Imants Sakss

ALBERTAM JERUMAM AIZEJOT (1919-1978)

 

... Alberta rokas vairs necelsies lielam dziesmu svētku kopkorim. (Foto: Uldis Grasis)

1978. g. 6. janvārī, dažas dienas pēc savas 59. g. dzimšanas dienas, pēkšņi miris komponists Alberts Jerums. Latviešu trimdas pasaules smago zaudējumu šobrīd pilnībā nemaz nespējam novērtēt. Vien nākotne rādīs, kur mums pietrūks darbīgo komponista roku, balss un gara spraiguma. Vissmagāk to izjutīs latviešu dziesmu svētku sabiedrība, kuŗas galvenais stūrakmens jau kopš pirmām pēckaŗa dienām bija diriģents Alberts Jerums.

Alberts Jerums dzimis 1919. g. 1. janvārī Valkā. 1937. g. iestājās Latvijas valsts konservatorijas kompozīcijas teorijas klasē. Visai ātri viņš kļūst par sekmīgāko un ievērojamāko prof. Jāzepa Vītola audzēkni. Tanī pašā laikā pamanām arī jaunā komponista spēju pagriezienu tā laika Rīgas mūzikas dzīves visai rāmajā un vecmodīgā straumē.

Mūzikas vēsturnieki (pienu, V. Bērzkalns) domā, ka šis pagrieziens ir bijis kā pretreakcija 30.-to gadu beigās uzplaukušajam „pozitīvismam”, it kā dabisks turpinājums tiem Vakareiropas strāvojumiem, kas savā laikā ietekmēja Jāni Zālīti un epizodiski arī Jāni Mediņu un Jāni Kalniņu. Interesanti pieminēt, ka visumā konservatīvais Jāzeps Vītols sava jaunā kompozīcijas studenta meklējumus un revolucionāros ceļus pilnībā atbalstīja un saprata. Lielā gadu starpība neliedza kļūt pat par personiskiem draugiem, kādu prof. Vītolam nebija daudz. Jau studiju gados Jerums iesāk mūzikas kritiķa gaitas laikrakstā Tēvija, un viņa elegantais valodas stils apvienots ar redzīgu aci un vērīgu dzirdi te sniedz teicamus kritikas paraugus. Šajā laikā Jerums iesāk arī paidagoga darbu Rīgas valsts mūzikas skolā. Kompozicijā līdz ar konservatorijas beigšanu rodas klavieŗu sonāta, kantāte „Debesu kalējs”, stīgu kvartets un divdaļīga „Andante” lielam orķestrim. Apsološi iesākto dzīvi pārtrauc mobilizācijas pavēle, kas aizrauj jauno mūziķi armijas rindās un vēlāk noved Vācijā. Te viņš kādu laiku nostabilizējas Detmoldā (viesnīcā „Frische Quelle”). Te dzīvoja arī komponists Jānis Cīrulis, pianists Voldemārs Meļķis, vijolnieks Ferdinands Heinrichsons, dziedātāja Elfrīda Karlsone-Kukaine (tagad Bērziņa), vēlāk arī prof. J. Vītols. Tāpat te uzturējās pirmā latviešu trimdas vadība prof. K. Kundziņa, prof. Fr. Gulbja un prof. A. Švābes sastāvā. Šeit Jerums daudz komponēja, kā arī piedalījās jaundibinātās UNRRA-s „Baltic DP Music College” skolotāja darbā. Viņš rūpējās arī par sava lielā skolotāja prof. J. Vītola fizisko labklājību, apgādādams viņa dzīvokli ar malku utt. 1947. g. Jerums pārceļas uz Angliju, kur nodzīvo sava īsā mūža otru pusi vadīdams koŗus, spēlēdams ērģeles un klavieres, rīkodams dziesmu dienas un dziesmu svētkus, aizgūtnēm komponēdams. Laikam jau bija arī kāds maizes darbs un citi pienākumi. Kā viņš ar to visu tika galā, mazākais šo rindu autoram tas nav saprotams. Viņa kompoziciju pirmatskaņojumi vienmēr parādījās Kanadas latviešu dziesmu svētkos, kuŗos viņš pēdējās trīs reizes bija virsdiriģents.

Plašākā klausītāju sabiedrība viņa mūziku apzīmēja par modernu un sarežģītu. Ieklausoties vairākkārt, varētu sadzirdēt arī Jerumam tik raksturīgo, vārdos nepasakāmo „kluso mirdzēšanu”, nereti arī zināmo rezignējošo zemtoni.

Pavelkot strīpu dzīvē padarītam, jāliecina, ka Alberts Jerums ir paveicis ļoti, ļoti daudz. Kā tāds viņš ieiet ne vien latviešu mūzikas vēsturē, bet arī latviešu vēsturē vispār, jo līdzās mūzikai viņš ārkārtīgi daudz pūlējās arī latviešu sabiedriskā dzīvē ar teicamu nacionāli patriotisku momentu.

Kaut kas tomēr palika tikai iecerēts, neiesākts. Konservatorijas laikos, kad satikāmies katru dienu, man vienmēr likās, ka Alberta sapnis ir simfoniskais orķestris. Kādreiz Rīgā kāds koris bija palicis bez diriģenta. Audzēkņu padomes priekšnieks sūtīja mūs vairākus „izmēģināt roku”. Es izripoju kā korķis jau pēc pusstundas, Valentīnam Bērzkalnam bija pārāk klusa balss (to kori sauca „Fortissimo”), bet Alberts Jerums tur uzsāka savu sekmīgo koŗdiriģenta darbu. Kad es arrogantā saīgumā jautāju, kur gan paliek mūsu orķestŗa sapņi, viņš neko neatbildēja. Kā vienmēr, kad kaut ko muļķīgu jautāju. Varbūt jau toreiz kādā aizlaicīgā paredzēšanā viņš upurēja personiskos sapņus tautas interesēm un vajadzībām.

„Šī dzīve šūpojas uz viena mēness stara,” skan Veronikas Strēlertes dzejrinda. Alberta rokas vairs necelsies lielam dziesmu svētku kopkorim, bet stars vēl šūposies, viņa mūzikas pilns. Jo kas gan cits ir mūsu dzīve, kā prelūdiju virkne tai lielai nebeidzamai dziesmai, kuŗas pirmās skaņas dzirdam nāvē.

Saldu dusu, mīļais draugs!