DIŽDARBI LATVIJAS 18. GADSIMTA VĒSTURĒ

Edgars Dunsdorfs, Latvijas vēsture 1710-1800. Zviedrijā: Daugava, 1973. 668 lp. $22,50

Andrejs Johansons, Latvijas kultūras vēsture, 1710-1800. Zviedrijā: Daugava, 1975. 647 lp. $30,-

 

Apcerēt jebkuŗu literāru darbu var kā procesu un kā rezultātu, neaizmirstot arī, ka tā radītājs vairāk vai mazāk ir apzinājies savu pūliņu mērķi. Edgars Dunsdorfs, acīmredzot runādams par "Daugavas" apgāda seriju, izsakās: "... mūsu Latvijas vēstures sējumi neietveŗ tikai latviešu tautas vēsturi, bet gan plašākā tvērumā arī Latvijas zemes vēsturi..." ( 576. lp.) To viņš paskaidro, konstatējot, ka viņa grāmatā iztirzātās apgaismes idejas latviešus 18. gadsimtenī nesasniedza un ka no šī viedokļa šo nodaļu varētu arī Latvijas vēstures sējumā nemaz neuzņemt.

Līdzīga mērķa apziņa - dot vispusīgu Latvijas vēstures tēlojumu kultūras novados - valda Andreja Johansona grāmatā, kur vairākās nodaļās ir runa gandrīz tikai par vāciešiem. Gluži pareizi, jo bargā nebrīvībā nospiestā latviešu tauta bija pilnīgi atstumta no augstākas izglītības un nevarēja piedalīties sava laika literātu" pasaulē, nedz arī kādu rakstu publicēšanā (kā maznozīmīgs izņēmums, kas apstiprina likumu, minama Skultes pagasta skolotāja Miķeļa Gaiļa tulkotā, 1793. gadā iespiestā grāmatiņa Dr. Mahrtin Lutherus mācības). Tas viss bija vācu, poļu vai citu monopols. Tomēr tie, kas rakstīja un publicējās latviešu apdzīvotā zemē un ietekmēja tās kultūras attīstību, Latvijas vēsturē ir jāiekļauj.

Kā Johansona, tā Dunsdorfa grāmata, bez šaubām, ir daudzu gadu darba sasniegums. Dunsdorfs priekšvārdos atzīmē, ka viņa sējumā iestrādātie materiāli vākti desmit gadus. Johansons par sava darba tapšanas procesu nerunā, bet katram viņa grāmatas lasītājam būs nepārprotami skaidrs, ka tā tāpat ir radusies ilggadīgos meklējumos bibliotēkās un archīvos, veltījot arī daudz laika pārdomām un stila noslīpējumam. Par milzu pacietību un neatlaidību grāmatas veidošanā, minot tikai vienu aspektu, liecina Dunsdorfa radītās tabulas, kartes un diagrammas. "Daugavas" apgādam pienākas sevišķa atzinība par bagāto attēlu klāstu abās grāmatās.

Kopvērtējumā jāsecina, ka abi autori sarakstījuši patiesi ievērojamus Latvijas vēstures kapitāldarbus. Tajos ir ietilpināts tik daudz patstāvīgu pētījumu, tik daudz atzīstamas analizes, ka neviens 18. gadsimta Latvijas vai Baltijas vēstures pētnieks nekādā ziņā nevarēs iztikt bez iepazīšanās ar šiem Dunsdorfa un Johansona sējumiem.

Mērķis ir sasniegts. Pats smagākais, mocošākais, bezcerīgākais gadsimtenis latviešu tautas vēsturē ir atklāts un parādīts tādā dziļumā un daudzpusībā, kāda vien bija panākama tagadējos polītiskajos apstākļos, kur dažus Latvijas vēsturei svarīgus archīvus nebija iespējams izmantot. Tā Dunsdorfs priekšvārdos norāda: "darbu kavēja tas, ka Rīgas, Krievijas un Polijas archīvi autoram nebija pieejami."

Nav tomēr domājams, ka šo archīvu izmantošana varētu apgāzt Dunsdorfa galvenos atzinumus polītiskajā, sociālajā un saimniecības vēsturē (kultūras vēsturei viņš veltījis tikai sava sējuma beigu nodaļu) vai Johansona rūpīgos apcerējumus Latvijas kultūras vēsturē. Vispārīgā aina ir skaidra. Varētu atklāties vēl dažas interesantas detaļas.

Kādi tad nu ir daži izcilākie fakti, kas raksturo vispārīgo ainu 18. gadsimta Latvijā?

