Dr. Vaira Vīķe-Freiberga

PAR BRĪVĪBU

 

Svētku runa, kas teikta 18. novembŗa atceres aktos Portlandē un Losandželosā 1977. gada 18. un 19. novembrī, un kā referāts Sanfrancisko 20. novembrī.

 

Un jūs zināsit patiesību,
un patiesība jūs darīs brīvus.

Jāņa ev. 8:32

1918. gada 18. novembri pieminot, mēs sanākam kopā, lai atzīmētu neatkarīgās Latvijas republikas proklamēšanu un arī, lai meklētu jēgu un nozīmi savai latvietībai pašreizējos apstākļos.

1918. gada 18. novembrī latviešu tauta pasaulei deklarēja savu gribu, atraisīties no svešu tautu virskundzības un aizbildniecības un turpināt savu attīstību pēc sava brīva prāta un pēc savas brīvas izvēles.

1918. gada 18. novembŗa sasniegumu atzīstot un godā ceļot, mēs uzņemamies atbildību šīs dienas ideālu tālāk nest un dzīvu darīt. Mēs uzņemamies atbildību, brīvību cienīt, brīvību mīlēt un brīvību dzīvot.

Bet lai to pienācīgi darītu, ir nepieciešami saprast, ko visu ar brīvības jēdzienu domājam. Šovakar gribētu pieskarties trim brīvības aspektiem līdz ar pienākumiem, ko to izpratne mums uzliek: Latvijas valsts polītiskā brīvība, latviešu tautas civīlā brīvība Latvijā un latviešu tautas garīgā brīvība trimdā.

Attiecībā uz Latvijas valsts stāvokli, trimdas aprindās ir kļuvis gluži par rituālu vienmēr no jauna atgādināt, ka mūsu trimdas vienīgais mērķis ir cīnīties par Latvijas valsts brīvību. Bet kas konkrēti domājams ar šo cīņu un kādā precīzā veidā tā būtu izcīnāma? Manuprāt, būtu ļoti svarīgi izšķirt de facto no de jure apsvērumiem sakarā ar Latvijas valstisko stāvokli.

Ja runājam par Latvijas de facto brīvību, tad varam tikai konstatēt, ka cīņa šai ziņā nu jau tuvu pie 40 gadiem kā zaudēta. Un zaudēta dažādās frontēs. Šī cīņa tika jau zaudēta Baltijas valstu ārpolītikas manevros pirms Otra pasaules kaŗa sākuma, kur atklājās (skat. Latvju Enciklopēdiju) grūti izskaidrojama lētticība pret krieviem un vāciem, tīšs aklums un neticība pret rietumvalstu piegādātām slepenām ziņām, un nepiedodama nesadarbība tiklab Baltijas valstīm savā starpā, kā arī ar Somiju. Šī cīņa tika zaudēta bez militāra vai pat diplomātiska protesta, ielaižot Padomju Savienības bruņotos spēkus savā territorijā. Šī cīņa tika zaudēta, latviešu kareivjiem vēlāk noasiņojot frontē zem sveša karoga un virspavēlniecības; šī cīņa tika zaudēta partizāniem tālāk noasiņojot, un izraisot zvērīgas represijas pret civilistiem pat pēc kaŗa beigām. Šī cīņa ir izcīnīta un ir zaudēta.

Mēs, saujiņa trimdas latviešu, nevaram ņemt zobenu vai šauteni rociņā un iet atbrīvot savu tēvu zemi. Mēs nevaram arī sagaidīt, kaut arī ilgi uz to cerējām, ka citas tautas ies mūsu zemes brīvību izkaŗot. Ir tagad pietiekami publicētu dokumentu, kas norāda, cik maz rūpes un intereses ir Rietumu zemēm par Baltijas valstīm, kas norāda, ka šīs zemes jau sen bija piekritušas Baltijas valstu neatkarības iznīcināšanai. Vienīgais apstāklis, kas var mainīt Latvijas de facto stāvokli, ir Padomju Savienības iekšējais sabrukums. Mēs zinām, ka tam reiz jānāk un ka līdz ar to var atkal reiz nākt vajadzība fiziskai cīņai. Starplaikā latviešu tautai ir jāgaida un jārauga dzīvai palikt.

