa kāpnēm lejā.

 

*

Tagad mēs zinājām. Sēdeklis paaugstinājumā bija tronis.

 

*

Ienāca Valdnieks. Viņš bija viens. Galvā viņam bija kronis. Viņš to pieturēja abām rokām, kā vējā ejot pietur cepuri.

Valdnieks uzkāpa paaugstinājumā.

Valdnieks apsēdās tronī. Valdnieks bija viens.

 

*

Un tad nāca vīri kaŗa drānās. Un vīri garīdznieku tērpos.

Un vīri tiesnešu talāros.

Un beidzot nāca tirgotāji − naudas mijēji un preču piegādātāji, ražotāji un ražojumu izdalītāji.

Viņi nāca no visām četrām pusēm. Nāca un kāpa paaugstinājumā.

Valdnieks no troņa skumīgi viņos noraudzījās.

Izcēlās strīdi − sadursmes. Cits citu grūda nost. Daži krita, apgāza citus.

Valdnieks viens sēdēja tronī, un troņa pakāpes bija nobērtas kritušajiem.

 

*

Un tad nāca kaķi. Aktīvi kaķi. Pieglaudīgi un lunkani. Viņi dejoja. Viņu kustības bija

kā baletā. Lieliem lēcieniem tie pārlidoja pāri kritušajiem. Tie rotaļājās savā starpā.

Ķerstīja cits citu un mielojās pie kritušo miesām.

Nolaidās arī maitas putni − tie ar saviem spārniem trieca kaķus nost un sāka negausīgi plēst kritušo miesas, viņu kustībās nebija nekādas grācijas.

Valdnieks viens sēdēja tronī savā paaugstinājumā.

Nāca arī žurkas − tās uzdrāzās baros mērķtiecīgi un steigšus aplenca kritušos, okupēja tos sev − nevienam citam tad gar to vairs nebija daļas, kas bija viņu, tas bija viņu.

Lēni un gausi, bet nenovēršami nāca vaboles, tās rāpās arvien augstāk un augstāk. Viss, kas vēl nebija pagrābts, piederēja viņām. Vaboles īstenībā bija lielākās guvējas.

Pie Valdnieka kājas bija piekļuvusi žurka un sākusi grauzt viņa kurpi. Valdnieks saviebās un aizspēra žurku.

Putns nosēdās uz troņa atzveltnes, slaistīja savu gaŗo kailo bezspalvaino kaklu un tā galā pieaugušo nelielo galvu. Valdnieks atvēzējās un straujā rokas sitienā nocirta putnam galvu, tas ieķērcās un nokrita pie citiem kritušajiem. Kāds glaudens kaķis bija iekļuvis Valdnieka klēpī un, tīksmē ņurdēdams, ritinājās uz guļu. Viņš bija silts un Valdnieks tīri instinktīvi izstiepa roku glāstam, bet kaķis iešņācās un iecirta nagus Valdnieka rokā.

Vaboles bija sacēlušās spārnos un džinkstēja ap Valdnieka galvu. Tad Valdnieks, brīdi riebumā apkārt sev vēries, apņēmīgi pamāja ar roku − viņš sauca savu kancleru. Tas pienāca pie troņa un jautāja pēc Valdnieka vēlmēm.

Valdnieks ar apļveidīgu žestu norāda sev visapkārt un dod pavēli vienā vārdā −

„Notīrīt.”

„Augstais kungs”, kanclers tam atbild − „tev pašam tas jādara,”

„Tā nepaklausība, pavēles nepildīšana.”

Kanclers klusām noliecas dumpīgā goddevībā. Valdnieks ar pavēles žestu sauc citu.

Ienāk kaŗakalps.

Valdnieks rāda uz kancleru. „Nogalināt.”

Kaŗa kalps zemodamies nometas ceļos un saka: „Augstais kungs, tev pašam tas jādara.”

 

 

 

 

Agnis Rozītis

DZIESMA PAR MĀTI

 

Dāmas un kungi! Rakstnieku dienu rīcības komiteja ir man atvēlējusi laiku dažiem maniem pēdējā gadā rakstītajiem darbiem. Pateicos Klauverta kungam un citiem par šo privilēģiju. Bet labprātāk izlietoju šo laiku, pastāstot jums par savu nesen beigušos ceļojumu okupētajā dzimtenē.

