JG117 Ilze Šķipsna un Laima Kalniņa. Saruna

Š.: Tagad palīdzi man: kas būtu labs nākošais jautājums?

K.: Intervijās, laikam, mēdz vaicāt par pirmiem literāriem iespaidiem, kad parādījusies interese par rakstniecību, vai kaut ko tamlīdzīgu, īsti pareizā atbilde, droši vien, mums visiem būtu − kaut kad pirmos piecos mūža gados pasakās vai stāstu par zaķēniem Pauku un Šmauku klausoties, bet tik tālu pagātni jau nebūtu vērts iztirzāt. Vēlāk? Es atminos, ka kaut kad sāku stāstus, kas man nepatika „pareizi” pārgrozīt, pati sev atstāstīt tā, kā man tie labāk patika.

Man bija apmēram 13 gadu, kad atklāju noveles formu un Mopasanu, kas man toreiz šķita neiedomājami meistarisks (man viņš vēl aizvien patīk), un ļoti ilgi mēģināju visu, ko domāju, domāt noveles formā. Pēc tam − Ibsens un Rainis. Pēru Gintu mēs ar brāli mācījāmies no galvas un vēl aizvien tā sākumu varam noskaitīt, kaut vai nakts vidū pamodināti. Tad Janševskis − man viņš šķita tāds priecīgs stāstītājs, tik ļoti un pavisam piederīgs tam Kurzemes stūrim, kas arī man ir pazīstams. Arī Anšlavs manās acīs ir priecīgs stāstītājs − savai videi piederīgs. Vēl vēlāk − Rob-Grijē. Es jau tev kādreiz teicu, ka mani valdzināja viņa Greizsirdība un Tikšanās nams. Un, protams, tu pati ...

Š.: Tavi pirmie literārie mēģinājumi?

K.: Pirms 1970. gada, kad sāku rakstīt regulāri, tāds bija tikai viens un vienīgs. Kādu vasaru bērnībā mēs ar brāli sarakstījām „Moderno Lips-Tuliānu”, parodiju par vēsturisko lubu romāniņu par Lips-Tuliānu, laupītāju virsnieku. Mums bija veca krustmāte, kas tādas lubenes lasīja, un mēs savā ražojumā gribējām izsacīt savu sašutumu. Tā jau bija tikai rotaļa, bet tomēr iepriecēja gan mūs, gan veco krustmāti. Bet citādi es pirms 1970. gada neesmu rakstījusi neko − ne dienasgrāmatu, pat ne vēstules labprāt.

Š.: Tas, ka tu jau agros gados visu uztverto centies iedomāt noveles formā, varētu būt nozīmīgāk nekā pati uzrakstīšana un varbūt pa daļai izskaidro to, ka tu tā varēji, pēkšņi, vienugad, sākt rakstīt regulāri. Šim jautājumam divas daļas − kas tieši 1970. gadā tevi pamudināja sākt rakstīt, pēkšņi pavēra rakstīšanai ceļu? un − lūdzu pastāsti, kas ir publicēts un kas uzrakstīts, lai lasītāji uzzinātu, cik pamatīgi ir strādāts un cik daudz padarīts.

K.: Kādēļ īsti iesāku 1970. gadā rakstīt, ir no visiem jautājumiem man visgrūtāk atbildams. Ārējie fakti ir ļoti vienkārši... Literātūra man vienmēr bija patikusi − un 1970. gadā. man pirmo reizi dzīvē izgadījās brīvi brīži. Loģiski, ka sāku rakstīt, vai ne? Sevišķi ņemot vērā, ka ir psīchologi, kas apgalvo, ka kaut kad dzīves otrā pusē cilvēki bieži vēloties uzsākt kaut ko jaunu − kaut ko, kas līdzsvarotu dzīves pirmā pusē darīto.

Tā tad pēc tam, kad biju rūpējusies par formas piešķiršanu apvalkam, kur norisinās lielākā daļa cilvēku dzīves, dzīves otrā pusē sāku domāt, kādā formā ietērptu parādīt mūsu iekšējo dzīvi. Taču šis „prātīgais” izskaidrojums nebūt vēl neizsaka, ko pārdzīvoju, sākot rakstīt. Patiesībā bija vesela pārdzīvojumu rinda, kas izraisīja pārmaiņu. Jā, fantastiskākais ir tas, ka ārējie notikumi šķita sekojam iekšējiem pārdzīvojumiem, nevis otrādi. It kā tas, kas norisinājās manā apziņā būtu izsaucis faktus, tos piespēlējis attiecīgā kārtībā līdz mirklim, kad ķēros pie rakstāmā.

