Redakcijas piezīme

1977. g. oktobrī Amerikas latviešu aktieŗi Laimonis un Brigita Siliņi vairāk nekā nedēļu uzturējās Rīgā, apmeklēdami piecas teātŗa izrādes un tikdamies ar Latvijas teātŗa darbiniekiem. Bez tam Laimonis Siliņš sniedza referātu skatuves māksliniekiem un teātŗa kritiķiem, ar krāsu diapozitīvu palīdzību aprakstīdams Amerikas teātŗu notikumus un attīstību pēdējos gados. Viesošanās kulminācijas punkts bija 23. oktobrī, kad Siliņi piedalījās kā viesaktieŗi Harija Gulbja lugas Kamīnā klusu dzied vējš izrādē Akadēmiskajā Drāmas (bij. Nacionālajā) teātrī. Lugas iestudēšana jau bija sākta Kalifornijā, un pirmizrāde ASV notika 1978. gada janvārī. Šeit sniedzam L. Siliņa piezīmes par domām un izjūtām izrādes tapšanas laikā.

 

Laimonis Siliņš

VIENS SAPNIS PIEPILDĪTS − VAI SEKOS NĀKAMAIS?

 

Kalifornijā

Viesistaba, kas jau labu laiku kalpojusi kā improvizēta skatuve, šobrīd ir izrādes vieta. Kritiski skatītāji, sakrituši kur kuŗais, ar lielu uzmanību vēro mēģinājumu lugai ar kultūrvēsturisku nozīmi. Pirmo reizi Amerikā tiks izrādīta šodienas Latvijas autora luga. Pirmo reizi Amerikas latviešu aktieŗi dos viesizrādi Rīgā Akadēmiskajā Drāmas, bijušajā Nacionālajā teātrī.

Harija Gulbja luga Kamīnā klusu dzied vējš Latvijā izrādīta jau vismaz 72 reizes. Tā ir pagājušās sezonas Drāmas teātŗa vislabāk apmeklētā luga. Gulbis runā par cilvēku vājībām. Par triju cilvēku mīlestību un naidu, par viņu cerībām un vilšanos. Darbība risinās trijās plāksnēs: tagadnes realitātē, pagājušās atmiņās un apslēptāko domu atklāšanā. Temps straujš. Skati mainās zibenīgā ātrumā. Izrāde nav no vieglajām. Luga laba, izrāde būs pieņemama, bet ne tāda, kādu esam spējīgi dot. Tāds ir viesistabas publikas spriedums. Teksts vietām nedrošs. Šur tur iezogas nevajadzīgs teātrālisms, lieks skaļums. Ilze Šedrika, Lauras lomas tēlotāja, uzņem spriedumu bez sevišķa satraukuma. Viņai pirmizrāde gada beigās, bet mums ar Brigitu pēc desmit dienām.

 

Ceļā

Lidojam uz Londonu − mēģinām. Braucam uz Stratfordu − mēģinām. Ejam uz teātri − mēģinām. Izrāžu starpbrīžos mēģinām. Hoteļu vestibilos mēģinām. Mēģinām Parīzē, mēģinām Maskavā. Visneparastākās vietās un laikos.

 

 

Rīgā

Pusnaktī starp ceturtdienu un piektdienu ielidojam Rīgā. Meitas pirmo reizi satiek savu vecomāti, manu brāli un citus jaunos radus. Liels satraukums un prieks. Priecīgi mūs sagaida arī Alberts Liepa, Jānis Anerauds un citi Kultūras Sakaru Komitejas locekļi. Nākošās deviņas dienas būsim viņu viesi.

Anerauds, Liepa, Peters, Ziedonis, kultūras sakari... Tie ir vārdi, kas pēdējos gados satraukuši mūsu, ārpus Latvijas dzīvojošo, prātus. Nevajadzīgi daudz laika un enerģijas ir izlietots cīnoties par principiem, par savu iedomāto taisnību, par saviem neskaidrajiem mērķiem. Viszinīgi runājot par lietām un cilvēkiem, par kuŗiem patiesībā maz ko zinām. Mums kultūras sakari ir nepieciešami, lai mūsu radītās mākslas un kultūras vērtības sakņotos latviešu tautā. Latviešiem Latvijā tie ir nepieciešami, lai iepazītos ar mums, ar citu zemju kultūru, lai iegūtu jaunas idejas, lai popularizētu tagadnes Latvijas mākslu svešās zemēs. Tas viss ir iespējams, ja vairāk paļaujamies uz prātu nekā jūtām, ja vairāk darām nekā runājam, ja zinām, ko mēs gribam latviešiem Latvijā dot un ko gribam no viņiem saņemt. Vienmēr esmu ticējis, ka Latvijā ir daudzi, ieskaitot Kultūras Komitejas locekļus, kuŗi vēlas abpusēju kultūras vērtību apmaiņu. Rīgā pavadītās dienas man šo ticību pārvērta pārliecībā.

Braucot uz Rīgas viesnīcu noskaidrojās, ka visas mūsu līdzšinējās ieceres ir piepildījušās. Uz pilsētas reklāmu stabiem lieli plakāti vēstī par Brigitas un Laimoņa Siliņa no Sanfrancisko, ASV, viesizrādi Akadēmiskajā Drāmas teātrī 1977. gada 23. oktobrī, pulksten vienos dienā, Harija Gulbja lugā Kamīnā klusu dzied vējš. Izrādes rīkotāji: Komiteja Kultūras Sakariem ar tautiešiem ārzemēs un Akadēmiskais Drāmas teātris. Prieks, satraukums, bailes, lepnuma sajūta, bet visvairāk pienākuma apziņa. Vēl nepilnas trīs dienas līdz izrādei.