Kamēr cīņa par Latvijas valsts de facto stāvokli ir pārtraukta, mums atliek vēl cīņa par Latvijas de jure tiesībām. Neatkarīga Latvijas republika ir vēsturisks fakts, ko nevar no vēstures lapām izdzēst. Šai republikai ir savas internacionālās tiesības, kas tai vēl arvien pienākas. Mūsu cīņa par Latvijas brīvību var tātad būt tikai par šīm tiesībām. Šī cīņa prasa no mums masīvu pasaules informēšanas kampaņu, kas līdz šim vēl ne tuvu nav pietiekami plaši izvērsta. Tā prasa visas iespējamās dokumentācijas un liecinājumu sakopošanu, kamēr vien vēl notikumu liecinieki ir dzīvi. Tā prasa dokumentu tulkošanu, publicēšanu un masveidīgu izplatīšanu. Tā prasa archivāru, vēsturnieku, juristu un citu speciālistu darbību. Tā prasa sadarbību ar citām tautām un kontaktus Apvienotajās Nācijās. Tā ir cīņa par patiesības apgaismošanu.

Šai cīņai varētu nākt par labu, ja mēs specifiski neuzstātos tikai par latviešu tiesībām izolēti no citām tautām. Mūsu ir skaitliski daudz par maz, lai mūs pasaules forumā vienus pašus dzirdētu. Bez tam, mēs pārāk labi zinām, cik maz vispārēju simpātiju ir par mazu valstiņu separātismu no lielām. Pat paši latvieši, kam taču tieša un rūgta pieredze šai laukā, nejūt nekādu sajūsmu par Āfrikas agrāko koloniju neatkarību, nedz arī par Kvebekas separātisma centieniem. Kamdēļ tieši pret mums lai vispārējā noskaņa būtu citāda? Ko gan neviens nevar noliegt, ko gan ir vērts atgādināt, ir cilvēku likumīgās tiesības pēc brīvām vēlēšanām savās vēsturiskās robežās. Šī ir tā galvenā prasība, ko varam prasīt internacionālā forumā, un prasīt to reizē ar daudzām citām tautām. Tikai atcerēsimies, ka mums pašiem šādās vēlēšanās balstiesību vairs nebūs. Un ka Latvijā palikušās tautas brīvās gribas izpausme varētu arī būt citāda, nekā mēs paši to būtu gribējuši.

Šai sakarībā nebūs lieki atgādināt divus momentus, kam ar latviešu tautas polītiskās brīvības centieniem nav nekāda loģiska sakara. Viens tāds, kas palaikam uzpeld trimdas sabiedrībā, ir ideja, ka mums ir svarīgi popularizēt latviešu vārdu, lai pasaulei pierādītu mūsu tiesības dzīvot savā neatkarīgā valstī. Šis uzskats ir maldīgs un neloģisks. Mums nav jāpierāda nevienam, ka mums ir sava identitāte, valoda, kultūra, lai attaisnotu latviešu tiesības uz brīvību. Mums nav jāattaisno sava eksistence ar tautiskiem šķīvjiem, villainēm, cimdiem vai pīrāgiem. Mums nav citiem jāizlūdzas savas tiesības eksistēt. Mēs eksistējam. Mums ir tiesības eksistēt. Šīs tiesības ir vēsturiski un likumīgi pamatotas. Ar to pietiek.

Ar to negribu teikt, ka latviešu vārdu un kultūru popularizēt būtu slikta lieta, taisni otrādi. Bet ir svarīgi, to darīt pareizā kontekstā. Ja gribam citas tautas iepazīstināt ar latviešu kultūru, tad tikai viņu dēļ, lai mazliet paplašinātu viņu dažkārt pašauros kultūras apvāršņus un pasaules uzskatu. Mums pašiem tas nav vajadzīgs, un mūsu pašcieņai un pašapziņai nedrīkst būt svarīgi, vai citi par mums ko zina vai ne. Viņu ignorance ir viņu problēma, ne mūsējā. Ja cenšamies citus apgaismot, tad tikai vispārējās cilvēces apgaismības un patiesības vārdā, ne kādas savas vajadzības dēļ!