Kad to ievēroju, man gandrīz šķita, ka biju pamanījusi kaut ko līdzīgu tai zemlīmeņa pasaulei, ko vēroju Latvijas vasarās, braucot klusajās dienvidus stundās ar laivu pa Ventu. Tā piesēja skatu ar savu mazliet dīvaino, krēslaino ainavu tik ļoti, ka apkārtējā, saules apgaismotā, vairs nespēja valdzināt − tik ļoti tā otrā, noslēpumainā, nule atklātā, šķita pārāka. Un tai, man šķiet, es varu tikai rakstot pieskarties (es mēģināju zīmējot, bet − nē, man tas nav iespējams).

Bibliogrāfiskās ziņas:

Pirmais iespiestais stāsts „Ģindenis” Ceļa Zīmēs 1971. gadā. Tad vēl tur publicēts „Aizejot es pavēršos spogulī” 1974. gadā.
Jaunajā Gaitā − „Kaķa ķepa” (1972), „Bērni un sapņi” (1973), „Naktij” (1974), „Teika par zelta tauriņu” (1975), „Ieva dārzā” (1977).
Vācijas laikrakstā Latvija − „Zivs zīmē” (1971), „Aizlijušās vasaras stāsts” (1973), „Velna smīns” (1974), „Noslēpumainais 163” (1977).
Trejos Vārtos − „Norītās mušas dvēsele” (1972).
Kaŗa Invalidā − „Stāsts par Domenika mīļāko” (1974), „Ziemas sapņi” (1975).

Š.: Un vēl nepublicēti darbi? Jau pieminējām „Jūŗas pārvērtību”.

K.: Ir daži iesākti un nenobeigti darbi, ko ceru kaut kad pabeigt. Visvairāk darba veltīts diviem − Andas stāstam, kuŗa fragments ir laikrakstā Latvija publicētais stāsts „Zivs zīmē”, un otram ar nosaukumu „X − ?”, kas arī vilina. Tāpat arī „Stāstam par Dominika mīļāko” ir paredzēts turpinājums. Darbs, ko pašlaik rakstu, saucas „Japāņa brīnišķīgās puķes” un tas būs romāna garumā − pašlaik esmu pie 230. lappuses, un gals nebūt vēl nav saredzams.

Š.: Taviem stāstiem ir visai saistīgi virsraksti, un reiz tu man atsūtīji sarakstu ar nākotnes stāstu nosaukumiem. Tie man izklausījās kā šķirkļu vārdi kādas loti bagātas un krāšņas pasaules enciklopēdijā. Vai tev tas nav saglabājies?

K.: Tos stāstus es vēl aizvien ceru kādu dienu uzrakstīt un apvienot krājumā Pasakas, ko stāstīt Jānim Vakariņam saltos ziemas vakaros (lūdzu iegaumē − nu jau man ir arī krājuma nosaukums izdomāts!). Te ir daži no eventuāliem virsrakstiem:

Skrējējs naktī, Nabaga Čingischāna zobs, Es atceros šo gredzenu, Mazais zēns, kas baidījās no lapsas, Ceļojums ar pravieti un Zaļaci, Pasaka par ēnu pārdevēju, Cilvēks no pagātnes.

Š.: Man liekas zīmīgi, ka tev nosaukumi rodas sākumā − man tie vienmēr jāizdomā beigās!

K.: Mans gaŗais saraksts jau ir vairāk stāstu ideju atzīmējums kā virsrakstu reģistrs. Gatavam darbam bieži virsraksts mainās: piemēram, godalgotajam stāstam tas bija, kad sāku rakstīt − Rudzu puķe, zīlniece un Tumšais, tad man rakstot pārvērtās par Rudzu puķe, zīlniece un Tumšais vīrs, līdz beidzot ieguva tagadējo virsrakstu − Kur upes satiekas. Teika par zelta tauriņu izveidojās no atzīmes − „Tu vari iet”, teica zaļais cilvēciņš; Aizlijušās vasaras stāsts no Pazīšanas zīmes; Kaķa ķepa no Tauriņiem, kaķa ķepas un cilvēkiem maijā. Dažam stāstam ir arī pāris lappušu gaŗš sākums uzrakstīts, lai ideja nepagaistu, nepazustu.