Tā gan nav mana dzimtene, jo neesmu tur dzimis. Drīzāk, teiksim, tēvzeme.

Tēvs gan arī nav dzimis Latvijā. Teiksim tad vienkārši, runāšu par māti. Par māti − Latviju. Rādīšu arī dažus diapozitīvus. Palikuši tikai desmit. Cerēju pārvest vairāk. Bet tā jau nu ir, vienmēr mēs daļu atstājam mātē, mātē Latvijā.

Es iebraucu Latvijā ar vilcienu no Tallinas. Tur nācās pavadīt sešas stundas. Dīvaina sajūta. Nerunāju igauniski. Klīdu pa ielām. Visi no manis novērsās. Nerunāju igauniski. Iegāju krogu, iedzēru šņabi. Klejoju tālāk. Dīvaina sajūta. Nerunāju igauniski. Klīdu pa ielām. Visi no manis novērsās. Nerunāju igauniski. Zudusi diena.

Tad stacija. Vilciens. Biļetes, Braucam. Divas vietas savieno vilciens. No zudušas dienas iebraucu zudušās dienās.

Izbraucot no Tallinas, braucām pa tuneli. Patiesībā tas nebija tunelis. Braucām caur betonā veidotu uzbērumu. Uz cementa sienām rēgojās saukļi. Nesapratu, nerunāju igauniski. Bet viens man ir iespiedies sirdī. Kāds, nezinu kādas vientulības dzīts, varbūt, līdzīgs manējai, bet tas labāk sagatavojies, uz sienas lieliem melniem burtiem rakstījis: Daugavpils 1972.

Iebraucu Latvijā.

Dzimtenē.

Tēvu zemē.

Pie Mātes. Mātes Latvijas.

Lūk, šinī pirmajā fotografijā rādīta centrālstacīja. Gala punkts. Mans galapunkts. Es, pagātnes ilgodamies, nonācu pagātnē.

Intūrists mani aizveda uz viesnīcu. To rādīšu vēlāk. Ieveda istabā. Novietoju somas. Saliku atvilknē kreklus mātei par godu: Mātei Latvijai. Augšā zilu, tad zaļu, tad sarkanu.

Ceļa mērķis.

Gala punkts.

Tomēr nedz gals, nedz punkts.

Zvanīju radiem.

Latvijā vēl dzīvo brālēns ar ģimeni. Sieva tam mirusi. Meita. Vectēvs un vecākais brālis. Nevaru pēdējos apciemot. Tie Baltijas kaŗa apgabalā. Dzīvo pie Airītēm. Nedabūju atļauju.

Tomēr brālēns ir progresīvs. Dzīvo Rīgā. Kādreiz esot bijis pionieris. Tagad operā strādā par dekoratoru. Viņa meitai mirusi māte: Māte Latvija.

Lūk, šinī otrā bildē varat redzēt brālēna dzīvokļa bloku. Stils tam nenoteikts. Būvēts pēc kaŗa, bez izteiksmes. Trepju telpa ož. Kāposti. Netīrs. Uzkāpju augšā.

Prieks.

Biju jau paziņojis, ka braukšu, bet nepateicu laiku, negribēju sagādāt vilšanos.

Tūdaļ pazināmies. Ne velti bijām pa pastu izmainījušies fotografijām.

Virtuve, guļamistaba, maza viesistaba. Sēdējām virtuvē.

Rīgas balzams. Dzērām. Runājām. Nodevu sveicienus. Mijāmies dāvanām.

Līdz biju paņēmis Pārkera spalvas, ķenguru ādas, audekla bikses, visādus krāmus. Pretim man deva dzintara rotas, smirdīgas ziepes rozā krāsā, − saulītes rotātas ziedoņa grāmatas.

Sapratāmies.

Nākošajā diapozitīvā redzat brāļu kapus. Nav gluži kā grāmatās. Tur tas piemineklis priekšā un dzīvžogs ir radušies kopš brīvības laikiem. It kā kādreiz, tā man stāsta šeit, tur varēja redzēt Jāni Čaku, pazīstamo dzejnieku: to kam miglā asaroja logs. Cik atceros, no skolas laikiem, viņš bija arī polītiķis.