Otrs apsvērums, kam ar latviešu tautas brīvības tiesībām nav nekāda loģiska sakara, ir materiālie apstākļi, kuŗos tai pašlaik jādzīvo. Ir gaužām aplami domāt, ka katra slikta lieta, ko varam norādīt uz apstākļiem padomju inkorporētā Latvijā, it kā palielinātu latviešu tautas tiesības prasīt pēc citas iekārtas. Likumīgas tiesības un materiālās dzīves apstākļi ir divas pilnīgi atšķirīgas lietas. Viena nav no otras atkarīga. Tamdēļ mums nav velti jāuztraucas par katru mazāko progresa zīmi Padomju Savienībā, kas mūsu pašu radiem un tautiešiem dzīvi varētu padarīt mazliet vieglāku. Mums nav sadistiski jāpriecājas par katru jaunu saimniecisku neveiksmi, par katru jaunu racionālisma vai efektivitātes trūkuma pierādījumu, kuŗa rezultātā taču atkal būs jācieš milzīgām nevainīgu cilvēku masām. Mūsu patriotisma dziļumam nav nekāda sakara ar skaļumu, ar kādu mēs nosodām Latvijā pastāvošās iekārtas nekārtības. Tamdēļ arī mums nav loģiska pamata izsludināt par nacionālu nodevēju katru cilvēciņu, kas vienkārši konstatē, ka Latvijas kolchozu kūtīs govis palaikam dod pienu vai dārzos aug rozes. Tas viss ir lieki. Kaut arī Latvijā padomju režīmā piens un medus tecētu, un ielas būtu bruģētas ar zeltu, tas ne par kripatu nemainītu faktu, ka latviešu tautai ir un paliek un vienmēr būs tiesības pašai nolemt par savu likteni. Viss, kas mums pasaules priekšā jāatgādina, ir, ka šis tiesības latviešu tautai pienākas, bet pašlaik tiek varmācīgā kārtā noliegtas.

Cīņa par Latvijas suverenitāti ir galvenokārt nogaidīšanas sacensība, kur gan starplaikā ir arī savs darbs darāms, bet no kuŗas nevar sagaidīt manāmus rezultātus paredzamā nākotnē. Cīņa par mūsu dzimtenē palikušās tautas civilām tiesībām, turpretim, būtu jāvirza tā, lai tā dotu tūlītējus un redzamus rezultātus, lai tā vismaz minimālā veidā uzlabotu stāvokli, kuŗā mūsu tautiešiem jādzīvo.

Līdz šim savā ārpolītiskā darbībā esam vienmēr pieņēmuši, ka civilo brīvību zaudēšana mūsu tautai nav dalāma no nacionālās neatkarības zaudēšanas. Uzskatījām, ka jāprasa viena, lai dabūtu otru. Prasīt jau var, un prasījuši ari esam, bet būtu naīvi domāt, ka tamdēļ vien kas internacionālā stāvoklī mainīsies. It sevišķi jau Padomju Savienība var mierīgi ignorēt mūsu prasības, aizbildinoties ar to, ka nevienai valstij taču nav jāuzklausa naidīgi elementi, kas prasa tās likvidēšanu.

Situācija ir pavisam citāda, ja atšķiŗam nacionālās un civilās brīvības kā divas dažādas lietas. To praktiski pierādījušas internacionālās žīdu organizācijas ar savām sekmīgām prasībām pēc emigrācijas un citām tiesībām saviem ticības brāļiem Padomju Savienībā. Līdzīgu pieeju lieto Amnesty International organizācija, kas izseko individuālo brīvību pārkāpumiem daudz un dažādās zemēs. Šai pieejā protestētāji neprasa visas kādas iekārtas likvidēšanu, bet tikai, lai tā respektētu pati savu konstitūciju un likumus. Šāda veida prasības ir daudz grūtāk ignorēt, jo kuŗa valsts gan pārāk ilgi ignorēs publiskus pierādījumus, ka tās pašas likumi netiek respektēti. Pie tam sevišķi svarīgi ir tas, ka protesti no ārzemēm tikai rada internacionālu reklāmu prasībām, ko izvirzījuši paši, attiecīgajā iekārtā dzīvojošie pilsoņi. Kamēr runājam par nacionālām tiesībām, tās citi var atzīt un neatzīt, atkarībā no savām simpātijām pret mūsu tautu vai dažādiem reālpolītiskiem apsvērumiem. Bet ja atsaucamies uz vispārcilvēcīgiem principiem, tos neviens neuzdrīkstas vismaz atklāti neatzīt. Princips, kas šeit piesaukts, ir, ka katrā gadījumā, kur vienam cilvēkam brīvība ir nepamatoti atņemta, apdraudēta ir visas cilvēces brīvība. Kad prasām pēc taisnības specifiskos, labi pierādāmos gadījumos, to nedarām tikai savas tautas vārdā, kas ir skaitliski maza, fiziski vārga un pasaulē nepazīta. Kad prasām pēc taisnības, varam to darīt visas cilvēces vārdā. Līdz ar to mūsu balsis saplūst ar visām tām, kas nāk no citām tautām, un iegūst nesalīdzināmi lielāku spēku.