Š.: Vai tu vari pastāstīt, kā rodas stāsts? Ar ko tu iesāc? Ar zīmīgu ainu, vizuālu vai temporālu? Ar notikumu? Ar ideju? Ar secinājumu? Ar nojautu? Iespēju ir diezgan daudz. Man ir gadījies dažādi, bet visumā man vajag mezgla, pirms varu sākt rakstīt − bridis, kuŗā visādu domu un nojautu astes sasienas noteiktā, galvenais − neparedzētā mezglā, ir uzbudinošs un reizē kļūst par avotu tai enerģijai, kas vajadzīga, lai rakstītu. Mezgla sasiešanas brīdi vienmēr apzinos, bet tā formulēšanas iespēja parasti nāk daudz vēlāk − stāsta uzrakstīšana vajadzīga vispirms. Citiem vārdiem, uzrakstīšana man ir process apjaustā skaidrai saredzēšanai un bieži sagādā pārsteigumus man pašai.

K.: Pamatā, es domāju, ir pārdzīvojums, jūtas. Man šķiet, nav svarīgi, vai tas mums sevi atgādina kādā redzētā ainā, vai pats rada ainu iztēlē, vai šūpojas apziņā kā nojauta, ideja, secinājums. Galvenais ir, es domāju, ka izjustais, pārdzīvotais prasa vārdus. Grib no dvēseles krēslas puses ienākt apziņā, gaismā. Brīdi, kad tas ir pienācis pietiekami tuvu, lai to notvertu, sāktu apstrādāt, mēs jūtam, kaut arī stāsts nebūt vēl nav apziņā izveidots, bet eksistē tikai īsrakstā, varbūt, kādā zīmīgā ainā vai formulējumā. Man patiesībā ļoti patīk šis mezgla aizmešanās brīdis. Atceros, tu man reiz teici, ka tavs darbs Aiz septītā tilta piedzimis brīdī, kad tu iedomājusi, ka cilvēks reizē var iet divos virzienos − un tas, es domāju, ir lielisks sākums šim romānam, kur attēlota mūsu vēlēšanās dzīvot šinī zemē, šinī laikā, un reizē arī paturēt bijušo. Man liekas, ka manai „Jūŗas pārvērtībai” ir tā pati tema, kaut gan sākums tai pavisam savādāks. Kāds paziņa piedāvāja man ideju par psīcholoģisko ēnu, kas nav gaismā izkausējama, jo atrodas pārāk dziļi dvēselē. Ilgu laiku man šī ideja neizkristallizējās apstrādāšanai līdz brīdim, kad kāds miglains rīts pēkšņi man atgādināja Liepāju − ostas pilsētu, kur pavadīti visi mani skolas gadi. Jā, tad es sajutu psīcholoģisko, neizkausējamo ēnu. Vai tu man pievienojies, ka tāds ir stāsta sākums?

Š.: Jā − ja par stāsta sākumu sauc tā beigas! „ Jūŗas pārvērtībā”, man prātā spilgtāk tās sākuma tēls, kur jūŗa pārvēršas par miglu un nāk staigāt pilsētas un dvēseles ieliņās − un to viņa var, joprojām un visur. Tātad nevis brīdis, kad pamanām; ka ēna nav izkausējama, bet agrākais brīdis, kuŗā viņa vispirms cilvēkā ienāk ... Bet man šobrīd nav rokā tava teksta, tāpat kā nav „Upju” manuskripta, kas man tūlīt liek žēli un dusmīgi teikt, ka ir reizē nesaprotami un nepiedodami, ka taviem rakstiem vēl nav atradies izdevējs, it sevišķi tāpēc, ka tavējos nevar izlasīt un tad uz mūžu atcerēties kā Mopasana vai O'Henrija stāstus, kas otrreiz vairs nav jālasa, lai tos varētu pāris teikumos atstāstīt. Tavi raksti daudz līdzīgāki modernai mūzikai, kas arī neseko tradicionālām formām un, būdama, bez iepriekš zināmas „matrices”, jāklausās daudzkārt un citādi. Vismaz man ar „Jūŗas pārvērtību” un „Upēm” ir tā, ka lasīšanas laikā es dzīvoju citā līmenī, kas man ir pieejams tikai pateicoties tavai mākslai, bet izlasītais nav nekā atstāstāms, pārdzīvojums, ko tu manī panāc, nav ārpus tava darba atkārtojams − citiem vārdiem, šos tavus darbus nevar izlasīt − tukšus, nevar pārcelt to saturu sevī ar vienkāršu izlasīšanu, un tādēļ tavi teksti vajadzīgi vienmēr no jauna. Kā tu nonāci pie šī rakstīšanas veida?