Biju pie Mātes.

Mātes Latvijas.

Gala punkts.

Tālāk nevaru iet.

Šinī diapozitīvā redzat Brīvības pieminekli. Mēs ilgi braucām. Tramvajos vairums ļaužu runāja latviski. Dīvaina sajūta. Pretī rēgojās Māte. Rokās trīs zvaigznes. Trīs apgabali. Ir Kurzeme, ir Vidzeme, ir Latgale mūsu, kur nu vēl Zemgale. Skolā man mācīja. Viens mums ir atņemts, atdodiet Abreni.

Važu rāvējs iestindzis mūžībā. Tamdēļ es braucu: mūžībā vēroties. Nav.

Nākošā fotografija nav manis ņemta. To nopirku. Šis ir dolarveikals. Sākumā nevarēju brālēnu pierunāt. Viņš neļāva pirkt. Kad redzēja, ka man naudas netrūkst, viņš iesila. Nelūdza vairs tikai nepieciešamo. Nopirku divus pāŗus kurpju. Divus kreklus, divas kaklsaites. Ņinai, viņa meitai, nopirku kažoku, sešus pārus zeķu un divus radio. Brālēns atvainodamies teica: daļa mums, daļa blatošanai. Universālveikals.

Šinī fotografijā redzams Melngaiļu nams. To apskatījos pats. Bijām norunājuši paēst un vēlāk satikties. Brālēns nevēlējās ēst ar mani viesnīcā. Latvieša gods: negribēja,

ka maksāju. Teicās pats iešot ēdnīcā. Satiksimies vēlāk.

Atgriezos viņu gaidīt. Viņš stāvēja rindā, vēl būšot jāgaida. Aizbraucu vientuļš. Solījos satikties vēlāk. Šo fotografiju uzņēma laipna gaŗāmgājēja.

Vakarā dzirdējām koncertu Domā. Ērģeles burvīgas. Skaņa no pagātnes, aizmirstā dziesma. Dziedāja Māte. Dzirdēju dziesmu, ko rītdienā dziedāju, dzirdēju vakar, dzirdēju Domā.

Viesnīca. Vientuļš. Šodien, pagātnē klīstot, satiku sevi. Satiku sevi, kāds pagātnē biju. Satiku sevi. Kāds esmu. Vērojos Mātē.

Šinī bildē varu jums rādīt Pulvertorni. Nav daudz ko tur stāstīt. Ilgi ar brālēnu runājām. Dzīvojām dzīvi. Baudījām laiku. Es šodien dzīvoju pagātnē, viņš nākotnes cerībās solīja satikties.

Galapunktā nonācis vēroju Rīgu. Paskatos nākotnē. Vēroju pagātni, kādu to atceros, kādu to saprotu.

Viesnīca. Šinī attēlā redzama viesnīca. Arī es esmu tur redzams. Uzņēma laipna meitene. Tā gadījās pie viesnīcas, atgādināja meitu pie Melngaiļa nama.

Viesnīca. Ceļa somas.

Somās pakoju ziepes un krelles.

Ir māte mani mācījusi...

Salieku kreklus. Sarkanais augšpusē, to lieku pirmo, tad zaļo, tad sarkano.

Brālēns klusē.

Lieci zaļo vai sarkano
Mūžam man’ vairs neredzēs.

Atvados.

Māte un kapi paliek.

Aizbraucu lēnām.

Lidlaukā. Pēdējā bilde. Ceļamies gaisā.

Man zeme nedeg. Tā paliek dūmakā. Ieviešas atmiņā.

Mums visiem vienas sāpes. Kā vecāki, atceros gaistošos krastus.

Dāmas un kungi! Rakstnieku dienu rīcības komiteja ir man atvēlējusi laiku dažiem maniem pēdējā gadā rakstītajiem darbiem. Pateicos Klauverta kungam un citiem par šo privilēģiju. Bet man dziesma nav šī gada dziesma. Mana dziesma ir daudz vecāka. Es bārenis dziedu par māti.