Šai laukā latviešiem vēl viss lielais darbs ir priekšā. Pirmie soļi ir jau sperti, kā, piemēram, ar ārzemju preses uzmanības pievēršanu Brūveru un Šmitu lietām. Tāpat Helsinku nolīguma pārkāpumu dokumentēšana ir vērtīgs solis pareizā virzienā. Šeit paveŗas plašs darba lauks visiem tiem, kas alkst pēc aktīvas cīņas.

Ka latviešiem Latvijā brīvības pašlaik ir par maz, par to vismaz trimdas latvieši būs vienisprātis. Bet kā ir ar mūsu pašu brīvību, mūsu trimdas latviešu sabiedrībā? Mums ir tā retā vēsturiskā izdevība dzīvot zemēs, kuŗās valda pilnīga personiskā brīvība. Bet vai šis Rietumu tautu brīvības gars ir pilnam pārņēmis arī mūsu sabiedrību? Man liekas, ka ne pietiekami. Pārāk bieži trimdas sabiedriskā dzīvē redzam atspoguļotu brīvības izpratni, kas nav mainījusies kopš cara laikiem.

Kaut arī gadiem ilgi esam prasījuši pēc brīvības, parasti ar to domājam tikai nacionālo suverenitāti, t.i. .atbrīvošanos no citu tautu virskundzības. Visas savas domas un enerģiju esam veltījuši tai brīvībai, kas apdraudēta, kad viens kollektīvs (vai tā būtu tauta, šķira vai partija) apspiež otru. Jautājumu par individa attiecībām ar kollektīvu resp. ar sabiedrību, kuŗā tas dzīvo, esam atstājuši novārtā.

Iemesls, kādēļ par individa tiesībām esam maz runājuši, ir ļoti vienkāršs. Ir vēl daudzi mūsu sabiedrības locekļi, kas nespēj saredzēt, ka individam varētu būt no kopības neatkarīgas tiesības. Ka tas tā tiešām ir, varu illustrēt ar dažiem citātiem, kas ņemti no pēdējos divos gados publicētām Ziemeļamerikas trimdas avīzēm.

1976. gada augustā kāds Latvija Amerikā lasītājs izvirzīja jautājumu, kas notiktu, ja PBLA valdē rastos domstarpības kādā svarīgā jautājumā. Uz to cits lasītājs savā vēstulē atbildēja šādi: „Lietpratīgas faktu analizēs rezultātā nekāda dibināta opozīcija nevarētu rasties. Tāda pieeja PBLA uzdevumiem tiešām saskan ar integrālās demokratijas principiem.” Šeit skaidri redzam izteiktu epistemoloģisku pieņēmumu, kas nopietni apdraud jebkādu dziļāku personiskās brīvības izpratni. Ideja, ka lietpratīgai faktu analīzei neizbēgami jānoved pie vienas iespējamas, vienīgās pareizās atbildes, ir maldīga. Tiem pašiem faktiem ir iespējami daudz un dažādi, iztulkojumi atkarībā no viedokļa, no kāda mēs tos analizējam. Ja fakts ir, ka ziemeļos zaķi vairojas, bet lapsu skaits sarūk, tad no zaķu viedokļa tas ir progress, bet no lapsu viedokļa katastrofa. Pat strikti loģiski prātojumi var novest pie pretējiem secinājumiem atkarībā no tā, kā iztulkojam premises, uz ko tie balstās. Pat klasiskais silloģisma paraugs par Sokrātu nenoved tikai pie viena iespējama, absolūti pareiza secinājuma. Ja sakām:

Sokrāts ir cilvēks; visi cilvēki ir mirstīgi; tātad − Sokrāts ir mirstīgs; secinājumam var pievienoties vai nepievienoties atkarībā no tā, vai ar mirstīguma jēdzienu saprotam tikai cilvēka miesīgo apvalku, vai arī viņa domas, garu vai dvēseli.