K.: Es tev varētu atbildēt ar pretjautājumu − un kā tu pie savējā? Tas, ko tu nupat teici par diviem maniem darbiem attiecas arī uz taviem darbiem Aiz septītā tilta un Neapsolītās zemes. Tu atcerēsies, ka es par pēdējo nemaz tik ļoti sajūsmināta nebiju tikai reizi izlasījusi, bet darbs kļūst tuvāks un labāk saprotams ar katru lasījumu. Atceries kāda gudreļa teicienu, ka grāmatu, ko pietiekot izlasīt vienu reizi, neesot nemaz bijis vērts ņemt rokā pirmam skatījumam? Abiem − „Jūŗas pārvērtībai” un „Kur upes satiekas” ir arī parastais − pāris vārdos izstāstāmais saturs, bet veids, kā tie tiek stāstīti, tev acīmredzot nozīmīgs pārdzīvojuma radīšanai. („Galvenais, kā pasniedz,” mēdza teikt kāds man pazīstams mūziķis.) Es vienkārši mēģināju saskaņot formu, temu un saturu, cik jau nu labi pratu un jēdzu, lai neiznāktu kā kādam nometnes laiku mācītājam, kas tikai skaitīja: asaru leja, tautas ciešanas svešumā, izpostītie dzimtenes dievnami − nemaz nepūlēdamies sasaistīt sprediķi domu un jūtu radītā vienībā. Kas attiecas uz godalgoto darbu − es tev jau reiz teicu, ka Rob-Grijē romānu atkārtošanās man likās interesants tēlošanas veids. Man šķita, ka viņš īsti neizmanto visas iespējas, kas ar to saistītas, un man arī pašai gribējās pamēģināt, un mazliet savādāk, nekā viņš to dara, jo taisni šinī darbā man šķita tas būtu piemērotais kompozīcijas lldzeklis − saskaņots ar temu un saturu veidotu formu.

Š.: Vistīrākās sagadīšanās pēc, tieši jaunajā, 1977. g. rudens Critical Inquiry numurā ir Rob-Grijē raksts, „Order and Disorder in Film and Fiction”, kuŗā viņš pavisam skaidri pasaka, ka viņa galvenais nolūks rakstīšanā ir izbēgt parastai, tradicionālai literātūras un domāšanas kārtībai, radīt jaunu un citādu kārtību, pasaules iekārtojumu, kas atšķirtos no pierastā, vispārpieņemtā; un viņa romāns Greizsirdība patiesībā esot tīra „kaŗa mašīna pret kārtību”. Tiklīdz kāds viņa darbs ir izskaidrots un saprasts, tā teikt „noķerts”, un ievilkts atpakaļ mūsu parastās intellektuālās un psīchiskās loģikas ietvaros, tas viņam zaudē vērtību, vairs neinteresē, un viņam jāķeras pie jauna, cita veida, citas pakāpes sajukuma radīšanas.

Tavā rakstīšanā ir zināmas līdzības ar Rob-Grijē un tā saukto jauno romānu, bet tās ir ārējas − atkārtošana, neizskaidrotas secības vietā un laikā, it kā grozīšanās uz vietas nolūktiecīgas darbības vietā − bet tavs nolūks, manuprāt, radikāli atšķiŗas. Varbūt tu to pati vislabāk varētu pateikt?

K.: Tas, ko es „Upēs” mēģināju panākt, bija − pārkārtot notikumus tā, lai lasītājs varētu pilnīgāk ieiet rakstītāja psīchē, lai rakstītāja pārdzīvojumi kļūtu par iezīmētām vietām arī lasītāja apziņā, palīdzot viņam pasauli redzēt uz brīdi ar stāsta autora (šinī gadījumā autores) acīm.