Pēc īsas negulētas nakts un patīkami pavadītas dienas sēžam direktora ložā un skatāmies Kamīnā... izrādi. Šai lugai divi pilnīgi atšķirīgi sastāvi. Šovakar lugas Brigitas lomu tēlo Elenora Dūda, Lauras − Maruta Feldmane, bet Armīna − Jānis Kubilis. Izrādes režisors un dekorators ir Jūlijs Bebrišs, bet mūziku komponējis Pēteris Plakidis. Atveŗas priekškars. Varenas un piemērotas dekorācijas, interesanta un simboliska mūzika. Spēles telpa vismaz divdesmit reizes lielāka par mūsu līdzšinējo viesistabas „skatuvi”. Brigita klusām skaita līdz skatuves Brigitas tekstu. Ar prieku vēroju, ka lugas skatuviskais nostādījums stipri līdzīgs manis iecerētam, bet lugas interpretācija savādāka: manā dominē jautājums KĀPĒC? Šovakar tiek dota atbilde − TĀPĒC ... Sevišķi interesē Maruta Feldmane, mūsu nākamās izrādes partnere. Skaista aktrise ar labu, zemi tembrētu balsi. Viņas Laura ir vēsa, atturīga, pat ar pārākuma apziņu. Jūtos labi − mūsu izrāde būs savādāka.

Izrāde beigusies, sākas mūsu pirmais mēģinājums. Redzu, ka Brigita ar lielu baudu un apmierinātību staigā pa plašo skatuvi. Es jūtos kā mazliet par daudz uzvilkta vijoles stīga. Jaunas situācijas, milzīgi lielā skatuve, dažādas interpretācijas, apziņa, ka tevi vēro un vērtē kollēgas, kuŗus tu tik ļoti respektē, un skaidrība, ka šādā situācijā cilvēks nespēj dot to labāko, ir nāvējoša. Kaut kā, izrādes tempā, tiekam cauri pirmajam cēlienam, bet tad mana uzvilktā vijoles stīga draud pārtrūkt. Esmu spiests pārtraukt mēģinājumu. Teātŗa direktors Blūma kungs ātri savā kabinetā uzvāra kafiju. Rodas konjaka glāzes. Ienāk arī režisors Bebrišs un teātŗa galvenais režisors Jaunušans. Šo cilvēku sirsnība un ticība mūsu spējām mani mazliet nomierina un drīz vien varam turpināt mēģinājumu. Pārējie skatuves darbinieki tiek atlaisti mājās, un tagad daudz lēnākā tempā turpinām darbu līdz agrai rīta stundai.

Pēc īsas atpūtas mēģinām atkal. Notiek intensīvs un ļoti vērtīgs darbs. Abi ar Bebrišu esam mūsu nākamās izrādes režisori. Abi esam vienojušies par šīs izrādes interpretāciju. Tagad varu pilnīgi atdoties aktieŗa darbam, laba režisora vadībā. Šajā un nākamajā mēģinājumā, pateicoties režisoram Bebrišam, iegūstam ļoti daudz. Pusdienas laikā noejam lejā teātŗa restorānā, īpatnēja sajūta. Telpa pilna ar aktieŗiem, kuŗus patiesībā nepazīstu, bet redzēto Rīgas filmu dēļ daudzi liekas tik pazīstami un tuvi. Jūtamies kā mājās.

Izrādes diena. Savādi. Trīs naktis neesam gulējuši, bet nogurumu nejūtam. Vēlreiz ātri „izstaigājam” lugu, pārbaudām rekvizītes, izejam cauri pirmajiem skatiem. Bebrišs apmierināti smaida, īsā laikā padarīts daudz. Esam gatavi.

Grimētavas skaļrunī atskan balss: „15 minūtes līdz izrādei.” Viens no manas dzīves lielākiem momentiem ir klāt. Uztraukuma nav. Ir patīkama sajūta. Pēc mirkļa būsim daļa no teātŗa, kuŗu daudzi, ārzemju viesus ieskaitot, uzskata par dārgakmeni pasaules teātŗu starpā.

Izrāde sākas. Līdz pēdējai vietai pārpildītā zālē absolūts klusums. Plakida mūzika, Brigitas uznāciens, Lauras, Anilīna. Pamazām jūtam, ka skatītāji kļūst daļa no mums. Rodas teātŗa burvība − tēlotāji saplūst ar skatītājiem, notiek abpusēja jūtu izmaiņa. Starpbrīdī neparasti devīgi aplausi. Vēl devīgāki tie ir pēc izrādes beigām. Ar paklanīšanos izsakām skatītājiem paldies par viņu atsaucību un uzmanību. Rokas pildās ar kollēgu atnestiem ziediem. Skatītāji ceļas kājās. Aplausi nerimst vēl vairākas minūtes. Izrāde izdevusies. Laba sajūta.

Esam pavēruši spraugu abpusējas kultūras vērtību apmaiņas durvīs, esam ieguvuši draugus, ar kuŗu palīdzību šīs durvis kādreiz varēs atvērt līdz galam. Esam parādījuši, ka arī ārpus Latvijas eksistē latviešu teātris. Viens sapnis piepildīts. Vieta nākamajam.