Tikpat maldīgs un bīstams ir pieņēmums, ka „integrālā demokratija” nozīmē visiem nonākt pie viena un tā paša secinājuma. Vienu, „pareizo” secinājumu atrodam tikai autoritārās sistēmās. Demokratijas pati pamata ideja ir, ka katram ir tiesības pašam atrast savus secinājumus. Ja secinājumi ir dažādi, tad rīcību attiecīgā jautājumā noteiks vairākuma uzskats, bet mazākums vēl arvien paturēs tiesības, savu uzskatu pieņemt kā pareizāko, kā patiesāko, īstā demokratijā atrodam dažādu subjektīvo patiesību mijiedirbi, kur, aplūkojot lietas no dažādām pusēm, mēģinām tuvoties absolūtai patiesībai, bet nekad to pilnīgi nesasniedzam, Absolūtā patiesība prasa viszinību, un viszinība ir Dieva ne cilvēka īpašība.

Nākamais piemērs nenoliedz dažādu uzskatu iespējamību, bet toties noteic morālu imperatīvu, ka indivīdam sava doma jāpakļauj kollektīva uzskatiem. Citāts ņemts no kādas valstsvētku runas atreferējuma laikrakstā Laiks 1976. gada novembrī un skaŗ kultūras jaunrades brīvību: „Ja citu brīvo zemju rakstnieki un mākslinieki var atļauties radīt un rakstīt pēc patikas, mūsu apstākļos, mūsu radītājiem talantiem šodien sava brīvība jāupurē uz savas dzimtenes altāra − jādara tas, ko prasa mūsu tauta, mūsu dzimtene...”. Līdzīgā garā ir formulēta rezolūcija, kas pieņemta 1976. gada kultūras darbinieku kongresā Toronto: latviskajam kultūras darbam noteikti jāsaskan ar polītisko darbu un kultūras darba darītājiem jāievēro, ka apolītiska nostāja trimdā nav attaisnojama. Šeit skaidri un gaiši pateikts, ka būtu vēlams trimdas latviešiem laupīt viņu radošo brīvību, viņu personisko autonomiju kultūras lietās vai nu patriotisko jūtu, vai polītiskās efektivitātes vārdā. Kā kurioza parallēle jāatzīmē, ka tais pašās avīzēs tai pašā laikā atrodam atkārtotus apgalvojumus, ka Latvijā patlaban radītās kultūras vērtības noraidāmas, jo „patiesa kultūra var veidoties tikai brīvībā”. Acīmredzot, brīvības prasības, ko nosakām saviem tautiešiem Latvijā, nav tās pašas, ko nosakām sev.

Ideoloģija, kas šais citātos izteikta, ir autoritārā ideoloģija. Tās saturi ir dažādi, bet forma un principi tie paši. Specifiskās pārliecības, ko tā iemieso, var nākt tiklab no labā, kā no kreisā polītiskā spārna, no laicīgās, kā garīgās dzīves. Kopējais faktors vienmēr ir prasība, lai indivīds uzdotu savu personisko brīvību kāda „augstāka” principa vai mērķa vārdā, lai to upurētu uz šāda vai tāda altāra. Autoritārai ideoloģijai raksturīgs ir tas, ka pagaidu rakstura „patiesības”, kas jebkuŗā vēstures posmā vai vidē attīstītas, tiek pārdēvētas par absolūtām patiesībām, kuŗas jāpieņem kā nemaldīgas, nemainīgas, kā vienīgās iespējamās, kā svētumi, kuŗi nav aizkaŗami. Katrs, kas atteicas aklā paklausībā pieņemt citu formulētās patiesības, citu attīstītos domāšanas un rīcības šablonus, nonāk aizdomās, kā sava kollektīva ļaundaris: pretvalstiskais elements, ķeceris, tautas nodevējs, ienaidnieku aģents utt.