Š.: Manuprāt, tu esi panākusi vairāk (un vairāk nekā Rob-Grijē) − ar savu metodi, ar ainu kārtošanu, pārkārtošanu un atkārtošanu tu nevis radi jaunu kārtību, bet dziļumā atklāj pastāvošo − atklāj, parādi mums, kā mūsu pašu apziņa kārto un glabā mūsu pārdzīvojumus, kas nebūt ne sarindojas nelaužamā laika un cēloņu secībā, bet gan atkarā no katra brīža īpatsvara. Šādas iezīmes parādījās jau tavos agrākos darbos, bet iepriekš šī ainu vīšana likās vairāk valodisks vai tēlains paņēmiens un tagad kļuvis par kaut ko strukturālu un reizē būtisku − tā Džons Rudzu puķes virtuvē, jūs abas uz spilveniem ar miglu aiz stikla, jūs visi pie neapklātā galda Ceļā uz Emavu. − šie mirkli kļūst par iemūžinātām vietām, kuŗās var atgriezties, starp kuŗām var kustēties, tie vairs nav tikai pagātnes, atcerēti mirkli, bet pastāv vienlaicīgi un vienmēr − tieši tā, kā cilvēka apziņā, varbūt − dvēselē − pastāv viņa mūža nozīmīgie mirkli.

K.: Šeit, šinī stāstā, es gribēju, lai lasītājs nonāk pie tā paša secinājuma kā stāsta „es”, vai vismaz saprastu, kamdēļ, kā īsti „es” tur nonākusi. „Es” par Rudzu puķes ceļojumu, notikumiem, kas ar to saistīti, uzzina pamazām, ne tādā secībā, kā tie notikuši. Protams, zīmīgākās ainas atgriežas viņas atmiņā arvien no jauna veidodamas sakarību, līdz mirklim, kad ēdnīcā Ceļā uz Emavu... Līdztekus tam veidojas arī stāsta tema, kas man likās vispareizāk izsacītā ar atkārtošanos − kā stāstā pieminētās priežu sēkliņas tumšā, noslēpumainā šifra, ko taču arī īstā pasaule pasniedz bezgalīgā atkārtojumu virknē.

Š.: Tava jaunā metode, tātad, slēpjas prasmē pārkārtot pārdzīvojumu tēlus tā, ka tie daudz tiešāk atbilst mūsu psīchiskām norisēm nekā secīgs apraksts to varētu. Pilnīgi īstenota man tā liekas tikai šinī darbā, sasniedzot citu pakāpi nekā „Jūŗas pārvērtībā” − tur varbūt beigas, kad pēkšņi visi pavedieni sasējās kopā, trāpīja lasītāju spēcīgāk, ar lielāku pārsteigumu; taču lielāka māksla, man šķiet, sasniegta šeit − tieši ar to, ka lasītājs jau pats pa ceļam varējis salikt notikumus kopā, bet, nekādus pārsteigumus negaidīdams, lasa līdz beigām tikpat iesaistīts, likdams nozīmi pie nozīmes, gluži kā tavas zīles − stikla, mirkļu, asiņu.

K.: Es nupat ko ievēroju, kas man nebija agrāk ienācis prātā. Tu saki „jūs abas uz spilveniem ar miglu aiz stikla,” „jūs visi pie neapklātā galda Ceļā uz Emavu.” Tā tad tev šie brīži ir patiesība, tu nešķiŗ stāsta „es”, no mana īstā „es”, kas tomēr abi nav viens un tas pats radījums. Jauki būtu, ja es to būtu panākusi tikai ar tēlojumu vien − radījusi tādu tiešamības illūziju, bet es, diemžēl, zinu, ka tev stāstīju par to, kā stāsts veidojies − ka tam daļēji iedvesmu devis manas meitas studiju seminārs Hongkongā, viņas interesantais ceļojums cauri Sibīrijai ar vilcienu uz Rīgu apciemot vecās, nekad nesatiktās, Latvijas krustmātes, mana viesošanās mazajā Montānas universitātes pilsētiņā, kur mana meita ieguva pirmo zinātnisko gradu antropoloģijā. Protams, visi šie fakti man noderēja, lai atrastu formu, kādā izteikt temu, kas vijas cauri stāstam. Tā stāsta saturs ir trauks, apveids, kuŗā ietverta īstais saturs − tema.