Pēc Edgara Dunsdorfa grāmatas:

1. Muižnieki bija īstie valdnieki Vidzemē un Igaunijā, kas piederēja Krievijai (tāpat , tas bija Latgalē, Piltenes apgabalā, Kurzemes un Zemgales hercogvalstī, kas vismaz juridiski bija pakļautas Polijas virskundzībai). Krievijas ķeizara Pēteŗa acīs Baltijas muižnieki pārstāvēja Rietumeiropas kultūru, ko viņš ar visu varu gribēja uzpotēt saviem krievu pavalstniekiem. Šis Pēteŗa noskaņojums bija laimes dāvana Vidzemes un Igaunijas muižniekiem, Pēteŗa pēcnācēju - Krievijas valdnieču laikā, atskaitot dažus pārtraukumus, Krievijas galmā valdīja Baltijas vācu muižnieki.

Tā kā krievu laikos valsts vara vairs neiejaucās muižnieku un zemnieku attieksmēs, tad arī "kristīgā mērenība" (t.s. mājas pārmācības tiesību izmantošanā) pilnīgi aizmirsās. Zemes iedzīvotāju galvenā masa - zemnieki - tiesību ziņā pagrima dzimtniecības zaņķī tik dziļi kā nekad agrāk.

2. 18. gadsimtenī zemnieku turība ievērojami samazinājās. Pieauga zemnieku pienākumi pret muižu, sevišķi klaušas.

3. Drūmajā 18. gadsimtā latvieši bija kļuvuši par polītiski pasīvu masu. Tomēr, kad vien tikai radās labvēlīgāka polītiskā situācija, latvieši mēģināja iegūt polītisko iniciātīvu; tā tas notika ļoti plašajā nemieru kustībā Vidzemē 18. gadsimta otrā pusē un gadsimteņa beigās arī pārējās Latvijas provincēs.

Daži raksturīgi momenti Latvijas 18. g.s. kultūras attīstības ainā pēc Andreja Johansona grāmatas:

1. Latviešu kultūrvēsturē vietu ieguvuši divi ievērojami vācu rakstnieki - Johans Hamanis un Johans Herders, kuŗu idejas sagatavoja ceļu latviešu tautas dzejas atklāšanai.

2. Rātskunga Johana Bērensa vadītās "Bērensu aprindās" Rīgā parole bijusi "apgaisme" un parastais pārrunu temats apgaismotāju idejas, kas nāca no Parīzes, Ženēvas, Berlīnes un citiem Rietumeiropas centriem.

3. Zīmīgs Johansona citāts no Garlība Merķeļa darba (Die Letten): "Laikmetā, kad pat lepnais anglis pūlas, lai piešķirtu brīvību un pilsoņa tiesības saviem vergiem, nēģeŗiem, Eiropā ir veselas tautas, kas, atzītas par nespējīgām baudīt personīgu brīvību un attīstīties, lokās zem visnežēlīgākā despotisma pātagas..."

4. Gotfrīds Stenders pētīja latviešu valodu un "pazina latviešu tautasdziesmas nesalīdzināmi labāk nekā vairums citu mācītāju", bet nostājās pret tām negātīvi, jo "tautas dzejas specifiskā vērtība un nozīme viņam palika sveša".

Te minētie punkti nav nekāds Johansona un Dunsdorfa grāmatas satura atstāstījums, bet tikai daļēja tematikas illustrācija, lai dotu mazliet nojautu, ko lasītājs no šiem sējumiem var sagaidīt. Nevar neatzīmēt, ka abi autori nav vienādos uzskatos par "apgaismotājiem" Latvijā. Kamēr Dunsdorfs, izejot no franču enciklopēdistu un Immanuela Kanta definīcijām par apgaismi, apgaismotājus Latvijā nevar droši saskatīt, izņemot Merķeli un Zeumi, tikmēr Johansons iztulko šīs definīcijas brīvāk un ieskaita apgaismotāju vidū arī citus autorus; kas domājuši un rakstījuši sevišķi franču un vācu apgaismotāju ievadītā virzienā un mēģinājuši Latvijā un vispār Baltijā ieteikt kaut dažus no apgaismes centieniem un viedokļiem.

Tādā garā Johansons aplūko sīkāk arī "Baltijas apgaismes vēsturē daudzināto" luterāņu mācītāju Johanu Eizenu Tāpat Gīsenes universitātes maģistra Kārļa Snella grāmatu (1794. g.), kuŗas pāris nodaļas par latviešu un igauņu zemnieku stāvokli "nodrošinājušas Snellam vietu polītiski orientētajā Latvijas apgaismes vēsturē."

Bet kamēr Johansons noteikti runā par franču apgaismes ietekmēto racionālismu, kas dominēja Rīgā "Bērensu aprindās", tikmēr Dunsdorfs pauž īpašu atturību "Bērensu aprindu" un Rīgas kultūras centru un izcilu personu novērtējumā: "Vai tiešām visus šos darbiniekus varētu uzskatīt par apgaismotājiem, to plašāku datu trūkuma dēļ pašreiz nevar izšķirt." (586. lp.)

Tāds atzinums tikai rāda, cik ļoti vēsture (historiografijas nozīmē) ir atkarīga ne vien no saglabātiem, un pieejamiem avotiem, bet arī no katra atsevišķa vēsturnieka interpretācijas.

 

Benno Ābers