Autoritārā ideoloģija bieži attaisnota ar to, ka tā sarga tradicionāli iekrātas vērtības un patiesības, kas katrai sabiedrībai nepieciešamas, lai dotu tai morālo saturu un ētiskās vadlīnijas. Diemžēl praksē šīs t.s. vispārīgās vērtības bieži nozīmē tikai to, kas patīk vai nepatīk personām, kuŗas nonākušas autoritātes pozīcijās. Izvirzot sevi par visa labā un cēlā vienīgajiem sargiem, ne tikvien varmākas un tiranni, bet arī ievēlēti pārstāvji dažkārt ieceļ paši sevi svēto govju kārtā, tā noraidot jebkādu viņu ideju analitisku un kritisku izvērtēšanu. Tiklīdz kāds indivīds ietin sevi un savas idejas sabiedrības svētumu mētelī, viņš paceļ, sevi pāri jebkādai saukšanai pie atbildības. Lai kāda būtu viņa rīcība, mums tā akli jāpieņem. Ja mūsu Roma deg, kamēr viņš nemākulīgi spēlē savu vijoli, mēs nedrīkstam nekā iebilst, mēs drīkstam tikai aplaudēt.

Ir svarīgi atgādināt un uzsvērt, ka dziļa pārliecība kā tāda ir pilnīgi kas cits nekā pretenzija uz nemaldīgumu, kas raksturo autoritāro nostāju. Katram ir tiesības uz savu pārliecību, katram ir tiesības ieņemt savu principiālo stāju, kamēr tas nedara pāri citiem un neaizkaŗ viņu tiesības. Bet nevienam nav tiesības savu pārliecību un principus ar varu uzspiest citiem. Sabiedrībai ir jāmeklē un jāatrod kompromisi, ja tās locekļu starpā valda domstarpības principu jautājumos. Bezkompromisa stāju var ieņemt tikai katrs pret sevi, pret savu sirdsapziņu. Bezkompromisa stāju uzspiest citiem ir uzbrukums viņu personiskai brīvībai.

Tieši principiālās vai nacionālās stājas vārdā mūsu trimdas sabiedrībā notikuši visasākie uzbrukumi personiskām brīvībām. Manuprāt, daudz būtu palīdzēts šai jautājumā, ja mēs skaidri atšķirtu latvietību kā vispārēju ideālu vai orientāciju no latvietības kā specifisku nostāju vai rīcību programmas.

Latvietība vispārējā, abstraktā nozīmē ir reizē intellektuāla un emocionāla identificēšanās ar savu tautu, ar rūpēm par tās turpinātu eksistenci un labklājību, par latviešu valodu un kultūru. Latvietība kā specifiska programma nozīmē šo vispārējo mērķu vai ideālu iemiesošanu konkrētās stratēģijās un rīcībās, tā nozīmē īpašu izvēli par veidiem, kā vispārējie mērķi sasniedzami.

Ja atzīstam personiskās brīvības principu, tad mums jāatzīst arī, ka latvietības konkrētās izpausmes būs neizbēgami daudzas un dažādas tiklab starp indivīdiem, kas dzīvo vienā laikā un telpā, kā arī starp paaudzēm, kas dzīvo dažādos laikmetos. Tikai ja sagaidām, lai latvietība savā izpausmē būtu vienveidīga un nemainīga, tikai tad radīsies sašutums un sarūgtinājums par savu līdzinieku kā pēcnācēju nacionālās stājas trūkumu. Ir cilvēciski, emocionāli noraidīt pārmaiņas un reizē gribēt saglabāt pasauli tādu, kādā mēs paši uzaugām. Ir cilvēciski, bet velti... Mums jācenšas ar prātu sev atgādināt, ka, ja arī mums izdotos saglabāt vienu, īpašu, zināmā vēstures stadijā attīstītu latvietības formulējumu, līdz ar to tiktu laupīta katra iespēja latvietības idejai attīstīties tālāk. Baidoties noslīdēt atpakaļ, mēs arī neļautu sev iet uz priekšu. Mēģinot par katru cenu saglabāt un iekonservēt jau apgūto, mēs aizvērtu durvis uz visām tām plašākām iespējamībām, kas mums vēl stāv priekšā.

Vēl nopietnāk, apturot latvietības izpratni jebkuŗā specifiskā attīstības stadijā, mēs riskētu, ka, laikiem ejot un pasaulei mainoties, tā kļūtu pastāvošiem apstākļiem vairs nederīga. Izpratne, kas varēja būt lieliski adaptēta sava laika apstākļiem, modernos laikos kļūst par anachronismu 40, 30 vai pat tikai 20 gadus vēlāk.