Š.: Man vēl jāatgriežas pie tā, ko teicu sākumā: veids ir vēsts. Tava darba būtiskā vēsts, ko saņemam ar tavas struktūras (veida) palīdzību, ir izziņa par to, kā pārdzīvojumi ienāk un turpinās mūsu būtēs, citiem vārdiem − kā mēs iekšēji dzīvojam. Vēlreiz piegriežoties citai mākslas nozarei, jāpiemin, ka viens modernās tēlotājas mākslas novirziens reducē „saturu” līdz minimāliem elementiem ar nolūku ļaut un likt skatītājam pamanīt, kā viņš skatās, kā uztver vizuālās parādības. Cik daudz sarežģītāks, man liekas ir tavs sasniegums, kas mums ļauj un liek pamanīt, kā mēs dzīvojam! Taču tas nebūt nenozīmē, ka tas, ko parasti saprotam ar „saturu” tavā darbā trūktu vai būtu − minimāls. Un tā kā lasītājiem tas, diemžēl, nav pieejams, varbūt tu pati varētu pastāstīt par to?

K.: Katra mākslas darba nolūks ir radīt lasītājā zināmu pārdzīvojumu. Gleznotājs to cenšas panākt ar krāsu kombinējumu, mūziķis ar skaņu veidojumu. Stāstā vai romānā rakstnieks var radīt šādu izjūtu lasītājā, rādot sava varoņa piedzīvojumus, pārdzīvojumus un izjūtas. Tur stāsta galvenā persona ar tā veidojumu noteic izjūtu veidu un dziļumu. Lasītājs ir uztvērējs, kas ar lielāku vai mazāku interesi seko stāstījuma gaitai − un ja temats intriģē nepacietīgi izlasa grāmatas pēdējās lappuses.

Es savā stāstā Kur upes satiekas mēģināju radīt telpu, laiku un stāsta notikumu norisi, tos tā izveidojot, lai lasītājs varētu no stāstījuma uztveres pats sev radīt un pārdzīvot izjūtu, kas nav nedalāmi ieslēgta stāsta notikumu virknē, bet ļauj to izjust pēc savas „sejas” un noskaņas. Stāsta pirmā un pēdējās lappuses nav stāstījuma iesākums un gals. „Kur upes satiekas” mīlestība vai arī tās sākumi eksistējuši neapzināti jau labu laiku, bet nonāk „es” apziņā tanī pat brīdī, kad viņa domājas zīlnieces vārdos saklausījusi dziļāku nozīmi. Man liekas, arī viņas mīlamais objekts to nojauš tanī pat brīdī. Lasītāji, es domāju, to jau varētu saredzēt agrāk. Vismaz no visa stāstītā viņiem vajadzētu būt skaidram, kā „es” pārdzīvojums radās. Protams, stāstā vēl notiek ļoti daudz kas cits − krodziņā „Ceļā uz Emavu” satiekas piecas galvenās personas, bet bez tām darbojas arī tādi raksturi kā noslēpumainais Hongkongas ķīnietis Sēms, Katrīne I un ķeizariene Elizabete, bet tas būtu pārāk gaŗi, visu to intervijā izstāstīt.

Stāstu varbūt visvieglāk lasīt, ja ļaujas viņa plūdumam − kā upei, kas nes, kā mūzikas skaņām, kur tema, nemitīgi atkārtojoties, vijas cauri ainām, kas veidojas iztēlē. Kad biju uzrakstījusi Kur upes satiekas, tās man kļuva pieejamākas − arī viens no atalgojumiem, ko iegūst rakstot. Tu pirmīt teici kaut ko līdzīgu − lai gan mūsu darbos es nevaru nekādu līdzību saskatīt. Man tie liekas bezgala atšķirīgi. Kā tev šķiet? Varbūt tema tā pati − dzīvības mistērija?

Š.: Līdzība tik abstraktā pakāpē vairs nav svarīga. Man liekas, ka citādi mums nav nekādas līdzības, atskaitot to, ka mēs nerakstām tradicionāli. Tev nācies vairākkārt dzirdēt, ka tu esot ietekmējusies no manis, pārņēmusi šo vai to − piemēram, kādā manā darbā cilvēki sēžot pie galda m runājoties un − tavā arī! Bet neņem to pie sirds − kādreiz līdzību meklētāji sapratīs, ka viss, kas nav zaļš, nav tāpēc nepieciešami zils.