Pārlieku konservatīva latvietības uztvere sevišķas grūtības rada sakarā ar paaudžu maiņu. Ja sagaidām, lai katra nākamā audze būtu uzticīga iepriekšējās kopija, tad katra individualitātes un neatkarības pazīme jauniešos, par ko normāli vajadzētu priecāties, izskatīsies kā drauds iepriekšējās paaudzes pašcieņai. Vecākā paaudze jutīsies noliegta un atstumta, bez garīgiem mantiniekiem palikusi. Daži, savās pamestības sajūtas sāpēs vainos jauniešus kā nevērtus un viņu priekšgājēju necienīgus, vainos jaunatnes audzinātājus, kas bērnus samulsinājuši un atšķēluši no vecām vērtībām. Vai vēl sliktāk: sāks domāt, ka tikai svešas varas aģenti būtu varējuši bērnus tā sakūdīt, ka tie uzdrošinājušies izaugt paši ar savu seju...

Šāda veida izjūtas un pārmetumi ir pilnīgi lieki: tie nevajadzīgi sāpina vecāko paaudzi un nepamatoti apvaino jaunāko. Jo, lūk, katrs, kas ar mūsu jaunatni ir strādājis, varēs liecināt, ka, attiecīgi informēti un sagatavoti, mūsu jaunieši spēj apbrīnojami labi izprast latviešu tautas likteni, spēj tiešām no sirds just līdz tās ciešanām. Viņi ir gatavi strādāt, pat ziedot sevi tautas labā. Bet, lai šādi viņus sagatavotu, ir jālieto audzināšanas metodes, kas pilnam respektē jaunieti kā domātspējīgu, intelliģentu, bet galvenokārt − kā brīvu indivīdu. Tas nozīmē, neprasīt pasīvi pieņemt latvietību kā morāli uzliktu pienākumu. Tas nozīmē, mācīt viņiem pašiem izvērtēt argumentus un pretargumentus mums svarīgos jautājumos.

Atcerēsimies, ka katra ideja, lai cik tā laba un svēta, ir katrai paaudzei no jauna jāatklāj, jāizvērtē un jāpadara par savu. Tikai savā dziļākā būtībā atkal un atkal pārbaudītas, vērtības ar katru paaudzi iegūs jaunu spēku. Bet tas, kas autoritārā veidā tiek nodots nākamām paaudzēm, drīz kļūst par iestingušu dogmu, par nedzīvu likuma burtu, − un nespēj vairs iedegt un iejūsmināt cilvēkus aktīvai un efektīvai rīcībai. Ja jaunatni audzinot, mēs it kā mēģinātu ietaupīt laiku un pūles, prasot lai viņi pasīvi un nekritiski pieņem visu, kas tiem pasniegts, tad varam tikai panāk to, ka viņi kā dresēti papagaiļi atkārtos un tālāk deldēs jau sen nodilušas klišejas, bet nespēs vairs īsteni iedegties tai pārliecībā, kas mūs pašus mudina.

Ja raugāmies Rietumu civilizācijas vēsturē, tad redzams, ka visa tās attīstība ir balstījusies uz lēnām un pakāpeniski izkarotām indivīda tiesībām brīvi domāt un brīvi meklēt patiesību. Šī cīņa ir prasījusi ilgas pūles un daudz jo daudz upuru. Visai cilvēcei te vēl tāls ceļš ir ejams, bet it sevišķi tādām tautām kā latviešiem, kam vēsturiskie apstākļi ir bijuši nelabvēlīgi brīvības izpratnes izkopšanai. Mums, brīvās zemēs dzīvojošiem latviešiem, šai ziņā ir reta izdevība, no citām tautām mācoties, ātrāk progresēt. Ja pilnam šīs izdevības izmantosim, tad būsim vispārcilvecīgā cīņā par brīvību pagājuši soli uz priekšu. Bet ja nacionālisma vai patriotisma vārdā sāksim noliegt personiskās brīvības, tad būsim nodevuši tos ideālus, kuŗus latviešu tauta savā laikā tik dārgi izpirka un kuŗu piemiņu mēs šodien atzīmējam. Neaizmirsīsim, ka Brīvības piemineklī ir iekalti divi vārdi: Tēvzemei un Brīvībai.