K.: Par līdzību meklētājiem, Ilze, es itin nemaz nebēdājos. Teikšu atklāti − ja vien varētu, smeltu un ļautos iespaidiem no taviem darbiem. Reiz es jau teicu, ka tavu Neapsolīto zemju pusceļa krodziniece, kas vēdina sarkanus matus, manā iztēlē pārvēršas − prasa, lai viņu lieto kādā stāstā. Ja arī ārējā forma paturētu savu līdzību, tomēr saturs un lasītājiem radītais iespaids būtu atšķirīgi.

Š.: Man toties acī iekrita tavs tēls par šejieniešu prātu, kas šūpojas uz pirkstgaliem kā nēģerpuika tenis kurpēs − bet tas stāsts tev jāraksta pašai!

Par Rob-Grijē zinām, ka viņa mērķis − un nopelns − ir izlaušanās no pierastās kārtības, kas svarīgāka par kādas jaunas kārtības atklāšanu; tavs nopelns ir mūsu dziļākās iekārtas atklāšana, un arī tev ir bijis jāatsakās no stāstīšanas parastajā kārtībā. Jums abiem kopēja toties ir apbrīnojamā kārtība valodā pašā − tava valodas „kārtība” blakus stāstījuma „nekārtībai” rada spraigumu un nemitīgi valdzina; runāt par daiļu, gleznainu vai izkoptu valodu vien ir nepietiekami − tavas valodas smalkums un precizitāte kļūst gandrīz par kaut ko sataustāmu, tavā sacerējumā „gramatiskā pareizība” atklāj savu jēgu, kas nav meklējama vienkāršā likumu izpildīšanā, bet gan valodas sistēmas saprašanā, valodas kārtības ievērošanā, kas ir no atsevišķā rakstītāja un lasītāja neatkarīga un tādēļ abiem noder kā satikšanas vieta. Tādu valodu gluži svētlaimīgi lasīt − kur un kā tu to mācījies?

K.: Šie tavi vārdi loti patiks manai ģimnāzijas latviešu valodas skolotājai Lilijai Puzei, kas arī pati ir rakstniece. Piecas ziemas viņa toreiz Liepājā pūlējās manus sacerējumus labojot. Dažreiz pat rādamās: „Nē, nu zini, šinī gan tavs stils ir pavisam briesmīgs!” Man, diemžēl, toreiz vēl ne katrreiz izdevās tā savus sacerējumus uzrakstīt, ka tie būtu klasei priekšā lasāmi, kā mana māte apgalvo, tas esot bijis viņas skolas laikā ar viņas rakstu darbiem, kad Saulietis vērtējis.

Bet valodas māksla, man šķiet, ir dzīvākā no mākslām. Tā, varbūt, nebeidz veidoties visu mūžu − lasītais, dzirdētais ieaužas un paliek, ja valodu lietojam, runājot, lasot un rakstot. Mana Zemgales-Kurzemes vecmāmiņa ir daudz devusi. Viņai bija ļoti skaista, tīra un bagāta valoda. Brālis − kas nemitīgi, bargi pārrauga uzrakstīto un ar lielu niknumu ravē katru aizguvumu un ne tikai manā valodā vien. Tāpat vīrs, kam ir laba valodas izjūta, un kas ir smēlis no man nepazīstama apvidus akas. Arī lasītais vārds ir bijis nozīmīgs, Bet es jau esmu vecās paaudzes − vēl brīvā Latvijā augusi, kaut arī rakstīt sākusi tikai nesen. Mani pārsteidz, cik laba valodas izpratne var būt arī jaunajiem − šinī zemē augušiem. Galvenais, man šķiet, no kā mums jāvairās, ir valodas iestindzināšana, kad mēs baidāmies „valodu sabojāt”, vairs neļaujam tai augt un veidoties. Pārņēmumi no citām valodām − man šķiet, tie mūs apdraud mazāk kā Latvijā palikušo tautas daļu, kas, piemēram, rakstu valodā tos daudz vairāk lieto.

Š.: Šo sarunu vajadzēja iesākt, tevi apsveicot, un tā būtu jābeidz ar labiem novēlējumiem tālākam darbam, bet mūsu lasītāji droši vien jau sen īgņojas par šo mūsu savstarpējo cildināšanas (tas nekas: katrs pats var izmēģināt, cik jauki ir runāt par lietām, kas mīlas un labas) − un tādēļ gala vārdus teikšu nevis tev, bet izdevējiem un latviešu lasītājiem, tiem, kam rūp mūsu literātūras turpināšanās: rūpējieties, lai Laimas Kalniņas darbi iznāktu grāmatā!